Stratēģiska spēle ar IKT kauliņiem, jeb nozare caur nākotnes brillēm

 

Jebkuras tautsaimniecības nozares attīstība gluži tāpat kā šahs ir stratēģiska spēle, kurā būtu jāparedz vismaz vairāki gājieni uz priekšu. Izejas pozīcija – nozares pašreizējā situācija. Mērķis – atrast datu un informācijas labirintā tos ceļus, kas ved uz optimālāko attīstības scenāriju.

Pēdējā laikā ir daudz runāts par IKT nozares konverģences procesiem, nākamo mobilo sakaru un interneta paaudzi, jauniem, gluži vai fantastiskiem pētījumiem nozares uzņēmumu R&D laboratorijās, par konkurenci, tirgus attīstību un nozares nākotni Latvijā, Eiropā un pasaulē. Tomēr vēl svarīgāk ir salikt visus šos virzienus kopā, saskatīt, kā tie mijiedarbojas, kā papildina vai konkurē cits ar citu, paraudzīties uz šiem procesiem ar nākotnes brillēm. Pie SP diskusijas apaļā galda to šoreiz mēģināja darīt IKT nozares eksperti Guntars OTTO (IBM Latvija Telekomunikāciju sektora biznesa attīstības vadītājs Baltijas valstīs), Gints KIRŠTEINS (Lattelekom KAD Tirgus attīstības  nodaļas vadītājs),  Ervīns KAMPĀNS (LMT Tehnoloģiju izpētes daļas vadītājs), Gatis PABĒRZS (EET Rīga valdes priekšsēdētājs), Andrejs SILIŅŠ (Microsoft Latvia Lielo klientu grupas tirdzniecības pārstāvis).

 

Fiksētie un mobilie pakalpojumi: cīņa par vietu zem saules

- Kāds, jūsuprāt, šobrīd ir rezultāts tehnoloģiju spēlei, kur laukumā par vietu zem saules sacenšas fiksētie sakaru pakalpojumi ar mobilajiem?

G. Kiršteins: - Ar bezvadu tehnoloģijām un radiosakariem vien visus saziņas pakalpojumus nevar nodrošināt, ar optiku pagaidām var pārraidīt daudz vairāk informācijas nekā pa gaisu. Tas arī ir pamatiemesls, kāpēc vajadzīgi abu veidu tīkli. Manuprāt, nākotnē daļēji saglabāsies pārraide ar optiku, bet piekļuves tīkls, kas saistīts ar gala lietotāju, kļūs aizvien mobilāks. Jautājums vienīgi, kā šīs tehnoloģijas konverģēs savā starpā. Faktiski viss notiek, kā paredzēts.

G. Otto: - Īstenībā komunikāciju pakalpojumam būtu jāseko lietotājam. Vads sāk traucēt, un lietotājs izvēlas mobilos sakarus. Cita lieta - vai tehnoloģijas ļauj visas lietotāja vēlmes realizēt mobilajā izpildījumā. Var gadīties, ka ir vajadzīga kāda noteikta pieslēguma josla, kuru vēl nevar saņemt mobilajā tehnoloģijā vai arī tā nav pieejama jebkurā vietā. Aizvien vairāk biroju pāriet uz bezvadu internetu.

- Lattelekom jau aptuveni divus gadus piedāvā pakalpojumu Bezvadu birojs, kas cieši saistīts ar Wi-Fi bezvadu piekļuvi internetam. Pamazām pasaules tirgū ienāk arī Wi-Max, lai gan tā standarts vēl nav izstrādāts. Arī to dēvējam par bezvadu internetu, bet īstenībā jau ir tikai bezvadu piekļuves tīkls, - tālāk viss aiziet pa vadiem.

G. Pabērzs: - Tehnoloģijas miksējas. To, cik tālu tās ir vadu un kurā brīdī pārtop par bezvadu tehnoloģijām, nemaz nav tik viegli definēt. Un diez vai vajag.

E. Kampāns: - Manuprāt, tieši galiekārta nosaka to, vai tā ir mobilā vai fiksētā. Jo vairāk fiksēto un bezvadu tehnoloģiju spēs atbalstīt galiekārta, jo unificētāki kļūs pakalpojumi. Piemēram, var saņemt datus vai runāt pa radiosakaru tīklu, bet, ja kādā situācijā tā ir ērtāk, var pievienot galiekārtu fiksētajam tīklam un turpināt to lietot kā fiksēto pakalpojumu.

- Aptuveni pirms gadiem diviem arī LMT plānoja sniegt Wi-Fi bezvadu interneta pakalpojumus. Vai šis plāns ir realizējies?

E. Kampāns: - Toreiz vēlējāmies pārbaudīt tehnoloģiju, bet, apsverot visas biznesa iespējas, no šī plāna atteicāmies. Sapratām, ka nebūtu lietderīgi tik mazā tirgū attīstīt divus konkurējošus Wi-Fi tīklus , jo jau pirms mums to bija sācis piedāvāt Lattelekom.  Tādēļ tika pieņemts lēmums neturpināt šo projektu.

