Cik tonnu ziņu var pierakstīt 10 gados?

 

Lattelekom Ziņas (LZ), viens no pirmajiem uzņēmumu iekšējiem izdevumiem Latvijā, iznāk jau 10 gadu. Kopš 1994. gada novembra sarakstīts tik daudz ziņu un rakstu, ka, nosverot visas LZ tirāžas, sanāktu vismaz 40 tonnu. Bet ko pati par sevi un savu izdevumu saka šī dziedošā, sportiskā, enerģiskā, domīgā, kūsājošā, asprātīgā un visādā ziņā profesionālā Lattelekom Ziņu komanda - galvenais redaktors Aigars ČERVINSKIS un trīs redaktori Elita CEPURĪTE, Juris ŠMAUKSTELIS, Dagmāra KOKINA?

 

Aigars Červinskis. Radošais pseidonīms - Spartaks (arī - Resns) Latvijā netradicionāla mūzikas stila artrock grupas Holy Lamb mūziķis, komponists un tekstu autors. Dzejnieks, kura domu gājiens uztverams vien izredzētajiem, estēts. Cilvēks ar spēcīgu raksturu un neparastu humora izjūtu. Dzimis mārrutka zīmē, azartiski spēlē hokeju un dažreiz trāpa arī vārtos. Inženiera J. Lintera prēmijas laureāts. LZ galvenais redaktors kopš 1996. gada.

 

Elita Cepurīte. Ļoti emocionāla personība ar spēcīgu intuīciju. Elita spēj precīzi uztvert būtiskāko pat haosā un skaidri definēt domas (lai arī pati reizēm spēj radīt haosu). Ļoti labi izjūt sarunas partneri, arī intervējamo personu, un  rakstos vienmēr cenšas pateikt par cilvēkiem ko labu. Ar prieku dara savu darbu, labprāt rediģē tekstus, jo arī raitā un pareizā valodā izpaužas lietu kārtība. Līdzsvaru rod dabā un cilvēkos. LZ veidošanā piedalās  jau sešus gadus.

 

Juris Šmaukstelis. Iecienītākais mūzikas stils - artroks. Lai gan nav manīts dziedam darbā vai pilsētas apstādījumos, tieši līdzīgā muzikālā gaume ļauj viņam labi saprasties gan ar Aigaru, gan pārējo komandu. Diplomāts, nepļāpātājs. Juris sadzīvē ir nosvērts, lieki nelaiž vārdus vējā, bet, ja ko saka, - tad kā naglai uz galvas. Ne jau velti pirms LZ bijis atbildīgs par robežsardzes sabiedriskajām attiecībām. Par LZ redaktoru kļuvis pirms trim gadiem, izturot 70 cilvēku lielo konkursu.

 

Dagmāra Kokina. Kolēģi viņu dēvē par Madaru. Šķiet, viņai brīžiem patīk slēpties aiz viegla mistikas oreola. Parasti uzreiz neatklāj iekšējās enerģijas un emociju rezerves. Vispirms piesardzīgi novērtē pretinieka svara kategoriju un ielaižas vārdu kaujā, ja cer panākt intriģējošu pavērsienu.

Visus četrus komandas locekļus vieno īpaša mīlestība uz kaķiem.   

 

- Kādās mērvienībās jūs, Lattelekom Ziņu komanda, mērāt šajos desmit gados paveikto?

Aigars: - Droši vien - kilometros. Ar desmit gadu LZ maketa izdruku joslu varētu noklāt vai visu Brīvības ielu no viena gala līdz otram.

- Varētu mērīt arī ērās vai laikmetos, piemēram, - Austrumu un Rietumu optisko cilpu ēra, ciparu centrāļu, līniju modernizācijas, IT pakalpojumu un Verdi ēra, konkurences ēra utt. No vienas puses LZ atspoguļo uzņēmuma notikumus, bet, no otras puses, tā ir arī visas nozares attīstības vēsture.

Juris: - LZ pilnīgi noteikti atspoguļo nozares vēsturi un tās veidotājus - cilvēkus.

