Ar Aleksandru Tīpaini sākās VEF vēsture

Katrai tautai, katrai valstij ir savi varoņi, sava vēsture, ar ko tā lepojas. Arī Latvijai ir savs, un ne viens vien, nacionālais lepnums. Viens no fenomeniem ir Valsts elektrotehniskā fabrika jeb VEF, kas, kā mums zināms, padomju varas gados bija Latvijas rūpniecības flagmanis. Laiks aizpildīt vēstures izgrauztos robus!

 

Pēc telegrāfa un telefona aparātu izgudrošanas 19. gadsimtā bija ar steigu jāsāk ražot šie tehnikas brīnumi. Vairākās valstīs tika izveidotas darbnīcas un rūpnīcas. No tām slavenas kļuvušas Bella, Eriksona un Sīmensa rūpnīcas. Tās savulaik nosauktas to dibinātāju un ilggadējo vadītāju vārdā. Arī VEF pirmsākums meklējams Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta Galvenajās darbnīcās, kuras izveidoja 1919. gadā, bet 1932. gadā pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku.

Tagad, atskatoties uz to laiku notikumiem, var brīnīties un lepoties gan par darbnīcu izveidotāja Aleksandra Tīpaiņa, gan viņa līdzgaitnieku fanātisko darbu. Diemžēl padomju laika kroplās ideoloģijas dēļ VEF tika nosaukts nevis A. Tīpaiņa, bet gan V. Ļeņina vārdā.

 

VEF pirmsākumi

VEF ir veidojies un audzis līdzi neatkarīgajai Latvijai. Katrā attīstības posmā tam bija citi uzdevumi. Pēc Pirmā pasaules kara, kad bija nopostītas elektrosakaru līnijas un nozagtas informācijas pārraides gala ierīces (telefona un telegrāfa aparāti), vajadzēja gan remontēt vecās ierīces, gan izgatavot jaunas. 30. gados varēja sākt automātisko telefona centrāļu, mazgabarīta fotoaparātu, radiouztvērēju, radiofona raidītāju un dažādu sadzīvē nepieciešamu lietu ražošanu.

Un tomēr visa pamatā bija cilvēki, viņu aroda prasme, radošā doma un vēlme izgatavot labāk un skaistāk. Lai ražotu tik plašu produkcijas klāstu, VEF strādāja daudzu un dažādu profesiju amatnieki un strādnieki. VEF ir Latvijas nacionālais lepnums. Tā izveidošanā nav piedalījies neviens ārvalstu speciālists. To esam cēluši un veidojuši paši, Latvijas iedzīvotāji, ar savām rokām, ar saviem līdzekļiem.

Latvijas Pasta, telegrāfa un telefona pārvaldes priekšnieks inženieris Eduards Kadiķis ar 1919. gada 10. jūnija pavēli uzdeva Aleksandram Tīpainim organizēt un vadīt pārvaldes mehānisko darbnīcu, remontēt nozarē lietojamo tehniku - telefona un telegrāfa aparātus, līniju piederumus un pasta inventāru. Darbnīcā strādāja pieci cilvēki: smalkmehāniķi Teodors Šūlbergs un Jānis Šteinbelts, galdnieks Fricis Liepiņš, noliktavas pārzinis Kārlis Kīns un darbnīcas vadītājs Aleksandrs Tīpainis.

Mans nolūks ir dot ieskatu par to cilvēku fanātisko darbu, kura rezultātā radās slavenais Latvijas rūpniecības flagmanis. Varbūt, izlasot rakstīto, daudzi atcerēsies kādus aizmirstus notikumus, aizmirstus cilvēkus. Varbūt tas ierosinās atbildīgās personas piestiprināt pie VEF administrācijas ēkas piemiņas plāksni un uzlikt uz bijušo VEF vadošo speciālistu kapa vietām piemiņas zīmes.

