Kāds esi un kāds būsi, internet?

 

Kā liecina jaunākais kompetentu ekspertu pētījums, 39 % Latvijas iedzīvotāju vismaz reizi mūžā  ir izmantojuši internetu, 29 % to lieto vismaz reizi mēnesī, 9 % internets ir mājās, bet cik ir to, kas zina par internetu visu? Kā tas attīstās, kāpēc kļūst ātrāks, kādas jaunas iespējas piedāvā, kā interneta tehnoloģijas ietekmē pakalpojumus, kāda ir Tīmekļa nākotne? Pie SP diskusiju galda pārdomām dalījās nozares eksperti: Cisco Systems klientu menedžeris Vladimirs SAZONOVS, Santa Monica Networks direktors Uģis BĒRZIŅŠ, Apollo tehniskais direktors Gints KIRŠTEINS un SIA Unistars direktors Raimonds KRŪMIŅŠ.

 

Daži interneta vēstures fakti  

·       1957. gads. ASV Aizsardzības departaments nodibina Progresīvo zinātnisko projektu aģentūru (ARPA), kas ir tieša reakcija uz PSRS palaisto pirmo mākslīgo Zemes pavadoni.

·       1966. gads. Top pirmais ARPANET plāns - interneta ciltstēvs.

·       1970. gads. Pirmais savienojums, kas šķērso visu ASV. Ātrums – 56 kb/s.

·       1972. gads. Rejs Tomlinsons modificē e-pasta programmu ARPANET tīklam. Sāk lietot @ zīmi.

·       1973. gads. Martā sāk publicēt ARPANET News. ARPANET serveru skaits sasniedz 2000.

·       1975. gads. Tiek nodibināti satelītsakari pāri diviem okeāniem (uz Havaju salām un Lielbritāniju).

·       1976. gada 26. martā Lielbritānijas karaliene Elizabete II nosūta pirmo e-pastu.

·       1980. gada 27. oktobris. ARPANET pilnīgi iziet no ierindas nejauša vīrusaina sūtījuma dēļ.

·       1984. gads. Parādās pirmā domēnu vārdu sistēma (DNS). Serveru  skaits pārsniedz 1000. (1987. gadā tas pārsniedz 10 000; 1989. - 100 000)

·       1988. gada novembris. Interneta tārps sāk ložņāt pa tīklu, sabojājot 6000 no 60 000 interneta serveriem.

·       1990. gadā tiek likvidēts ARPANET tīkls un tā vietā stājas internets. Tai pašā gadā rodas apzīmējums pasaules tīmeklis - www.

·       1991. gadā Stenforda universitātes lineārajā paātrinātājā sāk darboties pirmais tiešsaistes serveris Ziemeļamerikā un visā internetā.

·       1993. gads. Interneta datu plūsmas apjoms pieaug par 341 634 procentiem. 1994. gadā tiek atvērtas pirmās internetbankas un interneta veikali.

·       1994. gads. Pirmo reizi var pasūtīt picu internetā.

·       1994. gads. Parādās pirmās baneru reklāmas lapā hotwired.com.

·       1996. gads. Domēna vārds tv.com tiek pārdots CNET par USD 15 000.

·       2001. gads. Piecu ASV štatu - Mičiganas, Misūri, Oregonas, Virdžīnijas un Vašingtonas - augstskolas ir pirmās, kas iegūst Internet2 piekļuvi.

 

- Pirms divdesmit gadiem, 1984. gada maijā, Stenforda universitātē (ASV) tika sākti eksperimenti, lai universitātes pilsētiņas teritorijā savienotu divus atšķirīgus datu tīklus, kas pirms tam nebija iespējams. Šim nolūkam tika izgudroti multiprotokolu maršrutētāji un parādījās jauna tehnoloģija, kas tagad kļuvusi par interneta pamatu.

V. Sazonovs: - Interneta vēsture pierāda, ka sākumā līdz nākamajam lielajam attīstības lēcienam pagāja gandrīz desmit gadu, bet vēlāk atstarpe kļuva aizvien mazāka, līdz jaunumi nāca pavisam blīvi cits aiz cita – ar eksponenciālu attīstības tempu. Jo vairāk iekārtu tiek savienots, jo lielāku attīstības efektu tas dod. Cisco Systems radīja pirmo multiprotokolu maršrutētāju, kas ne vien kļuva par uzņēmuma darbības pamatu, bet arī ļāva strauji attīstīt interneta tehnoloģijas un tīklus.

- Kā multiprotokolu tehnoloģija ietekmēja interneta attīstību, kādi pakalpojumi kļuva iespējami?

