SOUND DIVISION STUDIOS – patīkamu izjūtu akcents

 

Rīgā ir samērā daudz skaņu ierakstu studiju – iespējams, to ir gandrīz tik daudz, lai vienā dienā tajās savu mūziku vienlaikus ierakstītu visas galvaspilsētas grupas un solisti. Jā, varbūt nedaudz pārspīlēju, tomēr, saskaitot kopā profesionālās studijas un tās, kurās ar savu sirdslietu nodarbojas amatieri, tālu no atminējuma nebūšu. Mūziķu aprindās gan dažkārt atzīst, ka īsti profesionālu studiju Latvijā nemaz neesot tik daudz, kur nu vēl tādu, kas atbilstu salīdzinoši augstiem starptautiskajiem standartiem. Šāgada maijā situācija mainījās uz labu – Rīgā, Āraišu ielā 34, durvis vēra jauns studiju komplekss Sound Division Studios (SDS), kas pārsteidz ar mūsdienīgu tehniku, pārdomāti iekārtotu interjeru, laipnu personālu un mājīgu atmosfēru.

Kādā augusta vakarā SDS birojā tikos ar Latvijas popmūzikas industrijā pazīstamo skaņu inženieri Tāli TIMROTU, lai aprunātos par to, kas varētu interesēt ne vien mūziķus, bet arī viņa amata brāļus mūsu zemē.  

 

- Vai nepieciešamība pēc vēl vienas studijas tiešām bija tik liela, cik ēka, kurā izvietots SDS komplekss?

- Nepieciešamība izklausās visai jocīgi. Redzi, SDS ierakstu studija ieņem atsevišķu nišu, tai nav līdzīgu visā Baltijā un postpadomju valstīs, vienīgi Maskavā kādas divas trīs. Arī Solid State Logic (SSL) ražotā 56 kanālu pults, ko SDS studijā izmanto skaņas ieraksta un montāžas procesā, ir viena no nedaudzajām Austrumeiropā.

Protams, šeit uzsvars ir likts uz dārgu skaņu ierakstu tehnoloģiju, kas ierakstītajam materiālam piešķir raksturīgi kvalitatīvu skanējumu. Nav jābūt speciālistam, lai saklausītu atšķirību starp rezultātu, kas panākts, lietojot dārgas ierīces, un ierakstu, kas izdarīts ar pieticīgāku iekārtu palīdzību. Ierakstos izmantotajai tehnikai ir neapšaubāma nozīme, lai padarītu mūzikas skanējumu baudāmu un pielīdzināmu pasaules standartiem. Bieži vien ir dzirdams viedoklis, ka Latvijā ierakstītās popmūzikas skanējumam nav dzidruma, tas ir pārlieku pliekans – jā, tā tas tiešām ir, jo mums trūkst ne vien kārtīgu studiju, bet arī ierakstu producentu.

Domāju, ka vislielāko gandarījumu, strādājot jaunajā studijā, vispirmām kārtām izjūt paši mūziķi, producenti un inženieri. Nākamais solis ir mēģināt audzināt klausītājus, mūzikas produkcijas patērētājus – vērst viņu uzmanību uz skanējuma vērtībām.

- Pastāv uzskats, ka skaņu ierakstu studija var atrasties jebkur – dzīvoklī pilsētas centrā vai arī daudzstāvu mājas pagrabā. Ciparu tehnoloģijas pilnbriedā studijas platībai, šķiet, vairs nav sevišķas nozīmes. Galvenais, ka ir dators ar attiecīgām programmām, ar kuru palīdzību paštaisīti ierakstu inženieri spēj pārveidot ierakstīto signālu, kā vien ienāk prātā. SDS telpu plašums liek secināt, ka tās saimnieki šo viedokli nerespektē…

- Jā, var jau nopirkt dažādas datorprogrammas, tostarp arī ļoti kvalitatīvas, par saprātīgu cenu, taču jāņem vērā, ka tajā datorā vispirms kaut kas ir jādabū iekšā. Gardēžiem, piemēram, patīk autentisks skanējums, bet ir arī tādi, kas labprātāk izmanto visas iespējamās programmu priekšrocības, lai tik nez ko dabūtu gatavu! 

