Ko vienos vienotais regulators?

 

1. jūnijā stājās spēkā likums Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem, bet kopš 1. septembra Valsts vienotā sabiedrisko pakalpojumu regulatora institūcija jau sākusi darbu. Šis ir vienīgais daudznozaru regulators Eiropā. Regulēšanas komisijas kompetencē ir valsts regulējamās sabiedrisko pakalpojumu nozares: enerģētika, telekomunikācijas, pasts un dzelzceļa pārvadājumi. Par to, kā jaunā institūcija ietekmēs telekomunikāciju nozari, SP stāsta vienotā regulatora Telekomunikāciju departamenta direktors Andris VIRTMANIS.

 

Vienotā regulatora funkcijas

Likums Par telekomunikācijām paredz, ka telekomunikāciju nozari regulē Satiksmes ministrija un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kuras pieņemtie lēmumi un izdotie administratīvie akti būs saistoši telekomunikāciju uzņēmumiem un telekomunikāciju pakalpojumu lietotājiem. Regulators pārvaldīs frekvenču spektru telekomunikācijām paredzētajos frekvenču diapazonos, numerācijas telpu, vispārējās atļaujas, individuālās licences, kā arī standartizācijas jautājumus. Regulators un Satiksmes ministrija uzņemas atbildību arī par visu frekvenču diapazonu izmantošanas nodrošinājumu bez traucējumiem. Regulators izšķirs telekomunikāciju uzņēmumu strīdus starpsavienojumu, īpašās piekļuves un nomāto līniju jautājumos. Un vēl, un vēl... Visas funkcijas un atbildības apjomu nemaz nenosaukt.

Tomēr regulators ne tikai kontrolēs un uzraudzīs, bet arī aizstāvēs  telekomunikāciju pakalpojumu lietotāju un telekomunikāciju uzņēmumu intereses, noteiks telekomunikāciju uzņēmumu sniegto pakalpojumu kvalitātes prasības, kā arī pārraudzīs to izpildi.

 

Pārāk liela vara?

Jau dzirdot vien par plašajām jaunā regulatora pilnvarām, šķiet, ka tā vara ir gluži vai neierobežota. Tomēr tā ir valsts institūcija, kurā viss notiek saskaņā ar likumiem, un tās pamatmisija ir regulēt tirgu, atšķetināt sarežģījumus, novērst konfliktus, nevis demonstrēt varu. Šobrīd sabiedrībā tiek dažādi traktēta arī jaunās institūcijas reālā iespēja būt neatkarīgai no jelkāda politiķu vai valsts varas struktūru spiediena. Ir pilnīgi skaidrs, ka, piešķirot šīs institūcijas uzturēšanai naudu no valsts budžeta, vairs  nevarētu būt nekādas runas par neatkarību, tāpēc ir atrasta, apstiprināta un likumā Par regulatoriem iestrādāta cita shēma - valsts nodeva, kas patiesībā ir maksa par regulēšanu un regulatora institūcijas neatkarību. Līdzīgi modeļi darbojas arī citās Eiropas valstīs. Šogad līdzekļi Latvijas vienotā regulatora institūcijas uzturēšanai tiek iekasēti no regulēšanai pakļauto uzņēmumu  2000. gada neto apgrozījuma - t.i., divi lati no katriem Ls 1000. Vai tas ir daudz vai maz? Spriediet paši.

Nākamgad Regulēšanas komisijas ieņēmumus veidos enerģētikas nozare, kuras apgrozījums 2001. gadā plānots 281 864 000 latu (ieņēmumi par valsts nodevas maksājumiem - 563 728 lati), telekomunikācijas - apgrozījums 166 254 500 latu (valsts nodevas maksājumi - 332 509 latu), pasta nozare - apgrozījums 8 305 000 latu (valsts nodevas maksājumi - 16 610 latu), kā arī dzelzceļa nozare - apgrozījums 43 576 647 lati (valsts nodevas maksājumi 87 153 latu). Līdz ar to arī komisijas ieņēmumi nākamgad būs 1 miljons latu. Tomēr, lai  cik lielas izklausītos šī summa, saskaņā ar Pasaules Bankas pētījumiem un analīzi vienotais regulators valstij  tomēr izmaksās mazāk nekā atsevišķu nozaru regulatoru uzturēšana.

 

Kā  regulēt konkurenci?