U. Bērziņš: - Raksturīgs piemērs ir banku sektors. 90. gadu sākumā Latvijas bankas veidoja lokālās sistēmas katrā filiālē, bet datus uz centrālo biroju veda reizi dienā vai nedēļā. Klients bija piesiets pie savas filiāles: ja viņš Ludzā bija atvēris kontu, tad, Rīgā iebraucis, nevarēja pārbaudīt kontu vai izņemt naudu. Kad kļuva pieejami tīkli, sistēmas sāka darboties centralizēti, to uzturēšana un vadība bija lētāka un efektīvāka. Tagad tīklam var piekļūt no jebkuras vietas. 

V. Sazonovs: - Šis ir izteiksmīgs piemērs arī tādēļ, ka banku bizness ir visai konservatīvs. Tomēr bankas straujāk nekā citas nozares pārņem IT tehnoloģijas un pārveido tās par svarīgiem biznesa instrumentiem. 

G. Kiršteins: - Kardināls pavērsiens, gandrīz vai sprādziens, notika 90. gadu sākumā, kad interneta tīkls vairs nebija tikai akadēmiskās vides privilēģija un kļuva pieejams parastiem lietotājiem. 1991. gadā, kad mācījos universitātē, lietojām terminālus, visiem bija e-pasts, bet personālos datorus klāt neslēdzām. Parādījās iezvanpieeja, kas darbojās ļoti lēni, šķiet, 2,4 kbit/s. 1992. vai 1993. gadā parādījās tādi interneta protokoli, kas ļāva datoram strādāt nevis terminālrežīmā, bet kā tīkla elementam. Ap to pašu laiku parādījās arī pirmās Netscape web pārlūkprogrammas, Latvijā sāka lietot web. Tas arī deva iespēju nopirkt picu internetā. Jo vairāk lietotāju pieslēdzās interneta tīklam, jo vairāk tas attīstījās. Uzņēmumi kļuva aizvien ieinteresētāki kaut ko pārdot internetā, tāpēc arī radās tāda reklāmas forma kā baneri, veidojās internetbankas utt.

- Galu galā nonācām arī pie IP telefonijas. Tiesa, sākotnēji tās straujās attīstības dzinulis bija krietni lētākās cenas un zemās pakalpojuma tehniskā nodrošinājuma izmaksas, bet bija samērā lielas problēmas ar kvalitāti. Šobrīd situācija būtiski uzlabojusies, ieviestas servisa kvalitātes (QoS) prasības.

G. Kiršteins: - Sākumā tīkls vēl attīstījās, kopējie ātrumi bija samērā mazi, aparatūra nebija tik ātra kā tagad, aiztures bija lielākas (jo vairāk aparatūras kādā maršruta posmā, jo aizture lielāka), šķita, ka balss raustās, nebija viegli sarunāties. Toties tagad IP tīkla kvalitāte ir gandrīz tāda pati kā ciparu tīklā, un ir telekomunikāciju operatori, kas izmanto IP tīklu tradicionālās balss telefonijas pakalpojumu sniegšanai.

- Droši vien IP telefonijas zemās kvalitātes iemesls bija ne tikai mazais ātrums.

G. Kiršteins: - Jā, arī datori 90. gados bija lēnāki. Balss bija jākompresē, jāveido algoritmi, - tas šo procesu palēnināja. Domāju, ka telekomunikāciju operatoriem, kas pasaulē darbojās 90. gadu sākumā, bija attīstīti privātie tīkli, kas bija prioritāte, bet  internetā investīcijas bija stipri mazākas, tā kā nekas nebija garantēts un šis tīkls nebija īsti piemērots tiešsaistes pakalpojumu sniegšanai.

U. Bērziņš: - Man ir mazliet atšķirīgs viedoklis. Aparatūrai arī 1997. gadā nebija nekādas vainas, problēma lielākoties bija interneta komunikācijās, kuras bija relatīvi lēnas un pārslogotas. Līdz ar to tehnoloģija nevarēja labi strādāt līnijās, kurām bija lielas variējošas aiztures, jo pārslodze šajās līnijās bija dažāda. Galiekārta lokālajā tīklā bija PC vai IP telefons, un to kvalitāte bija pietiekami laba arī 1997. gadā. Atceros, ka ap to pašu laiku biju ieguvis no somu kolēģiem divus firmas Selsius ražotus IP telefonus, vienu no tiem uzstādīju VITA, bet ar otru staigāju apkārt un demonstrēju, kā strādā IP telefonija. Toreiz Fortek birojs Dzirnavu ielā bija pieslēgts pie Apollo tīkla, tam bija saite ar Latnet, tam savukārt - ar VITA, un visā šajā ķēdē izmēģinājām IP telefoniju. Lai gan Fortek līnijas bija pastāvīgi pārslogotās, IP sakari bija pietiekami labi.

