E-iekļaušanās – ceļš uz konkurētspēju, darbu, pašapziņu

 

 

No 11. līdz 13. jūnijam Rīgā notiks augsta līmeņa Eiropas ministru konference, kuru organizē Eiropas Komisija, Austrija (ES prezidējošā valsts) un Latvijas valdība. Konferences tēma - informācijas tehnoloģiju loma sabiedrības e-iekļaušanā (ICT for an Inclusive Society). Tajā ar prezentācijām piedalīsies ministri no 33 Eiropas valstīm, pazīstamu IKT uzņēmumu pārstāvji un augstas Eiropas Komisijas amatpersonas. Mērķis ir kopīgi rast optimālāko ceļu pēc iespējas plašāku sabiedrības slāņu (arī invalīdu, pensionāru, bezdarbnieku un sociāli atstumto) apmācībai un pilnvērtīgai iekļaušanai informācijas sabiedrībā. Kāda ir Latvijas situācija? Cik gatavi mācīties ir paši e-iekļaujamie? Kā iedrošināt tos, kuri šaubās? Kāda loma šajos procesos ir ES projektiem, valsts, uzņēmumu un nevalstisko organizāciju iniciatīvai?  

SP diskusijā šoreiz piedalās eksperti gan no Latvijas, gan no Eiropas Komisijas: EK Informācijas sabiedrības un mediju ģenerāldirektorāta ICT for Citizens and Businesses direktors Franss DE BRUINS (Frans de Bruïne), ģenerāldirektorāta e-iekļaušanas daļas vadītājs Pauls TIMMERS (Paul Timmers); LR īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina GUDELE, Microsoft Latvia vadītājs Sandis KOLOMENSKIS, LIKTA viceprezidente un projekta EQUAL vadītāja Māra Jākobsone, Baltijas Datoru akadēmijas pasniedzējs Guntis LAICĀNS, Latvijas Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centra vadītāja Sandra BRAUNERE, biedrības priekšsēdētāja vietnieks Pēteris LOCĀNS un Sociālās integrācijas centra pasniedzēja Solveiga SERKOVA.

 

E-iekļaušana – no idejas līdz ES projektiem

- Pirms dažiem gadiem, kad jēdziens informācijas sabiedrība pirmo reizi parādījās Latvijā, daudzi to uztvēra kā teorētisku definīciju kādai tehnoloģiju mistērijai. Tā bija ideja, kuru nebija iespējams aptaustīt un sajust, nebija reālu e-pakalpojumu. Turpretī tagad esam liecinieki ne tikai funkcionējošai e-sabiedrībai, bet jau tādai tās pakāpei, ka spējam domāt ne tikai par savām ērtībām, bet arī par tiem sabiedrības locekļiem, kas iepriekš tika it kā nobīdīti malā – par invalīdiem, veciem un sociāli izstumtiem cilvēkiem, par bezdarbniekiem un etniskajām minoritātēm. 

I. Gudele: - Sekretariāts uz e-iekļaušanu raugās ļoti plaši, jo īstenībā tā ir visas sabiedrības iekļaušana kopējos procesos. Daudzi uzskata, ka e-iekļaušana attiecas tikai uz sabiedrības daļu ar īpašām vajadzībām. Bet ir arī tādi, kas jūtas psiholoģiski atstumti, nelieto datoru nabadzības dēļ, kas ir ģeogrāfiski norobežoti. Un tieši informācijas tehnoloģijas ir tās, kas visvairāk var palīdzēt jebkuras grupas cilvēkiem, to skaitā arī individuālajiem un mazajiem uzņēmējiem, iekļauties kopējos procesos. Tāpēc meklējam risinājumu, lai iesaistītu visas sabiedrības grupas. Reģionu iekļaušanai ļoti nozīmīgs ir interneta pieslēgums skolām, bibliotēkām (lai jebkurai mazai lauku bibliotēkai būtu pieejama tā pati informācija, kas ir pilsētas bibliotēkai). Atsevišķi projekti ir cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bezdarbniekiem, vecāka gada gājuma cilvēkiem, kuriem trūkst zināšanu par informācijas tehnoloģijām. Ļoti nozīmīgas datorprasmes šiem cilvēkiem dod EQUAL projekts, kuru vada LIKTA. Uzskatu, ka tie projekti, kuri ir saistīti ar pakalpojumiem un e-infrastruktūru, ir visīstākie e-iekļaušanas projekti, jo nodrošina elektroniskos pakalpojumus, kas palīdzētu jebkuram iedzīvotājam, pat ja viņam nav datora.

- Cik populāra ir pati informācijas sabiedrības un e-iekļaušanas ideja ES valstīs? Vai jūsu rīcībā ir statistikas dati?

F. de Bruins: - Šobrīd vidēji Eiropas Savienībā aptuveni puse iedzīvotāju regulāri izmanto internetu. To lieto vidēji 13 % pensionētu cilvēku, kuri vairs nestrādā, bet kopumā interneta piekļuve vecāka gada gājuma cilvēkiem ir divreiz mazāka nekā pārējās vecuma grupās. Līdzīga statistika ir arī par pārējām sabiedrības grupām ar īpašām vajadzībām. Ja mēģinām analizēt, kādēļ vecāki cilvēki, invalīdi, nomaļās vietās dzīvojošie izmanto internetu mazāk, tad iemesls nereti ir motivācijas trūkums, kuru cenšamies radīt ar dažādu ES projektu palīdzību.