Daudzas rokgrupas ierakstus veic garāžās un tamlīdzīgās vietās un pēc tam ierodas tos montēt pienācīgi aprīkotās studijās. Ne vienmēr šāds darbs vainagojas panākumiem, jo vajadzīgs ļoti spējīgs producents, lai par labskanīgu pārvērstu ierakstu, kas izdarīts, piemēram, ar sliktiem mikrofoniem. Profesionālas studijas, arī SDS, parasti akcentē akustiskā skanējuma īpatnības, patīkamās izjūtas mūzikas skaņās.

Līdz ar to var teikt, ka ierakstu inženieri dalās divās nometnēs – vieni iet grūtāko ceļu un strādā ar tīro balsi vai instrumentu skaņu, bet otri dod priekšroku dažādiem efektiem. Te nu būtu jāatceras, ka sabojāt ierakstīto materiālu ir pavisam viegli, kaut gan prasmīga efektu izmantošana arī ir māksla.

- Kā tika veidota SDS ierakstu studija? Vai, to iekārtojot, sekojāt kādam noteiktam paraugam?

- Pēdējos četrus gadus manu prātu visvairāk nodarbināja jautājums, kā šī studija būtu veidojama, kāda tehnika jāiegādā utt. Lai gan necentāmies radīt pakaļdarinājumu noteiktām ierakstu studijām, pievērsām uzmanību, kā ir uzbūvētas un iekārtotas labākās ārpus Latvijas. Par vienu no vistuvākajiem salīdzinājumiem varētu minēt Olympic Studios Londonā, kurā savu mūziku iemūžinājušas dažādas slavenības.

Liku lietā arī 18 gadu personīgo pieredzi studijas darbā, izvērtējot visus plusus un mīnusus, kādus ieraksta laikā izjūt mūziķi otrpus inženiera telpas logam. Šajā ziņā man palīdzēja vairot izpratni tas, ka pats agrāk esmu ierakstījies studijā (80. un 90. gados Tālis spēlēja ģitāru grupās Aurora un Ģenerālis Burts. – Aut.). Piemēram, ieraksta laikā katrs grupas mūziķis atrodas atsevišķā telpā vai kabīnē, un vienīgā saikne, kas procesa gaitā grupu tur kopā, ir austiņas, kurās var dzirdēt visus instrumentus; parasti balansu starp instrumentiem, balsīm un metronomu noregulē inženieris pie pults, taču katram mūziķim šajā ziņā ir savas prasības, lai varētu justies pietiekami komfortabli, tāpēc SDS katram pašam ir iespēja salāgot balansu starp sešiem dažādiem signāliem jeb mūzikas instrumentiem – vari pagriezt skaļāk tieši to, ko tev tobrīd nepieciešams dzirdēt vislabāk. Tā gan ir tikai viena no simt dažādām niansēm, kas vērstas uz to, lai ieraksta process mūziķiem būtu maksimāli atvieglots un patīkams.

Viena no problēmām, ar kurām bieži saskaras studijas, ir akustika, jo, ierakstot klusinātu, piemēram, tautas mūziku, sarežģījumus sagādā dažādi trokšņi vidē – automašīnas, celtniecības agregāti utt. Projektējot un būvējot jauno studiju, rūpējāmies, lai mums nebūtu jāsaskaras ar šādām nebūšanām (piemēram, studijas telpa ir būvēta uz atsevišķiem pamatiem).

- Kādas tehniskās un sadzīviskās iespējas studija piedāvā mūziķiem – saviem klientiem? 

- Tehniskās iespējas ir visai plašas – studija ir piemērota dažādu stilu mūzikas ierakstam, ne tikai rokam un popam, bet arī klasikai un džezam. Viena no lielo studiju priekšrocībām ir iekārtu savstarpējā savietojamība, proti, mūziķis citā studijā var ierakstīt daļu materiāla, teiksim, diskā, un darbu pabeigt – pierakstīt klāt jaunas partitūras vai samontēt – šeit, vai arī otrādi. Jaunajā studijā veicam arī ierakstu māsteringu jeb tembrālā spektra koriģēšanu un uzlabošanu pirms tiražēšanas.