IP telefoniju var ieviest kontrolētā vidē (piemēram, korporatīvajā tīklā) un internetā (to sauc par interneta telefoniju). Tiesa, internets līdz pat šim brīdim nav ideāli kontrolēta vide. Operatori lielākoties (arī Latvijā) nodarbojas ar joslas pārdošanu. Ir vairumtirgotāji, kuri piegādā kanālus no ārzemēm, piemēram, 20 vai 100 Mbit/s, un vietējie interneta pakalpojumu sniedzēji, kuri pārdod pakalpojumus lokāli, piemēram, 2 vai 10 Mbit/s. Šis  ātrums ir precīzi ierobežots. Operators negrib pacelt šo latiņu uz augšu, jo lielāks ātrums izmaksātu dārgāk, tāpēc kanāls pastāvīgi ir piesātināts. Somijā operatori strādā pie cita modeļa. Viņiem viens kanāls ir ātrāks, un, ja tas ir piesātināts par 80-90 procentiem, tiek palielināta kanāla kapacitāte. Latvijā tas parasti notiek tikai tad, ja daudzi klienti sūdzas.

Tātad, ja vide nav pārslogota (pat, ja tā nav kontrolēta), IP telefonija strādā labi. Tāpēc tālajās Somijas ziemeļu pilsētās (Oulu, Tamperē) ne tikai IP telefonija, bet arī interneta telefonija ir plaši izplatīta un ļoti efektīvi darbojas. Latvijā tā sāks strādāt brīdī, kad ekonomiskā situācija ļaus nodrošināt platākas joslas, nepārslogotus kanālus.

G. Kiršteins: -  Apollo kanāli gan šobrīd nav pārslogoti. Starptautiskā interneta resursi mums īstenībā pat paliek pāri. Ātrums pakalpojuma sniedzējam tagad izmaksā krietni lētāk. Domāju, ka, pakāpeniski pieaugot lietotāju skaitam, arī mēs vairs tik ļoti neakcentēsim ātrumu, bet vairāk runāsim par pakalpojumiem, par IP telefonijas vai kabeļtelevīzijas kvalitāti utt. Itālijā ir operators FastWeb, kurš mārketingā vairs nerunā par ātrumiem, bet gan par pakalpojumiem. Latvijā tāds brīdis vēl nav pienācis. Ātrumam, protams, ir nozīme un, ja mēs šobrīd gribētu nogādāt lielu datu apjomu (piemēram, 10 TB) no Rīgas uz Daugavpili, tad visātrāk tos droši  vien varētu aizvest ar mašīnu. Protams, ja Latvijas operatori sāktu nodrošināt mājsaimniecības ar 10 Mbit/s, tad arī mums runas par ātrumu kādu brīdi vairs nebūtu aktuālas.

- Tomēr Apollo joprojām nav ieviesis IP telefonijas pakalpojumus, lai gan tādi plāni bija jau sen.

G. Kiršteins: - Apollo šobrīd notiek eksperimenti ar voice-over-IP, rezultāti ir labi. Tehnoloģiski esam tam gatavi, bet mums ir pietiekami centrāļu resursi, kur jau esam ieguldījuši lielus līdzekļus, un šobrīd nav lielas nepieciešamības paralēli ieviest IP pakalpojumus. Tomēr nākotnē šādi pakalpojumi varētu būt un būs.

- Atceros, ka pirms pāris gadiem Cisco Systems demonstrēja IP telefonijas darbību, zvanot uz Somiju, kur bija tiešais Cisco sakaru kanāls no Rīgas, un uz Itāliju, kur tāda nebija. Visu varēja saprast, bet runas kvalitātes atšķirības bija diezgan ievērojamas.

V. Sazonovs: - Jā, ar Somiju bija sakari mūsu korporatīvā tīkla ietvaros. Tā ir tā kontrolējamā vide, par kuru kolēģi minēja iepriekš. Bet perspektīvā savā tīklā varēsim izmantot ne tikai balss un datu, bet arī videokomunikācijas. Tehnoloģijas tam ir gatavas.

- Noteikti esat dzirdējuši par tādiem interneta pakalpojumiem un iespējām, kas pirms pāris gadiem pat prātā neienāktu.

U. Bērziņš: - Interneta telefonijai ir liels konkurents - peer-to-peer aplikācijas (KaZaA, DC++, Donkey u. c.), kuras aizņems jebkuru joslu, ko tām piešķirs. Vēl pirms dažiem gadiem tās nebija tik plaši izplatījušās un bija brīži, kad josla bija brīvāka, bet šobrīd peer-to-peer aplikācijas izspiež visu, ko vien var izspiest. Tās jau tagad aizņem vairāk nekā 80 procentu no interneta plūsmas.

G. Kiršteins: - Lasīju par interesantu ideju, kad, piemēram, tiek uzstādīta veļas mašīna (viesnīcās vai studentu ciematos), par kuru klientam nav jāmaksā. Tai tiek pieslēgts tīkls, un lietotājs saņem rēķinu par katru lietošanas reizi. Tātad faktiski pārejam uz norēķinu modeli, kurā maksā tikai par patērēto.  Acīmredzot klientam ir pilnīgi vienalga, kā veļas mašīna nodod informāciju, viņam nav ne jausmas, ka sakari notiek caur internetu.

