Televīzijai Latvijā pusgadsimts

 

 

Nozīmīgākie fakti Latvijas televīzijas attīstībā

• 1954. gada 6. novembrī - Rīgas televīzijas centra pirmais raidījums.
• 1958. gads - sāk raidījumus Kuldīgas RTS. Republikas raidošo tīklu attīstības sākums.
• 1961. gads - Rīgā sāk otras TV programmas - Maskavas CT programmas - retranslāciju. Otrā TV raidošā tīkla attīstības sākums.
• 1968. gads - otrajā raidošajā tīklā sākas regulāri krāsu televīzijas raidījumi (Maskavas CT programma).
• 1974. gads - Rīgas TV studija sāk krāsu TV raidījumus.
• 1975. gads - Rīgā sāk raidījumus trešais TV raidītājs. Trešā TV tīkla attīstības sākums.
• 1986. gads - sāk raidījumus jaunā Rīgas radio un televīzijas stacija, kā arī jaunais televīzijas studiju komplekss Zaķusalā.
• 1991. gads – veidojas un sāk darbu pirmās privātās televīzijas sabiedrības.
• 1998. gads - atklāta pirmā neapkalpojamā radio un televīzijas stacija Latvijā - Viesītes NRTS.
• 2002. gada maijs - sākas digitālās televīzijas tīkla testa pārraides.

 

 

Aiz katra kadra – tehniskie darbinieki

- Sākam Rīgas televīzijas eksperimentālās pārraides. Šodien redzēsit filmu Mājup ar uzvaru – ar šādiem Latvijas televīzijas centra pirmo diktoru Ainas Grīviņas un Jurija Kočetkova vārdiem 1954. gada 6. novembrī tika sākta pirmā televīzijas pārraide Latvijā.

6. novembrī tiks atzīmēta piecdesmitā gadskārta, kopš Latvijā notika pirmā televīzijas pārraide. Parasti tiek godināti diktori, programmu vadītāji, režisori, aktieri, kā arī citas radošās personības, kuras ir redzamas televizora ekrānā. Bet aiz katra kadra stāv daudzu cilvēku darbs, bez kuriem pārraide nebūtu iespējama. Ja vēlamies būt pavisam precīzi, tad šie vispirms ir svētki tehniskajiem cilvēkiem - inženieriem un tehniķiem, kuri gādāja par to, lai nodrošinātu televīzijas pārraižu ceļu līdz iedzīvotājiem. Laika gaitā mainoties uzņēmuma nosaukumam, šīs funkcijas pildījis Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC), turklāt vēl krietni pirms televīzijas nodrošinot arī radioprogrammu apraidi.

Jubilejas reizē svarīgi atcerēties notikumus un cilvēkus, kuri virzīja notikumu gaitu. No tehnoloģiskā attīstības viedokļa mums šobrīd nav svarīgi, kādu mērķu dēļ Padomju Savienības laikā tika radīti jauni tehniskie sasniegumi Latvijas teritorijā. Nepārprotami, ka visam pāri stāvēja padomju ideoloģija. Ne velti pirmā televīzijas pārraide Latvijā notika Padomju Savienībai tik nozīmīgā datumā kā 6. novembris, t. i., oktobra revolūcijas gadadienas priekšvakarā, kad demonstrēja režisora Aleksandra Ivanova 1947. gada kinofilmu Mājup ar uzvaru, kas uzņemta pēc Viļa Lāča lugas Uzvara motīviem.

Kas meklē, tam tiek dots! Pateicoties milzīgam entuziasmam un nejaušībai, kā arī vēlmei par katru cenu sasniegt iecerēto, Latvijā pirmajā no Baltijas valstīm tika izveidota televīzija. Līdz tam PSRS teritorijā televīzija bija vēl tikai Maskavā, Ļeņingradā un Kijevā. Šis notikums Latvijai ļāva iet kopsolī ar televīzijas attīstības procesiem pasaulē. 

