Mobilie telefoni izaicina vīrusus

        

         Man iepatikusies doma salīdzināt vecos mobilos tālruņus ar kalkulatoriem, kas neko vairāk par aritmētiku neprot, bet mūsdienu mobilo viedo tālruņu funkcijas un iespējas tuvojas plaukstdatora sniegumam. Tāpēc šajā rakstā vairākas reizes pievērsīšos šim salīdzinājumam.

 

         Mobilie tālruņi kļūst ar vien gudrāki. To pirmsākumos galvenās funkcijas bija saņemt zvanus un zvanīt, bet mūsdienu mobilo tālruņu funkciju klāstā šīm nodarbēm ir atvēlēta visai maza daļa. Tas ir kā kalkulatoru salīdzināt ar datoru.

         Mans mobilais tālrunis ir Nokia 6310i. Tas ir parasts, vēl no vecajiem, labajiem mobilajiem. Tas būs jau gadus trīs vecs un ne ar ko modernu un pārsteidzošu neizceļas. Manuprāt, tieši šis tālrunis bija tāds kā stūrakmens mobilā tālruņa tālākai attīstībai. Vienam no pirmajiem tajā varēja instalēt papildu programmas. Tajā varēja darbināt Java programmas. Tātad ar šo attīstības soli mobilajā tālrunī varēja darboties programma, kurai ar tiešo pienākumu pildīšanu nav nekāda sakara. Tādējādi mobilais telefons pārvēršas par daudzfunkciju rīku, kurā šo rīku daudzumu un veiktspēju nodrošina pats tālrunis. Loģiski, ka, pieaugot pieprasījumam pēc funkcijām, mobilā tālruņa ražotājam ir jārūpējas par tehnisko attīstību.

Atmiņa, veiktspēja, multifunkcionālā vide strauji attīstījās, reizē uzlabojot arī lietotāja saskarni. Soli pa solim, paplašinot un uzlabojot dažādus parametrus, telefoni ir kļuvuši tādi, kādi tie ir patlaban. Piemēram, kalkulatoram jau arī varētu iebūvēt lielāku atmiņu, jaudīgāku procesoru, ielikt daudzkrāsu ekrānu un uzlabot vēl šo to, taču tas tik un tā būtu kalkulators.

         Un tā mobilie tālruņi pamazām pārtapuši no zvanīt-runāt kalkulatora tipa aparātiem līdz visnotaļ intelektuāliem, daudzpusīgiem, sadzīvi uzlabojošiem elektroniskiem palīgiem. Jaunajiem aparātiem gluži kā datoram ir operētājsistēmas vide, sistēmas kodols, kas atbalsta un nodrošina visas tālruņa funkcijas. Tostarp arī zvanīšanu un ziņu apmaiņu. Tiem ir vairāki tādi sazināšanās veidi kā Bluetooth, irDA, SMS, MMS. Pirmsākumos pati galvenā funkcija - zvanīšana - ir kļuvusi tikai par vienu no programmām, kas darbojas tālruņa operētājsistēmas vidē. Gluži kā datorā lietotājs var pats ielādēt programmu pēc izvēles un to lietot. Šādas programmas, kas darbojas mobilo tālruņu elektroniskajā vidē, piedāvā daudzi programmu izstrādātāji. Programmu saturu un cenu regulē tirgus, izvēli atstājot lietotāja ziņā.

         Pieaugot dažādu lietojumprogrammu un servisu skaitam telefonā, var rasties vajadzība pēc šo procesu pārvaldīšanas. Iepriekš, ja kāda funkcija nedarbojās vai sagādāja neērtības, bija jāvēršas pie ražotāja vai izplatītāja, taču tagad, kad ražotājs tikai nodrošina vidi un tālruņa tehniskos resursus, atbildība par tālruņa vai nu jau minidatora uzvedību jāuzņemas vien pašam lietotājam. Ja lietotājs būs ielādējis kādu programmu, kas, kā izrādās, visu adrešu grāmatas saturu ir nosūtījusi uz nezināmu vietu internetā, vainot par to viņš varēs tikai pats sevi.

         Jau šā gada vasarā bija lasāms par pirmo tārpu, kas izstrādāts Symbian operētājsistēmas videi. Tā pamatā netika atrasts kāds ļauns nodoms nodarīt kādu kaitējumu lietotājiem, taču šo tārpu droši var uzskatīt par pirmo izlūku mobilo telefonu vidē. Tā izplatīšanās modelis bija tradicionāls: reproducēt sevi uz pēc iespējas vairāk upuru telefoniem. Tas izplatījās, izmantojot Bluetooth, un piedāvāja lietotājam instalēties telefonā kā Caribe Security Manager, turpmāk izsūtot sevi (savu kopiju) citiem lietotājiem Bluetooth raidīšanas rādiusā. Šis tārps izmantoja Bluetooth, bet nu jau vairāki citi, tam līdzīgie izplatās caur mobilo sakaru operatoru GPRS tīkliem. Tas mobilo tārpiem paver plašākus medību laukus, jo patlaban mobilo tālruņu funkciju klāstā neietilpst tīklu drošību regulējošu programmu. Ņemot vērā mobilo tālruņu lietotāju interesi par visu jauno, nav grūti iedomāties, ka uz negaidītu jautājumu tālruņa ekrānā lietotājs kaut vai aiz ziņkāres vien atbildēs jā. Bet tas vēl ir joks, ja vīruss vai tārps prasa atļauju ieperināties lietotāja mobilajā tālrunī. Un arī šāds izplatīšanās veids ar Bluetooth palīdzību pašam lietotājam nekādu ļaunumu nenodara. Bet, ja šis tārps patvaļīgi sāktu GPRS savienojumu un sūtītu privātus datus no telefona?

         Atsaucoties uz pētījumu, ko veikusi Theta Networks jau 2003. gada oktobrī, vairāk nekā 30 procenti mobilo tīklu satiksmes bija ar inficētu saturu. Situācija īstenībā ir nopietnāka, nekā sākumā var šķist. Pieaugot modernu mobilo tālruņu skaitam pasaulē, katrs šāda tālruņa lietotājs var kļūt par potenciālu upuri, vienlaikus palielinot inficētās satiksmes apjomu. Nerunājot par zaudējumiem, kādi var rasties, izpaužot privātu informāciju, lietotājs ir spiests maksāt arī par nevēlamo datu apmaiņu, un pilnīgi iespējams, ka konstatēt to nākas tikai pēc ilgāka laika. Mobilo sakaru lietotājs pamatā uzticas sakaru nodrošinātājam un uzskata, ka datu plūsma caur mobilo tālruni ir droša. Šīs uzticības pamatā ir nezināšana, kura var izraisīt pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju domstarpības.

Ģirts LIEPIŅŠ