R. Krūmiņš: - Internetā jau tagad notiek visādas brīnumu lietas. Var pasūtīt ne tikai video, bet arī partnera rokasspiedienu, piemēram, no Ņujorkas uz Tokiju. Jau izstrādāta tehnoloģija un speciāla ierīce, lai to izdarītu. Partneris otrā pasaules malā var saņemt rokasspiedienu, piemēram, pēc veiksmīgi noslēgta darījuma.

- Varbūt šo projektu varētu attīstīt un piedāvāt arī pasaules slavenību rokasspiedienus, piemēram, ar britu karalieni, Džonu Travoltu vai Džordžu Bušu.

U. Bērziņš: - Itālijā, jau pieminētajā FastWeb, ir pieejams maksas pakalpojums, kur cilvēki var uzņemt video paši par sevi un publicēt internetā. Tur ir pat tādi kā konkursi, - kuram labāk sanācis, un cilvēki ir gluži vai slimi ar šo pašreklāmu.

- Kādas ir attīstības perspektīvas pašreizējam interneta protokolam – IP (t.s. Ipv.4). Kas trūkst vai ko varētu uzlabot, lai lietotājam būtu ērtāk? Varbūt vajadzētu vairāk attīstīt interneta mobilitāti un lietošanas iespējas dažādās vidēs? Jau tagad ir bezvadu interneta kartes Wi-Fi+GPRS, droši vien drīz būs arī Wi-Fi+3G.

U. Bērziņš: - Mobilitāte gan dod jaunas pakalpojumu iespējas, bet ir arī tādi pakalpojumi, kas droši vien vēl ilgi būs saistīti ar fiksētajām līnijām. Lai varētu skatīties kvalitatīvu televīzijas pārraidi, vajadzīgs ātrums vismaz 4-6 Mbit/s uz katru lietotāju. Ar paredzamo tehnoloģiju, kāda varētu būt mobilajiem pakalpojumiem, tas nav reāli (arī tad, kad būs 3G). Varbūt izņēmuma kārtā to varēs nodrošināt pāris lietotājiem.

Turpretī, pārejot no Ipv.4 uz Ipv.6, potenciālo abonentu skaits var ļoti dinamiski pieaugt, jo būs iespēja strauji paplašināt adresāciju. Visu, ko var izdarīt ar Ipv.6, var izdarīt arī ar Ipv.4, ja tīkla adresācija ir pietiekama. Taču visvairāk ieinteresēta pāriet uz Ipv.6 ir tieši mobilā pasaule, jo mobilo klausulīšu šobrīd ir nesalīdzināmi vairāk nekā datoru, un, ja katrai klausulītei piešķirtu IP adresi, var sākties un īstenībā jau ir sākušās nopietnas problēmas.

R. Krūmiņš: - Jaunākā ražojuma automašīnai vien vajag vairākus simtus IP adrešu, kuras jāpiešķir vai katrai lampiņai un citiem elektrosistēmas elementiem. Kā tās nodrošināt?

G. Kiršteins: - Var izdarīt tā, ka automašīnā ir iekšējais adrešu lauks, kurš tiek translēts. Ja nebūtu izdomāta v.6, arī Apollo savā iekšējā tīklā ieviestu iekšējo adresāciju, ja pietrūktu IP adrešu, un tad atkal to pietiktu ilgam laikam. Tiesa, tādējādi var palielināt adresējamo vienību skaitu, bet palielinās arī maršutētāja procesora patērētais laiks. Noteikti pienāks brīdis, kad gribot negribot būs jāpāriet uz v.6. Jo mazāk pakete jāapstrādā, jo labāk. No šī viedokļa raugoties, diez vai ir lietderīgi nodrošināt katras paketes kvalitāti ar dažādām programmiskām vai dzelziskām metodēm, atdalīt IP paketes u. tml. Domāju, ka internetā kvalitāti vislabāk var nodrošināt, dubultojot ātrumu, jo šādas izmaksas tomēr ir mazākas nekā tad, ja ierīkotu sarežģītas sistēmas vai nodrošinātu  paketēm  dažādas prioritātes. Vienkāršāk ir nopirkt jaunus maršrutētājus, palielināt ātrumu no 1 Gbit/s uz 10 Gbit/s un aizmirst problēmas.

V. Sazonovs: - Tas būtu apmēram tas pats, kā braukt lielā pilsētā pa platiem vairāku joslu ceļiem, bet bez neviena luksofora.

G. Kiršteins: - Var jau pievienot arī luksoforus, bet, padarot kaut ko stipri sarežģītu, jāmaksā daudz dārgāk. Protams, būtu labi visu sabalansēt. Bet lētāk ir palielināt ātrumu.

