Neskaidrību migla ap jauno telekomunikāciju likumu

Ne vien telekomunikāciju uzņēmumi, bet arī patērētāji jau labu laiku gaida nozares likumdošanas bāzes sakārtošanu un cer uzzināt, kas notiks 2003. gadā liberāla tirgus apstākļos. Līdz brīvlaišanas brīdim atlikuši vairs tikai divarpus gadi, un Saeimas vilcināšanās ar jauno spēles noteikumu publiskošanu traucē telekomunikāciju uzņēmumu darbu.

Likumprojekts Par telekomunikācijām ļoti ilgi tika grozīts un labots, līdz Ministru kabinets to uzskatīja par gana labu un gatavu esam, lai 9. februārī to iesniegtu Saeimā. Tur par atbildīgo tika norīkota Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, un 2000. gada 23. martā likumprojekts Par telekomunikācijām pieņemts Saeimā 1. lasījumā. Paralēli likumdevējs skata arī likumprojektu Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem, kas ir cieši saistīts ar likumprojektu par telekomunikācijām, jo pakalpojumu regulēšanas funkcijas tagad ir atdalītas (skat. arī SP 1/2000, raksts Sabiedriskajiem pakalpojumiem — vienots regulators). Būtiski atšķirīgs no Saeimā sākotnēji iesniegtā varianta, likumprojekts Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem 30. martā jau pieņemts otrajā lasījumā, un nu jāgaida trešais, galīgais lasījums. Taču SP nācies dzirdēt speciālistu viedokli, ka regulatora likumprojekts skatīšanas gaitā kļuvis tik neatpazīstams un pat nesavietojams ar telekomunikāciju likumprojektu, ka beigu beigās to vispār varētu nepieņemt, bet tā tekstu pievienot likumprojektam P ar telekomunikācijām. Ar likumprojektu tekstiem un to pieņemšanas gaitu iespējams iepazīties internetā www.saeima.lv . Laiks rādīs, kā Saeimas gudrie prāti sakārtos šo sarežģīto nozari, bet patlaban SP piedāvā vairāku telekomunikāciju ekspertu viedokli.

Likumprojekta Par telekomunikācijām izstrādes darba grupa 1999. gada sākumā saņēma uzdevumu izveidot likumu, kurš būtu piemērojams liberāla telekomunikāciju tirgus apstākļiem, t. i., pēc 2003. gada 1. janvāra. Darba grupas dalībnieki pret saviem pienākumiem izturējās ļoti nopietni un profesionāli un radīja likumprojektu, kurš balstījās uz šādiem principiem: telekomunikāciju tīkli var būt publiski (to operatoriem ir tiesības sniegt komerciālus pakalpojumus) un privāti, bet to īpašnieki neatkarīgi no lietotās tehnoloģijas drīkst izmantot tīklus tikai savām vajadzībām; publisko telekomunikāciju tīklu operatoriem tiek izsniegtas individuālās licences, bet pārējiem tiek reģistrētas vispārējāslicences (atļaujas); Satiksmes ministrija plāno ierobežotos nacionālos resursus (numerāciju un frekvences) un izsniedz individuālās licences; telekomunikāciju nozares regulators uzrauga licenču noteikumu izpildi un reģistrē vispārējās atļaujas (licences), kā arī izstrādā starpsavienojumu pamatnoteikumus un tarifu aprēķina metodiku; likumā noteiktas nepieciešamās un pietiekamās licenču prasības, lai pasargātu telekomunikāciju uzņēmumus no politiskas konjunktūras diktētām izmaiņām; universālā pakalpojuma pasūtījums jāfinansē no valsts budžeta, jo nedrīkst uzlikt telekomunikāciju uzņēmumiem papildu finansiālas saistības, lai veidotu telekomunikāciju infrastruktūru vāji attīstītos reģionos.