 

Sākām ar vecu Amerikas raidītāju

Lai stāsts par televīzijas attīstību Latvijā būtu pilnīgs, jāatskatās pagātnē. 1951. gada janvārī pēc toreizējā sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda Amerikā ražotu firmas DuMont TV raidītāju. To PSRS Sakaru ministrijas pārstāvis Novakovskis iegādājās Amerikā. Tas nebija izmantojams, jo, sākoties aukstajam karam, nevarēja iegādāties lampas. Tā ekspluatācijā nebija iespējams lietot vietējā ražojuma raidlampas – raidītājs bija jāpārkonstruē, mainot jaudas pakāpju dzesēšanas sistēmu – no ūdens uz gaisa.

Kad raidītājs tika nogādāts Rīgā, toreizējā Latvijas valdība lūdza PSRS Sakaru ministriju veikt raidītāja rekonstrukciju. Šis lūgums tika noraidīts un atlika rekonstruēt pašiem. Uzdevums tika uzticēts Republikāniskā radiocentra Ulbrokas raidītāja inženierim Georgam Lurie, kas kopā ar inženieru un tehniķu grupu, kurā strādāja Jānis Paiders, Jānis Broka, Aleksandrs Rode, Rolands Hardelis un Ilmārs Freidenfelds, pārbūvēja raidītāju.

Uzdevums tika paveikts nepilnu divu gadu laikā. Par šo procesu sīkāk stāsta šīs grupas tehniķis Rolands Hardelis, kas tolaik tikko bija sācis strādāt radiocentrā: - Pirmā iepazīšanās ar televīziju notika Zirgu ielā. Tas bija cits laikmets, kad fotoaparatūra nebija tik plaši pieejama un kad šāda veida objekti bija slepeni – daudzko nedrīkstēja fotografēt. Tieši tāpēc televīzijas vēstures pirmsākumi Latvijā ir maz aprakstīti un tiem trūkst ilustratīvo liecību.

Rīgas televīzijas centra izveidošanai telpas piešķīra Āgenskalnā, Lielajā Nometņu ielā 62, bijušajā Igauņu biedrības namā. Tajā ilgāku laiku bija darbojies Jelgavas drāmas teātris, kas 1953. gada septembrī atgriezās Jelgavā. Ēku daļēji pārbūvēja un pārprojektēja, piemēroja televīzijas vajadzībām - izbūvēja studijas, raidzāli un citas tehnikai nepieciešamas telpas.

Telpu pārbūvei Sakaru ministrija izveidoja celtniecības direkciju, kuras galvenais inženieris bija Rīgas raiduztverošā radiocentra priekšnieks Aleksandrs Hoļins. Pirmo inženieru tehnisko darbinieku grupu Georga Lurie vadībā izveidoja 1953. gada septembrī. Oktobrī, vienlaikus ar teātra pēdējā inventāra izvešanu no L. Nometņu ielas 62 telpām, uz tām pārveda DuMont TV raidītāju. No Jelgavas teātra darba grupā iesaistījās A. Strēlnieks un Pauls Pīlāgs – meistari, kas no metāla izgatavoja raidītāja rekonstrukcijai nepieciešamās detaļas. Grupā sāka strādāt inženieris Žanis Grasmanis, tehniķi Ilmārs Freidenfelds, K. Boitmanis un elektriķis B. Smilga.

 

Pārbūve – mācību stunda visiem

Līdz zāles izveidošanai raidītāju samontēja un pieslēdza elektrotīklam agrākajā teātra rekvizītu darbnīcā. Raidītāju pārbaudīja darbībā - vispirms pa mezgliem, tad kopumā. Vienlaikus tās bija arī mācību stundas visiem, kas strādāja raidītāja pārbūvē, jo televīzijas speciālistu Latvijā nebija. Lekcijas par raidošo tehniku lasīja Radiocentra galvenais inženieris Harijs Bauers, par televīzijas tehnikas pamatiem – Rīgas Radiorūpnīcas konstruktors Baumgards, bet par filtru teoriju un kontūrrēķiniem – tehnisko zinātņu doktors Grīnbergs u. c. Pārbūve bija profesionāls izaicinājums vadītājiem Jānim Paideram, Georgam Lurie un Radiocentra galvenajam inženierim Harijam Baueram, jo vajadzēja rekonstruēt raidītāja jaudas pakāpes.

