Pārāk daudz vai pārāk maz?

 

Ikvienu sabiedrības locekli bombardē ar kolosālā apjoma informāciju, un arī viņš nereti pats aktīvi piedalās tās ģenerēšanā. Viņu arvien ciešāk ieauž sakaru sistēmas, diktējot dzīves ritmu, kurš kļūst arvien straujāks, arvien sīkāk sagrafēts uz laika ass.

 

Laika tirānijas fenomens

Mūsu sabiedrību pieņemts dēvēt par informācijas sabiedrību, ar to saprotot faktu, ka sabiedrības locekļu ikdiena noris milzīgas informācijas plūsmas apstākļos. Lai nokļūtu darbavietā noteiktā laikā, viņam jāceļas noteiktā rīta stundā; lai nenokavētu vajadzīgo transporta līdzekli, viņam jāiziet no mājas laikus; lai noklausītos Baibas Strautmanes vadīto interviju televīzijā ar kādu no valsts pirmajām personām, viņam jāieslēdz televīzijas pirmais kanāls plkst. 19.30. Radio un televīzijas pārraides laiks nereti tiek sadalīts ar sekunžu precizitāti; diktoriem vajadzīgās ziņas jānolasa tik ātri, lai iekļautos atvēlētajā laika intervālā.

Norvēģu filozofs Tomass Hellans Ēriksens šīs parādības kvalificē kā laika tirānijas fenomenu. Nesenā pagātnē par tām sūdzējās Londonas iedzīvotāji. Izrādījās, ka Lielbritānijas galvaspilsētas krematorijās mirušo kremācijas ceremonijām atvēlētais laiks ticis fiksēts un realizēts ar sekundes precizitāti. Ja garīdznieka lūgšanas vai svētīšanas vārdi pārsniedza limitu, zārks ar mirušo, nenogaidot teikuma beigas, pazuda krematorijas krāsnī.

Mūsdienu cilvēku it visur sasniedz radioziņu izlaidumi (ja vien viņš nav izslēdzis uztvērēju): mājā, darbavietā, automašīnā, gaisā, jūrā un uz zemes. Mobilais telefons pieņem un ieraksta atmiņā īsziņas, dators saņem e-pasta vēstules, stacionārie telefonaparāti saņem zvanus un pieraksta ierunātos ziņojumus utt. Nemitīgi tiek palielināta informācijas disku kapacitāte. Pirms desmit gadiem daudzus vēl apmierināja disketes ar vairāku megabaitu kapacitāti, bet tagad katrs sevi cienošs pusaudzis jau runā par gigabaitiem. Esam nonākuši pie informācijas diskiem, kuru kapacitāte būs mērāma ar terabaitiem, tas ir, ar baitu triljoniem.

Nemitīgi tiek palielināta informācijas kanālu caurlaidība un ātrdarbība. Interesanti, ka gandrīz visām šīm izmaiņām piemīt eksponenciāls raksturs, tas ir, jaudas, ātrumi, kapacitātes un blīvumi dubultojas ik pēc noteikta laika intervāla. Lai minam t. s. Mūra likumu, saskaņā ar kuru ik pēc 18 mēnešiem dubultojas iepriekšējais tranzistoru skaits uz viena informācijas tehnoloģijas kristāla. Pēdējie darbi liecina, ka informācijas tehnoloģijas miniaturizācija sasniegusi līmeni, kas ļauj izvietot gandrīz miljards tranzistoru uz viena neliela kristāla. Protams, visiem šiem eksponenciālajiem procesiem ir dabiskās robežas, kuras objektīvi nav pārsniedzamas. Tā, piemēram, informācijas pārstrādes ātrumi nevar pārsniegt 10¹⁸ darbību sekundē, jo šāda ātrdarbība prasa izmantot elektromagnētiskās svārstības ar tādu frekvenci, kas daudzkārt pārsniedz gamma starojuma līmeni, un tātad prasa lietot ārkārtīgi jaudīgus kvantus. Minēto ierobežojumu daļēji iespējams apiet, lietojot informācijas apstrādes paralelizācijas metodiku. Bet arī tai ir savas robežas.

 

Informācija un informativitāte

Lai gan iepriekš teiktais īpašus komentārus neprasa, lai arī izteikto apgalvojumu patiesums šķiet nav apstrīdams, šaubu velniņš mūs tomēr urda: kas tad patiesībā ir informācija, ko mēs esam gatavi par tādu uzskatīt? Vai varam teikt, ka esam saņēmuši informāciju, dzirdot radiožurnālistes Lias Guļevskas 11. novembra Brīvā mikrofona pārraides laikā izteikto apgalvojumu, ka astroloģija ir zinātne, ko atzīst arī astronomi? Vai varam uzskatīt, ka esam saņēmuši informāciju, ja neilgi pirms ASV vadīto spēku iebrukuma Irānā esam dzirdējuši BBC ziņu izlaidumā šādu tekstu: – Valdības rīcībā ir pierādījumi, ka Irākas arsenālā ir masu iznīcināšanas ieroči, kurus Irākas diktators Sadams Huseins 45 minūšu laikā gatavs vērst pret Eiropas demokrātiskajām valstīm.