Šie principi atbilst arī Eiropas Savienības normatīvajiem dokumentiem un brīvā tirgus pieredzei, bet dažos gadījumos pat precīzāk nodala no valsts politikas lēmējvaras un izpildvaras funkcijas, kā arī uzņēmējdarbību brīvā tirgus apstākļos. Diemžēl, nonākot Ministru kabineta komitejās, loģiski uzbūvētais likumprojekts tika ievilkts pašreizējo normatīvo aktu Prokrusta gultā un rati aizjūgti priekšā zirgam. Liela daļa normu, kas precīzi definēja tirgus dalībnieku galvenās tiesības un pienākumus, tika pārceltas uz jaunradāmiem Ministru kabineta noteikumiem, paverot neierobežotu vaļu ierēdņu fantāzijai. Ministru vidū valda ļoti spēcīgas ilūzijas par tā saucamo sabiedrisko pakalpojumu regulatoru, kurš būšot absolūti neatkarīgs, apveltīts ar lielām pilnvarām un kurš spēšot regulēt visas nozares, sākot ar ūdensvadu un kanalizāciju un beidzot ar enerģētiku un telekomunikācijām. Domāju, ka Latvijā ir maz cilvēku, kuri ticētu neatkarīgas, politiski un ekonomiski neiespaidojamas institūcijas iespējamībai. Nav pieļaujams, ka regulators pieņems noteikumus, pats tos kontrolēs, interpretēs un pats uzliks sodus telekomunikāciju uzņēmumiem. Likumprojekta pieņemšana tādā redakcijā, kādā tas iesniegts Saeimā, nesekmēs brīvā tirgus attīstību un neradīs uzņēmējdarbību stimulējošu tiesisko vidi. Saeimas komisijām būtu jāņem vērā nozaresprofesionāļu viedoklis un vajadzības gadījumā jāmaina novecojušie normatīvie akti, nevis jāmēģina pielāgot tiem progresīvāko likumprojektu.

SIA Lattelekom Regulēšanas lietu nodaļas regulēšanas attīstības vadītājs Aivars Kreilis: — Kādu likumu vēlas redzēt uzņēmums, kurš šajā nozarē Latvijā darbojas visilgāk? Lai likums būtu skaidrs un nepārprotams, lai precīzi būtu formulētas likuma normas un valsts institūciju (Satiksmes ministrijas un regulatora) loma un atbildība. Ne tikai Lattelekom interesēs irredzēt likumā telekomunikāciju nozares vides stabilitāti un prognozējamību ar stingri definētiem izmaiņu noteikumiem un ilgspējīgu regulēšanas vidi. Jaunais likums paredzēts darbībai konkurences apstākļos. Vai tas nodrošinās godīgu konkurenci? Tikai nediskriminējoši konkurences noteikumi, profesionāla regulatora darbība savu pilnvaru robežās un viens likums visiem var nodrošināt telekomunikāciju tirgus un tā dalībnieku attīstību, pietiekamu telekomunikāciju uzņēmumu elastību, ekonomiski pamatotas investīcijas un jaunu pakalpojumu attīstību patērētāju interesēs. Vai viss minētais ir saskatāms likumprojektā Par telekomunikācijām? Diemžēl ne. Nav skaidrības ar regulatoru — regulējamās funkcijas nekonkrēti sadalītas starp ministriju un sabiedrisko pakalpojumu regulatoru, kas uzņēmējam liks vairākkārt apmeklēt gan vienu, gan otru, lai realizētu likumā noteiktos minimālos ierobežojumus uzņēmējdarbībai telekomunikācijās. Regulēšanas mehānismi ir neskaidri un brīžiem pat nepieņemami. Piemēram, likumprojektā Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem sabiedrisko pakalpojumu (pakalpojumi, kuru tarifu regulēšana telekomunikāciju nozarē arvien ir noslēpums) tarifu regulēšana paredzēta ar peļņas (rentabilitātes) metodi, ja nozares speciālie likumi neparedz citus tarifunoteikšanas principus, savukārt likumprojekts Par telekomunikācijām paredz, ka regulators nosaka regulējamo sabiedrisko pakalpojumu (kuru, — nav zināms!) tarifu aprēķināšanas metodiku, bet telekomunikāciju uzņēmumiem ir tiesības noteikt piedāvāto pakalpojumu tarifus, kuri netiek regulēti saskaņā ar likumu Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem. Veidojas apburtais loks — likumi atsaucas viens uz otru, tā arī neko nepasakot ne vienā, ne otrā. Pavisam neskaidra ir licencēšana. Šajā nodaļā teiktais ir klajā pretrunā ar ES direktīvu prasībām, ko Latvijai vajadzētu ievērot, ja reiz gribam nonākt Eiropā. Likumprojekta licencēšanas nodaļā paredzētas trīs veidu licences: individuālās, kuras izsniegs Satiksmes ministrija; vispārējās atļaujas, kuras izsniedz (nevis reģistrē) regulators, un regulējamo sabiedrisko pakalpojumu licences, kuras arī atstātās regulatora pārziņā, atstājot visus neziņā, par kādiem pakalpojumiem tiek domāts. Pēdējās divas licences telekomunikāciju likumprojekts paredz izsniegt saskaņā ar Telekomunikāciju likumu un likumu Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem, diemžēl nekādi citi būtiski papildu nosacījumi likumprojektā nav atrodami. Pamatota ir valsts vēlme nodrošināt telekomunikāciju pakalpojumu pieejamību visā Latvijas teritorijā, to skaitā arī vietās, kur to sniegšana telekomunikāciju uzņēmumiem ekonomiski nav izdevīga. Te domāju par Universālā telekomunikāciju pakalpojuma definēšanu, finansēšanas mehānisma radīšanu, minēto pakalpojumu saistību ietveršanu licenču nosacījumos utt. Pašreizējais telekomunikāciju likumprojekta teksts šai jomā ir pretrunīgs un neatbilst ES direktīvu nostādnēm. Tā, piemēram, pilnīgi pretrunā Eiropas likumdošanai ir paredzētais iespējamais Universālā pakalpojuma fonds, kas ir paredzēts kā valsts pamatbudžeta sastāvdaļa. Varbūt to uzreiz vajadzētu paredzēt kā kārtējo nodokli? Nav skaidri noteiktas Universālā telekomunikāciju pakalpojuma finansējamās sfēras un pakalpojumi, tāpēc labi iecerētās idejas var nesasniegt mērķi. Pamatotas ir mūsu uzņēmuma bažas parpārejas periodu, t. i., laika posmu līdz telekomunikāciju tirgus liberalizēšanai 2003. gadā. Vairākas likumprojekta pārejas periodā piedāvātās normas ir ievērojami sašaurinājušas pašreizējā likumā paredzētās ekskluzīvās tiesības sniegt telekomunikāciju pamatpakalpojumus, tāpēc var radīt papildu neskaidrības un pārpratumus likumu tulkošanā un lasīšanā. Likumprojekts nerisina atzvanīšanas (call-back) un interneta balss telefonijas pakalpojumu problēmas. Likums nav pieņemts, projekts vēl tiks labots, grozīts un papildināts. Ja likumprojektu saskaņosim ar ES likumdošanu, ja saprotami un caurspīdīgi būs šo likumu papildinošie Ministru kabineta noteikumi un regulatora lēmumi, tad telekomunikāciju nozare attīstīsies un informācijas sabiedrība kļūs par katra iedzīvotāja ikdienu. Tagad vārds Saeimai.