- Kas šobrīd notiek ar Wi-Max? Kad to varētu ieviest un kādi ir galvenie šķēršļi, kāpēc nav apstiprināts standarts?

G. Pabērzs: - Jebkurš standarts vairāk vai mazāk ir politika: arī te ir savi lobiji un ieinteresētie (ražotāji, izstrādātāji, pakalpojumu sniedzēji). Ir diezgan pagrūti panākt, lai tas visiem būtu interesanti, turklāt globāli. Ne velti standartu oficiālā pieņemšana allaž aizkavējas. Īstenībā Wi-Max standarts jau ir izstrādāts, un tagad pirmās trīs kompānijas ir atdevušas savus produktus uz savietojamības testu. Tā ir ASV kompānija Proxim Corporation, Aperto Networks un  Airspan Networks Inc.  Alvarion pat atteicās no savas produkcijas testa Spānijas laboratorijā, lai gan sākumā tam piekrita.

E. Kampāns: - Visa bezvadu interneta (Wi-Fi un Wi-Max) attīstība notiek, tikai pateicoties Intel. Vismaz, cik man zināms, Intel ir vienīgais, kas pašlaik piedāvā jau gatavu integrālo mikroshēmu , uz kuras pamata var būvēt Wi-Max produktus.  

G. Pabērzs: - Starp citu, ja paskatās Forumā, Intel nav lielākais bezvadu interneta lietu virzītājs, tomēr viens no ieinteresētākajiem gan.

G. Kiršteins: - Pašu mazāko čipu, šķiet, savulaik izstrādāja Samsung, un viņi arī eksperimentē, kā starp Wi-Max bāzes stacijām var mobili pārvietoties, nezaudējot savienojumu. Ja tas izdosies, šis risinājums būs izmantojams arī mobilajām sarunām. Katrā ziņā Wi-Max attīstība nākotnē varētu būt pietiekami interesanta.

- Pamodulējot, kā šī tehnoloģija varētu attīstīties, vai, jūsuprāt, ir pamats bažām, ka Wi-Max nākotnē varētu izkonkurēt no tirgus kādu citu?

G. Kiršteins: - Ja raugāmies uz mobilo internetu, kāds ir GSM vai UMTS tīklā, tad lielākā problēma ir sakaru aizture. Lai gan frekvenču josla ir pietiekami plata, interneta telefoniju tur īsti lietot nevar, aiztures dēļ arī tiešsaistes spēles nevar spēlēt pietiekami labā kvalitātē. Wi-Fi un Wi-Max tīklos aizture ir stipri mazāka, tur var spēlēt gan spēles, gan lietot Skype un līdzīgus pakalpojumus. Ja izdotos realizēt šo mobilās pārvietošanās ideju Wi-Max tīklā, tie varētu būt tieši draudi mobilo operatoru biznesam.

G. Pabērzs: - Joprojām ir atklāts jautājums, vai Wi-Max vispār plaši ieviesīsies. Tā kā standarta apstiprināšana jau tik ilgi ir novilcināta, vairs nevar gaidīt, un uzņēmumi turpina izstrādāt savus Wi-Max produktus bez standarta. Viņi paziņo, ka tas ir labākais piedāvājums, kāds šobrīd ir, un stumj tik tirgū.

G. Kiršteins: - Domāju, ka tajā brīdī, kad viņi piedāvās kaut ko pietiekami lētu un ērti strādājošu, izdosies iestumt to tirgū neatkarīgi no tā, kādi būs vai nebūs standarti. Ka tik nesanāk tāpat kā ar MPEG4 – tikmēr čakarējās, kamēr Microsoft atdalījās un izstrādāja Windows Media 9 protokolu, kuram ir gan digitālā aizsardzība, gan citas vajadzīgās funkcijas.

G. Otto: - Lai gan neesmu Wi-Max speciālists, esmu lasījis ASV presē par kādu korejiešu uzņēmumu, kurš ir ieviesis Wi-Bro. Tas ir kas līdzīgs Wi-Max, bet ar iespēju pārvietoties uz citiem piekļuves punktiem, atrisinot arī viesabonēšanu (roaming). Manuprāt, Wi-Bro un pašreizējie mobilie pakalpojumi atšķiras tikai ar to, ka Wi-Bro ir tuvāk ceturtās paaudzes (4G) mobilo sakaru tehnoloģijām.

G. Pabērzs: - Arī Wi-Fi tīklā jau ir iespējama viesabonēšana starp stacijām. Tad jau to arī var salīdzināt ar 4G.

- Kā iespējama viesabonēšana starp Wi-Fi pieslēguma punktiem, kuru darbības rādiuss ir tikai 100 metri, bet nākamais tuvākais punkts varbūt atrodas kilometra vai divu attālumā?

G. Pabērzs: - To var izdarīt, apvienojot bāzes stacijas un izveidojot centralizēto struktūru uz tās pašas Wi-Fi tīkla bāzes lielākā teritorijā. Tiek īpaši ražotas pat Wi-Fi telefona klausules. 

- Tad jājautā, kāpēc to nedara. Varbūt tas nav izdevīgi šo bezvadu piekļuves punktu īpašniekiem?