U. Bērziņš: - Runājot par maģistrālā tīkla tehnoloģijām, tā gluži nav. Pāreja no 1 Gbit/s uz 10 Gbit/s pārraidi gan būtu finansiāli mazāk sāpīga, bet 40 Gbit/s (piemēram, optiskajās līnijās) šobrīd vēl  ir ļoti dārgs neprāts.

- Šķiet, lielisks mūsdienīga ātruma piemērs ir Cisco nesen izstrādātais operatoru klases maršrutētājs CRS-1, kurš definē jaunas attīstības perspektīvas internetam. Ar milzīgām apstrādes iespējam – 92Tbit/s  ir iespējams, piemēram, pārraidīt visu ASV Kongresa bibliotēkas informāciju 4,6 sekundēs. Kur nu vēl ātrāk!

V. Sazonovs: - CRS-1 ir 100 reižu jaudīgāka maršrutētāju sistēma nekā līdzšinējās. Tas jau fiksēts Ginesa rekordu grāmatā. Tomēr pēc desmit gadiem būs vajadzīga vēl ātrāka datu pārraide.

G. Kiršteins: - Tomēr interneta ātrumu ierobežo fizika jeb  elektromagnētisko viļņu ātrums optiskajā kabelī (200 000 km/s; vakuumā gaismas ātrums ir 300 000km/s, bet stiklā tas ir par 1/3 lēnāks) un frekvence, kā arī aparatūras vienību daudzums, kas ir attiecīgajā ceļa posmā. Tāpēc datu pakete no Rīgas līdz Ņujorkai nekad nenonāks tikpat ātri kā Rīgas robežās. Reizēm to jūt arī lietotāji. Piemēram, ja kāds tiešsaistes šaujamspēles dalībnieks atrodas tālāk nekā citi, tad visas darbības līdz viņam nonāk ar aizturi, un rezultātā viņu vienmēr nošauj.

Gaismas ātrums un pārraides aparatūras daudzums nosaka aizturi, bet elektromagnētisko viļņu frekvence – teorētisko maksimālo datu pārraides ātrumu sekundē. Datoros procesi notiek elektriskā veidā, un līdz ar to  signāls ir jāpārvērš elektriskajā signālā. Vārteja vai diode, kura to pārvērš, arī ir papildus ierobežojums.

Kad parādīsies kvantu datori, iespējams, tiks izmantota kvantu spēja savstarpēji  mijiedarboties noteiktos attālumos, ļaujot datoriem sazināties gluži fantastiskos ātrumos. Parādoties kvantu vai DNS datoriem, lielas problēmas būs bankām, jo sabruks visas grandiozās aizsardzības sistēmas un pašreizējos šifrēšanas algoritmus, kuri balstās uz dalīšanu pirmreizinātajos, varēs atkodēt tieši ar tādu pašu ātrumu, kāds nepieciešams, lai tos nošifrētu.

- Vairāki Baltijas pakalpojumu sniedzēji daudz runā par IP MPLS (Multiprotocol Label Switching) tehnoloģijas ieviešanu, kas ir nozīmīgs attīstības solis.

V. Sazonovs: - Tā ir jauna tehnoloģija operatoriem, kā būvēt pakalpojumu tīklu. Operatoriem tas ir IP tīkls ar jaunām iespējām, kur viņi var nodrošināt īpašu servisu korporatīvajiem klientiem, veidojot virtuālos tīklus.

G. Kiršteins: - Lattelekom to izmanto optiskajās reģionālajās cilpās. Izmantojot MPLS, tiek piedāvāts pakalpojums VBT. Reģionālo klientu DSL sistēmas tiek pārslēgtas uz lokālajām cilpām un terminējas turpat reģionos (iepriekš - caur Rīgu). Tas nozīmē, ka mēs kopējo tīklu ievērojami optimizējam.

V. Sazonovs: - Klients, kas atrodas, piemēram, Brocēnos, nemaz nezinās un arī nejutīs, vai viņa tīkla trafiks terminējas Rīgā vai Saldū.

R. Krūmiņš: - Faktiski MPLS ļauj viegli sadalīt  tīklu atsevišķos virtuālos tīklos. Unistars tīkls jau šobrīd strādā MPLS tehnoloģijā - izmantojam to  aptuveni pusotru gadu. Tas dod iespēju ekonomēt uz aparatūras rēķina, jo daudzās vietās, kur vajadzēja uzstādīt maršrutētājus un citu aparatūru, tagad to nevajag, jo ir iespēja konfigurēt un vadīt tīklu centralizēti, lai paketes, kas tiek sūtītas uz konkrēto adresi, nekļūdīgi sasniegtu mērķi. Arī Unistars, pateicoties MPLS tehnoloģijai, sava tīkla fragmentu var maršrutēt tā, lai tas būtu daļa no kāda korporatīvā klienta tīkla. Arī mūsu Lietuvas partneri (Bite GSM u. c. operatori) ar šo tehnoloģiju jau strādā.