Elita: - Lattelekom muzejā strādā viena no nozares spilgtākajām personībām - Jāzeps Ločmelis. Ļoti daudz no tā, ko viņš ir uzrakstījis par nozares un uzņēmuma vēsturi, mēs izmantojam ikdienā. Domāju, ka viņa devums vēl nav pietiekami novērtēts.

Aigars: - Ne velti kolēģiem no Korporatīvās komunikācijas daļas uz galda stāv viņa apkopotās telekomunikāciju vēstures grāmatas, kuras izmanto par rokasgrāmatām.

- Uzņēmuma iekšējais izdevums tomēr stipri atšķiras no publiskās preses. No vienas puses, tēmu loks it kā šaurāks, visu laiku esat starp savējiem, nav grūti sarunāt interviju pat ar izpilddirektoru. No otras puses, ja gadītos kļūme, to visi uzreiz pamanītu. Var jau uzskatīt, ka savējie sapratīs un piedos, bet kolēģu domas, pat skaļi neizpaustas, iedarbojas vēl efektīvāk nekā cenzūra.

Elita: - Mēs ar kļūdu iespēju nerēķināmies, un atbildība nemainās. Nedodam sev nekādas atlaides.

- Ja jums visiem pēkšņi piedāvātu pievienoties kāda lielā Latvijas dienas laikraksta komandai. Vai ietu?

Aigars: - Profesionāli mēs to noteikti spētu, un visa komanda kopā varbūt ietu, jo saprotam cits citu no pusvārda. Protams, šādu iespēju vērtēju tikai teorētiski.

Dagmāra: - Es viena pati noteikti neietu. Man ir paziņas, kas strādā aģentūrās, ministrijās, un esmu sapratusi, ka tik daudz iniciatīvas un radošās brīvības, kāda ir šeit, man nebūtu nekur citur. Katrs LZ numurs man ir kā pirmizrāde, un šajā darbā es jūtos kā cukurgrauds, kas izšķīdis tējā.

- Vai tas ir patīkami - izšķīst tējā?

Dagmāra: - Protams. Man dod iespēju darīt brīnišķīgas lietas, es mīlu kolēģus un uzņēmumu. Vai gan viņi nebūtu pelnījuši saldāku dzīvi!

- Vai tu, Aigar, savos rakstos un attiecībās ar cilvēkiem vairāk izmanto mūzikas, dzejas vai hokeja paņēmienus?

Aigars: - Emocijām žurnālistikā nav vietas, tām nedrīkst ļaut vaļu nopietnos rakstos. Tāpēc izlieku tās Holy Lamb mēģinājumos, koncertos un ierakstos. Jā, varbūt kaut ko varu aizņemties no hokeja - ar jautājumu tieši desmitniekā tāpat kā ar ripu - vārtos.

- Uzņēmumā ir tādi cilvēki, pie kuriem dodamies uz interviju ar lielu prieku. Zinu to pati no savas pieredzes.

Elita: - Jā, ir cilvēki, kurus intervēt ir vienkārši laime. Jūties piepildīts un uzlādēts no šīs sarunas. Esmu pateicīga, ka man ir bijusi iespēja runāt ar tādiem gaišiem un dvēseliski bagātiem cilvēkiem kā Tālis Galdiņš¹, Valdis Vancovičs², Baiba Paegle³, Jāzeps Ločmelis⁴ un daudzi citi. Uz šīm intervijām eju ar dziļu bijību un ārkārtīgi lielu pietāti, atnāku spārnota un, šifrējot tekstu, brīdi pa brīdim uzplijos kolēģiem ar jūsmīgām replikām: - Paklausieties, kā viņa teica…! - Domāju, ka būtu ļoti labi, ja šādus sarunu ierakstus varētu saglabāt arhīvā, jo pat balss ieraksts ir garīgi uzlādēts ar šo cilvēku enerģiju.

Aigars: - Protams, šādu spēcīgu personību uzņēmumā ir daudz vairāk nekā minētie. Ne tikai uzņēmuma administrācija un daļu direktori, bet arī vienkārši darba cilvēki laukos, kuriem kāda mūsu intervija varbūt ir vienīgā mūžā.

- Tev pirms gadiem pieciem bija tāds kā seriāls - par uzņēmuma aktualitātēm katrā lauku rajonā. Tas bija ļoti vērtīgs informācijas apkopojums.