G. Kiršteins: - Tas nav tik vienkārši, kā izklausās. Vajadzīga arī speciāla programmatūra datoram, jāpārprogrammē maršrutētāji, vajadzētu mainīt IP adresi, arī klausulīte jāpērk. Tomēr pats galvenais – šāda sistēma darbotos samērā nestabili – divas reizes sanāktu, trešā - ne. Tāpēc arī šāda papildiespēja nav ieviesta. Turklāt, lai ar Wi-Fi bāzes stacijām nosegtu Rīgu un Rīgas rajonu, summas ir pārāk lielas.

- Vai nesanāk arī tā, ka Wi-Max nedaudz konkurē ar Wi-Fi?

E. Kampāns: - Tiklīdz tirgū ienāca Wi-Fi, tika deklarēts, ka tās ir beigas mobilajiem sakariem, ka platjoslas nākotne būs nodrošināta ar Wi-Fi bāzes stacijām. Bet tā ir tikai viena no alternatīvām. Arī Korejā darbojas jau minētais Wi-Bro, bet mobilie telefoni joprojām eksistē. Tehnoloģijas attīstās, bet ir arī biznesa otra puse – ekonomiskais pamatojums. Jārēķina, vai operatoru un pakalpojumu sniedzēju ieguldījumi atmaksājas. Domāju, ka ar Wi-Fi bezvadu interneta punktiem nav grūti nosegt visu Rīgu, bet vai tas ir ekonomiski pamatoti? Diez vai, piemēram, skolēni uztraucas, kāds ir datu plūsmas ātrums, liela daļai GPRS ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai saņemtu polifoniskās melodijas vai spēles.

 

Kamēr Eiropā standartizācija čakarējas...

- Kā īsti ir ar tiem standartiem? Ja kāds uzņēmums izstrādā savu risinājumu, kamēr standarts vēl nav pieņemts, vai šāds nestandartizēts piedāvājums spēj sazināties ar citām tehnoloģijām un ierīcēm?

E. Kampāns: - Ja ņemam piemēru no mobilajām komunikācijām, tad visveiksmīgākā kompānija šajā ziņā ir Qualcom (ASV), kas savulaik ļoti sekmīgi ieviesa CDMA tehnoloģiju bez sākotnējās standartizācijas. Šis ceļš ļoti krasi atšķiras no Eiropas, kur ETSI institūtā visas tehnoloģijas tiek standartizētas un tikai pēc tam ieviestas. Būtībā Qualcom ir gandrīz vai vienīgā kompānija, kas konsekventi pieturas pie šī ceļa – izstrādāt piedāvājumus, negaidot standartizāciju.

- Skaidrs, ka līdz ar to viņi allaž var būt pirmie kāda jauna piedāvājuma ieviešanā. Jautājums vienīgi – cik plašs klientu loks to var lietot.

E. Kampāns: - Runa ir nevis par apjomu, bet par tirgu. Qualcom Amerikā ir pietiekami liela kompānija, tai ir daudz klientu, un, piedāvājot viņiem jaunos produktus, uzņēmums spēj sasniegt lietotāju kritisko masu, lai piedāvājums būtu rentabls un lai šis produkts tiktu standartizēts. Standartizācijas komitejā vairs netiek izmantoti politiskie spēki: kad produkts jau kļuvis komerciāls un ieņem pietiekami lielu tirgus daļu, neatliek nekas cits, kā atzīt to par dzīvotspējīgu un standartizēt.

G. Otto: - Turpretī Eiropā tirgus ir daudz fragmentētāks. Līdz ar to pat lielie telekomunikāciju uzņēmumi ir vairāk atkarīgi no ITU un visiem pārējiem standartiem. Tāpēc jāskatās, kas bremzē ITU standartu izstrādes procedūru, kas ir ITU dibinātāji un kādas ir viņu intereses. Piemēram, UMTS standartizācija tika tik ilgi vilkta un bremzēta, ka situācija kļuva visai kritiska. Turklāt tagad, kad Eiropā beidzot sākusies UMTS ieviešana, tirgū strauji ienākuši citi aplikāciju balss pakalpojumi, no kuriem populārākais ir Skype.

E. Kampāns: - Galvenais pamatojums visam jaunajam, ko ieviešam, ir tāds, ka klientu acīs esam operators – tehnoloģiju līderis. Viss jaunais ir ātrāks un labāks, un tam vajadzētu būt arī lētākam. Bet var sanākt arī otrādi, jo uzņēmumam, kurš attīsta ko jaunu, ir lielāki izdevumi. Varam teikt klientam, ka UMTS būs ātrāks un labāks, bet diez vai tas kādu pārliecinās, ja teiksim, ka trešās paaudzes mobilie sakari būs dārgāki nekā GSM.