Mēs zinām, ka pēc gada šī apgalvojuma patiesums tika atspēkots. Protams, ja raugāmies no patiesības viedokļa, tad abi minētie informācijas piemēri kvalificējami kā dezinformācija. Taču vienlaikus tie abi vērtējami kā informatīvi ziņojumi: pirmais ietver sevī informāciju par cienījamās radiožurnālistes analfabētismu zinātnes jautājumos, otrais – par Lielbritānijas valdības pozīciju noteiktā politiskā jautājumā. Tātad pareizāk, precīzāk būtu teikt, ka mēs dzīvojam ziņojumu pārpilnības, nevis informācijas pārpilnības sabiedrībā.

Katrs ziņojums, pat tāds, kura informatīvais saturs ir dezinformācija, tomēr ir un paliek ziņojums, kuru kā informatīvu varam kvalificēt citā aspektā. Protams, varam palikt arī pie tradicionālās terminoloģijas, ja vien netaisāmies identificēt jēdzienu informācija ar jēdzienu patiesa informācija, un tās daudzuma mērīšanā visos gadījumos par objektīvu rādītāju neizvēlēsimies apdrukāto lappušu skaitu vai informācijas diska kapacitāti un izmantoto baitu skaitu. Tīri formālā nozīmē kādas lubenes prezentētā informācija var būt tikpat liela kā nopietna zinātniskā traktāta sniegtā informācija (abas ievietosies datora atmiņā, aizņemot vienāda apjoma failu, taču tiem būs būtiski atšķirīga informatīvā vērtība, bet, ja mainīsim jautājuma aspektu, tad var izrādīties, ka arī banālam saturam var piemist liela informatīva vērtība.

Spilgta liecība teiktajam ir teksts uz t. s. Rozetas akmeņa, kuru nejauši atrada Napoleona armijas kareivji 1799. gada 2. augustā Nīlas deltas rajonā. Uz šī melnā bazalta bluķa bija iegravēti trīs uzraksti ar vienādu saturu. Pirmie divi bija rakstīti, lietojot ēģiptiešu rakstu zīmes, trešais – izmantojot grieķu alfabēta burtus. Lai gan tekstu tiešais saturs bija banāls (tie vēstīja par ēģiptiešu ķēniņa Ptolemaja dekrētu, kas piešķīra Memfisas svētnīcām papildu privilēģijas), tie sniedza milzīgu patiesas informācijas daudzumu senās Ēģiptes rakstu sistēmas pētniekiem. Uz Rozetes akmeņa bilingvas (faktiski – trilingvas) pamata franču zinātnieks Žans Fransuā Šampoljons atklāja ēģiptiešu rakstības pamatprincipus. Tātad kāda ziņojuma informatīvā vērtība, tās daudzums atkarīgs no saņēmēja pozīcijas un lielā mērā no viņa sagatavotības.

 

Redundance

Iepriekšējā apgalvojuma pareizību apstiprina ziņojumu redundances jeb informatīvās pārpilnības fenomens, kas piemīt katrai valodai tās tekstuālajā formā. Šo jēdzienu eksaktā veidā definēja amerikāņu zinātnieks Klods Šennons savā komunikācijas teorijā. Taču pašu redundances parādību kriptogrāfi pazina un izmantoja sen pirms Šennona. To lieliski izprata arī slavenais amerikāņu rakstnieks Edgars Po, par ko liecina viņa novele Zelta vabole.

Nedaudz vienkāršojot lietas būtību, varam teikt, ka konkrētas valodas tekstu redundances lielums ir skaitlis, kas rāda teksta kropļojuma daļu, kas izlabojama, izmantojot tā nesakropļoto pārpalikumu. Ja kropļojuma procents pārsniedz noteiktu slieksni, pilnīgs labojums nav iespējams. Piemēram, kropļots teksts viņa mā\es vārds b\ja Anna uz redundances pamata restaurējams un iegūst izskatu viņa mātes vārds bija Anna. Ja kropļots būtu minētā teksta pēdējais vārds Anna, proti, tā vietā būtu An\a, tad mēs nevarētu būt droši par to, ka šeit īstais vārds ir Anna. Varbūt, ka mātes īstais vārds ir Anda. Protams, kropļojuma labojamība ir atkarīga no tā, cik koncentrēti vai izkliedēti tie ir tekstā. Ja izvēlētajā piemērā vārds mātei būtu sastopams ar diviem kropļojumiem un iegūtu izskatu mā\\s, mēs nevarētu būt droši, ka runa ir par vārdu mātes, jo kropļojumu varētu atšifrēt arī kā vārdu māsas. Secinājums: informācijas pārpilnība (pat liekvārdība) ne vienmēr kvalificējama kā skaužama parādība; dažreiz tā ir pārraides drošuma un vieglas uztveramības garants.