M. Jākobsone: - Latvijā informācijas sabiedrības statistika īpaši neatšķiras no citām Eiropas valstīm. Neuzskatu, ka šīs vajadzības ir tik ļoti diferencētas: invalīdiem un bezdarbniekiem - meklēt darbu, jauniešiem - spēlēt spēles utt. Tieši tāpat kā visiem ir iespēja braukt pa ceļiem vai lasīt grāmatas, ir iespēja arī piekļūt internetam un e-pakalpojumiem. Protams, ne visiem šie pakalpojumi vai iespēja ir vienādi pieejama. Visās valstīs ir sociālās grupas ar zemākiem ienākumiem, piekļuve internetam ir apgrūtināta arī daļai lauku iedzīvotāju. Piemēram, zinu, ka uzņēmums Preiļu rajona vidū nevar atrast piemērotu interneta piegādātāju, jo tur iedzīvotāju blīvums ir pārāk mazs, lai varētu attīstīt uzņēmējdarbību ar šādiem pakalpojumiem.

- Ja mēģinātu salīdzināt e-iekļaujamo grupas, vai starp tām ir arī tādas, kur, iespējams, ir grūtāk risināma, sarežģītāka situācija, mazāka motivācija mācīties nekā citās? Vai arī tādas, kur e-iekļaušanu vajadzētu stimulēt vairāk nekā citās?

F. de Bruins: - Nē, tā nav. Visās situācija ir līdzīga un visas vajag stimulēt vienādi. Bet, ja nu jūs tomēr vēlaties īpaši izcelt kādas grupas e-iekļaušanas nozīmi, tad tie varētu būt bezdarbnieki, kuri e-iekļaušanas rezultātā (apgūstot datorprasmi) varētu dabūt darbu. Tas ir ļoti nozīmīgs ekonomisks iemesls, kas ir svarīgs gan šiem cilvēkiem, gan valstij. Pensionētiem cilvēkiem ļoti svarīga ir regulāra saikne ar ģimeni un draugiem, sociālais kontakts. Katrai no šīm grupām ir savi iemesli būt e-iekļautiem. Katrai dalībvalstij jādara viss iespējamais, lai iekļautu informācijas sabiedrībā pēc iespējas vairāk cilvēku no visām grupām, bet, protams, katrā valstī gan IKT piekļuve, gan paši cilvēki ir atšķirīgi, tā kā var atšķirties arī rezultāti. Dažām jaunajām dalībvalstīm fiziskā piekļuve internetam vēl daudzviet nav pieejama.

- Kā notiek e-iekļaušanas projektu izvēle un ieviešana? Kā to ietekmē Lisabonas stratēģija*?

F. de Bruins: - Lisabonas stratēģijai ir arī tāds mērķis – stimulēt uzņēmumu konkurētspēju, R&D un informācijas tehnoloģiju lietošanu, tādējādi palielinot konkurētspēju. Galu galā, kad šie projekti ir parādījuši iespējas un pārbaudīti praksē, stafeti pārņem privātie uzņēmumi. Valdība un EK izstrādā vadlīnijas, norāda virzienus, kuros būtu jāstrādā, pārliecinās, vai nerodas šķēršļi konkurencei, vai ir pietiekami liels iekšējais tirgus, kur uzņēmumi varētu pārdot savu produkciju uz vienlīdzīgiem nosacījumiem. Dalībvalstīm daudz jāstrādā, ieviešot programmas, jāpiemēro šīm prasībām darba tirgus stratēģija – lai cilvēki varētu iegūt izglītību utt. To visu koordinē EK.

- Vai Latvijai ir kas specifiski reģionāls, ar ko mūsu situācija un paši e-iekļaujamie atšķiras no citām ES valstīm? 

M. Jākobsone: - Latvijas projektos vispirms tiek apmierinātas primārās (mazākās) vajadzības. Bet, salīdzinot Latvijas EQUAL projektu ar tādu pašu projektu Anglijā, – mums ir nauda 8000 cilvēku apmācīšanai, bet angļi par to pašu naudu apčubina 200 cilvēku. Tad var saprast, kādas ir tās rūpes, kuras viņi par šādiem līdzekļiem var dot. Latvijā astoņās stundās iemācām pamatus un motivējam cilvēkus strādāt, bet Anglijā ir gluži cita motivācija: jauniešiem (invalīdi, bez kustību traucējumiem) ir iespēja mācīties par kāda slavena futbola kluba treneriem ar nosacījumu, ja viņi pabeidz arī datorkursus.

I. Gudele: - Manuprāt, viena no Latvijas atšķirīgajām iezīmēm ir mentalitāte. Daudzās valstīs sabiedrību ir vieglāk iesaistīt, bet latvieši ir samērā atturīgi. Šķiet, nākas vairāk nopūlēties, pārliecinot, ka nevajag kautrēties, baidīties, bet nākt un iesaistīties.

- Iespējams, daudzi to uztver tā: kāds izgudrojis projektu, izrēķinājis, cik cilvēku vajag iesaistīt, un tad nu gandrīz vai ar varu jāstiepj uz nodarbībām un jāiekļauj e-sabiedrībā. Tomēr, šķiet, EQUAL projektam ir gluži pretēja pieredze.

I. Gudele: - Jā, ir arī tādi, kas nāk, piesakās un bieži paši iniciē vairākus projektus. Piemēram, Dobeles rajonā, Aucē, izveidots speciāls mācību centrs jauniešiem ar kustību traucējumiem, kur viņi veido mājaslapas, programmē, tas ir arī viņu maizes darbs. Viņi paši to ierosināja, un rezultāts ir lielisks. Manuprāt, tie, kam ir izpratne, nav jāpārliecina, jo tā zināmā mērā ir arī pašapziņas veidošana. Un bieži vien, cilvēki jūtas atstumti tieši zemās pašapziņas, ne jau fizisko trūkumu dēļ.

