Svarîgâko notikumu hronoloìija

 

Pirms 125 gadiem

1879. gada 5. novembrī Cēsu rajona Liepas (Liepasmuižas) pagasta Muldās skolotāja Jāņa un Annas Linteru ģimenē dzimis Jānis Linters, Latvijas radiofonijas un Krievijas radiotelegrāfijas pamatlicējs.

No 1886. gada mācījies Cēsu un Tērbatas reālskolā un iestājies Pēterburgas Elektrotehniskajā institūtā, kur studējis ļoti sekmīgi. 1908. gada 19. maijā saņēmis 1. pakāpes inženiera elektriķa diplomu un no tā paša gada 1. jūlija sācis strādāt Pēterburgas Galvenajā pasta un telegrāfa pārvaldē (GPTP) par nodaļas vadītāja palīgu. Iestājies Pēterburgas Telegrāfa - telefona tehniskajā biedrībā.

J. Linters bija neiecietīgs pret priekšniecību, tāpēc 1909. gadā, kad radās tāda nepieciešamība, viņu komandēja uz Kamčatku, lai noteiktu radiostaciju vietas radiotelegrāfa līnijai Petropavlovska - Nikolajevska pie Amūras. Pēc uzdevuma sekmīgas veikšanas J. Linters lūdza GPTP komandēt viņu uz ārzemēm, lai iepazītos ar radiosakaru organizāciju un nopirktu nepieciešamo aparatūru.

J. Linteram tika uzdots noteikt radiotelegrāfa centrāļu vietas Rīgā, Liepājā un Roņu salā. Rīgas birža šo raidstaciju izbūvei bija piešķīrusi 30 000 rubļu. Tiesa, radiostaciju būvdarbi aizkavējās līdz 1912. gadam. Pirmā tika uzbūvēta Kundziņsalas raidstacija. Sākoties Pirmajam pasaules karam, minētās raidstacijas tika uzspridzinātas. 1910. gadā J. Linters devās otrreiz uz Kamčatku. Šoreiz elektromehāniķa amatā, lai vadītu Petropavlovskas radiostacijas būvdarbus. Tika montēta firmas Telefunken ražotā iekārta. 1. maijā J. Linteru norīkoja par Petropavlovskas radiotelegrāfa centrāles priekšnieku. Raidstaciju oficiāli atklāja 10. novembrī. Pirmo reizi pasaulē bija izveidota 1200 km gara radiotelegrāfa līnija un savienota ar vadu sakaru līnijām.

1918. gada 31. martā J. Linters piedalījās Krievijas radioinženieru biedrības dibināšanā. Strādāja par laborantu Tveras (vēlāk Ņižnijnovgorodas) Pasta un telegrāfa tautas komisariāta laboratorijā. 28. septembrī tika ievēlēts par Krievijas Radiopadomes locekli. Grūtie dzīves apstākļi un bargais klimats Kamčatkā bija nopietni sabojājuši J. Lintera veselību, 10. novembrī viņš atbrauca uz vecāku mājām. Kopš 1919. gada 1. augusta J. Lintera darbs ir saistīts ar Latvijas Pasta un telegrāfa departamentu. No 1921. līdz 1940. gadam viņš strādāja par Pasta un telegrāfa departamenta radiodaļas priekšnieku.

Radiorūpniecības pamati tika likti 1919. gadā, izveidojot Pasta un telegrāfa valdes darbnīcas (vēlāk Pasta un telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas - PTDGD). No 1920. gada par konsultantu darbnīcās strādāja arī J. Linters, kurš pastāvēja uz to, ka Latvijai jābūt savai radiorūpniecībai. Gadu gaitā izveidojās trīs domubiedru savienība - darbnīcu vadītājs Aleksandrs Tīpainis, radionodaļas vadītājs Alberts Madisons un konsultants Jānis Linters. J. Linters ierosināja uzbūvēt Rīgas radiofona raidītāju. Raidstacijas būvdarbus uzdeva kādai franču firmai un 1925. gada 1. novembrī toreizējais satiksmes ministrs atklāja raidstaciju. 1932. gadā PTDGD pārveidoja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF). Šajā gadā sāka darboties Liepājas un Madonas radioraidītāji, 1934. gadā - Kuldīgas radioraidītājs.