— Likumprojekts Par telekomunikācijām pamatvilcienos vērtējams kā progresīvs jauns likumdošanas akts telekomunikāciju sistēmas sakārtošanai. Tā pozitīvākā iezīme ir tirgus liberalizācija, dodot teorētisku iespēju brīvi konkurēt telekomunikāciju pakalpojumu tirgū. Jaunais likumprojekts labo vairākas pašreizējā Telekomunikāciju likumā pieļautās kļūdas, piemēram, ietverot sekmīgai telekomunikāciju attīstībai nepieciešamos tīklu ierīkošanas un aizsardzības pamatnoteikumus, kas likumprojektā tiek attiecināti uz visiem publiskajiem telekomunikāciju tīkliem. Tomēr ar piesardzību un bažām pret likumprojektu liek izturēties diezgan plašās un šobrīd saturiski neskaidrās telekomunikāciju sektora regulējošo institūciju tiesības. Jebkura telekomunikāciju uzņēmuma konkurences iespējas nosaka spēja veidot sava pakalpojuma cenu. Likumprojektā diemžēl nav skaidri definēti principi, uz kuriem būtu balstāma izmaksu aprēķināšanas metodika, iespējamie tarifu ierobežojumi, to pamatkritēriji un citi būtiski noteikumi. Tas liecina, ka likumprojekta Par telekomunikācijām pilnīgāku vērtējumu būs iespējams sniegt tikai pēc tam, kad būs pabeigta Latvijas telekomunikāciju sektoru regulējošās sistēmas izstrāde un būs redzama kopaina likumdošanas un normatīvo aktu mijiedarbībai.