G. Kiršteins: - Piemēram, japāņi ir ļoti orientēti uz jaunām lietām un pakalpojumiem. Iegādājas daudz ko tikai tāpēc, ka tas ir kas jauns. Kādā konferencē runāju ar DoCoMo pārstāvi. Viņš atzinās, ka īstenībā nebija ne mazākā iemesla, kāpēc klientiem būtu jāpāriet uz viņu izveidoto trešās paaudzes tīklu. Tad viņi izdomājuši labu mārketinga gājienu – vienojušies ar lielo spēļu ražotāju Nintendo, lai tas ļauj izmantot savas spēles īpašajam DoCoMo piedāvājumam - 3G telefoniem, kuri atbalstīja 3D videospēles (ar videokartēm). Tas īstenībā ir gluži vai smieklīgs risinājums, jo šai tehnoloģijai nav nekā kopēja ar UMTS. Tikpat labi to varētu darīt arī ar GSM tālruņiem.

 

UMTS – investīciju un ražotāju ķīlnieks

- Vai nākotnē ar UMTS nevarētu būt līdzīgs scenārijs, kā savulaik bija ar NMT-450 tīklu? Kad tas bija morāli novecojis, LMT vienkārši piedāvāja klientiem pāriet uz ciparu tīkla (GSM) pakalpojumiem un NMT tīklu vairs neattīstīja.

E. Kampāns: - Jā, pēc gadiem 5–7 mēs varētu pie tā nonākt. Taisnību sakot, GSM tīkls, neraugoties uz visām ražotāju pūlēm un uzlabojumiem GPRS un EDGE veidolā, tālāk neattīstīsies. Šobrīd GSM un UMTS pakalpojumi pārklājas, klients saņem GSM tīklā tos pašus pakalpojumus, ko varētu saņemt UMTS, tomēr agrāk vai vēlāk būs no GSM neatkarīgs UMTS tīkls un jauni UMTS pakalpojumi. Tālāka GSM modernizācija nav ekonomiski pamatota, tāpēc ražotāji novirza visus līdzekļus, izpētes speciālistus un izstrādātājus uz UMTS vai arī meklē alternatīvās nākotnes tehnoloģijas. Tas ir laika jautājums, bet varam droši teikt, ka UMTS būs un tas turpinās attīstīties, nekāda krīze tam vairs nedraud.

- Tātad, pat ja operators gribētu atteikties no UMTS, viņš to nemaz nevarēs izdarīt, jo tas būs vienīgais ceļš.

E. Kampāns: - Tiklīdz lielākie ražotāji ir sadevušies rokās un kļuvuši par savu UMTS investīciju ķīlniekiem, tas nozīmē, ka viņi par katru cenu ies tālāk, citādi, piemēram, Nokia vai Ericsson būtu jānoraksta zaudējumos piecu vai pat desmit gadu investīcijas. Viņi nevar pēkšņi paziņot: mēs vairs neattīstīsim UMTS, bet ražosim ko citu!

G. Otto: - Šāda evolūcija ir pilnīgi normāla. No NMT tīkla uz GSM bija izteikts kvalitatīvais lēciens. Šai gadījumā tas ir nedaudz mazāks, bet tāpat kā datori ir jāmaina ik pa četriem gadiem, mainās arī mobilo sakaru tehnoloģijas. Gribētu piebilst, ka līdz ar UMTS ieviešanu vienlaikus atrisināsies vēl viena problēma. GSM un arī fiksētajā tīklā konkurences iespaidā aizvien straujāk samazinās vidējais ieņēmums no katra lietotāja. Šo latiņu var pacelt augstāk tikai ar kvalitatīvi jauniem UMTS pakalpojumiem, par kuriem klients ir ar mieru maksāt.

 

Konkurences mērķis – haizivju dzīres?

- Nozares analītiķi prognozē, ka vairākas lielās Eiropas haizivis (British Telecom, France Telecom, Vodafone, Deutsche Telekom) varētu nākotnē aprīt mazās, ņiprās zivtiņas, lai it kā saglabātu Eiropas uzņēmumu apvienības, bet neielaistu Eiropas tirgū lielos Āzijas un ASV monstrus. Nesen ziņoja, ka France Telecom ir nopircis Spānijas mobilo operatoru Amena.

G. Otto: - Tas, no vienas puses, ir pieņēmums, bet, no otras puses, balstās uz vispārējiem globalizācijas principiem. Daudzās nozarēs globalizācija jau ir dažus soļus priekšā telekomunikācijām, kas ir ļoti regulēta nozare un mazliet kavējas. No tehnoloģijas viedokļa UMTS pamatstruktūras tīkls un moderns fiksēto telekomunikāciju tīkls atšķiras ārkārtīgi maz. IBM ir piedalījies UMTS tīklu izbūvē kā kontraktors. Būvējot mobilos un arī fiksētos tīklus, var redzēt, ka infrastruktūra ir ļoti līdzīga, tur jau ir notikusi tīklu konverģence. Tās iemesls ir tehnoloģiska iespēja un ekonomiskais pamatojums - izmaksu ietaupījums.