Tas pats sakāms arī par sakaru daudzveidību. Ja manā dzīvoklī vai darba kabinetā ir stacionārs telefonaparāts, tad nevaram apgalvot, ka ieslēgts mobilais telefons ir lieka greznība. Var taču izrādīties (un tas gadās itin bieži), ka kaut kas bojājis telefona līniju. Arī tad, ja mobilie telefoni ir vairākiem vienas ģimenes locekļiem un tie visi ieslēgti gaidīšanas režīmā, kad ģimene sapulcējusies mājās, nav pamata teikt, ka mums ir darīšana ar sakaru sistēmas izšķērdību. Skeptiķis gan varētu sacīt, ka šādā situācijā mājas datora interneta pieslēgums ir pilnīgi lieks. Jā, jā... Taču būs situācijas, kad svarīgs ziņojums pie jums varēs nonākt tikai elektroniskas vēstules formā. Dažreiz, lai nodrošinātos ar nepieciešamās informācijas saņemšanas iespēju, nepietiek ar mobilajiem telefoniem, nepietiek ar stacionāro telefonu, nepietiek ar datora interneta pieslēgumu, jo svarīgo ziņojumu varam saņemt tikai caur radio. Ziņojumi par viesuļvētru tuvošanos, brīdinājumi par sabiedrisku nekārtību uzliesmojumiem parasti tiek sniegti pa radio.

2004. gada nogalē cunami viļņa izraisītā katastrofa droši vien nebūtu tik šausmīga, ja Taizemes, Šrilankas un Indijas sakaru sistēmas būtu daudzveidīgākas un efektīvākas. Piekrastes apdzīvoto vietu ļaudīm laika būtu pietiekami, lai pamestu apdraudēto zonu, jo cunami viļņa izplatīšanās ātrums (kaut arī ļoti liels) nav bezgalīgs. No mākslīgajiem zemes pavadoņiem šo viļņu izplatība tika konstatēta laikus, taču šī informācija nesasniedza īstos adresātus. Tas rāda, ka mūsu sakaru sistēmas (it īpaši globālās) vēl ir nepietiekami attīstītas, un to sniegtā informācija drīzāk vērtējama kā nepietiekama, nevis pārmērīga. Pilnīgi noteikti līdzīgi vērtējama arī lokālo sakaru sistēma. Cik daudzkārt efektīvāk būtu iespējams strādāt zemestrīcēs cietušo glābējkomandām, ja katrs, kas aprakts zem sagruvušas ēkas drupām un palicis dzīvs, varētu kontaktēties ar tuvākas apkaimes cilvēkiem. Lokālo sakaru nepietiekamība ļoti apgrūtināja palīdzības sniegšanu Pakistānas zemestrīcē cietušajiem kalnu apvidū. Protams, objektīvas grūtības radīja arī helikopteru nepietiekamība.

 

Un tomēr par daudz!

Pedagogi, psihologi un bērnu vecāki sūdzas par jauniešu datoratkarības problēmām, par parādību, ka jaunieši stundām ilgi sēž pie datora monitora un kā apburti vēro virtuālās pasaules ainas. Vienlaikus viņi ar grūtībām spēj koncentrēt uzmanību uz kaut ko svarīgu, ja tas nav pasniegts pievilcīgā tērpā. Atverot savu e-pasta failu, bieži atradīsim desmitiem vēstuļu, kuru saturam mūsu acīs būs nulles vērtība, bet kuru izlasīšana var aizņemt dienas lielāko daļu.

Jau par tradīciju kļūst koncertprogrammu vadītāju aicinājum i klausītājiem koncerta laikā izslēgt mobilos telefonus. Valdības pieņem normatīvos aktus, kas aizliedz šoferiem lietot mobilos telefonus, kuri sarunas laikā aizņem vadītāja roku. Faktiski gan vajadzētu diskutēt jautājumu par šofera uzmanības novēršanu ar šādu sakara kanāla palīdzību. Interesanti, kāda varētu būt mobilā telefona lietošanas nozīme sarežģītas ķirurģiskas operācijas laikā, kad operācijas māsa (lai neaizņemtu ķirurga rokas) turētu telefona aparātu ārstam pie auss.