— Likums Par telekomunikācijām un no tā izrietošie citi likumi un normatīvie akti veido tādu kā piramīdu ar telekomunikāciju likumu virsotnē. Ja apakšdaļa ir robaina un nestabila, tad visa piramīda ir nestabila. Manuprāt, viena no būtiskākajām nelaimēm ir tā, ka telekomunikāciju likumprojekts tiek skatīts atsevišķi no sabiedrisko pakalpojumu regulatoru likumprojekta. Nevajadzēja izņemt šīs normas no telekomunikāciju likuma, jo tie nav divi atsevišķi likumi — abi ir pārpilni ar savstarpējām atsauksmēm. Un kas būs, ja kādu no šiem likumiem nepieņems? Apbēdina arī tas, ka abi likumprojekti pēc tam, kad beigusi strādāt darba grupa, ir būtiski mainīti. Jāsecina, ka reizē ar labojumiem zudusi loģika un sākotnējā iecere. Likumprojekts iecerēts kā pirmais solis, lai Latvijā radītu konkurences vidi telekomunikācijās. Jauno spēles noteikumu atslēga ir licencēšana — ar to viss sākas. Diemžēl patlaban nav redzami dokumenti, kuru mērķis būtu aizvietot pašreizējos šo jomu regulējošos Ministru kabineta noteikumus. Tas taču ir loģiski, kalicence jāsaņem tad, ja vēlies sniegt sabiedriskos (man gan piemērotāks šķiet apzīmējums publiskos) pakalpojumus. Licence jādod, lai valsts varētu regulēt un stimulēt konkurenci, kā arī aizsargāt patērētāju un valsts intereses, pārbaudot licences noteikumu izpildi. Šobrīd nav radīts reāls mehānisms tiem gadījumiem, ja tiek konstatēti būtiski licences noteikumu izpildes pārkāpumi. Ko tad darīt? Atņemt licenci? Bet, ko par to sacīs, teiksim, simt tūkstoši šā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja klientu? Pa reizākais situācijas risinājums būtu likumdošanā iekļauts obligāts noteikums, ka licences nosacījumu pārkāpējam jāmaksā valstij sods, turklāt tam jābūt tādam, lai izpildīt licences nosacījumus būtu izdevīgāk, nekā tos pārkāpt. Tādēļ līdztekus likumprojektampar telekomunikācijām būtu jāizdara attiecīgi grozījumi arī Administratīvo pārkāpumu kodeksā un varbūt pat Krimināllikumā. Liela problēma ir arī interneta pakalpojumu piegādātāju darbības regulēšana, jo tur valda haoss. Neviens pat precīzi nezina, cik tad mums Latvijā ir interneta pakalpojumu piegādātāju — varbūt aptuveni trīsdesmitÉ Nedomāju, ka vajadzētu sarežģīt interneta pakalpojumu sniegšanu, taču kārtībai jābūt. Šo pakalpojumu sniedzējus nepieciešams reģistrēt par simbolisku maksu, un vajadzīgi arī patērētāju tiesību aizsardzības mehānismi. Šobrīd reklāmās var sasolīt nezin kādu interneta piegādes ātrumu un citus parametrus, bet reāli tie var atšķirties un apmānītajam patērētājam īsti nav pat iespēju pierādīt savu taisnību. To lielā mērā veicina 900É numuru izmantošana interneta pakalpojumu piegādei un rakstisku līgumu neslēgšana. Ja nav divpusējas rakstiskas vienošanās un kontroles mehānismu pakalpojuma kvalitātes pārbaudei, tad patērētājs ne par ko nevar sūdzēties. Tas taču ir likumsakarīgi: jakāds sniedz sabiedriskos pakalpojumus un kāds tos saņem, tad ir jābūt arī kādai trešajai pusei, kas palīdz regulēt šīs attiecības. Praktiski viss par interneta pakalpojumu piegādi minētais attiecas arī uz kabeļtelevīzijas pakalpojumiem. Nesakārtoti ir arī telekomunikāciju sakaru starpsavienojumi. Telekomunikāciju tirgus liberalizācija nav aiz kalniem, un telekomunikāciju likuma pieņemšana ir aizkavējusies, jo investori jau tagad interesējas par brīvā tirgus situācijas nosacījumiem — bez tā nav iespējams plānot investīcijas, kas lēšamas miljonos la tu.

Rita ZĀLĪTE