Aigars: - Esam sākuši vairāk pievērsties lauku rajoniem, nākamajā numurā būs reportāža no montieru ikdienas Liepājas un Jēkabpils rajonā. Juris un Elita gandrīz visu darba dienu braukāja līdzi montieriem, vēroja, kā viņi strādā.

Elita: - Gribas šos cilvēkus atklāt pēc iespējas dziļāk. Varbūt šis montieris vienreiz dzīvē tiek intervēts, un gribas dziļāk viņā ielūkoties, sajust, ko šis cilvēks domā un  pastāstīt to arī citiem.

Aigars: - Šķiet, ka pēc Elitas un Jura reportāžām Liepājā un Jēkabpilī lauku montieri ir arī daudz pozitīvāk noskaņoti, uzlabojusies pašsajūta, jo jūt, ka darba devējs par viņiem domā.

- Lattelekom biežās reorganizācijas tiešām liek cilvēkiem just pastāvīgu stresu, bažas par nākotni.

Elita: - Šobrīd satraukumam nav pamata, ir sajūta, ka uzņēmuma darbinieki ir atguvuši līdzsvaru un stabilitātes izjūtu. Jaunais izpilddirektors Nils Melngailis ļoti prot novērtēt cilvēku lojalitāti pret savu uzņēmumu, profesionālismu utt.

Aigars: - Nils uztur iekšējo komunikāciju uzņēmumā un runā ar darbiniekiem personiski. Ne velti kopš rudens atsākušies vadības izbraukumi uz lauku rajoniem, kur administrācija tiekas ar darbiniekiem, stāsta, kas notiek. Mēs arī visur braucam līdzi.

- Tomēr lauku cilvēki nav nekādas slavenības, kas uztrenējušās interviju plūdos.

Juris: - Prieks intervēt jebkuru, kurš ir pretimnākošs un gatavs ko vērtīgu pastāstīt. Gadās, protams, arī tā, ka cilvēki, pēc dabas nebūdami visai runīgi, atbild pavisam īsi – vienkāršos, minimāli paplašinātos teikumos. Un, ja saņem tādas atbildes uz visiem jautājumiem, intervija beidzas pēc piecām minūtēm un ir diezgan grūti uzrakstīt rakstu, kas visiem būtu interesants.

Elita: - Kā mēdz teikt Anita Leiškalne⁵, tad rezultāts atkarīgs no žurnālista meistarības! Jācenšas uztvert lietas būtību un galu galā arī intervējamās personas domu strāvojumu.

- Agrāk bija LZ atbildīgās personas reģionālajos telekomunikāciju centros un lielākajās nodaļās, kas organizēja vietējos rakstītājus. Tagad galvenokārt rakstāt paši.

Elita: - Varbūt cilvēki ir pārāk aizņemti, turklāt viņi aizvien vairāk paļaujas uz mums, profesionāļiem. Protams, ir arī tādi autori, kuri joprojām sūta mums rakstus.

Aigars: - Cilvēki paši reizēm piesakās uz intervijām. Piemēram, kāds nodarbojas ar interesantu projektu vai kolēģis guvis labus panākumus vai atzinību, par ko derētu uzzināt visiem. Tādos gadījumos mums parasti atsūta e-pastu un pastāsta, kas uz sirds. Ja izlemjam, ka notikums būtu gana interesants arī pārējiem kolēģiem, dodamies uz interviju. Piemēram, LSS (Lattelekom Sakaru sistēmas) darbinieks Dmitrijs Aršs saņēma starptautisko Cisco Systems sertifikātu, un mums par to paziņoja viņa kolēģi.

- Droši vien reizēm notiek arī tā: aizej uz interviju un izrādās, ...

Elita: - ...ka nav līdzi diktofona! Reiz man tiešām tā gadījās. Bija sarunāta intervija par jaunu norēķinu sistēmu, kuru mūsējie izstrādāja sadarbībā ar indiešu uzņēmumu. Tēma gana sarežģīta. Aizeju kopā ar fotogrāfu, tobrīd notiek sanāksme kopā ar augsta līmeņa direktoriem, kura īpaši šīs intervijas dēļ tiek pārtraukta. Sākam sarunu un tikai tad atklāju, ka esmu aizmirsusi savu galveno darbarīku. Protams, man bija ļoti neērti, bet interviju vajadzēja pārcelt.

