Fotožurnālistika

 

Fotožurnālistika nav tikai dokumentāla fotogrāfija. Tas ir pietiekami sarežģīts fotogrāfijas žanrs, lai pat pieredzējuši fotogrāfi nevarētu teikt – nu es par to zinu visu. Pēc definīcijas fotožurnālistikā ziņa tiek pasniegta ar fotogrāfijas palīdzību. Tas ir žanrs, kurā vizuālais materiāls sadarbojas ar tekstu, turklāt fotogrāfijai ir primārā loma. Fotožurnālistika nav viena cilvēka darbs. Tā ir redakcijas kolektīva sadarbība. Labu rezultātu var iegūt tikai ar veiksmīgu kopdarbu.

 

Fotožurnālistikā izšķir vairākus posmus, kas ir vienlīdz svarīgi laba rezultāta iegūšanai. Sākumā ir darbs redakcijā fotografējamā notikuma un fotografēšanas manieres izvēlei. Pirms došanās uz notikumu fotogrāfam jāzina, kas no viņa redakcijā tiek gaidīts – ziņu foto, reportāža vai portrets. Nākamais posms ir fotografēšana. Tālāk seko materiāla atlase, kuru fotogrāfs izdara kopā ar fotoredaktoru. Redakcijas fotoredaktors ir tas cilvēks, kas izlemj, kura fotogrāfija būs vispiemērotākā konkrētā sižeta atainošanai. Taču ar izdevušos fotogrāfiju vien fotožurnālistika nebeidzas. Ne mazāk svarīgi ir to iemaketēt laikraksta slejās. Slikts makets var sabojāt labu fotogrāfiju. Pie maketa sadarbojas fotoredaktors, nodaļas (lappuses) redaktors un maketētājs. Taču par to, cik izdevies ir materiāls, var spriest tikai pēc nodrukāšanas, kad redzams visu posmu rezultāts.

 

Fotožurnālistika laiku lokos

Fotožurnālistika nestāv uz vietas. Tā attīstās līdz ar tehniku, kas paver plašākas iespējas operatīvi nofotografēt īsto mirkli, un lasītājiem, kas no fotogrāfiem sagaida arvien profesionālāku sniegumu.

Pirms vēl fotogrāfija bija izgudrota, laikraksti plaši izmantoja zīmētas ilustrācijas, lai lasītājam vizuāli parādītu, kā notikums izskatījās. Tikko uz skatuves kāpa fotogrāfija, zīmētās ilustrācijas vairs nebija stilā. Taču ne uzreiz. Lai kļūtu par masu produkciju, fotogrāfija tomēr bija pārāk dārga un daudzi žurnāli fotogrāfijas izmantoja tikai uz vāka, iekšējās lappusēs turpinot publicēt zīmējumus.

Sākumā fotogrāfijās pārsvarā bija redzamas notikuma ainavas vai portreti, jo fotogrāfiem vajadzēja staipīt milzu kameras uz statīviem, kā ar savu melno istabu, jo iegūtās fotogrāfijas uz slapjajām platēm bija nekavējoties jāattīsta. Ap 1880. gadu, kad radās sauso plašu tehnika, tās varēja attīstīt arī vēlāk un kadrā ainavu vietā ienāca darbība. Pirmie, kas fotogrāfus nolīga algotā darbā, bija tādi preses magnāti kā Hersts (William Randolph Hearst) un Pulicers (Joseph Pulitzer). Bet īstu apvērsumu fotožurnālistikā un fotogrāfijā veica Džordžs Īstmans (George Eastman, 1854.-1932.), kurš 1885. gadā izgudroja kameru, kas bija paredzēta ruļļu filmām (Kodak Brownie camera). Kamera bija krietni mazāka, un pēc katra uzņemtā kadra tai nevajadzēja nomainīt fotogrāfisko plati. Līdz ar to pavērās daudz plašākas iespējas atspoguļot tā laika aktualitātes.