U. Bērziņš: - Kādreiz bija 100 kastītes pie klientiem un 100 - centrālajā mezglā, kur visas līnijas sanāca kopā. Šobrīd centrā ir viena kaste, kur terminējas visu 100 klientu dažādie VPN. Tā ir laba ekonomija.

G. Kiršteins: - MPLS nav pašmērķis. Ir operatori, kas MPLS tehnoloģiju izmanto tikai tiem korporatīvajiem klientiem, kuriem ļoti dzelžaini kaut kas jāgarantē. Pārējam tīklam (arī mājas lietotājiem) viņi neizmanto MPLS. Garantēt kaut ko var arī citādi. Piemēram, ja joslas platums ir pietiekami liels, tad garantijas, kas nepieciešamas korporatīvajiem klientiem, tiek nodrošinātas ar uzviju, bet mājas lietotājiem tās vienkārši nav nepieciešamas. Protams, ar laiku pacelsies jautājums par luksoforiem, par ko jau Sazonova kungs ieminējās.

- Un kā ir ar video pēc pieprasījuma? Kurās valstīs tas guvis vislielāko popularitāti un kāpēc tas netiek ieviests tik ātri, kā cerēts?

V. Sazonovs: - Esmu runājis ar Latvijas kabeļtelevīzijas operatoriem. Viņi uzskata, ka lielākās problēmas ir tāpēc, ka jāpērk licences par autortiesībām. Lai piedāvātu šādu pakalpojumu, jāsagādā liela filmu bibliotēka klientiem ar dažādām gaumēm. Šie pakalpojumi varētu būt populāri valstīs, kurās ir liels tirgus.

U. Bērziņš: - Zviedrijā 90. gadu beigās bija ļoti veiksmīgs tehniskais tests, bet pat tur mēģinājums šo pakalpojumu ieviest komerciāli nebija veiksmīgs.

- Varbūt cilvēkiem pietiek ar kabeļtelevīzijas un satelīttelevīzijas piedāvājumu.

V. Sazonovs: - Pavērsiens var nākt pavisam no citas puses. Internets, kuru mēs pazīstam tagad, pēc dažiem gadiem var attīstīties ar lielāku ātrumu un daudzos virzienos. Iespējams, ka arī video-on-demand pakalpojumu ar interneta starpniecību varētu saņemt tieši no Holivudas. Tātad nevienam pakalpojumu sniedzējam vairs nebūtu jāraizējas par autortiesību licenci, bet pakalpojuma lietotājs norēķinātos tieši ar Holivudu. Tehniski to gan varēs izdarīt tikai tad, ja tīkla kapacitāte un ātrums būs pietiekami.

R. Krūmiņš: - Varbūt televīzija drīz nonāks pie tā, ka tur rādīs tikai reklāmas. Viss pārējais būs pēc pieprasījuma. Protams, tas šobrīd maksā pārāk daudz, lai varētu ieviest.

-         Tad jau varētu būt arī ziņas pēc pieprasījuma.

R. Krūmiņš: - Piemēram, braucot automašīnā laikā, kad ziņas neraida, tās pēc pieprasījuma būtu jāierunā šim klientam individuāli, kas izmaksātu neiedomājami dārgi. Toties radiobalss portālā varētu ļoti operatīvi strādāt, svaigās ziņas ierunājot, bet vecās pa otru galu birdinot laukā.

G. Kiršteins: - Visticamāk, būs arī serviss, kas, piemēram, ierakstītu nokavētu Panorāmu vai labu filmu, lai to varētu noskatīties vēlāk.

U. Bērziņš: - Faktiski tas būtu tas pats videomagnetofona pakalpojums, tikai ar interneta starpniecību.

G. Kiršteins: - Servisa kvalitāte (QoS) bieži tiek kontrolēta ar platjoslas  cilpām, kurās ir noteikts maksimālais lietotāju skaits un līdz ar to arī garantēta kvalitāte.

- Interneta portālos visvairāk lasa ziņas, un, lai gan informācija šķiet pietiekoša, varbūt derētu kāda svaiga vēsma, lai katram portālam būtu kas atšķirīgs.

G. Kiršteins: - Apollo portāls mēģina ieviest komentārus par ziņām, iespējams, ka būs arī dienas vērtīgāko preses materiālu izlase. Apollo portāls tomēr aizvien vairāk orientēsies uz lietām, kas varētu interesēt platjoslas interneta lietotājus.

Lasīju par kādu amizantu interneta ziņu pakalpojumu, un es būtu priecīgs, ja arī Apollo kādreiz ko tādu piedāvātu. Tosteri pieslēdz pie interneta un ik rītu, kad no tā izkrīt karstmaizīte, uz tās ir iededzināts lietus mākonītis vai saulīte. Garšīgas laika ziņas neatkarīgi no prognozes.