Viens no galvenajiem  regulatora uzdevumiem ir kontrolēt sabiedrisko pakalpojumu procesus sektoros, kur ir ierobežotas konkurences iespējas. Turklāt, strādājot vienlaikus vairākās nozarēs, viena tautsaimniecības sektora pieredze būs izmantojama arī citos. Regulēšanas komisija jau pārņēmusi darbus no  visiem ar to saistītajiem pakalpojumu sniegšanas tīkliem. Liberalizācijas noteikumi prasa, lai šādus tīklus veidotu  vismaz divi pakalpojumu sniedzēji. Piemēram, telekomunikācijās tas būs otrs operators, enerģētikā - Latvenergo  un kāds alternatīvais energotīkls utt. Tas veicinās konkurenci un nodrošinās klientam tiesības izvēlēties gan kvalitāti, gan cenu.

No otras puses, brīvās konkurences apstākļos šķietami nebūtu ko regulēt, jo cenas taču nosaka tirgus. Bet arī brīvajā tirgū vajadzīga kārtība, jāaizsargā patērētājs, lai cenas neiekāptu mākoņos, turklāt jāraugās, vai netiek pārkāpti licenču noteikumi. Protams, nedrīkst aizmirst arī to, ka vēsturiskie monopoli, kuri gadiem ilgi turējušies savās pozīcijās,  tik vienkārši negribēs tās atdot citiem. Arī tur var palīdzēt regulators, bet tas nebūs viegli. Ne velti Eiropas regulatori par grūtāko funkciju  pēc tirgus atvēršanas 1998. gadā uzskata starpsavienojumu līgumus. Tas šajā gadījumā nenozīmē neko citu kā konkurentu pielaišanu pie telekomu tīkla, uz kuru var pretendēt ne tikai sakaru uzņēmumi. Tāpēc arī regulatoram nākas uzņemties nepateicīgo šķīrējtiesneša lomu strīdus gadījumos. Taču, lai šādu gadījumu būtu pēc iespējas mazāk, regulatora kompetencē ietilpst arī starpsavienojumu līgumu un nomāto līniju pamatpiedāvājumu, kā arī iekārtu kopīgas izmantošanas nosacījumu apstiprināšana.

 

Ko iesākt ar nerentablo tirgus daļu?

Pat katram pirmziemniekam ir skaidrs, ka vissīvākā konkurence ir tieši pašos rentablākajos tirgus segmentos. Telekomunikācijās tie, protams, ir starptautiskie sakari un pakalpojumu sniegšana Rīgā un lielākajās pilsētās. Varētu rasties priekšstats, ka, liberalizējot tirgu, lauki un nerentablie reģioni tiks pamesti novārtā kā bāra bērni. Par laimi, tā tomēr nebūs, jo šis sabiedriski nozīmīgais pienākums būs jāuzņemas tiem operatoriem, kuriem,  ir būtiska ietekme tirgū (šāda definīcija lasāma jaunajā likumā Par telekomunikācijām). Ko īsti tas nozīmē? Kādi ir kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai operatoram tiešām ir būtiska ietekme tirgū? Piemēram, Eiropā noteikts, ka tie ir uzņēmumi, kuri kādā sektorā sasnieguši 25 procentus tirgus daļas. Šis sektors var pat neaptvert visu valsts teritoriju, bet dažus reģionus, kā tas ir, piemēram, Somijā, kuras aptuveni 50 telekomunikāciju operatori ir kā mazi ķeizariņi (un, protams, arī tirgus noteicēji) katrs savā teritorijā.

Latvijā šobrīd uz operatora statusu ar būtisku ietekmi tirgū varētu pretendēt Lattelekom un arī abi mobilie operatori. Protams, no operatora viedokļa raugoties, šāds statuss gan varētu būt pagodinošs, tomēr nereti arī visai apgrūtinošs. Tāpēc pastāv likuma norma, ka šādu nerentablu pakalpojumu sniedzēji varētu saņemt arī kādu kompensāciju no universālā pakalpojuma fonda. Tas teorētiski varētu attiekties arī uz lielajiem uzņēmumiem, bet galvenokārt tomēr uz mazajiem, kuriem nav būtiskas ietekmes tirgū, bet kas šo nastu uzveļ uz pleciem labprātīgi (piemēram, gadījumā, ja operators uzņēmies apkalpot kādu konkrētu reģionu).

 

 

Universālais pakalpojums

Universālais telekomunikāciju pakalpojums (precīzāks gan būtu formulējums - vispārējais pakalpojums - red. piez.) ir minimālais  pakalpojumu apjoms ar normām atbilstošu kvalitāti, kas pieejams visiem lietotājiem, turklāt par pieņemamu cenu. Šobrīd vēl nav precīzi definēts universālo pakalpojumu loks Latvijā. Citās valstīs tie galvenokārt ir tādi tradicionālie pamatpakalpojumi kā fiksētā  telefona sakari (gan vietējās, gan starptautiskās sarunas). Šobrīd vēl notiek diskusijas, vai pie universālajiem pakalpojumiem būtu pieskaitāms arī internets. Galu galā jāņem vērā arī iespēja, ka samērā strauji varētu izplatīties interneta telefonija. Vajag definēt, kas ietilpst šajā pakalpojumu grozā, lai varētu veidot universālo pakalpojumu fondu.

