Zaķusalas tornis kalpos divarpus gadsimtus

 

 

2006. gada janvārī aprit 20 gadu, kopš no Rīgas radio un televīzijas stacijas sāka raidīt pirmos raidījumus. Mūsdienu Rīgas siluets nav iedomājams bez radio un televīzijas torņa Zaķusalā, kas no citiem tipveida torņiem atšķiras ar individualitāti un izteiksmīgumu. Tomēr tā nav tikai būve, kas simbolizē Rīgu, vai iecienīta tūristu vieta, no kuras skatu laukuma 97 m augstumā iespējams labi pārredzēt Vecrīgu, Rīgas centru un Pārdaugavu, bet arī tehniska celtne, kurai jāveic noteiktas funkcijas – jāpārraida radio un televīzijas programmas.

 

Rīga un Maskava vienojas

Ceļš no idejas līdz realizācijai bija ļoti garš. Pirmās dokumentālās liecības par jaunas Rīgas radio un televīzijas stacijas celtniecības nepieciešamību atrodamas jau 1967. gada Latvijas PSR Ministru padomes 30. jūlija lēmumā. Jau tajā laikā bija skaidrs, ka vecā stacija, kas atradās bijušajā Jelgavas teātrī Āgenskalnā, ir izsmēlusi iespējas un nevarēja vairs tālāk attīstīties. Tehniskajā pamatojumā par torņa celtniecību bija izvirzīti šādi mērķi:

• jāpalielina pārraidāmo televīzijas un radio programmu skaits no divām līdz četrām,
• ievērojami jāpalielina apraides zonas,
• jāuzlabo televīzijas un radio apraides kvalitāte,
• tornis nepieciešams arī speciālo (valsts nozīmes, militārās, civilās aizsardzības u. c.) sakaru nodrošināšanai.

Rīgas radio un televīzijas stacijas vadītāja vietnieks Juris Grapmanis, kas tajā laikā pildīja Republikāniskā radiocentra (tagad Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs) galvenā inženiera pienākumus, atceras, kā notika vietas izvēle torņa celtniecībai. 1972. gada beigās, kad atkal aktualizējās jautājums par televīzijas stacijas celtniecību Rīgā, no Maskavas Sakaru projektēšanas institūta ieradās galvenais inženieris Škuds un galvenais speciālists Ostrovskis. Pirms viņu atbraukšanas jau bija izraudzītas vairākas vietas, kurās varētu būvēt televīzijas torni, - gan Bābelītes ezera apkaimē, gan Berķa kalnā, gan Ulbrokā.

Kad abi Maskavas speciālisti ieradās Rīgā, viņi nekavējoties sāka apbraukāt ieteiktās vietas, bet tālāk par pirmo netika. Pie Bābelītes ezera abi kungi izkāpa no mašīnas, aplūkoja apkārtni un teica, ka šī vieta nav piemērota. Viņi uzsvēra, ka televīzijas torņi vairs netiekot celti tikai kā tehniskas būves, bet arī kā tūristu objekti ar skatu laukumu un restorānu. Tam jāatrodas Rīgas centrā, un vispiemērotākā vieta, viņuprāt, esot uz kādas salas, kuru viņi redzējuši, braucot no lidostas. Tā izrādījās Zaķusala.

Juris Grapmanis atceras, ka viņš kopā ar abiem speciālistiem bijis ielūgts uz tikšanos pie tā laika Rīgas galvenā arhitekta Gunāra Asara, kura kabinetā uz grīdas bija uzbūvēts milzīgs Rīgas makets ar divām augstuma dominantēm – viesnīcu Latvija un Preses namu. Lai izveidotos skaists trīsstūris, Asara kungs bija iespraudis puļķi Zaķusalā. Tā, lūk, izrādījās, ka šo kungu intereses sakritušas un viņi uzreiz atraduši kopīgu valodu. Tikai Asaris teicis, ka jāiepazīstas ar ģeoloģiskajiem datiem, lai noskaidrotu, kurā vietā sākas cietais pamats, kas ir svarīgi šādas augstas un smagas celtnes būvniecībā.