1954. gada februārī darbu paātrināšanai palielināja darbinieku skaitu un izveidoja divas brigādes: pirmo vadīja inženieris Jānis Paiders, otru – Jānis Broka. Brigādēm bija jāizgatavo mezgli un iekārtas, kā arī jāorganizē to izgatavošana Rīgas rūpnīcās. Kā atceras Rolands Hardelis, visa tehniskā elite Latvijā bija televīzijas idejas pārņemta. Dzirdot vārdu televīzija, jebkurai darbībai šajā jomā tika iedegta zaļā gaisma. Rūpnīca VEF īsā laikā konstruēja un izgatavoja video un skaņas raidītāju frekvenču atdalīšanas filtrus, Rīgas radiorūpnīca palīdzēja galvanizēšanā.

Pirmā brigāde galveno uzmanību veltīja TV raidītāja rekonstrukcijai. Elektriskās shēmas izstrādāja inženieris Georgs Lurie un Jānis Paiders, bet praktiski realizēja Aleksandrs Rode un K. Boitmanis. Mehāniskos mezglus konstruēja Rolands Hardelis un uzstādīja mehāniķi A. Strēlnieks un Pauls Pīlāgs. Hardelis atceras, ka Lurie ieveda trīs kontūru sistēmu, kas palielināja lietderības koeficientu un palielināja raidītāja jaudu vairāk nekā divas reizes - no 2/1 līdz 5/2,5 kW. Par šo jaunievedumu Lurie saņēma Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukumu. Arī pārējie darbinieki par ieguldījumu Rīgas televīzijas centra iekārtas sekmīgā izstrādāšanā un izgatavošanā saņēma dažādus valsts apbalvojumus.

1954. gada septembra otrajā pusē raidītāju pārvietoja uz jauno raidzāli. Pirmā brigāde, kurā strādāja jaunie sakaru inženieri Halupovičs, Karpovs un tehniķe Bulova, raidītāju samontēja, pieslēdza visām sistēmām, turpināja regulēšanu un gatavojās pirmajām eksperimentālajām televīzijas pārraidēm. No pirmās brigādes izveidojās Rīgas telecentra raidzāles personāls. Otrā brigāde sagatavoja darbam TV antenu, montēja elektroiekārtas, telecentra aparatūru un kopējās sistēmas.

 

Pirmā TV antena – uz jumta

Tā kā televīzijas antenas torņa nebija, antenu nolēma uzstādīt uz blakus ēkas – sešu stāvu mājas – jumta. Uz piramidālās konstrukcijas – pirmā TV antenas torņa – nostiprināja amerikāņu firmas Andrew and Co 12 metru augsto antenu. Tās sagatavošanu un montāžu veica inženieri Skakuns un Žanis Grasmanis, kā arī tehniķi Ilmārs Freidenfelds un Osipovs. Bet pirmo televīzijas torni Rīgā uzbūvēja Āgenskalnā, Lielajā Nometņu ielā 62, un nodeva ekspluatācijā 1955. gada aprīlī. Tā augstums bija 110 metri.

Rīgas telecentra studijas aparatūru un iekārtas izgatavoja Ļeņingradas rūpnīca, kas tās sāka piegādāt 1954. gada augustā, kad celtnieki vēl strādāja telpās. Septembrī sāka iekārtu montāžu un pārbaudi. Rīgas televīzijas centra atklāšana strauji tuvojās, bet vēl vajadzēja samontēt, pārbaudīt un noregulēt mazās TV studijas un kinopārraižu aparātu zāli, TV kameras un kinoprojekcijas aparatūru.

Pirmo pārraidi varēja redzēt 20 televizoru īpašnieki. Tie bija pirmie padomju televizori KVN, kuru ekrāna lielums bija 18 cm pa diagonāli. Attēla palielināšanai tika izmantota ar destilēto ūdeni vai glicerīnu pildīta lēca. Pirmā televīzijas pārraide bija milzīgs notikums, un katra televizora īpašnieka mājās pirms raidījumiem sapulcējās tuvākie kaimiņi, radi un draugi. Sākotnēji notika trīs pārraides nedēļā un rādīja tikai kinofilmas latviešu vai krievu valodā ar subtitriem. Tas bija tāpēc, ka vēl nebija iekārtota televīzijas studija un tehniski nodrošināts tās darbs.