Makroekonomiskais globalizācijas iespaids ir tāds: vai nu uzņēmumam ir iespēja izplesties citos tirgos, vai to pārņem lielāks uzņēmums, kuram ir vairāk iespēju izvērsties. Protams, galvenais mērķis ir peļņa. Kā saka analītiķi, profit is behind the bleeding edge - jaunākā tehnoloģija kādu laiku nesniedz peļņas iespēju. Banku sektorā globalizācija norit ātrāk nekā telekomunikāciju nozarē un var labi redzēt, kā lielākās bankas darbojas visā pasaulē.

Mainās arī konkurences forma: globalizācijas iespaidā nacionālās vai reģionālās robežas tirgos izzūd un līdz ar to veidojas globāls, nevis reģionāls tirgus. Kā telekomunikāciju industrijas konferencē, kas šovasar notika Londonā, teica  Dr. Jagdish N. Sheth, Emorijas Universitātes mārketinga profesors, konkurence šajā laikā mainās kvalitatīvi no konkurences kādos noteiktos tirgos uz globālu konkurenci un šaurāku specializāciju. Moto varētu būt nevis darīt visu savās mājās, bet jādara tikai tas, kas sanāk vislabāk, tikai – globālā mērogā, tātad vai nu tu esi numur viens vai numur divi, vai nu tevi nopērk kāds cits. Tas jau lielā mērā ir noticis ASV tirgū, arī Eiropā pamazām sāksies.

- Par vienu no iekārojamākiem reģionālajiem uzņēmumiem Eiropā, kuru varētu pārpirkt kāds numur viens vai numur divi, tiek minēts TeliaSonera, kurš Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs ir lielākais tirgus spēlētājs, bet kura masa ir krietni par mazu, lai izdzīvotu globālās konkurences apstākļos.

G. Kiršteins???: - Būtībā tā jau ir ekonomikas teorija par tirgus tendencēm: no lielākas konkurences uz oligopoliju. Pastāv tikai numur viens un numur divi. Trešais jau ir potenciālais lielo haizivju upuris.

G. Otto: - TeliaSonera gadījums ir stipri politizēts. Ļoti specifiskā Skandināvijas valstu situācija, kur uzņēmumiem jāiztur liels nodokļu slogs, ievieš daudz korekciju. Ar to jārēķinās katram lielākajam investoram šajās valstīs. 

G. Kiršteins: - Kā jau Guntars teica, ES ir ļoti koncentrējusies uz to, lai sevi aizsargātu no ārpuses, bet mēs varētu radīt arī ko jaunu, lai citi kontinenti no mums uzmanītos.

E. Kampāns: - Biznesa vēsture attīstās cikliski, un pēc kāda laika atkal pienāks brīdis, kad globālie uzņēmumi būs tik lieli, ka cits citu vairs nevarēs nopirkt. Tad noteikti sekos nākamais solis – lielo kompāniju dalīšanās. Atcerēsimies, ASV tika sadalīti lielie AT&T un Bell koncerni, tagad seko atkārtota uzņēmumu saplūšana. Domāju, ka diez vai tirgū būs tikai daži lieli spēlētāji, jo ārējie faktori to vienmēr ierobežos. Vai nu tas būs spiediens no ES, vai no citiem ieinteresētiem spēkiem. Arī Eiropā drīz varētu notikt atkārtota dalīšanās, un atkal nonāksim pie sadalīta tirgus.

 

Āzija iekaro Eiropu – pareģojums piepildās

- Tomēr vai mums ir jāraizējas par Ķīnas, Japānas vai Taivānas vēlmi pārņemt Eiropas ekonomiskās vadības grožus savās rokās?

G. Kiršteins: - Eiroparlamentā vismaz 80 procenti deputātu ir no sociālistu partijas. Tur mēs neko nevaram darīt. Paraugoties, kas notiek ar lauksaimniecību, skaidrs, ka drīzumā kas līdzīgs gaida arī IKT nozari.

- Piemēram, Samsung jau ir pierādījis, ka ir viens no Eiropas mobilo telefonu ražotāju līderiem, arī Siemens mobilo tālruņu biznesu pārņem Taivānas uzņēmums BenQ. Tā nu Āzijas iebrukums Eiropā, ko savulaik pareģoja Nostradamus, jau ir sācies, tikai šaujamieroču vietā ir veikli biznesa gājieni.

E. Kampāns: - Viņiem tomēr ir ļoti stipra aizmugure. Ķīnas tirgus ir pietiekami labs resurss un rezerve, lai viņi varētu nodarboties ar ekspansiju un būtu agresīvi. Ķīniešu ražotāji, piemēram, ZTE un Huawei ļoti agresīvi ienāk tirgū, sāk cenu dempingu, pamatojot to ar lielajiem ražošanas apjomiem. Kā zināms, Ķīnas ekonomiku lielā mērā regulē valsts. Arī šajā gadījumā var redzēt, ka tas ir Ķīnas valdības lēmumus. Viņi izstrādā lielu valsts programmu, lai ZTE un Huawei iekarotu lielu globālā tirgus daļu. Pat nerēķinoties ar to, vai viņiem ir peļņa vai zaudējumi, – viņi pilda valsts doto uzdevumu gluži kā karavīri. Tas varētu būtiski izmainīt arī pašu ražotāju tirgu – spiest arī citus kaut kādā veidā meklēt izeju. Nesen, piemēram, Ericsson nopirka Marconi, kas arī liecina par citu risinājumu meklējumiem.