Bija nepieciešams arī valdības atbalsts. Visus iepriekšminētos kungus un tā laika sakaru ministru Aleksandrovu uzaicināja vizītē Ministru padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis. Pa ceļam Jurim Grapmanim kāds iespieda rokā mapi ar papīriem, kuru viņš, steigā neapskatījis, ielika portfelī. Rubenim tika izstāstīti visas vēlmes, ka tornim ir jābūt tūristu pieejamam, labi redzamam no visām pilsētas pusēm, tik izteiksmīgam, lai tas kļūtu par Rīgas simbolu. Rubenis akceptēja gan ideju, gan izvēlēto vietu. Viņš teicis, ka, lai gan lietuvieši un igauņi jau ir sākuši būvniecību, toties Latvijā tornis būs oriģinālāks un pamatīgāks.

Kad visi bija izgājuši no kabineta, Juris Grapmanis ielūkojies portfelī, lai noskaidrotu, kas tie par papīriem, kas viņam pēdējā brīdī iedoti. Tas izrādījās ģeoloģiskais slēdziens, kurā bija norādīts, ka cietie pamati, uz kuriem var balstīt celtni, atrodas 25 metru dziļumā. Tas, protams, bija liels trieciens, kas neiedomājami sadārdzināja un sarežģīja celtniecības gaitu, bet atkāpties vairs nevarēja – valdība jau bija akceptējusi celtniecību.

 

Torni projektē gruzīnu arhitekts

Torņa projektēšanai tika piesaistīts jauns gruzīnu arhitekts Nikuradze. Tajā laikā visur - gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Maskavā un Berlīnē būvētie – bija stipri līdzīgi dzelzsbetona torņi, kuriem atšķīrās tikai to augšgals. Nikuradze uzskatīja, ka vajadzētu būvēt tērauda torni, jo tādējādi tam varētu piešķirt izteiksmīgāku izskatu. Tomēr, lai būtu no kā izvēlēties, tika uzzīmēti pieci projekti, kā arī izgatavoti maketi.

Republikāniskā radiocentra direktors Sergejs Lazarevskis, Juris Grapmanis un arhitekts Nikuradze ar visiem torņu variantu projektiem ieradās pie Rīgas galvenā arhitekta Asara. Sekretāre atvainojās, ka galvenais arhitekts varēs pieņemt nedaudz vēlāk, jo ieradusies ārzemju delegācija. Pa to laiku visi sāka skatīties projektus un izrādījās, ka īstais torņa zīmējums nav paņemts līdz. Nikuradze ārkārtīgi uztraucies un palūdzis lapu, uz kuras uzskicējis tagadējā torņa siluetu.

Asaris nedaudz vēlāk pieņēmis, tad ilgi un skumīgi skatījies uz visām lielajām skicēm. Juris Grapmanis atceras, ka tas bija acīm redzami, ka viņš nav apmierināts ar piedāvātajiem projektiem. Tad torņa arhitekts Nikuradze parādījis ar zīmuli uzskicēto tagadējā torņa attēlu, kuru Asaris uzreiz akceptējis, tikai pieprasījis, lai torņa kājas jeb balsti būtu atsegtas visā to garumā. Sākotnējā variantā siluets bijis slaidāks, bet, lai uz torņa varētu izvietot mobilo sakaru antenas, to pārveidoja nedaudz druknāku.

 

Kontrole, kontrole un vēlreiz kontrole

Celtniecība sākās 1979. gadā, un lieli nopelni šajā procesā bija Republikāniskā radiocentra direktoram Sergejam Lazarevskim un galvenajam inženierim Ināram Jēkabsonam.

Būvniecības sākumposmā tika likti torņa pamati. Zem katra torņa balsta tika iegremdētas 20 dzelzsbetona caurules jeb čaulpāļi, kas 24-27 m dziļumā balstās uz dolomīta slāņa. Čaulpāļi ar speciālu tehniku tika ievibrēti zemē līdz dolomītam, no tiem izgrābjot zemi un pēc tam piepildot ar betonu.

1980. gadā Sakaru ministrijā tika nodibināta īpaša struktūrvienība - Sakaru objektu celtniecības direkcija, kurai tika uzticēti divi uzdevumi. Pamatobjekts bija tagadējās RRTS celtniecība, bet otrs bija tā saucamais objekts Signāls, automātiskās apziņošanas un trauksmes sistēma. No 1981. gada par Sakaru objektu celtniecības direkcijas galveno inženieri sāka strādāt tagadējais Latvijas Valsts radio un televīzijas centra konsultants uzņēmuma stratēģiskos plānošanas jautājumos Uldis Rutks. Kad viņš sāka pildīt galvenā inženiera pienākumus, tad čaulpāļi jau bija iegremdēti un sākās torņa balstu celtniecība.