M. Jākobsone: - Tā nav, ka latvieši ir kūtri. Mēs ar EQUAL projektu līdz šim strādājām lauku rajonos, bet 19. maijā atvērām to arī Rīgā. Svarīgs ir princips, ka uz kursiem aicina nevis ministrija un pat ne asociācija, bet gan savējie - invalīdu vai pensionāru biedrība, sieviešu klubi, citas nevalstiskās organizācijas, kuras mums ir tādi kā sociālie partneri. Un cilvēki nāk labprāt. Piemēram, pirms Ziemassvētkiem Baltijas Datoru akadēmijā desmit pensionārus apmācījām par pasniedzējiem, turklāt no viņiem neviens iepriekš nebija strādājis ar datoru. Trīs no viņiem drīz pēc kursu pabeigšanas nopirka datoru un pieslēdza internetu. Tagad viņi kārto ne tikai savus, bet arī kaimiņu pensionāru internetbankas maksājumus. Viņi mums nemitīgi taujā, kad Rīgā būs nākamie Microsoft Unlimited Potential sponsorētie kursi, kad varēs mācīties tālāk – kā aprēķināt izdevumus ar Excel palīdzību. Ļoti praktiski mērķi! Es pat gribētu teikt, ka pensionāri Latvijā ir ļoti pateicīga auditorija (izņemot tos, kuri dzīvo zem nabadzības robežas). Tas bija atspoguļots arī Paula Timmera prezentācijā konferencē eBaltics: Eiropā ir pētījums, ka pensionārus ir grūtāk pievērst internetam, bet, kad viņi tur ieiet, tad pavada tīmeklī daudz vairāk laika, lasa ziņas, sarakstās, sūta bērnu un mazbērnu fotogrāfijas. Valmierā pensionāri raksta savus dzīvesstāstus, arī par Sibīrijas laikiem. Manuprāt, ja vēlamies iesaistīt visus e-sabiedrībā, vispareizāk ir strādāt katrā konkrētā teritorijā. Strādāt pēc principa – kaimiņš kaimiņam pasaka informāciju, parāda, iesaka. Līdzīgs princips ir arī citās ES valstīs.

E-pakalpojumu ieviešana ir svarīga arī uzņēmumiem, lai varētu deklarēt nodokļus internetā. Privātpersonām būtiskākas ir citas lietas. Arī es kā privātpersona internetā vairāk pētu ceļojumu iespējas, pērku grāmatas, sazinos. Ir jābūt ļoti vienkāršam skaidrojumam – ko tu iegūsi. Jābūt motivācijai.

G. Laicāns: - No pieredzes zinu, ka no informācijas sabiedrības atstumto cilvēku grupā ietilpst arī tādi, kuri paši sevi ir izstūmuši no tās. Viņiem nav motivācijas, neinteresē internets, nav vēlmes mācīties. Varbūt te noderētu iedarbīga sociālā reklāma, kas rosinātu iekļauties e-sabiedrībā.

- Tās varētu būt arī bailes no nezināmā, kas viņus kavē.

G. Laicāns: - Interneta apguve pat varētu nebūt galvenais šķērslis. Sarežģītāk ir ar piekļuvi. Es dzīvoju Balvos, un arī tur ar interneta pieslēgumu nav viss kārtībā. Tomēr Latgales lielākajās pilsētās (Preiļos, Ludzā, Balvos) interneta piekļuves problēma daudzmaz ir atrisināta, bet lauku teritorijā piekļuve internetam ir ļoti apgrūtināta. Bieži vien arī Lattelekom nevar neko palīdzēt.

- Tieši Latgales pusē daudzviet interneta piekļuve nav tehnoloģiski iespējama, jo Lattelekom tīkls nav pilnībā ciparizēts (Latgalē ciparizācijas līmenis ir viszemākais - līdz 74 %). Jācer, ka šo situāciju mainīs nesen noslēgtais līgums ar Triatel, kas dos iespēju gan modernizēt tīklu, gan nodrošināt CDMA bezvadu piekļuvi balss sakariem un internetam.  

G. Laicāns: - Cerēsim, ka tas daļēji atrisinās piekļuves problēmu. Manuprāt, būtu ļoti vēlams, lai Latgalē veidotos kādas struktūras, saņemot, piemēram, valsts pasūtījumu kādā noteiktā ģeogrāfiskā reģionā, veidojot radiopārklājumu.

 

E-iekļaušana un tehnoloģijas

- Viens no aktīvākajiem e-iekļaušanas projektu atbalstītājiem ir Microsoft Latvia. Vai esat saņēmuši atsauksmes no tiem, kas ir mācījušies, izmantojot Microsoft programmatūru un finansiālo atbalstu?

S. Kolomenskis: - Microsoft nestāv malā, bet ir visu procesu pašā vidū. Mums ir pieredze un mēs zinām, kādas ir problēmas un cik daudz pūļu tas prasa, lai cilvēku apmācītu, ieinteresētu un piedāvātu viņam kaut ko lietderīgu. Jāsaprot, ka internets noteikti aizraus pirmajos mirkļos, bet internetā jāparādās arī saturam, kas lietotāju noturētu un dotu viņam iespēju to izmantot. Esmu dzirdējis pozitīvas atsauksmes no pirmajiem lietotājiem, bet mums jādomā arī par nākotni un par to, ko piedāvāsim pēc gada vai diviem. Vārdu sakot, jāizvērtē lietotāju spējas un īpašās vajadzības, lai nebūtu tā, ka tikai parādam, kā viss notiek, un tad aizmirstam par viņiem.

Uzņēmumiem, kas nodarbojas ar šādiem projektiem, ir skaidras mērķa grupas. Man liels prieks, ka katrā no tām izveidojušās tādas kā nometnes, kas paši ir e-iekļāvušies un mēģina iekļaut arī citus. Esam atbildīgi arī par otrā līmeņa radīšanu, lai cilvēkiem, kas sākuši mācību procesu, būtu interesanti to turpināt, lai būtu, ko darīt internetā. Lasīt laikrakstus, ziņas, un ko tālāk?! Vajag vēl kaut ko, ko cilvēks aktīvi varētu darīt. Tāpēc ir svarīgi, lai rastos vairāk e-pakalpojumu ne tikai no valsts, bet arī no privātuzņēmumiem. Vēl nesen bija LIKTA pētījums, kurš parādīja, ka no mazā un vidējā biznesa uzņēmumiem tikai 14 % izmanto informāciju tehnoloģijas darbā.