Juris: - Varam būt pateicīgi AFI fotogrāfiem, kuri mums regulāri aizdod baterijas diktofonam.

Aigars: - Man arī gadījās piedzīvojums ar jaunu diktofonu, kuram nebija dzirdams klikšķis, lentei beidzoties. Bijām jau krietni ilgi norunājuši, un tikai tad pamanīju, ka lente sen iztinusies...

- Kādas ir kolēģu un vienlaikus arī lasītāju atsauksmes?

Aigars: - Augustā veicām pētījumu par to, kā cilvēki vērtē LZ kā iekšējās komunikācijas līdzekli. Atbildes liecina, ka izdevums atspoguļo aktuālākos notikumus uzņēmumā - 2,4 no 3 punktiem. Saprotamība novērtēta ar 3,88 punktiem (no 5 iespējamiem), ņemot vērā, ka tēmas ir pietiekami sarežģītas. Gribējām pārliecināties, ko cilvēki lasa visvairāk. Izrādās, par personām, kuras pazīst. Tas nozīmē, ka mums vajag iet tuvāk pašiem darītājiem.

Elita: - Aptaujā parādījās gan atsauksmes, gan kritika, gan pozitīvais. Domāju, ka mēs gana objektīvi spējam paraudzīties arī uz kritiku. Pozitīvās atsauksmes vērtēju ļoti augstu, jo zinu, ka avīze uzņēmumam ir vajadzīga.

- Žēl, ka vairs nav LZ pēdējās lappuses rubrikas Vaļasprieki. Tur bija ļoti interesantas lietas par kolēģiem.

Aigars: - Piekrītu, ka ir interesanti uzzināt par kolēģiem ko negaidītu. Pats zinu, kā jūtos, kad esmu iepriekšējā dienā spēlējis hokeju. Viss organisms strādā lieliski - rokas, galva, kājas, ir tik daudz enerģijas. Tas ļoti līdzsvaro. Tomēr mums jāpieturas pie noteiktajām 16 lappusēm (pirms tam bija 20).

- Bet neviens jau jums nav aizliedzis par to rakstīt.

Aigars: - Protams, nav! Daudz jaunu darbinieku, varētu būt interesanti stāstiņi.

- Kā medījat tēmas?

Aigars: - Izmantojam vislabāko informācijas pirmavotu - mūsu pašu ausis. Bet, ja pilnīgi oficiāli, - tās ir Korporatīvās komunikācijas daļas (tautā to dēvē mīļvārdiņā KaKaDū) sanāksmes, kas notiek katru pirmdienu. Kopā ar Anitu Leiškalni un Mārtiņu Langrātu⁶ spriežam, par kādiem notikumiem ziņosim publiski.

- Daudziem LZ noteikti ir kas vairāk nekā ziņu avots.

Dagmāra: - Mūsu korifejs Aivars Kreilis⁷ LZ jubilejā izteica kādu domu, kas man nedod miera jau otro nakti (viņa teikto es vienmēr uztveru nopietni). Viņš teica, ka LZ ir izdevums visai ģimenei, jo tas pienāk katra Lattelekom darbinieka pastkastītē.

Aigars: - Es, piemēram, jubilejas numura vāku ieraudzīju sapnī. 

- Kāda būs Lattelekom Ziņu nākamā desmitgade?

Aigars: - Jāiet tuvāk darītājiem! Protams, ceram uz vēl lielāku lasītāju iniciatīvu. Esam pilnīgi atvērti un labprāt pieņemsim jebkuru ideju, ja vien tā būs reāla. Domāsim visi kopā, kā avīzi padarīt vēl labāku, vēl vajadzīgāku. Šķiet, ka Lattelekom Ziņas ir viena no pirmajām iekšējām avīzēm un tik ilgi noturējusies gandrīz vai vienīgā Latvijā. Gribas ticēt mūsu partneriem no McĀbola, kuri teica, ka piešķirtu mūsu izdevumam Grand Prix, ja tiktu vērtēti korporatīvie izdevumi. Taisnību sakot, tieši tā arī jūtamies.

Gunta KĻAVIŅA