Interese par televīziju, bet vienlaikus neizpratne par jauno tehnoloģisko brīnumu, bija milzīga. Kā stāstīja Rolands Hardelis, tad bija pat kuriozi. Kādai padzīvojušai jaunkundzei pie jumta loga tika uzstādīta televīzijas antena, un viņa ļoti baidījās, ka šī antena varētu pārraidīt uz televizoriem viņas attēlu no loga. Katru reizi, kad viņa pārģērbās, logu aizsedza ar biezu segu.

Tajā laikā televīzijas centrs nedrīkstēja veidot pārraides, bet tikai tehniski nodrošināt to veidošanu un pārraidīšanu. Tad 1955. gada 31. martā PSRS Kultūras ministrija, pamatojoties uz PSRS Ministru padomes rīkojumu, izdeva pavēli nodibināt Rīgas Televīzijas studiju (tagad Latvijas televīzija), par direktoru ieceļot Kazimiru Jalinski. No šī brīža tā rūpējās par programmu saturu, bet ar pārraidīšanas tehnisko nodrošināšanu turpināja nodarboties Republikāniskais radiocentrs (tagad LVRTC).

 

Franču raidītājs Cesvainē

Vajadzēja sākt domāt par televīzijas staciju un torņu celtniecību citur Latvijā. Nākamo televīzijas staciju nodeva ekspluatācijā Kuldīgā 1958. gadā. Ar šo brīdi sākās televīzijas pārraides Kurzemē. Lai raidītājam pievadītu televīzijas programmu, uzbūvēja pirmo radioreleju staciju. Ar speciālu raidošu un uztverošu iekārtu un antenu palīdzību televīzijas signālu no Rīgas noraidīja uz Tukumu, kur bija uzcelta radioreleju līnijas starpstacija, no Tukuma uz starpstaciju Sabilē un tālāk – uz Kuldīgas televīzijas staciju. Tā sāka veidoties televīzijas raidošais tīkls. Latvijas pilsētās tika būvētas televīzijas stacijas, un tām pa radioreleju līnijām pievadīja televīzijas programmu.

Austrumu virzienā sāka būvēt Cesvaines raidstaciju, ko uzbūvēja ātrāk, nekā ierīkoja radioreleju līniju. Cesvaines raidītājs programmu no Rīgas saņēma ar pāruztveršanu. 148 m augstumā tika uzstādītas uztverošās antenas, kas uztvēra programmas no Rīgas un padeva uz raidītājiem. Radioreleju līniju uzbūvēja tikai 1960. gadā. Vēlāk tika ierīkota līnija arī uz Rēzekni un Daugavpili. Vienlaikus tika modernizēta arī radioreleju līnija rietumu virzienā, kur tika mainīta novecojusī aparatūra. Līdz ar to bija iespējams raidīt arī no Liepājas, pēc tam uzbūvēja atzarojumu uz Ventspili. Lai gan Valmieras radiostacija strādāja kopš 1954. gada, televīzijas programmas tā sāka raidīt tikai 1972. gadā.

Kā pastāstīja Uldis Rutks (arī Rutkis), kurš LVRTC strādā kopš 1959. gada un tagad uzņēmumā pilda konsultanta pienākumus, Cesvainē, tāpat kā Rīgā, tika uzstādīts ārzemju raidītājs. 1959. gadā Maskavā notika Francijas tehnikas sasniegumu izstāde. Tajā PSRS iegādājās desmit firmas SFR raidītājus, no kuriem vienu piešķīra Latvijai. Šis franču raidītājs bija būvēts pēc Eiropas standartiem, un tobrīd tas likās pilnīgi atšķirīgs no PSRS ražotās tehnikas. No mūsdienu izpratnes PSRS ražoja pusfabrikātus, kurus pēc tam raidstacijās pilnveidoja. To montāža bija ļoti sarežģīta un vilkās daudzus mēnešus, pat pēc normatīviemtam bija paredzēts pusgads. SFR raidītāju Uldis Rutks (Rutkis) samontēja viens pats dažās dienās. Tobrīd tas šķita kā pasakā.