 

Amatnieks kopš bērnības

Aleksandrs Tīpainis dzimis 1886. gada 9. augustā Cēsīs. Viņa tēvam piederēja māja un mehāniskā darbnīca. No agras bērnības tēvs iesaistīja Aleksandru dažādos amatnieka darbos, mācības atstājot pēdējā vietā. Pēc pamatskolas beigšanas 1897. gadā Aleksandrs iestājās Millera privātajā proreālskolā, mācījās Rīgā par kalējmeistaru un apmeklēja telegrāfa uzraugu kursus. Līdz 1906. gada beigām strādāja par dežurantu Rīgas telegrāfa aparātu zālē - remontēja telegrāfa aparātus. Līdztekus darbam telegrāfā 1907.-1910. gadā mācījās par telegrāfa mehāniķi, nokārtoja pārbaudes eksāmenu, un 1911. gadā tika nosūtīts uz Rēveles telefona tīklu par jaunāko mehāniķi. Pēc gada pārcelts uz Ventspili par inspektoru telefona tīklā. No 1914. gada strādāja Tērbatas telefona kantorī. Šeit, izpildot dienesta rīkojumu par telefona aparātu iepirkšanu, iepazinās ar Tērbatas telefona aparātu rūpnīcas darbu. No šī brīža Aleksandra Tīpaiņa kvēlākais sapnis bija telefona aparātu ražošana.

 

Neapjukt juku laikos

1915. gada aprīlī, pēc vācu karaspēka panākumiem frontē, no Rīgas uz Tērbatu evakuēja Rīgas apgabala Pasta un telegrāfa pārvaldi (PTP) ar visiem tās dienestiem. A. Tīpaiņa pārziņā nodeva mehāniskās darbnīcas. Tām A. Tīpainis atrada telpas Tērbatā, uzstādīja darbgaldus, darba mašīnām pierīkoja elektrodzinējus un organizēja telefona un telegrāfa aparātu remontu. Darbnīcās strādāja astoņi cilvēki.

1915. gada nogalē frontē sākās sajukums. Darbnīcu iekārtas atkal iepakoja kastēs, iekrāva dzelzceļa vagonos un 1915. gada oktobrī aizveda uz Tveru (Kaļiņinu). Darbnīcas izvietoja Tveras garīgā semināra telpās. Par Rīgas PTP darbnīcām interesējās Maskavas profesionālās skolas direktors inženieris Holanders. Viņš vēlējās, lai darbnīcas būtu Maskavā. Atkal vajadzēja visas iekārtas iepakot kastēs, transportēt uz Maskavu un no jauna organizēt darbnīcu iekārtošanu. Skolu pēc mēneša likvidēja. A. Tīpainis ar pieciem palīgiem jau kuru reizi iepakoja iekārtas un novietoja noliktavā Krivokoļenija šķērsielā. A. Tīpainis kļuva par Maskavas telegrāfa darbnīcu priekšnieka palīgu.

Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada novembrī no Maskavas uz Rīgu aizbrauca daudzi no Latvijas evakuētie iedzīvotāji, tostarp arī PTP darbnīcu strādnieki. Maskavā palika A. Tīpainis un viņa palīgs Jānis Eriksons. A. Tīpainis katrā ziņā gribēja aizvest atpakaļ visu, ko 1915. gadā evakuēja uz Tveru. Pateicoties Latviešu nacionālo lietu komitejas priekšsēdētāja Kārkliņa atbalstam, izdevās darbnīcu iekārtas un rezerves daļas iekraut septiņos vagonos un pēc aptuveni 20 dienu brauciena 1919. gada janvārī atgriezties Rīgā. Nu jau ceturto reizi A. Tīpainis iekārtoja PTP darbnīcas.

Šoreiz telpas atrada Rīgas Galvenā pasta ēkā, un drīz vien darbnīcas atsāka telegrāfa un telefona aparātu remontu. Ap aprīļa vidu mainījās militārais stāvoklis Latvijā. Bija skaidrs, ka lieliniekiem Latvija būs jāatstāj. Lielinieku valdības varas vīri deva rīkojumu darbnīcu iekārtas atkal evakuēt uz Krieviju. A. Tīpainim neizdevās evakuāciju aizkavēt, jo sevišķi aktīvi pretdarbojās Kaņeps un Dzirlanks, kuri draudēja nošaut katru, kas traucēs evakuāciju. Izdevās noslēpt tikai nedaudzas telegrāfa aparātu rezerves daļas. 1919. gada maijā PTP darbnīcu iekārtas divas reizes veda uz dzelzceļa staciju (pēc pirmās reizes Tīpainim izdevās iekārtas atvest atpakaļ uz pasta ēku). Evakuētās ierīces Krievijā pazuda. A. Tīpainis palika viens, visi pārējie darbinieki pameta PTP darbnīcas.