- Tiešām?!

M. Jākobsone: - Te ir runa par IKT izmantošanu ražošanas procesā, nevis vienkārši par interneta lietošanu.

S. Kolomenskis: - Ir runa arī par inovāciju un darba efektivitāti. Tas varētu būt nākamais solis. Protams, vairāk jādomā arī par uzņēmumu e-iekļaušanu. Šis temats ir ļoti plašs, un darbam ir jānotiek vairākos posmos. Kas vajadzīgs lietotājiem, kas ir tā runga vai burkāns, kas viņus stimulētu un iesaistītu e-sabiedrībā? Un kas vajadzīgs otrā līmeņa lietotājiem, kas jau ir ar āķi lūpā, kas saprot, ka viņi var visu izdarīt ātrāk un efektīvāk? Bet ir arī trešā līmeņa lietotāji, kurus dēvē par spēka lietotājiem (power users), kas saredz lielāku atdevi no IT – uzņēmēji vai cilvēki, kas individuāli spēj veidot biznesu. Katrā no šiem līmeņiem ir citi uzdevumi un citi rīki.

- Varbūt varat nosaukt kādas universālas receptes sastāvdaļas, - kādas zināšanas, programmatūra, rīki būtu noteikti vajadzīgi katrai no šīm grupām?

S. Kolomenskis: - Te nav universālas receptes, tāpat kā visas slimības neārstē vienas zāles. Domāju, ka tehnoloģija šobrīd ir ļoti spēcīga. Tā var piedāvāt vairāk, nekā lietotājs spēj izmantot. Pirmā ir sapratne. Uzņēmējam ir jāsaprot, ka gandrīz jebkuru neefektīvu darbu iespējams efektivizēt, izveidojot datubāzi. Nav svarīgi, vai to nodrošina Microsoft vai kāds cits. Tā ir biznesa ideoloģija. Darbinieku, kurš iepriekš darīja fizisku darbu, apmāca lietot datubāzi, un reāli uzņēmums iegūst informāciju krietni ātrāk un kļūst konkurētspējīgāks. Līdz ar to uzņēmums e-iekļauj arī darbiniekus. Savukārt viņi iekļauj kaimiņus, radus un draugus. Tāpēc katrā vietā, kur rodas procesa sākuma iedīglis, tas izraisa plašu spirālveida kustību. Ir svarīgi nodrošināt vairāk šādu sākumpunktu – vai tie būtu valsts vai privātajā sektorā. Kaut vai daudzdzīvokļu mājā!

- Kādas tehnoloģiskās problēmas ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? Kāda aprīkojuma vai programmatūras trūkst, piemēram, neredzīgiem cilvēkiem, kuri visvairāk ir atkarīgi no tehnoloģijām?

P. Locāns: - Pēdējos desmit gados neredzīgo un vājredzīgo cilvēku dzīvi krietni atvieglo divi tehnoloģiski jaunumi, kas ir diezgan stipri mainījuši mūsu dzīvi – īpaši pielāgots dators un mobilais telefons. Agrāk bija jāgaida, kad tiks nodrukāta kāda jauna grāmata Braila rakstā, bet šobrīd informācijas pieejamības ziņā esam gandrīz vai līdzvērtīgā situācijā ar tiem, kas redz. Piemēram, mēs varam elektroniski abonēt žurnālu Rīgas Laiks, var ieskatīties avīzes Diena materiālos, jaunākajās ziņās utt.

- Vai tas nozīmē, ka ir īpaša mājaslapa, kur to visu var atrast? Kā to var izlasīt?

P. Locāns: - Ir izveidotas īpašas palīgprogrammas, kas ļauj izmantot datoru un mobilo telefonu tā, kā to dara visi. Tas, kas ir redzams uz displeja, tiek pārvērsts skaņas formā. Tā gan ir sintezēta skaņa, pie kuras ir jāpierod, turklāt programma ir angļu valodā. Latviešu valodā izmantojam pagaidu risinājumu Wintalker Voice. Tagad sadarbībā ar sociālās integrācijas centru EQUAL projekta Invalīdu nodarbinātības veicināšama ietvaros notiek latviešu valodas runas sintēzes programmas izveide. Pasūtījuma izpildītājs ir Tilde, un viņi strādā pēc jauniem paraugiem, sadarbojoties arī ar Igauniju, kur šāds sintezators jau ir izveidots un pēc igauņu neredzīgo kolēģu atsauksmēm darbojas labi.

Diemžēl Latvijas interneta mājaslapas ir diezgan nepieejamas, jo tajās ir daudz grafisko attēlu un citu elementu, kas apgrūtina pieeju konkrētam tekstam. Piemēram, Delfos mēģinu piekļūt pie konkrētas informācijas, bet man tas ne vienmēr izdodas.

- Kā šī piekļuve tomēr ir iespējama? 

P. Locāns: - Tā, ka informācija atveras kā teksta lapa. Ārzemēs ir tādas īpaši veidotas mājaslapas text only – tikai teksta režīmā, kur nav grafiku. Man svarīgi tikt pie saitēm, un ekrānlasošās programmas mums tādas iespējas dod. Tur var dažādos veidos pārskatīt mājaslapu. Piemēram, ekrānlasošās programmas JAWS jaunā versija dod iespēju pārskriet pāri virsrakstiem: uzspiežot H burtu (headings), tiek nolasīti virsraksti, tādā veidā teksts kļūst pārskatāmāks. Tā kā Latvijā vajadzētu piestrādāt pie interneta pieejamības redzes invalīdiem. Piemēram, ungāri jau no 90. gadu vidus sākuši izstrādāt dažādas vadlīnijas interneta mājaslapu piekļuvei. Arī Lielbritānijā nesen tapa vadlīniju uzlabotā versija, kā vajadzētu veidot mājaslapas, lai tās būtu pieejamas arī cilvēkiem ar redzes problēmām.