 

Vairāk nekā 1000 km radioreleju

No sākotnējā perioda rietumu virzienā šobrīd ir nomainījušās četras aparatūras paaudzes, bet austrumu virzienā – trīs. 1998. gadā uzbūvēja pēdējo televīzijas staciju, kas atrodas Viesītē.

Paralēli veidoja arī otru televīzijas tīklu. 1961. gadā sākās otras televīzijas programmas retranslēšana. Jau uzbūvētajās televīzijas stacijās uzstādīja papildu raidītāju, torņos – antenas, radioreleju līnijā izveidoja papildu kanālu otrajai programmai. Vēlāk, kad sāka retranslēt trešo televīzijas programmu, tīklu paplašināšanas darbi kļuva vēl sarežģītāki, jo vecā tipa torņos papildu antenas vairs nevarēja uzstādīt. Tad izstrādāja iekārtas, kas ļāva diviem televīzijas raidītājiem raidīt ar vienu antenu, kā arī tika rekonstruēti paši torņi. Lai rekonstrukcija pēc iespējas mazāk traucētu raidījumus, montāžas darbus veica ar specializēta helikoptera palīdzību.

Augot raidītāju skaitam, tiem vairs nepietika televīzijas kanālu metru viļņu diapazonā. Lai neradītu televīzijas raidītāju savstarpējos traucējumus Latvijā un arī kaimiņzemēs, sāka izmantot kanālus tā sauktajā decimetru viļņu diapazonā.

Raidošo tīklu veido ne tikai lielās televīzijas stacijas, bet arī mazjaudīgie retranslatori. Tos uzstāda baltajos plankumos – vietās, kur televīzijas raidījumus uztver ar traucējumiem lielā attāluma vai zemes reljefa nevienmērības dēļ. Jāpiebilst, ka visus šos 50 gadus tīkls vēsturiski ir veidojies uz Latvijas Valsts radio un televīzijas speciālistu izstrādātu tehniskās attīstības plānu un projektu pamata, kur ņemtas vērā katras vietas iedzīvotāju blīvums un ģeogrāfiskās īpatnības. Šobrīd LVRTC pārvaldījumā ir 12 kompleksās radio un televīzijas raidstacijas, 32 radioreleju stacijas, 68 TV raidītāji, 33 masti un torņi. Kopējais radioreleju garums ir 1131,5 km.

 

Perspektīva – ciparu apraide

No politiskā viedokļa skatoties, ar televīzijas pārraižu sākšanu 1954. gadā padomju iekārta ieguva nozīmīgu ideoloģisku ieroci, bet tehnoloģiski šim notikumam ir milzīga nozīme turpmākajā telekomunikāciju attīstībā Latvijā. Ironiski, bet šis ideoloģiskais ierocis deviņdesmito gadu sākumā tika izmantots jau pretējā virzienā, lai popularizētu un mobilizētu Latvijas tautu valstiskās neatkarības atgūšanai. Tehniskās iespējas ļāva uzrunāt iedzīvotājus visā valsts teritorijā un radīt klātbūtnes efektu visos svarīgajos notikumos, kas saistīti ar neatkarības atgūšanu.

Protams, televīzijas nākotne Latvijā nav aplūkojama bez pārejas uz ciparu apraidi. Pāreja no analogās sistēmas uz ciparu arī virszemes apraidē ir reāla nepieciešamība. Tas ir būtisks tehnoloģisks lēciens, kam ir jāatrod pareizākais risinājums, kas ir pieņemams gan tehnoloģiski, gan politiski, ņemot vērā arī sociālos un finansiālos aspektus. Ciparu formāts ļaus ekonomiskāk izmantot frekvenču resursus un bez problēmām veikt visas Latvijas teritorijas apraidi ar pašreizējiem un arī jauniem kanāliem labā kvalitātē. Šobrīd televīzijas programmu skaits ir ierobežots un jaunu programmu ieviešana ir apgrūtināta. LVRTC, modernizējot pārraižu tīklus, jau šobrīd tehniku piemēro tam, lai nākotnē nodrošinātu digitālo apraidi. Tas ir nepārprotami, ka ciparu TV Latvijā ir tikai laika jautājums.

 

Vaiva OSTROVSKA