 

Darbnīcas vadītājs

Stāvoklis mainījās, kad Rīgā no Liepājas atgriezās Latvijas valdība. Jaundibinātā Pasta, telegrāfa un telefona pārvalde nolēma izveidot darbnīcas. Zinot to, kā A. Tīpainis bija centies saglabāt bijušās telegrāfa darbnīcas, labākas kandidatūras priekšnieka amatam nebija.

Darbību sākot, darbnīcas rīcībā bija tikai viena nolietota darbmašīna - lielinieku pamesta maza virpa, divas skrūvspīles un nedaudz sīku darbarīku. Iegādāties materiālus un rīkus, nemaz nerunājot par darbmašīnām, bija ļoti grūti. Gandrīz vienīgais avots bija krāmu tirgus, kur parādījās pārdošanā kādreiz noslēptie materiāli un rīki. Jau 1919. gada rudenī pasta ēkas pagraba telpās bija noorganizēta smalkmehāniskā, atslēdznieku un galdnieku darbnīca ar 15 amatniekiem un strādniekiem. Sākotnēji bija aizņemtas piecas otrā stāva istabas Pasta ēkas labajā spārnā un viena telpa pagrabstāvā ar četriem logiem uz Teātra bulvāri. Vēlāk tika aizņemtas divas telpas pagrabā pie trepēm un vairākas telpas ēkas kreisajā spārnā (kanāla pusē ar logiem uz sētu). Darbnīcas aizņēma apmēram 650 m² lielu platību.

Vērtīgs ieguvums bija 1920. gadā no rīdzinieka A. Kroseta mantiniekiem nopirktais, vēl pirms kara veidotais smalkmehāniķa rīku un darbmašīnu komplekts: vairākas virpas, gravējamā mašīna, plaši vītņu griežamie komplekti un daudz precīzo mērinstrumentu. Tas deva iespēju veikt viskomplicētākos darbus.

1922. gada rudenī darbnīcām tika pasūtīti pirmie 100 sienas telefona aparāti. Darbnīcas nekavējoties sāka izgatavot speciālos rīkus. Lai paātrinātu aparātu izgatavošanu, pirmajiem 500 telefona aparātiem vajadzīgos mikrotelefonus, induktorus un zvanus pa daļai iegādājās ārzemēs. Pirmie sienas un galda telefona aparāti tika izgatavoti koka korpusā. Nākamajā gadā darbnīcas sāka izgatavot sienas un galda telefona aparātus metāla korpusā.

Nepārtraukti paplašinot gan ražošanas programmu un apmērus, gan palielinot darbinieku skaitu, 1923. gada sākumā darbnīcas ar 230 strādniekiem un ierēdņiem bija aizņēmušas lielāko daļu pasta ēkas pagraba telpu un daļu otrā stāva. Tālāka paplašināšanās šeit nebija iespējama, tādēļ darbnīcu vajadzībām tika iegūta bijušā

Rīgas lombarda ēka Slokas ielā 16 (tagad Valsts arhīvs) ar 4500 kvadrātmetru platību. Nākamā, 1924. gada martā darbnīcas pārgāja jaunajās telpās ar 293 strādniekiem un 48 darbmašīnām, no kurām lielākā daļa tika nodarbinātas divās maiņās.

1924. gada beigās nodarbināto skaits jau pārsniedza 300, tika gatavoti telefona komutatori, manuālās centrāles, dažādi telegrāfa, telefona, pasta piederumi un radiouztvērēji.