No 1970. līdz 1980. gadam uzvaras gājienu fotožurnālistikā sāka krāsainā fotogrāfija. Attēli līdz ar tehnoloģiju attīstību kļuva aizvien kvalitatīvāki, un fotomateriāli - noturīgāki pret laika zobu. 90. gadu sākumā, līdz ar datoru izgudrošanu, fotožurnālistika iesoļoja digitālajā ērā. Iesākumā fotogrāfijas skenēja no fotogrāfijas vai negatīva, līdz mūsdienām, kad, izmantojot digitālos fotoaparātus, fotogrāfijas var iegūt uzreiz, apejot papildu apstrādi, un caur internetu nogādāt tās redakcijā pāris minūšu laikā.

Žurnālistika dažādos laika periodos ir kalpojusi par ruporu valdošajām varām. Īpaši aktuāli tas bija komunisma varas laikā Padomju Savienības republikās un valstīs, kurās valdīja komunisma režīms. Dažās valstīs joprojām pastāv cenzūra.

Komunismam raksturīgā ideoloģija bija jāparāda ne tikai rakstos, bet arī fotogrāfijās. Tās nedrīkstēja atainot neko tādu, kas varētu kaitēt perfektajam valsts tēlam. Meistarīgi retušēti augstākās varas vīri, rūpīgi izmeklēti sižeti, izkadrēts viss, kas varētu mest ēnu uz pareizo notikumu – tāda bija padomju laika fotožurnālistika. Bet pasaulē fotožurnālistika attīstījās demokrātiskā, vārda brīvības virzienā.

 

Fotogrāfiskais process

Dodoties uz notikuma vietu, fotogrāfs, balstoties uz savu pieredzi līdzīgu notikumu atainošanā, pie sevis jau izvērtē apstākļus, apgaismojumu, iespējamās vietas fotografēšanai, nepieciešamo optiku. Atrodoties notikuma vietā, viņš jau ir sagatavojies darbam. Taču viņam vienmēr jābūt gatavam, ka izplānotie apstākļi var pēkšņi mainīties, un tad vienā mirklī viņam ir jāpārorientējas uz pilnīgi citādāku pieeju notikumam.

Viens no svarīgākajiem un grūtākajiem uzdevumiem ir radīt skatītājam un lasītājam klātbūtnes ilūziju. Daļu šī efekta rada liela formāta fotogrāfija (gluži kā kino salīdzinājumā ar televizoru), taču svarīgākā loma ir pašai fotogrāfijai. Cilvēka smadzenes koncentrēti uztver tikai to vietu, uz kuru viņš skatās, bet fotoobjektīvs visu kadrā redzamo uztver vienādi. Tādēļ fotogrāfijai jābūt koncentrētai uz galveno objektu, ar pēc iespējas mazāk liekām detaļām, lai rastos iespaids, ka lasītājs pats uz šo mirkli skatās.

Fotožurnālistam jāstrādā radoši un jāievēro visas fotogrāfijas likumsakarības. Tikai, atšķirībā no citu žanru fotogrāfiem, fotožurnālistam nav laika ilgi domāt par kompozīciju, kadrējumu. Viņam jāstrādā on the fly (lidojumā). Fotografējot ziņas, viņš nedrīkst iejaukties notikuma procesā, lai ko mainītu sev par labu, jo fotožurnālists notikumu tikai fiksē. Tieši tāpat fotogrāfijas aizliegts montēt un retušēt it kā liekās detaļas. Ja fotogrāfijas tiek montētas, tad zem tās jābūt attiecīgam uzrakstam, ka tā ir kolāža.

Lai varētu pilnvērtīgi strādāt, fotožurnālistam jāorientējas sabiedriski politiskos notikumos. Atšķirībā no žurnālista, kurš parasti raksta tikai par vienu vai divām tēmām, fotogrāfs daudz labāk orientējas dažādos tematos, tiesa, gan ne tik padziļināti. Tas arī nav vajadzīgs, pilnīgi pietiek ar to, ka viņš zina, kāpēc tas viss notiek. Taču, jo vairāk viņš zinās, jo vieglāk būs strādāt.

Fotoaparāts profesionāla fotožurnālista rokās ir ļoti spēcīgs ierocis. Prasmīgi ar to rīkojoties, fotogrāfs var veidot vēsturi pēc savas patikas. Ar fotogrāfijas palīdzību var informēt, aģitēt, pastiprināt, noliegt. Ar vienu vien fotogrāfiju fotogrāfs var sabojāt cilvēkam visu dzīvi. Tādēļ fotožurnālistam jāievēro profesionālā ētika. Ne visu, ko fotogrāfs ir redzējis un nofotografējis, var publicēt. Dzeltenajā presē pieļaujamā ētikas robeža ir visai zema, taču arī tur pastāv noteikumi, kuri fotogrāfam jāievēro. Fotožurnālistam savs ierocis jālieto tikai pozitīvā virzībā.