1936. gadā VEF ar Rīgas radiofona inženieru līdzdalību izgatavoja radioraidītāju Klaipēdai. J. Linters ierosināja izveidot stereofoniskus raidījumus - uzstādīt studijā divus mikrofonus (vienu - Rīgas, otru - Klaipēdas raidītājam). Ja abonentam bija divi uztvērēji, vienu varēja noskaņot uz Rīgas vilni, otru - uz Klaipēdas. Rīdziniekiem šādi raidījumi ļoti iepatikās.

1941. gads J. Lintera dzīvē bija traģisks. Viņam nepārtraukti sekoja NKVD virsnieks L. Tiščanskis. Kādā sarunā J. Linters atklāti L.Tiščanskim pateica, ka marksisma-ļeņinisma teorija esot viens, bet dzīve pavisam kas cits. J. Linteru nekavējoties pazemināja par tehniķi. Drīz vien arestēja viņa audžudēlu Kirilu, kuram 1941. gada novembrī Krievijā piesprieda nāves sodu. Traģiskas bija vācu okupācijas pirmās dienas. Okupācijas varas pārstāvji paziņoja, ka Rīgas Radiofons tiek novērtēts vienas reihsmarkas vērtībā un nodots vācu Reichsrundfunk. Tehniskie darbinieki vēl nebija attapušies no šoka, kad pienāca paziņojums: okupantu karavīri izlaupa radiofona noliktavu - pievāc modernos radiouztvērējus. J. Linters steidzās aizstāvēt valsts īpašumu un tika arestēts. Gestapovieši viņu nostādīja pie sienas, deva pavēli pacelt šautenes, bet tad sekoja pavēle - atlikt. J. Linteru atbrīvoja. Ģimenei Linters par šo notikumu neko nav stāstījis, bet no Rīgas viņš aizbrauca un lielāko tiesu dzīvoja Jelgavas apriņķa Berķenes skolā. Ar radiofonu saikne pārtrūka uz visiem laikiem. Vācu sapieru iznīcinātā Rīgas radiofona atjaunošanas darbos J. Linteru nepieņēma. Pensiju J. Linteram nemaksāja, jo neatkarīgās Latvijas darba stāžu padomju vara neatzina. Lai gūtu iztikai līdzekļus, Linteru ģimene pārdeva klavieres un gleznas. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka viņam neļāva strādāt radiofonā. Kad sākās eksperimentālās televīzijas pārraides, Linters bieži nāca vērot tehnisko aprīkojumu.

1954. gadā J. Linters iesniedza PSRS Augstākajai Padomei lūgumu par personālās pensijas piešķiršanu, to piešķīra tikai pēc astoņiem gadiem, bet pensiju J. Linters nesaņēma, jo drīz nomira. Tas notika 1963. gada 7. aprīlī. Apglabāts II Meža kapos. J. Lintera 100. dzimšanas diena pagāja tikpat kā nepamanīta, izņemot nelielu rakstu žurnālā Zvaigžņotās debesis. Tikai 1989. gadā, atzīmējot J. Lintera 110. dzimšanas dienu, Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē notika pirmais piemiņas vakars. Latvijas radioelektronikas un sakaru inženieru biedrība 1990. gadā nodibināja J. Lintera prēmiju. Par laureātiem 1990. gadā kļuva astoņi ievērojamākie Latvijas elektrosakaru speciālisti. Vairāki no viņiem, piemēram, A. Liepiņš, V. Breikšs un A. Vessers, bija strādājuši kopā ar J. Linteru. 1989. gadā viena no jaunajām Liepas ciema ielām nosaukta J. Lintera vārdā. 1990. gadā pie Muldu mājām Liepas pagastā tika atklāta piemiņas plāksne. Mākslinieks J. Strupulis 1991. gadā izveidoja J. Lintera medaļu. 1993. gada 7.aprīlī ar Radioelektronikas un sakaru inženieru biedrības līdzdalību tika izgatavots un atklāts J. Lintera kapa piemineklis. Tajā iegravēti J. Lintera vārdi: Priekš manis lielākais brīnums dabā ir cilvēks, radio ir tikai viens no viņa darbiem! Šie vārdi ir ierakstīti arī J. Lintera prēmijas laureātu diplomos.