Radioaparātu izgatavošana

Radiofonam attīstoties nāca klāt jauna nozare - radioaparātu būve. Pirmo radiouztvērēju darbnīcās izgatavoja 1924. gada nogalē. Tas bija divlampu uztvērējs ar galvas telefoniem (noskaņojot uztvērēju, tas izdeva īpatnēju rūkoņu, tāpēc to nosauca par Lācīti). 1925. gadā sākās kristāldetektoru uztvērēju ražošana. Turpmāk katra radiouztvērēja shēmu un konstrukciju apsprieda Aleksandrs Tīpainis, PTD radiodaļas vadītājs Jānis Linters un darbnīcu radionodaļas vadītājs Alberts Madisons. Te jāpiebilst, ka darbnīcām bija sevišķs nopelns radioaparātu nozarē -         sākumā Latvijā ievesto radioaparātu cenas bija nesamērīgi augstas. Darbnīcas turpretim, nosakot saviem ražojumiem patieso, ražošanas un tirdzniecības izdevumiem atbilstošu cenu, piespieda arī privātos rūpniekus pazemināt radioaparātu cenas. Turklāt J. Linters ar A. Tīpaini panāca, ka no  ārzemēm   ievestajiem radioaparātiem tika uzlikts muitas  nodoklis Ls 10 par katru radiolampas vietu (t.i., četrlampu uztvērējiem muitas nodoklis bija Ls 40).

 

Mācīties nekad nav par vēlu

1931. gadā A. Tīpainis iesniedza atlūgumu un aizgāja no darbnīcu direktora amata. Tajā pašā gadā viņš sāka strādāt Pasta, telegrāfa un telefona departamentā par vecāko tehniķi. Apmēram pēc pusgada kļuva skaidrs, ka A. Tīpaiņa vietā norīkotais Ozoliņš nav spējīgs vadīt darbnīcas. A. Tīpainim piedāvāja atgriezties direktora amatā, bet viņš atteicās, rīcību motivējot ar to, ka vispirms jāiegūst inženiera diploms. Pirmos divus gadus viņš veltīja studiju pabeigšanai Latvijas Universitātē. Par studentu A. Tīpainis kļuva 1919. gadā, bet fanātisms, ar kādu viņš nodevās darbam PTDGD, neļāva atlicināt laiku studijām. 1933. gadā A. Tīpainis saņēma inženiera elektriķa diplomu. Par viņa darbu līdz 1940. gadam trūkst precīzu ziņu.

A. Tīpainis no 1931. līdz 1933. gadam strādāja Pasta un telegrāfa departamentā par vecāko mehāniķi un no 1933. līdz 1935. gadam – par vecāko inženieri. 1935. gadā strādāja Rīgas telefona kantorī par būvdarbu vadītāju (štatu sarakstos minēts kā vecākais inženieris). Viņa darba pienākumos bija pasta un telefona ēku celtniecība visā Latvijas teritorijā. 1940. gada septembrī tika iecelts par Elektrosakaru inspekcijas vadītāju Sakaru pilnvarnieku pārvaldē. No 1945. gada maija līdz 1947. gadam A. Tīpainis strādāja Ventspils sakaru nodaļā, no 1947. līdz 1948. gadam - Rīgas telefona tīkla mērgrupā, bet augustā pieņemts par skolotāju Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā. 1949. gada 25. martā A. Tīpainis ar ģimeni tika izsūtīts uz Blagoveščensku Amūras apgabalā. No 1950. gada izsūtījumā strādājis par pasniedzēju tehnikumā. No 1956. gada 1. septembra - skolotājs Rīgas Industriālajā politehnikumā. 1960. gadā viņš aizgāja pensijā. Piecus gadus rakstījis ļoti apjomīgu darbu (apmēram 300 lapas) - dzīves un darba biogrāfiju (līdz 1931. gadam).

A. Tīpainis miris 1974. gada 18. janvārī. Apglabāts I Meža kapos blakus dēlam, kurš nomira izsūtījumā (viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz dzimteni). Kapa piemineklis A. Tīpainim uzstādīts 1992. gadā.

 

Jāzeps LOČMELIS