- Pirmo datoru ar Braila displeju neredzīgo rehabilitācijas centram 1998. gadā uzdāvināja karalienes Juliānas fonds. Vai pa šiem gadiem jūsu tehnikas arsenāls ir paplašinājies?

S. Braunere: - Galvenais ir radīt iespējas būt vienlīdzīgiem ar citiem. Protams, tas attiecas arī uz cilvēkiem ar ierobežotām fiziskām vai garīgām spējām, bet neredzīgajiem nāk klāt būtisks faktors – īpašas palīgtehnoloģijas. Ja cilvēkam ratiņkrēslā nav nekādu citu funkcionālu traucējumu, tad viņam varbūt ir vajadzīgs vienīgi pielāgojama augstuma galds un tāds pats dators kā citiem. Neredzīgiem cilvēkiem nepieciešamas dažādas papildu tehnoloģijas: runas sintēzes programma (pilnīgi neredzīgs cilvēks dzird, kādu darbību viņš izdarījis), Braila displeji (ekrāns, kur elektroniski, sataustāmu punktu veidā parādās teksts) un arī Braila printeri, kur izdrukas ir Braila rakstā. Tehnoloģijas strauji attīstās, parādās aizvien jauni risinājumi arī uz mobilo tehnoloģiju bāzes, diemžēl šis tirgus ir diezgan ierobežots.

Pasaulē neredzīgu cilvēku ir daudz, bet viņu tomēr nav tik daudz, lai specializēto tehnoloģiju cena pazeminātos tāpat kā parastajiem datoriem, tāpēc arī piedāvājums ir neliels. Latvijā pirmais datorkomplekts neredzīgajiem parādījās 1998. gadā. Tagad mūsu centrā jau ir desmit darbavietu, kur notiek redzes invalīdu apmācība un rehabilitācija. Ir četri Braila displeji, Braila printeris. Mums ir arī 12 reģionālie centri: Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Cēsīs, Balvos un citur (tur gan nav tik pilnīgs tehnikas arsenāls kā Rīgā). Bet arī Latvijā ienāk Eiropas sociālais fonds un jaunas rehabilitācijas programmas, kurās ir paredzēti līdzekļi redzes invalīdiem nepieciešamo IKT tehnoloģiju iegādei. Pasaulē ir pazīstamas arī universālas konstrukcijas (universal design) ierīces, kuru elektroniskā vide jau uzreiz pielāgota dažādiem invalīdiem.

Svarīgi ir dot iespēju iekļauties arī jebkurā parastā izglītības programmā. Aizvien vairāk studentu ar redzes invaliditāti mācās kopā ar pārējiem. Piemēram, Liepājas pedagoģiskajā akadēmijā, Latvijas Universitātē mācās pilnīgi neredzīgi cilvēki, un šīs iespējas ievērojami atvieglo tieši tehnoloģijas. Pirms gadiem 10-15 tas tiešām nebija iedomājams.

- Diemžēl tieši invalīdu e-iekļaušana visvairāk ir atkarīga no tehnoloģijām un, protams, arī no projektu sponsoriem.

S. Kolomenskis: - Microsoft nevienu nešķiro pēc ādas krāsas, tautības vai kā citādāk. Mēs cenšamies piemērot Unlimited Potential programmu tā, lai katram būtu iespēja to lietot. Pirms gadiem pieciem e-Ventspils projektā mēs pat radījām runājošu apmācības programmatūru cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Ir vajadzīgi arī partneri, kas palīdz.

I. Gudele: - Lielai daļai sabiedrības tas ir pārsteigums, kā neredzīgi cilvēki var strādāt ar tehnoloģijām, daudzi pat nepieņem tādu domu. Zinām, ka daļa sabiedrības ir nabadzīgi, bet pat neiedomājamies, ka, izmantojot tehnoloģijas, viņi varētu attīstīt savas prasmes un arī celt pašapziņu, lai dabūtu labāk atmaksātu darbu un izkļūtu no digitālās plaisas. Tas ir mūsu, jau e-iekļauto, uzdevums, palīdzēt viņiem to saprast un celt pašapziņu.

S. Kolomenskis: - Tehnoloģijas šobrīd ir tik spēcīgas, ka ar tām var izdarīt ļoti daudz. Galvenais – jābūt vēlmei, vajadzībai un iespējai. Vajadzība un vēlme ir, jautājums ir par iespēju, kur galvenais šķērslis ir tā pati banālā, bet nepieciešamā nauda. Kurš būs tas, kas to sagādās, no kurienes to ņemt? Šai ziņā Microsoft ir laba pieredze, jo, sadarbojoties ar dažādām sociālajām vienībām, ar sabiedriskajām organizācijām tiek veidoti kopēji projekti, kur Eiropas Savienība ir viens no partneriem, bet piedalās arī valdība. Veidojas partneru kopums, kas rada projektus, un, manuprāt, tas šobrīd ir visoptimālākais un pareizākais. Jānoorganizē interesentu grupa, kas grib to darīt. Neviens neatnāks un rokās neiedos. Tā arī ir mūsu galvenā motivācija: kad paši aktīvi darbojāmies, redzējām rezultātus, sapratām, ka tas ir pareizi, ka tas dod gandarījumu.

 

ES projekti – konkurētspējai darba tirgū un ērtākai ikdienai

- Kāda ir Baltijas Datoru akadēmijas un Sociālās integrācijas centra praktiskā pieredze darbā ar e-apmācības projektiem?

G. Laicāns: - EQUAL projektā pasniedzēji nav sveši kungi no Rīgas vai nez no kurienes, bet gan vietējie cilvēki, kurus daudzi pazīst. Viņi lielākoties iepriekš nav pasnieguši informācijas tehnoloģiju priekšmetus un nav strādājuši par skolotājiem. Bet viņi pasniedz datorzinības, labāk zinot lietotāja problēmas, jo paši nāk no viņu vides. Varbūt profesionāļiem traucē rutīna.