No Čeļabinskas pa dzelzceļu līdz Saulkalnes stacijai pienāca mezgli jeb metāla posmi – divus metrus augstas metāla kastes. Tos ar treileriem naktīs pārveda uz Zaķusalu, kur ar krānu izkrāva un uz zemes izvietotā rotējošā konduktorā posmus pa trim sametināja kopā. Lai nodrošinātu kvalitatīvu metinājumu, rūpīgi pārbaudīja kvalitāti. Pilnīgi visas šuves tika pārbaudītas ar ultraskaņas metodi. Turklāt daļu šuvju, aptuveni 30 procentus, pārbaudīja ar portatīvu rentgena iekārtu. Tāpēc šobrīd var garantēt ļoti augstu ticamību, ka nekādu metinājuma defektu nav. Pēc tam sametinātos mezglus, cēla ar celtni augšā un ar konduktoru palīdzību uzlika vietā, nostiprināja ar ķīļiem un pēc tam metināja jau no pārvietojama tiltiņa no iekšpuses un no ārpuses.

Lai būvniecības gaitā nodrošinātu torņa stabilitāti un balstu līknes atbilstību projektā paredzētajai formai, bija nepieciešama ģeodēziskā kontrole. To veica divas organizācijas – Rīgas Politehniskā institūta (Rīgas Tehniskās universitātes) Ģeodēzijas katedra un Latvijas celtniecības ministrijas apakšstruktūra. Reizi gadā no Maskavas tika aicināts Ostankinas kompleksa galvenais ģeodēzists, kurš veica mērījumus. Iegūtie rezultāti vienmēr bija tādi paši kā abām Latvijas organizācijām. Tornis tika samontēts ar ļoti augstu precizitāti un novirzes no projekta ir mērāmas dažos milimetros.

 

Unikāli inženiertehniski risinājumi

Kā pastāstīja Uldis Rutks, celtniecības gaitā kontrolēja arī torņa pamatu sēšanos montāžas laikā. Tornis kļuva arvien smagāks, dolomīta slānis apakšā vienmērīgi ieliecās, celtniecības beigās ieliekums sasniedza apmēram vienu centimetru. Pamatu nosēšanās nevienmērība nepārsniedz vienu milimetru. Torņa tehniskais resurss ir aprēķināts uz 250 gadiem, un tajā ir paredzētas dažnedažādas iespējamas un grūti prognozējamas ģeoloģiskas, meteoroloģiskas un citas ārējo faktoru ietekmes, to skaitā 7,5 balles zemestrīce.

Tajā laikā bija izstrādātas precīzas inženieru metodes, lai projektētu apaļus un četrstūrainus torņus, bet trīsstūrveida tornim tādu nebija. Žukova aviācijas institūta aerodinamiskajā caurulē tika veikti eksperimenti ar torņa maketu un iegūti dati par torņa stabilitāti un spēkiem, kādi iedarbojas uz torni vējā, - tika pētīta gan liece, gan vērpe. Tika pētīta vēja ietekme ar ātrumu 44 m/s un brāzmām līdz 60 m/s, tas ir, ierēķināti tādi parametri, kādi mūsu apvidū nav ne novēroti, ne paredzami. Civilās aizsardzības ietvaros tika prognozēts pat amerikāņu spārnoto raķešu uzbrukums visām Daugavas hidroelektrostacijām, bet arī tad tornim nekas nebūtu draudējis.

Torni montēja Ziemeļrietumu speciālais montāžas tresta 20 cilvēku brigāde no Ļeņingradas (Sanktpēterburgas). Celtniecības darbus sāka vienlaikus ar montāžu, un tos realizēja Latvijas Rūpnieciskās celtniecības tresta 55. celtniecības pārvalde. Unikāli inženiertehniski risinājumi tika izmantoti antenas daļas montāžā. Ostankinas un citos PSRS torņos antenas daļas montēja pa sekcijām, kuras pēc tam ar krānu cēla augšā un tad tos piemetināja. Rīgas radio un televīzijas stacijas torņa celtniecībā lietoja pilnīgi jaunu un tajā laikā unikālu metodi - antenas daļu pilnībā metināja uz zemes. Vispirms samontēja pašu spicīti, pēc tam uz zemes speciālā stendā metināja klāt katru nākamo posmu, tas ir, antenu audzēja no augšas uz apakšu. Un tas notika tad, kad balsti bija samontēti tikai daļēji, jo torņa celtnis varēja samontēt balstus tikai līdz 107 m augstumam. Tālākai montāžai izmantoja celtni, kurš bija uzmaukts uz antenas daļas. Arī torņa starpstāvi vispirms tika samontēti uz zemes un tad pacelti augšā un tur piemetināti.