- Bet vai nevar būt, ka arī Āzijas firmas, kas ienākušas vai gatavojas ienākt Eiropā, sāks konkurēt un noknābt pa kumosam no kaimiņa bļodas? Piemēram, varētu izveidoties diezgan sīva Samsung un BenQ cīņa par ietekmi Eiropā.

E. Kampāns: - Manuprāt, Samsung ar BenQ varētu konkurēt, jo Samsung ir Korejas, bet BenQ – Taivānas uzņēmums. Savukārt divu Ķīnas uzņēmumu asa konkurence nav pieļaujama, jo viņi uztver savējos kā radiniekus, kuru biznesam nedrīkst likt šķēršļus – to nepieļauj viņu mentalitāte un dzīves uztvere. Viņi neuztver konkurenci starp savējiem kā cīņu, kurā par katru cenu jāuzvar un jāsabradā zaudētājs (kā amerikāņi). Arī Japānā ir tāpat. Viņiem ir ļoti stipras saites starp savas valsts uzņēmumiem, tur ļoti izplatīta biznesa forma ir holdings, kurā ietilpst vairāki dažādu nozaru uzņēmumi[EK1] .* Tie nekonkurē, bet sadarbojas. Viņi pat ir gatavi ilgtermiņa partnerim samaksāt vairāk tikai tādēļ, lai viņš būtu lojāls, nevis katru gadu izsludināt konkursu un meklēt jaunu partneri.

- Un kāda ir ASV uzņēmumu pozīcija konkurences cīņā?  

A. Siliņš: - Manuprāt, paniskas bailes no Ķīnas un tās kaimiņvalstīm ir nedaudz pārspīlētas. Pasaule kļūst aizvien mazāka, procesi – aizvien kompaktāki. Tas attiecas gan uz standartiem, gan uz tirgus stratēģiju. ASV bizness ir vairāk orientēts uz tirgu un rezultātu, tur svarīgi ir saskatīt iespēju un pirmajiem to realizēt. Ātri radīt produktu, pat ja tas nav perfekts, savietojams, standartizēts. To var redzēt arī tajos pašos standartos, kas attiecas uz radiofrekvenču lietojumu.

Eiropā divus gadus skaņo, spriež, pulcējas, lai lemtu, dibina komisijas, kamēr ASV produkts jau sen ir tirgū un nes augļus. Eiropā, piemēram, rada standartu, kas varbūt ir perfekts, saskaņots starp ražotājiem un labi darbojas, bet ir zaudēts jaunam biznesam tik vērtīgais laiks un to jau grūti pasniegt kā jaunumu. ASV vairāk orientējas uz tirgus pieprasījumu, nevis uz dziļu analīzi un saskaņošanu, ASV noteikti nav tik birokratizēta kā Eiropa.

- Vai jums nav zināms kāds ASV uzņēmums, kas interesētos par Eiropas elektronisko sakaru tirgu?

A. Siliņš: - Jautājums, kāds kapitāls strādā, kāda ir menedžmenta kultūra. Lielākoties tās ir publiskas vai slēgtas akciju sabiedrības, kurās ir noteikti kapitāla daļu īpašnieki. Neņemos apgalvot, vai Āzijas lielajos uzņēmumos tiešām strādā Āzijas kapitāls, vai aiz tā stāv kāds cits. Viņu menedžmenta kultūras stils ir ļoti ekspansīvs, vēlme aizvien iekarot jaunus tirgus – tā ir aziātiska taktika.

 

Skype - interneta draugs, balss pakalpojumu konkurents

G. Kiršteins: - Šobrīd Latvijā internetu vismaz reizi nedēļā lieto aptuveni 700 000, bet, protams, platjoslas pieslēgumu nav tik daudz. Pamata infrastruktūra jaunajiem IKT pakalpojumiem vairs īpaši neatšķiras. Klienta galā parasti ir Ethernet, pārējais ir IP tīkli. Atšķiras vienīgi datu pārraides ātrums, maršrutēšana un vienkāršāka vai sarežģītāka tīkla struktūra, bet viss pamatpiedāvājums ietilpst IP paketēs. Attīstīsies iespēja caur vienu optisko dzīslu pārraidīt aizvien vairāk datu. Jau tagad pa klienta gala telefona vadu varam pārraidīt līdz 26 Mbit (ADSL2+), bet mazākos attālumos - pat līdz 70 Mbit (ar VDSL). Nākotnē vēl straujāk pieaugs datu pārraides ātrums un droši vien būs arī vairāk ierīču, kurām būs IP adreses. Acīmredzot daudz kas no tā, ko izmantojam tagad, tiks nomainīts pret IP tīklu nākamo versiju, bet ir grūti precīzi pateikt, tieši kādā veidā.

- Vai uzskatāt Skype par Lattelekom  konkurentu?