S. Serkova: - Vidēji no 37 cilvēkiem, kurus aicinām no visas Latvijas uz profesionālās piemērotības noteikšanu, pie mums ierodas 17. Pirmajā nodarbību dienā noskaidrojas, ka arī no tiem aptuveni 30 % ir tādu, kas ne reizes neko nav darījuši datorā, 30 % vismaz ir datorā spēlējuši kārtis vai kaut ko apskatījuši internetā, un pārējie ir jaunieši, kas skolā vai kur citur ir datoru kaut cik apguvuši un zina vismaz pamatlietas.

Šobrīd EQUAL projektā top astoņi atbalsta centri visā Latvijā, tie būs datorkabineti, kur cilvēki varēs apgūt pamatlietas – darboties ar peli, ar tekstiem utt. Papildus divu nedēļu nodarbības mūsu pašu centrā, Jūrmalā. Projektā ar nosaukumu Draudzīga vide, kurš veidots kā spēle, motivējam pieteikties jauniešus ar īpašām vajadzībām.

Esmu desmit gadus strādājusi ar šādām grupām, lai šie cilvēki iekļūtu darba tirgū. Sākumā ar viņiem strādā psihologi, ir saskarsmes nodarbības, viņiem palīdz izvēlēties, kāds izglītības virziens piemērotāks. Daudzi vēlas apgūt grāmatveža, mārketinga speciālista, uzņēmējdarbības organizētāja specialitāti. Bet tās ir gudras un smagas izglītības programmas, kas parasti viņiem nav pa spēkam. Mūsu programmā datorzinības mācām 300-400 stundas salīdzinājumā ar vispārizglītojošo skolu, kur informātika ir 76 stundas. Tā ir garantija, ka viņi varēs iekļūt darba tirgū. Un pat, ja viņi nebūs grāmatveži, viņi spēs būt profesionāli datu ievades operatori. Lai viņi varētu mācīties vieglākas izglītības programmas, ir tapusi programma Istabene. Galvenais, ka cilvēks būs apguvis vidi un dabūs darbu.

- Sociālās integrācijas centrs strādā ar Leonardo da Vinči programmu cilvēkiem ar garīgu atpalicību.

S. Serkova: - Šobrīd mums ir vairākas programmas, ir arī dienas centrs Ķemeros. Tur viņi ne tikai pavada laiku, ada, tamborē, gatavo ēdienu, bet arī iegūst pamatzināšanas datora lietošanā. Runājot par starptautisko pieredzi, mums bija kopīgs projekts ar Baltijas Datoru akadēmiju, kur mums bija divas sadaļas: dot iespēju nokārtot ECDL – starptautisko datorprasmes sertifikāta eksāmenu – un veidot web lapas. ECDL ir ļoti noderīgs, jo, beidzot apmācības, cilvēkam ir apliecinājums, ka viņš ieguvis augsta līmeņa zināšanas, kas atbilst ES prasībām. Tādējādi ir vieglāk dabūt vietu darba tirgū.

Diemžēl mēs bieži vien gribam iet smagāko un grūtāko ceļu, bet vajag piedāvāt arī vieglākas programmas, tad būs iespēja iekļaut vairāk cilvēku. Piemēram, somi izvēlējās cilvēkus ar viegliem garīgās atpalicības traucējumiem un panāca, ka viņi veido web lapas – ar elementāriem līdzekļiem. Turklāt Latvijā nav tāda uzņēmuma, kas nodarbotos ar speciāli invalīdiem pielāgotu datoru izplatīšanu. Nesen biju Čehijas rehabilitācijas centrā, un tur ir viss – speciālās peles, klaviatūras u.c. Piemēram, vai zināt, cik maksā printeris Braila rakstā? 4 000 dolāru! Šo produktu izplatītāji starptautiskajās izstādēs mums pat nedod savas kontaktadreses, jo viņi saprot, ka naudas tik dārgai produkcijai mums nav.

- Kādi jauni Eiropas e-iekļaušanas projekti, jūsuprāt, spēj atvieglot e-iekļaujamo ikdienu?

P. Timmers: - Ir vairāki projekti, kurus nesen esam sākuši. Tie saistīti ar vecākiem cilvēkiem, lai viņi ilgāk varētu dzīvot neatkarīgi. Daži no šiem projektiem ir ļoti progresīvi, jo tajos modernās tehnoloģijas tiek intensīvi izmantotas mājas vidē. Piemēram, veca un slima cilvēka mājoklī iespējams uzstādīt trauksmes signalizāciju, uzraudzības un videonovērošanas sistēmu, kuras savienotas ar kādu sociālās vai medicīniskās aprūpes centru. Mums ir arī vairāki projekti, kuri paredzēti bērniem ar mācīšanās grūtībām. Piemēram, bērniem ar disleksiju (dislexia), kuriem grūtības sagādā iemācīties lasīt . Projekts veidots spēles formā, bērniem ir interesanti ar to darboties.

Cilvēkiem, kuriem ir tādi fiziski traucējumi, ka viņiem ir grūti lietot peli, kontrolēt kustības vai arī viņiem ir kāda cita invaliditāte, tapis īpašs projekts, kas ļauj dot komandas datoram ar balsi. Cilvēkiem ar redzes traucējumiem Lielbritānijā populārs ir pakalpojums, kur TV pārraižu vai filmu laikā skan īpašs audiokomentārs. Kad notiek kas svarīgs, bet neviens nerunā, audioierakstā atskan komentārs par to, kas redzams ekrānā. Lai gan šis projekts paredzēts pārsvarā neredzīgiem cilvēkiem, to labprāt izmanto arī vājredzīgie. Protams, TV programmās automātiski tiek ģenerēta arī zīmju valoda.  