Kā vērtēt informāciju, kuru sabiedrības locekļi saņem par to vai citu politisko jautājumu, piemēram, par karu Irākā, par terorisma draudiem Londonā, par Latvijas radio ģenerāldirektora konkursa izgāšanos? Protams, mēs saņemam (varam saņemt) daudzveidīgu informāciju par katru no šeit minētajiem jautājumiem, saņemam tik daudzveidīgu, ka tajā viegli apmaldīties. Bieži šī daudzveidīgā informācija ir ļoti virspusēja un tātad nepavisam nepalīdz izveidot informatīvu ainu, uz kuru balstīt savu attieksmi. Dažos gadījumos daudzveidība ir pilna ar dezinformāciju un līdz ar to orientē mūsu izpratni pilnīgi nepareizā virzienā. Lai atceramies ziņojumus par masu iznīcināšanas ieročiem, kuri it kā esot Irākas diktatora Sadama Huseina rīcībā, bet kurus nespējot atrast ANO inspektori ar Hansu Bliksu priekšgalā. Lai atceramies žurnālistes Lias Guļevskas apgalvojumus, ka astroloģija ir zinātne un Latvijas radio raidījumu Zināmais nezināmajā, kuru veidoja jaunā žurnāliste Sandra Kropa par šo pašu astroloģijas jautājumu.

Kā pareizi izsakās jau pieminētais norvēģu filozofs Tomass Hellans Ēriksens: – Mēs zinām aizvien vairāk un tāpēc zinām aizvien mazāk. – Viņš arī norāda (atsaucoties uz sociālfilozofu Larsu Henriku Šmitu), ka saņemamo informācijas daudzumu nepieciešamas ierobežot, lai pasargātu savas zināšanas. Pēc viņa domām informācijas sabiedrībai visvairāk trūkst labu filtru. Nebūtu brīnums, ja, filtrējot kādu no šīs daudzveidīgās informācijas blokiem, mēs paliktu ar tukšām rokām, jo tas, runājot inženieru terminoloģijā, satur tikai baltu troksni, nevis signālu.

 

Atšķirības tomēr pastāv

Tagad pienācis laiks uzstādīt ķecerīgu jautājumu: vai mūsdienu sabiedrības indivīds saņem vairāk informācijas nekā cilvēki pirms simt vai tūkstoš gadiem? Nu, protams, saņem, – teiks mūsdienu informācijas tehnoloģijas speciālisti. Jā, jā, tā viņi teiks, bet teiks bez nopietna pamatojuma. Kā tad tā?! Mēs taču paši iepriekš atzinām, ka informācijas, ko saņemam, ir pārāk daudz. Diemžēl mēs ignorējam faktu, ka katra dabas parādība, katrs reāls priekšmets, katrs reāls process ietver milzīgu informācijas daudzumu, kuru vērotājs tikai ar grūtībām spēj sagremot. Dabas grāmatas mums sniedz patiesi neierobežotu informācijas daudzumu, ja vien protam tās lasīt. Nebūs lieki atgādināt, ka šādi saņemtas informācijas daudzums būtiski atkarīgs no saņēmēja sagatavotības. Jau diženais vācu dzejnieks V. Gēte aizrādīja, ka gudrs cilvēks, apejot ap savu māju, uzzina vairāk, nekā muļķis apbraukdams zemeslodi. Pienācis laiks izskaust tendenci par informāciju uzskatīt tikai to, kas rakstīts grāmatās, žurnālos, avīzēs, iekodēts informācijas diskos, datoru atmiņās un saņemts kā e-pasta vēstule.

Un tomēr pastāv atšķirība starp informācijas daudzumu, ko indivīds saņēma vai varēja saņemt pirms simt vai tūkstoš gadiem, un to, kuru indivīds saņem vai var saņemt tagad. Atšķirība pastāv distanciālās un temporālās informācijas daudzumā. Mūsdienu sakaru tehnika sabiedrības locekļus spēj apgādāt (un arī apgādā) ar informāciju par lietām un parādībām, kuras no viņa šķir kilometru simti un tūkstoši, un sagādā šo informāciju ļoti īsā laikā. Nereti šī laika diference ir mērāma sekundēs vai pat sekundes simtdaļās. Agrāk par notikumiem attālākos ģeogrāfiskos rajonos uzzinājām pēc nedēļām vai mēnešiem, bet tagad ziņas pienāk tās pašas dienas vakara ziņu izlaidumos.

Arī informācijas kvalitāte ir būtiski mainījusies. Mēnesi vai Marsu vēl nesenā pagātnē varējām vērot vai nu ar neapbruņotu aci, vai ar teleskopa palīdzību. Tagad saņemam informāciju no kosmiskajām zondēm, kuras pārraida uz Zemi šo debess ķermeņu virsmas fotogrāfijas. Mūsdienu informācijas tehnoloģija nemitīgi palielina šādas informācijas daudzveidību, un nav nekāda pamata teikt, ka mums šādas informācijas būtu par daudz.

Profesors Aivars LORENCS