G. Kiršteins: - Skype ir normāla, moderna interneta aplikācija, kura pievieno vērtību interneta pieslēgumam. Jo vairāk būs tādu aplikāciju kā Skype, jo internets kļūs aizvien pieprasītāks. Skype virza un attīsta internetu, tātad arī Lattelekom piedāvātos pakalpojumus, jo Skype nav iespējams lietot bez interneta pieslēguma. Protams, arī citiem operatoriem nevajadzētu baidīties vai mēģināt aizsargāt savas tirgus pozīcijas un kaut ko ierobežot. Tomēr kaut kādam stratēģiskajam rīcības plānam droši vien vajadzētu būt.

G. Otto: - Skype absolūti nav Lattelekom biznesa drauds, jo jebkuram Skype lietotājam saistībā ar Lattelekom būs vajadzīgs diezgan pamatīgs platjoslas interneta pieslēgums. Par interneta pieslēgumu abonēšanas maksa ir lielāka nekā par vecās labās tālruņa līnijas abonēšanu. Tā kā no šī viedokļa Lattelekom (un, protams, arī citiem interneta pakalpojumu sniedzējiem) Skype ir pat ļoti izdevīgs.

Varētu jautāt, vai Skype apdraud mobilos operatorus. Būsim reālisti – attīstot UMTS, gan paši operatori, gan iekārtu ražotāji ir izdevuši milzīgu naudu, un agrāk vai vēlāk tā parādīsies evolūcijas veidā, bet ieņēmumu pamatmasa nāk no šābrīža iekārtu lietotājiem. Un, ja datu pakalpojumu klienti lietos Skype, neviens viņiem nespēs to liegt. Skype  acīmredzot ir savs biznesa modelis, kā tas nodrošina savu eksistenci.

G. Pabērzs: - Nav jau tā, ka ar telekomunikāciju operatoru pakalpojumiem konkurē tikai Skype, to dara arī IP telefonija.

G. Otto: - Te ir runa par paša biznesa modeļa maiņu, par to, ka balss pakalpojumiem ir tendence atrauties no telekomunikāciju tīkla un kļūt par lietojumprogrammu līmeņa pakalpojumiem. Bet jebkuram, kurš lietos lietojuma līmeņa pakalpojumus, ir vajadzīgs telekomunikāciju tīkls, tā kā šajā situācijā mainās bāzes koncepcija. Es, piemēram, runāju, izmantojot Wi-Max vai Wi-Bro tīklu, maksāju pakalpojuma piegādātājam, kurš nodrošina tīkla pieslēgumu un maksāju vai nemaksāju (atkarībā no tā, kāds ir biznesa modelis) par balss savienojumu šī pakalpojuma sniedzējam kā Skype. Vienkārši šis biznesa hamburgers līmējas citādāk nekā vēsturiskajos pat trešās paaudzes (!!!) telekomunikāciju tīklos un tas notiek jau tagad. Ir operatori, kuri jau piedāvā citādākus risinājumus, piemēram, flat rate - fiksētu mēneša maksu par balss pakalpojumiem. Vairs nav vērts skaitīt sarunu minūtes, lētāk ir atteikties no lielās zvanu rēķinu administrēšanas struktūras un uzskaites aparatūras un pāriet uz fiksētu maksu.

- Starp citu, Guntars pats ir aktīvs Skype lietotājs. Būtu interesanti dzirdēt, vai to vismaz izmēģinājis arī kāds no pārējiem diskusijas ekspertiem. Kādiem nolūkiem to lietojat?

G. Pabērzs: - Esmu pamēģinājis.

G. Kiršteins: - Lietoju Skype diezgan aktīvi. Līdzīgi kā jebkurā citā ziņapmaiņas (messenger) pakalpojumā man patīk, ka, strādājot ar datoru, redzu, vai mans biznesa partneris, kura viedoklis mani interesē, ir tiešsaistē. Ja šis cilvēks ir ārzemēs, man nav jādomā par laika zonām: ja reiz viņš ir iegājis internetā, tātad neguļ, nav sanāksmēs un ir pieejams. Ātri nosūtu viņam ziņu, lai uzzinātu, vai varam aprunāties, un to uzreiz varam darīt ar Skype palīdzību. Man patīk arī tas, ka ir ļoti vienkārši nodibināt konferences zvanus, arī kvalitāte ir laba. Ārzemju komandējumā no viesnīcas man ir ērtāk piezvanīt uz mājām caur Skype, nevis, izmantojot viesnīcas telefonus. Tāda problēma bija Seulā, jo tur mobilais GSM tīkls nedarbojas, viesnīcā man bija interneta pieslēgums (viesnīcas telefonu labāk nelietot!) un zvanīju, izmantojot Skype. Īstenībā es lietoju divas līdzīgas aplikācijas – Skype un Microsoft Messenger.  

