Skaņa kinoindustrijas vēsturē

 

Kinematogrāfa attīstības sākumā visas filmas bija mēmas, un diezgan ilgi tās tika rādītas mūzikas pavadījumā, kuru atskaņoja pianisti tieši kinozālē. Greznākajos kinoteātros šim nolūkam tika izmatoti pat veseli orķestri.

 

Edisona fonogrāfs un Berlinera skaņu plate

Lai ieskaņotu filmas, speciālisti mēģināja izmantot gan Edisona fonogrāfu, gan Berlinera skaņu plati. Pagājušā gadsimta 20. gadu beigās kļuva skaidrs, ka vislabāk skaņu var ierakstīt ar gaismas jutīgas kinolentes eksponēšanas metodi tajā pašā lentē, kur ierakstīts attēls (tolaik jau aktīvi izmantoja lampu pastiprinātājus, skaļruņus un mikrofonus). Lai to realizētu, izgudroja dažādas gaismas modulācijas iekārtas. Kinoaparātā fotogrāfiskais ieraksts (fonogramma) tika atskaņots ar fotoelementa un gaismas kūļa palīdzību. Tad skaņa tika pastiprināta ar elektronu lampām un caur skaļruņiem atskaņota kinozālē.

Skaņas kvalitāte kinoteātros ar fotogrāfiskajām fonogrammām, salīdzinot ar mūsdienu standartiem, bija diezgan zema: monofoniskā signāla frekvenču diapazons nepārsniedza 6-8 kHz, attiecība signāls/troksnis – 35-40 dB, dažu procentu liels nelineāro kropļojumu koeficients. Taču mēģinājumi izmantot stereofoniskās fonogrammas pārsvarā bija neveiksmīgi.

 

Stereoskaņas pirmie soļi

50. gados sāka strauji izplatīties televīzija, un tas lika speciālistiem intensīvi strādāt pie jauniem tehniskajiem kino projektiem. Gandrīz vienlaikus parādījās vairākas dažādas lielekrāna kino sistēmas.

Viena no tām bija panorāmas kino (cinerama) sistēma, kur izmantoja 35 milimetru kinolentes, atskaņojot stereoskaņu no sešu kanālu magnētiskās fonogrammas, kas tika ierakstīta uz atsevišķas 35 milimetru perforētās magnētiskās lentes. Otra lielekrāna kino sistēma (cinemascope), kur filmēšanas un atskaņošanas laikā izmantoja attēla anaformēšanas principu, ļāva salīdzinoši nelielajā kadrā uz parastās 35 milimetru lentes ievietot aptuveni divreiz platāku attēlu. Stereoskaņa tika ierakstīta četros magnētiskajos celiņos, kas atradās abās attēla kadra pusēs: no trim celiņiem skaņu pārraidīja uz ekrāna aizmugures skaļruņiem, no viena – uz skaļruņiem, kurus izvietoja uz kinozāles aizmugurējās un sānu sienām (skaņas efektu kanāls).

Bija arī sistēma, kur attēls tika projicēts uz ekrāna ar vairāku (līdz pat 11) projektoru palīdzību. Ekrāns bija pilnīgi apaļš, bet stereoskaņa tika atskaņota no 9 kanālu magnētiskās fonogrammas, kas tika ierakstīta uz 35 milimetru perforētas magnētiskās lentes. Lielformāta kino izmantoja 70 mm kinolenti ar magnētiskiem celiņiem, uz kuriem tika ierakstīti seši stereoskaņas kanāli – pieci ekrāna aizmugurējie kanāli un viens zāles efektu kanāls.

Parādījās arī dažādas sistēmas, kurās kadru izvietoja horizontāli uz 35 un 70 mm kinolentes. Tas ļāva iegūt daudz lielāku attēla kadru laukumu, uzlaboja kino demonstrācijas kvalitāti un deva iespēju to veikt uz lieliem sfēriskiem vai pussfēriskiem ekrāniem (Imax un Omnimax sistēma).