- Vai ir sarežģīti ko līdzīgu ieviest arī Latvijas TV programmās?

S. Braunere: - Latvijā tādas iespējas šobrīd nav, bet tehniski tas nav sarežģīti. Tas gan ir darbietilpīgi, gluži tāpat kā tulkojuma sagatavošana. 

- Vai jums nāk prātā kāds raksturīgs piemērs par etnisko un kultūras minoritāšu e-iekļaušanu?

P. Timmers: - Tā nu ir sanācis, ka šis piemērs ir no Nīderlandes (pats esmu holandietis). Tā ir frīzu (Frisian) valoda, kura attīstījusies kā minoritātes valoda, lai gan tā ir viena no valsts oficiālajām valodām. To aktīvi lieto frīzu apdzīvotajos reģionos – tie ir vairāki simti tūkstošu. Pavisam Holandē ir 16 milj. iedzīvotāju, tā kā salīdzinājumā ar to frīzi ir minoritāte. Frīzu valoda iepriekš tika lietota galvenokārt tikai mutiski, jo skolās to nemācīja un cilvēki nemācēja pareizi rakstīt. Tagad ir izstrādāts projekts, kur ar īpašu metodiku internetā tiek mācīta frīzu rakstu valoda, grafiski tiek attēlota vārda rakstība, ir redzama tā nozīme. Šo projektu izmanto arī skolās – frīzu bērnu apmācībai. Vārdu nozīmi iespējams mācīties divās valodās – ar dāņu un frīzu skaidrojumiem. Nekādas citas tehniskas ierīces gan netiek lietotas – tikai internets kā šīs valodas mācības izplatīšanas līdzeklis.

 

Interneta piekļuves un servisa pieejamība

G. Laicāns: - Ir kāda problēma, kura drīzumā varētu aktualizēties visā Latvijā. No vienas puses, mēs stimulējam kursu beidzējus lietot datoru, un daudzi tos iegādājas. Bet, kad vēlas pieslēgt internetu, sākas sarežģījumi. Laukos problēma ir arī tehnikas apkalpošana un lietotāja atbalsts. Daudzas interneta firmas apkalpo tikai biznesa klientus. Bet paralēli veidojas arī mazas datorlietotāju saliņas – trīs mājas meža vidū, tālu no centra. Kurš tur brauks, ja kas notiek ar datoru vai internetu?! Lattelekom parasti nebrauc, bet, ja brauc, tad cena ir krietni augstāka. Ja būtu uzņēmīgi vietējie cilvēki, tā varētu būt laba darba niša – apkalpot un konsultēt interneta lietotājus. Nereti dzirdēts klasisks izbiedēta lietotāja komentārs: - Es te kaut ko nospiedu, un man viss pazuda. – Varbūt iespējams kāda projekta ietvaros izveidot interneta atbalstu lauku lietotājiem.

I. Gudele: - Valsts taču nesubsidē santehniķa darbu, kāpēc lai to darītu ar interneta pakalpojumiem! Turklāt lielākajiem IPS joprojām ir palīdzības līnija.   

G. Laicāns: - Runa ir par to, ka šādus darbus, arī interneta ierīkošanu lauku rajonos, varētu veikt kā valsts pasūtījumu, jo uzņēmumiem tas bieži vien nav izdevīgi.

I. Gudele: - Jā, tā varētu būt viena no iespējām, bet šo problēmu varētu risināt arī lietotāju izglītošana. Protams, dators var sabojāties arī profesionāliem lietotājiem. Kāpēc gan ar to nevarētu nodarboties kāda neliela firma, kas atrodas turpat, ciematā. Turklāt, ja ir kāda domubiedru grupa, kur kāds ir vairāk pieredzējis datorlietotājs, tas var palīdzēt citiem.

M. Jākobsone: - Pastāstīšu, kā mēs risinām tehnisko atbalstu projektā Latvija@Pasaule. Pirmkārt, mēs nevienā rajonā nesākam mācības, ja neesam iepriekš sagatavojuši vismaz 30 pasniedzējus konsultantus. Ne visi strādā par pasniedzējiem, starp viņiem ir arī bibliotekāri, kas ir arī konsultanti. Kursu beidzējiem dodam veselu informācijas punktu sarakstu (bibliotēkā vai skolā, pie konkrēta cilvēka), kur viņi var konsultēties ne tikai tehnisku problēmu gadījumā, bet arī tad, ja, piemēram, piemirsies, kā kārtot rēķinus internetbankā.

Gribam sākt veidot arī tā sauktos kompetences centrus. Esam ieplānojuši trīs – Preiļos, Valmierā un Ventspilī. Un ir cilvēki, kas atbalstīs e-kursus un kas varēs sniegt arī padomu (elementārās lietās). Protams, tās nav firmas, un šie konsultanti nevarēs braukt uz mājām veikt datora tehnisko apkopi. Tas patiešām attiecas uz biznesu.

I. Gudele: - Arī pašvaldību informatizācijas projektā paredzēti e-pārvaldes ieviešanas kompetences centri. Pirmajā stadijā tiek veidoti 10 kompetences centri, vēlāk būs vairāk (katrā rajonā). Tie nodarbosies tieši ar pašvaldību atbalstu, un pieļauju, ka tie varēs palīdzēt arī iedzīvotājiem. Manuprāt, arī telefoniska konsultācija kritiskās situācijās bieži palīdz, jo nereti svarīga ir ātra reakcija.

 

 

Kad projekti beigsies…

- Raugoties no Elektroniskās pārvaldes sekretariāta viedokļa, ko vēl bez jau paveiktā Latvijas valsts var darīt, kas notiks, kad visi šie ES projekti beigsies un kāda ir tieši valsts loma un atbalsts?