Līdzās ierakstu studijai kompleksā atrodas mēģinājumu telpa, kurā grupas var veikt elementārus mēģinājumu vai demo ierakstus. Tiesa, mēģinājumu telpa patlaban ir ļoti noslogota – šeit pēc noteikta grafika mēģina vairāk nekā 10 grupas.

Visbeidzot, gādājot, lai studijas personāls un mūziķi justos gluži kā mājās, netika aizmirstas sadzīviskās ērtības – ir iekārtota virtuvīte, kurā var uzvārīt tēju vai kafiju un pagatavot ēdienu, atpūtas telpa, dušas, istabiņas viesiem no citām pilsētām un valstīm.

- Kādi ir Sound Division līdzšinējie lielākie radošie veikumi? 

- Augustā pabeidzām Z-Scars jaunu dziesmu ierakstus, patlaban studijā pirmo albumu ieraksta jauna grupa No Neighbours, kas spēlē interesantu, savdabīgu un nedaudz eksperimentālu rokmūziku. Šeit jauno singlu Viss jau saplānots ierakstījuši R.A.P., un tas jau atrodas dažu Latvijas raidstaciju topos. 

- Lūdzu, īsumā raksturo Latvijas profesionālo skaņu ierakstu studiju statusu un attīstību pēdējos piecos gados!

- Izskatās, ka šejienes tirgus ir nedaudz iemidzis. It kā jau raidstacijas propagandē jaunākos mūzikas notikumus un veicina to patērētāju izpratni, tomēr tas nenotiek pietiekamā apjomā, jo to attiecības ar sabiedrību ir diezgan komerciālas, ņemot vērā īpašnieku intereses. Plašsaziņas līdzekļiem ir vislielākā ietekme uz patērētāju – tas, ko cilvēks redz televīzijā, izlasa avīzē vai izdzird pa radio, bieži vien tiek pieņemts kā absolūtā patiesība. Diemžēl nepilnīga informācija un neprecīza uztvere negatīvi ietekmē situāciju mūzikas tirgū kā Latvijā, tā visā pārējā Eiropā. Līdz ar to lielās ierakstu kompānijas baidās ieguldīt naudu mazpazīstamās grupās, jo ir risks to pazaudēt, tāpēc labāk atvēl vairāk līdzekļu populāriem māksliniekiem. Interesanti, ka vēl pirms dažiem gadiem Latvijā tik populārajai šlāgermūzikai tagad klājas arvien grūtāk.

Lūk, saliekot šo ainu kopā, varam secināt, ka daudziem mūziķiem nav nekādas intereses tērēt prāvas naudas summas, lai veiktu kvalitatīvus ierakstus, un šķietami vienīgā izeja ir atgriezties pie mājas studiju līmeņa, kurā parasti daudz vairāk par datoru nekā nav. Tiesa, tā sanāk vienkāršāk un lētāk, jo nav vajadzīgi dārgi mikrofoni un akustikas ziņā labvēlīgi apstākļi. Vairumam – vismaz jauno – Latvijas mūziķu ir vēlme ar savu mūziku kļūt pazīstamiem un arī iziet pasaulē, taču to var izdarīt tikai tādā gadījumā, ja darbs ir padarīts profesionāli augstā līmenī. Tāpēc vietā būtu atgādinājums, ka Latvijas profesionālo ierakstu studiju īres maksa ievērojami atpaliek no tarifiem ārzemju ekvivalentos, un SDS nav izņēmums. Būtu laiks izmantot biznesa pieeju un dažādus mārketinga paņēmienus, lai ieguvums būtu abpusējs – kā mūziķiem, tā arī studijām! Galu galā ieguvēji būs arī mūzikas klausītāji.

 

 

Voldemārs Spartaks STŪRIS