 

Dolby sistēmu pirmsākumi

Izmantojot dažādas stereofoniskās sistēmas, tika uzkrāta ievērojama pieredze, kas deva iespēju izstrādāt kvalitatīvāku skaņas aparatūru un ar to aprīkot kinoteātrus un studijas. Pateicoties tam, skaņas pārraides frekvenču diapazons tika paplašināts līdz 10-15 kHz, bet attiecība signāls/troksnis tika palielināta līdz 50-55 dB. Dažās valstīs piedāvāja izmantot divu kanālu stereofoniskās fotogrāfiskās fonogrammas, bet šis piedāvājums nav guvis popularitāti.  

Nemitīgi auga prasībās pēc labākas skaņas pārraides kvalitātes, attīstījās magnētiskās un fotogrāfiskās skaņas ierakstīšanas paņēmieni, ka arī elektroniskā shemotehnika un elektroakustika. 1975. gadā tika izstrādātas jaunas kino skaņas pārraides sistēmas Dolby Stereo 70 un Dolby Stereo 35.

Sistēmu Dolby Stereo 70 lieto lielformāta kino. Tā ieraksta un atskaņošanas laikā izmanto kompresoru - ekspanderu trokšņu slāpēšanas sistēmu. Tā būtiski paaugstina skaņas kvalitāti (frekvenču diapazons paplašinās līdz 16 kHz, attiecība signāls-troksnis – līdz 75 dB). Skaņas kanālu sadale atšķiras no klasiskās lielformāta sistēmas – ir trīs aizmugurēji ekrāna kanāli, skaļruņi tiek pieslēgti nevis pie viena, bet pie diviem kanāliem. Vēl viens kanāls atskaņo zemās frekvences līdz 20-30 Hz.

Dolby Stereo 35 sistēma paredzēta filmām uz 35 mm lentes ar divu celiņu stereofonisku fotogrāfisku fonogrammu. Šie divi celiņi atskaņo četrus skaņas kanālus. Ierakstīšanai sistēmas ieejā ir paredzēts veikt četru kanālu kodēšanu divos kanālos, bet izejā – divu kanālu atkodēšana atkal četros (trīs ir ekrāna aizmugurējie kanāli, viens – zāles efektu kanāls). To dara ar speciālu matricas shēmu palīdzību, kas ir līdzīga tam, ko izmantoja kvadrofoniskajās skaņas pārraides sistēmās ar 12.5 Hz frekvenču un 65 dB dinamisku diapazonu.

Ar Dolby skaņas aparatūru pasaulē jau ir aprīkoti vairāk nekā 25 tūkstoši kinoteātru.

 

Skaņas pilnība

Laika gaitā skaņas ieraksta veidi tika pilnveidoti, piemēram, fotogrāfiskā fonogramma ar lāzera ierakstu ļauj atskaņot 14-16 kHz diapazonā. Kinofilmās sāka izmantot ciparu fonogrammas: filmas fonogrammas, kas ierakstītas kompaktdiskos un tiek sinhroni atskaņotas ar atsevišķas ierīces palīdzību; izmanto ciparu fotogrāfisko fonogrammu, ko ieraksta uz filmas kopijas kopā ar parasto analogo fonogrammu, lai ierakstu varētu atskaņot gan ar analogo, gan ciparu aparatūru. Šādas fonogrammas tiek ierakstītas un atskaņotas ar Dolby Stereo Digital vai SDDS (Sony Dynamic Digital Sound) aparatūras palīdzību un nodrošina no 20 Hz līdz 20 kHz frekvenču diapazonu astoņos ieraksta kanālos. Dinamiskais diapazons pārsniedz 90 dB, bet nelineāro kropļojumu koeficients ir niecīgs. 

Tādējādi mūsdienu kinoteātros ar ciparu atskaņošanas aparatūru skatītāji var izbaudīt augstas kvalitātes daudzkanālu skaņu.

 

Pēc interneta materiāliem sagatavoja Marina VĒVERE