Torņa antenas daļa balstās uz tā saucamā centrālā karkasa, kurš tagad sākas 88 metru augstumā. Kad tika samontēta pēdējais antenas daļas posms un zem tā arī centrālais karkass, visa konstrukcija, kuras masa bija tuvu pie 500 tonnām, tika izbīdīta par šiem 88 metriem uz augšu. Izbīdīšanu sāka 1984. gada 2. novembrī, bet 13. novembrī tornis sasniedza projekta augstumu 368 metrus.

Centrālās daļas apšuvums bija gatavots no speciāla metāla - kartena. To sametināja uz zemes un tad 27 metrus augstās kartes cēla augšā. Šī procedūra bija ļoti sarežģīta tādēļ, ka tā virsma bija milzīga, un, ja uzpūta vējš, tad viss bija jālaiž zemē, lai darbu turpinātu vēlāk. Pēdējo kartena karti uzmontēja 1986. gada 30. janvārī, tas ir, laikā, kad raidstacija jau bija sākusi darbu.

 

Plāns izpildīts, celtniecība turpinājās

Sākotnējais plāns paredzēja torņa būvniecību pabeigt līdz 1985. gadam. Jau 1984. gadā bija skaidrs, ka to nevarēs izdarīt. Tomēr Maskavā ierakstītais termiņš bija jāizpilda par katru cenu. Kā atceras Uldis Rutks, tad tika izdomāts, ka celtniecību vajag sadalīt divās kārtās, pirmo kārtu nododot 1985. gadā, bet otro kārtu atbīdot pietiekami tālu, lai varētu pabeigt visus celtniecības darbus.

Pirmās kārtas nobeigumā bija plānots nodot daļu telpu ēkā, daļu no stāviem, daļu no antenām un uzstādīt vienu raidītāju. Tā 1985. gada 28. decembrī faktiski nepabeigtā zālē samontēja firmas Tesla raidītāju un sāka pirmos eksperimentālos raidījumus 28. kanālā. Lai gan celtniecība turpinājās, plāns bija izpildīts. Raidītājs 28. kanālā regulāri sāka raidīt ar 1986. gada janvāri. Visi pārēji raidītāji atradās bijušajā Linarda Laicena, tagad Mazajā nometņu ielā, klientu uztverošās antenas bija pagrieztas Nometņu ielas virzienā. Piepeši parādījās raidītājs Zaķusalā. Decimetru antenas bija jāgriež uz citu pusi, un tas bija tikai tādēļ, ka, lūk, tur, Maskavā, bija ierakstīts termiņš - 1985. gads. Bet celtniecības un montāžas darbi turpinājās vēl līdz 1989. gadam un kopumā celtniecībā pagāja desmit gadi.

Šobrīd radio un televīzijas stacija ir vairākkārt pārsniegusi sākotnēji izvirzītos mērķus. No Rīgas radio un televīzijas stacijas tiek raidītas piecas televīzijas programmas - LTV1, TV5, LTV7, LNT, TV3, kā arī DVB-T eksperimentāli, divpadsmit radio programmas - LR1, LR2, LR3 Klasika, LR4, BBC, Kristīgais radio, RNR MIX FM, SWH, SWH+, SWH-ROCK, Super FM un Radio Skonto, tiek sniegti telekomunikāciju pakalpojumi Iekšlietu ministrijas Sakaru centram, NBS Gaisa spēkiem, NBS Jūras spēkiem, NBS štābam, Aizsardzības ministrijai, Rīgas Domei, Aeronavigācijas servisam, Baltkom TV, Lattelekom, Latvenergo, Telecentram, Balttrankings, Unistars, LMT, VITA, Latnet Servisam, Optron, CSC Telecom, Telecom Baltija, Mikrolink Data, Telia Latvija, Bite GSM u. c. Torņa tehniskais resurss ir aprēķināts uz 250 gadiem. Šībrīža tehnika attīstās miniaturizācijas virzienā, līdz ar to torņa tehniskās iespējas palielinās arī tagad. Digitālās televīzijas iespējas vēl vairāk palielinās torņa resursu, jo vienā televīzijas kanālā varēs raidīt vairākas programmas, kas vismaz četras reizes palielinās ietilpību.

Vaiva OSTROVSKA,

LVRTC sabiedrisko attiecību speciāliste