 

Pirms 80 gadiem

1924. gada 1. oktobrī Bīriņos dzimis ievērojams sakaru nozares darbinieks Teodors Rozītis. 1943. gadā beidzis Rīgas Valsts tehnikumu un 1949. gadā - LU Mehānikas fakultāti.No 1943. līdz 1994. gadam darbojies dažādās vājstrāvas nozarēs. No 1943. līdz 1944. gadam strādāja firmā “Siemens” par ATC montieri, no 1945. gada līdz 1948. gadam - LU Fizikas institūtā par laborantu, no 1948. līdz 1950. gadā rūpnīcā RRR par montāžas cehu tehnologu. 1949. gada T. Rozītis VEF. Fizikas institūtā iepazinās ar akadēmiķi S. Hilleru. Kopējā sadarbība dažādu medicīnas ierīču un iekārtu izgatavošanā turpinājās daudzus gadus. No 1950. līdz 1975. gadam strādāja VEF par elektrotehnoloģijas iekārtu izstrādātāju, pedagogu, radiolaboratorijas vadītāju. No 1959. gada T. Rozītis bija ATC galvenais konstruktors un PSRS lauku ATC nozares galvenais konstruktors.

Konstruējis PSRS telefona tīklā instalētās ATCK 40/80, ATCK 50/200 un ATCK 100/2000, kā arī speciālas nozīmes ATC un citas komutācijas iekārtas. ATCK 50/200 un ATCK 100/2000 dokumentācija nodota citām PSRS, Ungārijas un Bulgārijas rūpnīcām. T. Rozīša darbība 60. gados VEF ražotās ATCK 50/200 un ATCK 100/2000 izvirzīja pasaules līmenī. Latvijas laukos 80 procenti bija minētās VEF ražotās koordinātu sistēmas ATC. 1975. gadā viņa vadībā izgatavoja PSRS pirmo ESM vadīto ATCЭ laboratorijas paraugu. Pēc 1975. gada Centrālā sakaru zinātniski pētnieciskā institūta Rīgas nodaļā, būdams sistēmu nodaļas vadītājs, nodarbojās ar trešās paaudzes ATC (ISTOK) izstrādi un ieviešanu Latvijas un citu PSRS republiku lauku rajonos. Pateicoties T. Rozīša priekšlikumam ISTOK komutēja analogos un ciparu kanālus, t. i., ISTOK kļuva arī par ceturtās paaudzes centrāli, kas samazināja centrāles aparatūru par 20 procentiem.

T.Rozītis bijis RPI lektors un Valsts eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs. Viņš ir inženierzinātņu doktors, Nopelniem bagātais izgudrotājs, LPSR Valsts prēmijas laureāts, PSRS Goda radists un inženiera J. Lintera prēmijas laureāts. T. Rozītis uzrakstījis atmiņas par elektrosakaru līdzekļu ražošanu Latvijā.

 

Pirms 70 gadiem

1934. gada 1. oktobrī nodibināta VEF amatnieku skola. Tās izveidošanā lieli nopelni bija Jurim Liepiņam, VEF direktora vietniekam, galvenajam inženierim un amatnieku skolas direktoram. Audzēkņi pirmo dienas pusi strādāja, bet pēcpusdienā mācījās.

 

Pirms 65 gadiem

1939. gadā 27. decembrī Rīga kļuva par galapunktu garākajam telegrāfa vadam pasaulē (apmēram 11 000 km) Rīga-Nagasaki. Telegrāfa līnija savienoja Rītupi, Ļeņingradu, Vologdu, Vjatku, Permu, Sverdlovsku, Tjumeņu, Omsku, Novosibirsku, Taišetu, Irkutsku, Čitu un Vladivostoku. Šajās pilsētās darbojās retranslācijas punkti. Japāņu jūrā bija ieguldīts 759 km garš zemūdens kabelis. Telegrammas raidīja un uztvēra ar Vitstona aparātiem. Diennaktī vidēji pārraidīja 300 telegrammu (Rīgas retranslatoru demontēja 1959. gadā).

 

Pirms 50 gadiem

1954. gada 6. novembrī sāka darboties pirmais Latvijas Televīzijas raidītājs (skat. SP 3/2004).

Pirms 35 gadiem

1969. gada 18. novembrī notika pirmā datu pārraide starp diviem datoriem, un to uzskata par interneta pirmsākumu.

Pirms 10 gadiem

1994. gada 4. decembrī sākās pirmo Rīgas pilsētas abonentu līniju pārslēgšana uz ciparsignāla centrāli Rīga I.

Jāzeps LOČMELIS