Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Ak, šie ministri!

   

SAKARU NIEKI 3 – 04

 

Padomju varas gados Latvijas sakaru ministrs bija Aleksandrs Aleksandrovs, kuram šogad apritētu 100 gadu. Viņš bija sakarnieku iecienīta personība, viņa lēmumi reizēm bija tiem laikiem neticami progresīvi, bet nereti viņš kļuva arī par zobgaļu upuri. Par viņu stāsta daudz dīvainu un amizantu gadījumu.

 

Vai tu zini, kas es esmu?

Aleksandrovs bieži devās uz sakaru iestādēm pārbaudes braucienos. Satiekot jebkuru darbinieku, Aleksandrovs viņam jautāja: - Vai tu zini, kas es esmu? (Viņš visus uzrunāja ar tu!) Atbilde parasti bija: - Protams, ka zinu, jūs tak’ esat mūsu sakaru ministrs. - Kad par sakaru ministru kļuva Osvalds Stungrēvics un ieradās sakaru iestādē, tad šīs iestādes darbinieki jautāja cits citam: - Kas viņš tāds?

Daudzos gadījumos Aleksandrova braucienam bija pozitīvi rezultāti. Piemēram, kādā Bulduru sakaru mezgla telpā bija divi logi, virs tiem karājās divi plakāti, uz kuriem neglītā rokrakstā bija uzrakstīts: Lai dzīvo Komunistiskā partija! Izpildīsim piecgadi četros gados! Aleksandrovs jautā mezgla priekšniekam B. Kacam: - Cik tev dzīvoklī ir tādu lozungu? – Neviena! - atbild Kacs. - Nu tad noņem vienu no šiem un aiznes to uz savu dzīvokli! - pavēlēja Aleksandrovs un brauca uz nākamo sakaru iestādi.

 

Met laukā šo draņķi!

Aleksandrovam Jūrmalas dzīvoklī bieži bojājās telefons. Vaina bija induktora kontaktu atsperēs. Tās bija izgatavotas no slikta materiāla. Pietika pāris reižu pagriezt induktora kloķīti, un atspere neatgriezās izejas stāvoklī. Līdz ar to induktora spoles tinums bija ieslēgts virknē ar sarunas traktu un dzirdamība bija ļoti slikta. Aleksandrovs pats ierodas Majoru centrālē un liek dežurantam nomainīt viņam aparātu. Dežurants teic, ka viņam nav neviena laba aparāta. Aleksandrovs uzstāj, lai parāda, kas ir noliktavā. Tur bija 1900.–1905. gadā Vācijā ražoti glīti telefona aparāti koka korpusos, kas bija sagatavoti nodošanai Rīgas kinostudijai filmas Rainis uzņemšanai. Telefons bija liekams pie auss, bet mikrofons iemontēts korpusā. Aleksandrovs lielā sajūsmā sauc: - Vot, šito aparātu uzliec man, bet to krievu draņķi, kas ir manā dzīvoklī, met laukā! - Īstenībā Aleksandrovs neteica vārdu draņķis, bet gan citu, nepieklājīgu vārdu. Dežurants, jauns puisis, šokēts, ka ministrs lieto necenzētus vārdus, nosarkst kā biete un atceras šo tikšanos visu mūžu.

 

Izcila atmiņa

1958. gada vasarā, pirmo gadu pēc 5. tehniskās skolas beigšanas, strādāju Rīgas Līniju tehniskā mezgla gaisa vadu līniju remonta brigādē. Mainījām vadus Jelgavas līnijai Olaines ATS tuvumā. Pusdienlaikā sākās stiprs lietus. Olaines montieris Viesturs Pīpe ierosināja līdzpaņemtās maizītes apēst centrāles telpās, ko arī izdarījām. Pēkšņi pienāca ziņa, ka, braucot no Jelgavas, Olaines ATS iegriezīsies sakaru ministrs Aleksandrovs.

Nepaspējām iziet, kad telpā strauji ienāca gara auguma iesirms vīrs un, pajautājis vārdu, tēva vārdu un uzvārdu, sasveicinājās ar katru. Pēc tam viņš painteresējās par ATS darbu. Apmeklējums bija neilgs. Ievēroju, ka kopš tās reizes Aleksandrovs mani uzrunā vārdā un uzvārdā. Tas vienmēr izraisīja apbrīnu un cieņu, jo tik izcila atmiņa piemīt retam.

Revolūcijas svētkos, darba pirmrindnieku svinībās Aleksandrova iemīļotais tosts bija: - Iedzersim par sakaru montieriem, kuri sniegā un aukstumā kāpj stabos! - Viņš ātri izdzēra pusi tējas glāzes degvīna, paēda un neuzkavējās. Mēs turpinājām kā parasti. Bet, ja nu gadījās, ka Aleksandrovs nesteidzās un bija kondīcijā, tad labā baritonā sāka dziesmu Ļiza, Ļiza, Ļizaveta…

 

Molodci, svjazisti!

Aleksandrovs ieradies kāda lauku rajona centrā. Vietējā priekšniecība aizvedusi viņu uz pusdienām tuvākajā restorānā. Pie ieejas viņš jautājis, kāpēc pie restorāna vai tā tuvumā nav neviena taksofona? Mezgla priekšnieks gudrojis, kā ar godu izkļūt no situācijas, un teicis: - Taksofonam vajadzēja būt, varbūt tas ir sabojājies un to remontē.-  Bet pats pa kluso uzdod savam palīgam, lai pēc pusstundas taksofons būtu uzstādīts.

Izejot no restorāna, mezgla priekšnieks iesaucies: - Nu, tā jau domāju, ka taksofons bijis remontā, lūk tas jau ir savā vietā! - Un rāda uz tikko uzstādīto aparātu. - Nu i molodci svjazisti!* - iesaucies Aleksandrovs. Viņš ļoti labi saprata, kā tas ir noticis.

 

Atmiņās kavējās Atis KALĒJS

 un Jāzeps LĪDUMS

* - Malači, sakarnieki!

 

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001