 

Ziņu foto

Ziņu foto ir kāda notikuma atainošana vienā attēlā. Šī fotogrāfija var būt gan tuvplāns, gan vidējais plāns, gan arī kopskats, taču tai jāizsaka notikuma būtība. To izdarīt ir pietiekami sarežģīti, jo fotogrāfam no notikuma darbības jūkļa jāatlasa tikai viena fotogrāfija. Tā kā svarīgāko dienas ziņu avīzēs publicē pirmajā lappusē, fotogrāfijai jābūt interesantai, dinamiskai – tādai, kas jau pa gabalu piesaista uzmanību. Tai jābūt viegli uztveramai, lai lasītājam, to ieraugot, uzreiz būtu skaidrs, par ko būs raksts.

 

Reportāža

Reportāža ir ziņu materiāla atainošana vairākās fotogrāfijās. Klasiski fotoreportāža sastāv no trim attēliem – kopplāna, vidējā plāna un tuvplāna, dažos gadījumos veiksmīgi var izmantot arī trīs sērijas bildes. Ja notikums ir vērienīgs un avīzē ir paredzēts pietiekoši daudz vietas fotogrāfijām, reportāža var sastāvēt arī no vairāk nekā trim attēliem, taču tādā gadījumā rūpīgi jāraugās, lai darbības sižeta vai plānu ziņā tie nebūtu līdzīgi.

Reportāžā ir svarīgi, lai fotogrāfs veidotu materiālu no vismaz trim attēliem, turklāt neviens no tiem nedrīkst būt tāds, kurā izteikta visa notikuma būtība, un pārējie kļūtu lieki.

 

Portrets

Portrets fotožurnālistikā ir cilvēks viņam raksturīgā vidē un situācijā. Portrets var būt gan viens, gan sērija no vienādiem vai dažādiem attēliem. Tā kā portrets nav ziņu fotogrāfija, fotogrāfs, balstoties uz vidi, cilvēka rakstura īpašībām, nodarbošanos un ņemot talkā izdomu, šo portretu izveido pats.

Portretu parasti fotografē, cenšoties izmantot dabīgo apgaismojumu, lai saglabātu vides patiesīgumu. Fotožurnālistikā portretu studijā nefotografē, ja vien bildējamais pats nav saistīts ar fotostudiju.

 

Fotostāsts

Fotostāsts no reportāžas atšķiras ar to, ka netiek fiksēts viens konkrēts notikums. Tas ir fotogrāfisks stāsts par noteiktu tēmu plašā mērogā. To veido vairākos piegājienos, dažādos laikos, dienās, pat mēnešos un gados.

Veidojot fotostāstu, melnais materiāls parasti veidojas diezgan liels, līdz ar to viens no svarīgākiem darbiem ir kopā ar fotoredaktoru atlasīt tās dažas fotogrāfijas, kas veidos gatavo materiālu, stāstīs stāstu.

 

Ilustrācija

Ilustrācija ir kāda notikuma radoši vizuāla fiksācija vispārīgā veidā, bieži vien abstrakti, neatainojot šo notikumu burtiski. Fotogrāfijā jābūt saprotamai lietas būtībai, vienlaikus neparādot faktiskos notikuma dalībniekus.

 

Fotogrāfiju atlase

Noslēguma posms, kurā piedalās fotogrāfs, ir safotografētā materiāla atlase publicēšanai kopā ar fotoredaktoru. Šajā brīdī fotogrāfs redaktoram izklāsta notikuma darbību un materiāla veidošanas ideju. Savukārt fotoredaktors, ņemot vērā laikraksta vizuālo politiku un iesniegto materiālu, izlemj, kuri attēli būs vispiemērotākie konkrētā materiāla atainošanai.

Elmārs RUDZĪTIS,

foto ziņu aģentūras A.F.I. fotogrāfs