Latviešu aviokostruktoram Kārlim Irbītim – 100

 

Kārlis Irbītis dzimis 1904. gada 14. oktobrī Ziemeļvidzemē, Lādes pagastā. 1908. gadā Irbīšu ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, Čiekurkalnā. Kārlim bija deviņi gadi, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja lidmašīnu, kas  lidoja pāri Čiekurkalnam. Pēc dažiem gadiem netālu no Čiekurkalna uzbūvēja krievu armijas lidlauku. Kārlim radās iespēja ik dienas aplūkot lidmašīnas. It sevišķi viņam patika rakņāties avarējošo lidmašīnu lūžņu kaudzē.

Mīļākā nodarbošanās Kārlim bija braucamo ierīču zīmēšana – motocikli ar propelleru, aerokamanas un dažādi fantastiski pārvietošanās rīki. Viņam izdevās izgatavot lidaparāta kopiju, ar kuru tomēr nevarēja lidot. Līdz 1925. gadam Kārlis izgatavoja vairāk nekā 30 paša konstruētu aviomodeļu.

1921. gadā Kārlis iestājās Valsts tehnikumā. Mācoties teorētisko mehāniku, viņš secināja, ka tā dod iespēju veikt daudzus aprēķinus lidaparātu konstruēšanā. Pasniedzēji atbalstīja Kārļa aizraušanos. Tehnikuma bibliotēka pat iegādājās vairākas Vācijā izdotās aviācijas grāmatas. Vasarā obligāto praksi Kārlis strādāja Aviācijas diviziona darbnīcās un remontēja motorus. Dažkārt viņu sūtīja uz Spilves aerodromu. Tur kāds lidotājs uzaicināja Kārli pavizināties lidmašīnā.

Diplomprojektā Kārlis projektēja tajos laikos nepazīstamas konstrukcijas četru cilindru 100 ZS motoru ar pretēji novietotiem horizontāliem cilindriem.

1924. gadā Kārlis iestājās Latvijas Aeroklubā, kurā bija iespēja lasīt ārvalstu aviācijas žurnālus, kā arī iepazīties ar interesantiem cilvēkiem. Viens no tādiem bija Nikolajs Pūliņš. Viņa lidmašīna Sprīdītis bija avarējusi, un Kārlis, veicot virkni aprēķinu, atrada vislabāko variantu tās atjaunošanai. Kārlim ilgāku laika periodu bija sadarbība ar Nikolaju. Tika konstruētas piecas lidmašīnas.

1932. gadā Kārlis Irbītis apmeklēja Berlīnes sporta aviācijas izstādi. Pirmo reizi viņam visos sīkumos izdevās izpētīt vairākas vācu lidmašīnas. Drīz vien viņam radās doma par jaunas lidmašīnas konstruēšanu tāllidojumiem. Nikolajs Pūliņš atrada finansētāju, un Kārlis konstruēja savu sesto lidmašīnu. To nosauca par Gambiju.

Kārlis darbu VEF sāka 1934. gadā. Pievērsās ar traktoru un laivu motoriem, izstrādāja VEF radiouztvērēja masveida ražošanu un izveidoja VEF logo. 1935. gadā ierosināja sākt ražot Īkāra tipa lidmašīnas. VEF administrācija piekrita Kārļa priekšlikumam. Civilās aviācijas pulkvedis J. Indāns un Aerokluba pārstāvji to neatbalstīja, jo, viņuprāt, lidmašīnas varēja izgatavot tikai ārzemēs. Tomēr VEF direktors T. Vītols un pārdošanas nodaļas vadītājs Johansons pastāvēja uz to, ka VEF lidmašīnas var ražot. Kārlis uzzīmēja skici, veica aprēķinus, un lidmašīnas izgatavošana ritēja raiti. Tā bija Kārļa vienpadsmitā lidmašīna, kuru nosauca par I–11. 1936. gada 23. jūnijā I–11 aiztransportēja uz Spilves lidlauku. Pirmās pārbaudes bija sekmīgas. Pārbaudot lidmašīnas ātrumu, tas bija 229,3 km/h (par 39,3 km lielāks nekā analogām vācu lidmašīnām). Šai lidmašīnai sekoja I–12, kuru izgatavoja 1937. gadā. Par šo lidmašīnu ārvalstīs bija ļoti labas atsauksmes. Pieteicās arī pircēji.

VEF tika konstruētas sešas kara lidmašīnas, bet, iesākot septīto (I–19), sākās Latvijas okupācija. Padomju Savienības ģenerālmajors Fjodorovs bija ļoti ieinteresēts. Pēc viņa rīkojuma uz Maskavu aizsūtīja astoņus lidmašīnu paraugus, no kuriem vēlāk par ļoti labām atzina I–15b un I–17. Lidmašīnu ražošanu VEF pārtrauca.

Vācu armijas pārstāvjus visvairāk interesēja VEF Minox, bet pēc kāda arī lidmašīnas VEF I–16, I–17 un I–18. K. Irbītis un viņa kolēģi strādāja Vācijas konstruktoru birojos, 1950.–1970. gadā Irbītis bija konstruktors lielākajā Kanādas aviācijas firmā Canadair Monreālā.

1992. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija par izciliem nopelniem K. Irbītim piešķīra LZA Goda doktora grādu inženierzinātnēs.

Kārlis Irbītis miris 1997. gada 13. oktobrī. Tobrīd Latvijā tipogrāfijā iespiešanai latviešu valodā bija viņa grāmata Latvijas aviācija un tās pionieri.

Sagaidot Kārļa Irbīša 100. gada dienu, Latvijas aviācijas veterāni ierosināja nosaukt Čiekurkalna 4. šķērsielu Kārļa Irbīša vārdā un pie VEF administratīvā korpusa piestiprināt piemiņas plāksni. Plāksnes atklāšanu atbalsta VEF administrācija (varbūt lietderīgāk būtu piemiņas plāksnē minēt deviņus uzvārdus – A. Tīpainis, T. Vītols, J. Liepiņš, V. Caps, K. Irbītis, J. Linters, A. Madisons, N. Feldmanis, V. Ziemelis). Tomēr neviena Latvijas iestāde nav devusi piekrišanu sponsorēt piemiņas pasākuma izdevumus.

Jāzeps LOČMELIS