I. Gudele: - Ar gandarījumu klausījos, kad mūsu eksperti teica, ka e-iekļaušanas process tomēr attīstās pozitīvi. Pats svarīgākais – valdība ir sapratusi, ka mūsu galvenā bagātība ir cilvēki. Visi – gan ar īpašām vajadzībām, gan zinātnieki un profesori. Un, lai Latvijā būtu vairāk gudru cilvēku, viņi jāapmāca un jādod iespēja iepazīties ar tehnoloģijām. Ja viņi jutīsies labi un komfortabli, valstij būs jātērē mazāk naudas zālēm. Turklāt tuvākajos septiņos gados būs ļoti nopietns Eiropas struktūrfondu atbalsts gan informāciju tehnoloģijās, gan labklājības veicināšanā, gan e-veselības pakalpojumu attīstībā, gan informatizācijā, un tas, protams, attiecas uz visiem iedzīvotājiem.

M. Jākobsone: - Visos rajonos stāv rindā uz apmācībām (nerunāju par bezdarbniekiem). Kad pasaku, ka Valmierā 250 cilvēku varēs apmācīt par LMT naudu, šīs grupas trijās dienās ir nokomplektētas. Visi jautā, kad būs nākamās grupas, kad būs Microsoft nauda, kad atkal varēsim mācīties. Ja mēs esam šo motivāciju radījuši, tad viss aizvien straujāk ripos tālāk - kā sniega bumba, kļūstot arvien lielāka. Mūsu asociācijas atbildība ir, lai tas, ko valdība sola, tiktu izpildīts, lai šai apmācībai paredzētā nauda nonāktu tieši tiem mērķiem, kam tā paredzēta, lai solījumi nepaliktu tikai uz papīra, bet aizietu līdz katram rajonam. No otras puses, mums jāuzņemas atbildība par tiem, kurus esam pieradinājuši. Ļoti bieži ir tā, ka birojā esmu ar saviem darbiem pārslogota, un man saka: - Zvana tavs pensionārs no Valmieras. – Un es metu visu pie malas un skrienu pie telefona. Šis darbs prasa ne tikai tehnoloģijas un naudu, bet arī organizatoru papildu laiku un personisku attieksmi.

- Tā nu iznāk, ka e-iekļaušanā līdz matu galiņiem e-iekļauti ir arī paši iekļāvēji. Bet vai pēc Eiropas projektu pabeigšanas būs iespējas apmācīt cilvēkus kādā citā veidā?

M. Jākobsone: - Ar visiem Eiropas projektiem un privātajiem sponsoriem tā diemžēl ir pilīte jūrā. Ar skaudību klausījos eBaltics konferencē analoga Lietuvas projekta Window to the Future pārstāves teikto, ka viņiem Labklājības ministrija no sociālā fonda šogad ir piešķīrusi naudu 50 000 iedzīvotāju apmācībai (mums – 8 000!). Latvijā ir viens projekts bezdarbniekiem, otrs – invalīdiem, trešais – pašvaldībām, un mēs patērējam ļoti daudz laika, lai to visu organizētu atsevišķi. LIKTA uzskata, ka arī mums būtu jāiet uz Izglītības ministriju un jārunā par šādām iespējām.

 

Ko sola nākotne?

- Ko informācijas sabiedrībai sola nākotnes tehnoloģijas?

P. Timmers: - Rīgas konferencē būs prezentācijas gan par robotiem – auklēm, kas pieskata vecus un slimus cilvēkus, gan par jaunākajiem pētījumiem Fraunhofer institūta zinātnieku laboratorijās. Dažas no modernajām tehnoloģijām ir ļoti daudzsološas, lai iekļautu e-sabiedrībā šobrīd  izstumtos. Tomēr visperspektīvākās ir tieši tās, kuras būs pieejamas pašās vienkāršākajās formās un kuras ir viegli apgūstamas un ērti lietojamas visiem sabiedrības locekļiem. Tieši tāds arī ir mūsu mērķis – lai tehnoloģijas uzlabotu pēc iespējas plašāku sabiedrības slāņu dzīves kvalitāti.

S. Kolomenskis: - Tehnoloģiski iespējams gandrīz viss. Šobrīd vēl strādājam pie pirmajiem e-apmācības pilotprojektiem, jo mūsu pieredze nav liela. Pētām, cik kas maksā, cik daudz laika tas prasa, kāda varētu būt atdeve. Tiklīdz parādās pirmie rezultāti, var iesaistīt arī dažādus fondus, valsts budžetu, privātos uzņēmumus. Domāju, ka tas nevar būt viens uzņēmums, viens valsts varas pārstāvis vai viena ministrija. Jābūt partneru kopumam, kur katrs pilda savu lomu: tehnoloģiju kompānija, satura ražotājs, piekļuves nodrošinātājs. Ir vajadzīgi cilvēki, kas visu stumj uz priekšu.

- Kā jums šķiet, Bruina kungs, vai ir iespējams, ka pēc ļoti sekmīgas Rīgas konferences Lisabonas stratēģiju varētu pārdēvēt par Rīgas stratēģiju?

F. de Bruins: - (Smejas.) Diez vai. Bet pat tad, ja tā netiks pārdēvēta, ticu, ka Rīgas konference būs ļoti sekmīga. Turklāt – un tas ir ļoti svarīgi - Rīga neiezīmē visu šo procesu beigas, bet tikai sākumu, un šeit patiesi mēs visi kopīgi formulēsim e-iekļaušanas stratēģiju. 2008. gadā būs ļoti liela Eiropas Savienības e-iekļaušanas iniciatīva, un Rīgā patiesi tiks ierīkots spēles laukums nākamo divu trīs gadu e-iekļaušanas procesiem. Un īstenībā tas ir vēl svarīgāk, nekā pārdēvēt Lisabonas stratēģiju Rīgas vārdā.

Gunta KĻAVIŅA

 

* Plašāk par Lisabonas stratēģiju un tās mērķiem skat. šī paša SP numura 24. lpp. rakstā par Portugāles IKT tehnoloģijām.

---