 Šo fondu regulators drīkst izmantot tikai kompensācijām par pakalpojumu sniegšanu nerentablās teritorijās. Dažās bagātās valstīs šo fondu izveido no valsts budžeta, bet Latvijā tas diez vai  būs iespējams, lai gan likumā ir teikts, ka fondu var izveidot (bet var arī neizveidot!) Ministru kabinets.  Droši vien būs jāmeklē citi ceļi.

 Universālā pakalpojuma fonds, iespējams, ļaus mazturīgajiem iedzīvotājiem kompensēt arī daļu telefona abonēšanas maksas, ja tā būs pārāk augsta.  Kopumā šāda fonda ieviešana attīstīs tirgu, uzņēmējdarbību un konkurenci, jo ļaus vieglāk ienākt jauniem uzņēmumiem.

 

Licenču un tarifu labirintos

Regulatora Telekomunikāciju departamentā ir paredzēts izveidot īpašu licencēšanas nodaļu, kura nodarbosies gan ar telekomunikāciju un pasta uzņēmumu pašreizējo licenču pārreģistrāciju, gan ar jaunu piešķiršanu. Vienas no sarežģītākajām šobrīd ir mobilo operatoru licences, jo svarīgi ir panākt, lai to prasības būtu vienādas. Ja, piemēram, tiks izlemts, ka tie abi operatori ir sasnieguši būtisku ietekmi tirgū, tad viens no risinājumiem varētu būt, ka nevienam no tiem nedrīkstētu piešķirt mobilo telefonu subsidēšanas tiesības. Tas varētu būt atraktīvi  arī trešajam operatoram, kam vēl jāiekaro tirgus (tieši viņam varētu būt  licence, kas pieļauj subsīdijas).

Ne visas licences maksā bargu naudu, tā ir tikai tajos gadījumos, kur nepieciešams pieprasījums pēc ierobežotiem resursiem: frekvencēm un numerācijas telpas (numurs nevar būt  bezgalīgi garš!). Pārējās licences drīzāk līdzinās darbības atļaujai, un maksa par tām ir gluži simboliska.

Diemžēl telekomunikāciju tarifu problēmas joprojām ir gana sarežģītas. Sākoties brīvajam tirgum, cenas kritīsies un operatoriem nebūs citu stabilu ieņēmumu, kas kompensētu abonēšanas maksas, tā kā, iespējams, tās vajadzēs palielināt. Lai nebūtu nepieļaujamu lēcienu, regulators noteiks tarifu cenu griestus: tas nozīmē, ka vairāku pakalpojumu tarifi tiek sasaistīti vienā grozā. Regulators var  noteikt, ka tarifu groza ietvaros nedrīkst pārāk paaugstināt kādu atsevišķu tarifu pozīciju. Vairāku gadu laikā regulatoram jāpanāk, lai tarifi tuvotos reālajām izmaksām.

 

Pirmie regulatora darbi

 Vieni no pirmajiem regulatora darbiem ir  dažādu pretenziju izskatīšana. Protams, regulators nenodarbosies ar visām ikdienišķām sūdzībām, kuras spēj izskatīt konkrētā operatora klientu apkalpošanas centri vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Regulators izskata tikai pašas sarežģītākās pretenzijas, galvenokārt, domstarpības starp operatoriem.

Regulators sācis nodarboties ar frekvenču diapazona piešķiršanu Lattelekom, lai uzņēmums varētu pabeigt attālāko lauku rajonu telefonizāciju ar radiopiekļuves palīdzību. Diemžēl tas nav tik vienkārši, jo jāņem vērā arī citu ieinteresēto vēlmes. Lattelekom nepieciešamas tās pašas frekvences, kuras izmanto gan mobilie operatori GSM pakalpojumiem, gan arī kaimiņu valstu aeronavigācijas dienesti pie Latvijas robežām. Tomēr kompromisu varētu rast, tiesa, ar noteikumu, ka šīs frekvences tiks izmantotas ļoti racionāli, bez liekām rezervēm. Licencē jābūt definētam, ka frekvences nedrīkst izmantot mobilo pakalpojumu sniegšanai.

Acīmredzot regulatoram būs jāsaskaras ar dažādiem sarežģījumiem, dažkārt jāpieņem  nepopulāri lēmumi un tai pat laikā jāuzklausa visi, turklāt nenostājoties nevienā pusē. Varētu teikt - jauns likumības sargs, bet varbūt - satiksmes regulētājs.

 

Gunta KĻAVIŅA

 

 

 

4