R. Krūmiņš: - Domāju, ka tie, kas pieraduši pie datora un interneta, arī vēlāk, būdami pensijā, turpinās to lietot un lasīs ziņas internetā, nepērkot avīzes. Manuprāt, nākotnē dominējošais būs t. s. viena vada princips, kad nebūs vairs atsevišķi TV, interneta, datu un balss pakalpojumu kabelis.

- Par to runā sen, bet kaut kur pasaulē tas noteikti jau darbojas.

R. Krūmiņš: - Ir parādījušies televizori, kurus var nēsāt pa visu māju. Tas ir parasta izmēra televizors, kas strādā uz Wi-Fi vai citiem datu nesējiem. Pēc dažiem gadiem tā jau varētu būt masveida produkcija.

- Pasaulē aizvien palielinās interese par nākamās paaudzes internetu (NGI). Izveidota īpaša sabiedriska organizācija Internet2, kurā apvienojušās vairāk nekā 200 ASV universitātes. ASV Aizsardzības ministrija veic testus, Japānas valdība ir piešķīrusi 18 milj. USD NGI testa tīklu izveidei, Amerika, Āzija un Eiropa cīnās par vadošo lomu. Kāpēc, jūsuprāt, ir vajadzīgs nākamās paaudzes internets? 

R. Krūmiņš: - Vienmēr ir bijis tā, ka rodas iespējas, kuras gribas īstenot, un tās dzen uz priekšu tīklu attīstību. Savukārt jaunas tīkla kapacitātes dod iespēju radīt pakalpojumus, kas atbilstu mūsdienīgām vajadzībām. Tas arī ir novedis pie jaunās paaudzes interneta nepieciešamības. Latvijā gan vēl neviens nestrādā ar interneta protokola sesto versiju, bet tas nenozīmē, ka to nevarētu darīt. Arī Unistars var nodrošināt kanālu, piemēram, uz kādu

akadēmisko tīklu, kur Ipv.6 jau darbojas. Protams, šim nolūkam vajadzētu diezgan daudz līdzekļu programmatūras nomaiņai un aparatūras pielāgošanai, tāpēc šobrīd tam vēl nav ekonomiskās motivācijas. Daudzi ražotāji visdažādākajās nozarēs arvien plašāk izmanto IP tehnoloģijas, kas izstrādājumiem piešķir nebijušas un pat grūti iedomājamas iespējas. Šobrīd šķērslis šo tehnoloģiju straujākai ieviešanai ir limitētie resursi. Galvenais, kas ierobežo pašreizējās interneta versijas attīstību, ir IP adrešu trūkums, kas šobrīd skaitāms miljardos (10⁹). Ipv.6 pavērs iespējas uz katru planētas kvadrātmetru nodrošināt aptuveni 10³⁰ interneta adrešu, tātad gandrīz vai katrai molekulai varēs piešķirt IP adresi.

Kā tas varētu izskatīties? Piemēram, sēžu birojā un mēģinu atcerēties, vai man ir kas sarūpēts vakariņām. No datora ieeju ledusskapja sistēmā, kurai ir sava interneta adrese, un ievācu informāciju par tiem produktiem, kas tur atrodas. Ledusskapis pa iekšējo bezvadu komunikāciju sistēmu sazinās ar mikroshēmām, kas iemontētas piena pakā, desas iepakojumā, ievārījuma burciņas vāciņā vai citā iesaiņojumā. Arī katrai mikroshēmai ir vajadzīga publiskā interneta adrese, lai sistēma sekmīgi darbotos. Ledusskapja sistēma paziņo, kas man jāiegādājas: piemēram, paciņa piena, kilograms apelsīnu un maizes kukulis. Tad dators, savācot informāciju no dažādiem interneta resursiem par to, kas ir veikalā, paziņo meklēšanas rezultātu: ja es braukšu pa vienu maršrutu, es varu iegriezties veikalā X un izdarīt pirkumu par Ls 3, bet, ja braukšu pa citu maršrutu, tie paši produkti citā veikalā maksās Ls 2,50 utt. Šādi un līdzīgi pakalpojumi būs pieejami, ieviešot nākamās paaudzes internetu. Domāju, ka varētu paiet aptuveni desmit gadu, kamēr Latvijā ko tādu plaši ieviesīsim.

U. Bērziņš: - Katrā ziņā Ipv.6 ieviešana nav pašmērķis. Tas ir vajadzīgs tādēļ, ka teorētiski drīz pietrūks IP adrešu. Tiesa, ir pietiekami daudz shēmu, kādā veidā šīs adreses varētu ieekonomēt (lietojot privātās adreses, neizmantojot publiskās).

- Kas mainīsies no operatoru viedokļa?

U. Bērziņš: - Tajos pašos Cisco maršrutizatoros, ko tagad izmanto pakalpojumu sniedzēji, ir kods, kurš jau tagad nodrošina Ipv.6, tā kā operatoram aparatūra nebūs jāmaina.

R. Krūmiņš: - Vienīgi programmatūra būs cita.

- Vai Ipv.6 varētu būt drošāks par pašreizējo interneta versiju?

U. Bērziņš: - Ipv.6 paredz, ka katram var iedot adresējamu adresi, tā kā šo ierīci var adresēt no jebkuras vietas pasaulē. Tomēr, ja, piemēram, bankas tīkla operatora konkrēto darba vietu var adresēt no interneta, tas nebūt vairs nav tik labi. Šobrīd tiek izmantota adrešu translācija, t. i., sūtot no iekšpuses uz āru, tiek translēta adrese un tā tiek paslēpta aiz kādas kopējas adreses. Tas ne vienmēr ir optimāls risinājums arī individuālajiem lietotājiem, ja viņu datorus var tieši adresēt no visa interneta. To gan varētu risināt ar individuālo ugunsmūru palīdzību, bet ne jau katrs var  iegādāties šādu drošības sistēmu.

G. Kiršteins: - Internets patiesībā ir daudz mežonīgāka vide nekā reālā - tur jābūt trīskārt uzmanīgākam. Nez kāpēc neviens neatstāj dzīvokli neaizslēgtu, bet privātos datus vieglprātīgi izsūta Tīmeklī.

- Uzņēmums Internet Security Systems jau tagad ir radījis Ipv.6 drošības sistēmu Dynamic Threat Protection. Protams, arī hakeri gaida Ipv.6 kā jaunu izaicinājumu savām spējām.

G. Kiršteins: - Arī Apollo piedāvā drošības pakalpojumu Apollo drošība. Ja klients vēlas, viņam tiek piegādāta visa aparatūra, kas viņa datorus aizsargās. Viņš var izsaukt arī mūsu inženieri, kas visu sakārtos, pārinstalēs, uzstādīs ugunsmūrus utt. Tiesa, tas maksā samērā dārgi. Labi būtu, ja interneta pakalpojumu sniedzēji varētu radīt kādu pietiekami lētu drošības risinājumu, kas būtu pieejams plašākam lietotāju lokam. Apollo pašlaik pie šī jautājuma strādā un esam jau sākuši runāt ar vīrusķērāju un OS ražotājiem. Lai kontrolētu surogātpastu, esam sākuši skenēt klientu e-pasta serverus pret dažādiem caurumiem. Ja kas bīstams parādās, brīdinām klientu, un uz laiku atslēdzam viņa interneta piekļuvi, kamēr viss pārbaudīts un kļūmes novērstas. Tā rīkojamies, lai open relay serveri mūsu tīklā neradītu draudus citiem Apollo klientiem, ja gadījumā iekļūstam melnajos sarakstos.

- Ko interneta nākotnes iespējas varētu dot jūsu uzņēmumiem?

G. Kiršteins: - Nākotnē vairs nerunāsim par ātrumiem, bet par pakalpojumiem. Pētījumi liecina, ka nākamajos 4-5 gados aptuveni 25 procentiem interneta lietotāju nebūs datora - viņi to lietos,  izmantojot, piemēram, TV. Ticu, ka Apollo drīz piedāvās lielāko daļu pakalpojumu, par kuriem šajā diskusijā runājām.

U. Bērziņš: - Domāju, ka nākamās paaudzes tehnoloģiju ieviešana būs cieši saistīta ar daudzveidīga un kvalitatīva servisa un jaunu pakalpojumu ieviešanu. Santa Monica Networks nodarbojas ar jaunāko tehnoloģiju ieviešanu konkrētiem korporatīvajiem klientiem, strādājam ar sarežģītākajiem projektiem, kuri Latvijā vēl ir jauni. Seifā mums ir daudz jaunu, to skaitā Latvijai unikālu, projektu.

R. Krūmiņš: - Unistars ir jauns operators, mums nav pagātnes bagāžas, kas velk uz leju, tāpēc varam uzreiz izmantot pašu progresīvāko. Līdz ar digitālās televīzijas ieviešanu būs iespējama dažādu tehnoloģiju konverģence.

V. Sazonovs: - Cisco pirms 20 gadiem ir sācis savu darbību ar revolucionāriem risinājumiem un joprojām ir viens no svarīgākajiem spēlētājiem IP tehnoloģiju un aparatūras tirgū. Mēs investējam aizvien vairāk resursu un laika, lai būvētu ātru, efektīvu, kvalitatīvu, ērti vadāmu un drošu nākotnes internetu. Ceru, ka tīkla pieejamība un jaunās iespējas ļaus uzlabot katra Latvijas uzņēmuma darbu.

Gunta KĻAVIŅA