G. Otto: - Skype lietoju līdzīgu iemeslu dēļ  – iepriekš aizsūtot pāris vārdus un pajautājot, vai var runāt. Pietiekami daudz kolēģu to izmanto, tas ir ērts saziņas rīks. Mani absolūti neuztrauc, kur atrodas mans kolēģis un kur tai brīdī atrodos es. Nav nekāds noslēpums, ka lielākajai daļai no mums ir limiti apmaksātajām mobilajām sarunām. Dažkārt arī no mājām zvanām uz Somiju vai citām valstīm. Kad jārisina garāka saruna ar IBM kolēģi ārvalstīs, izmantojot Skype darbā vai mājās, varu ar viņu izrunāties pat stundas garumā. Tādējādi varam tiešsaistē strādāt pat pie kāda piedāvājuma klientam. Tas noteikti ir ērts rīks. 

Es lietoju arī SameTime, kas ir IBM teksta saziņas rīks (nodrošina čatu). Bet Skype pievienotā vērtība ir tāda, ka var gan rakstīt, gan runāt, turklāt gan uzņēmuma vietējā tīklā, gan ārējos tīklos. Nupat parādījies vēl viens uzlabojums – Skype klienti var sazināties, izmantojot plaukstdatorus, vai jaunākās mobilās GSM/Wi-Fi hibrīdās iekārtas Wi-Fi tīklā.

A. Siliņš: - Izskatās, ka te esmu vienīgais, kas nav pat mēģinājis Skype. Mans kritērijs ir tāds: ja ir kas tāds, ko lietoju un kas mani apmierina, nesaskatu nepieciešamību sākt lietot ko citu. Līdzīgās domās ir diezgan daudz vidusmēra lietotāju. Man šobrīd pietiek ar GPRS, lai varētu saņemt kritisko informāciju pa e-pastu, jo steidzama informācija nav apjomīga, - parasti tikai pāris vārdu. Lietoju e-pastu un messenger. Tas ir pa vidu starp asinhroniem (e-pasta) un sinhroniem (telefona) sakariem. Nejūtu, ka man trūktu sakaru iespēju.

- Bet vai tas nav traucējošs ierobežojums, ka Skype lietotāji var sazināties tikai savā starpā?

G. Otto: - Jā, otrā galā arī ir jābūt kādam, kas lieto tādu pašu pakalpojumu.

G. Kiršteins: - Tagad ir arī tāda iespēja, ka var nopirkt savu numuru – var zvanīt arī tādam, kas nav oficiāls Skype lietotājs. Bet kas attiecas uz messenger, Skype tik labi aizgāja, jo viņi bija izdomājuši labāku veidu, kā izkļūt cauri ugunsmūriem un maršrutētājiem. Ja man ir maršrutētājs, tad ar Skype varu runāt, bet no messenger balss neiet cauri.

- Parādās arī alternatīvas pašam internetam. Japānā radīts anarhiskais tīkls Netsukuku, kas eksistēšot bez jebkādas centralizācijas, bez galvenajiem serveriem, bez pakalpojuma sniedzēju un tiesībsargājošo iestāžu kontroles. Tas būs internets kiberpanku stilā. Kas notiktu, ja šādu anarhisku interneta tīklu izveidotu paralēli pašreizējam. Vai tie sakautos?

G. Kiršteins: - Cilvēki visu laiku grib kaut ko kontrolēt, bet interneta vide ir unikāla pati par sevi – tai nav nekādu teritoriālo robežu un kaut ko izkontrolēt nemaz nav tik viegli, pat ja to gribam. No otras puses, informācijas apjoms ir milzīgs, bet tas, ka tur ir pilnīgi viss, nenozīmē, ka mēs tiksim pie tām sliktākajām lietām. Tā vide pati sevi ļoti labi regulē.

E. Kampāns: - Ir arī cita alternatīvā infrastruktūra internets2, kuru veido ASV, un tas paredzēts kā komerciāls un drošāks internets, ne vairs tik brīvi pieejams. Pretēji japāņu panku internetam internets2 ir sakārtots un drošs, nevis anarhistisks.

-  Kad sāks ražot kvantu datorus, neviena drošības sistēma vairs nebūs spēkā.

G. Kiršteins: - Pašreizējā drošības sistēma balstās uz principa, ka mēs reizinām daudz ātrāk nekā sadalām pirmreizinātājos. Kvantu datorā starp šīm divām operācijām nav nekādas atšķirības: tas nozīmē, ka jebkuru šifrēšanas kodu atkodēs tieši ar tādu pašu ātrumu, kādā kods tiks ģenerēts, vai pat vēl ātrāk. Jaunākais zinātnieku sasniegums, par ko esmu dzirdējis, bija trīs bitu kvantu dators.

E. Kampāns: - Tur jau ir tas paradokss: jo grūtāks uzdevums, jo kvantu dators ātrāk tiek ar to galā.

- Tad gandrīz vai jāsecina, ka kvantu datoru pētījumus ir kaitīgi publiskot, arī nākotnē tie jāpatur tikai eksperimentiem, nevis jāražo komerciāli. Otrs ceļš – izstrādāt kvantu drošības sistēmas.

E. Kampāns: - Trīs bitu kvantu datoru jau arī nekur nevar izmantot – tas pagaidām ir tikai eksperiments.

G. Kiršteins: - Protams, tos novaldīt un darbināt būtu diezgan sarežģīti. Tad vēl ir tā dīvainā līdz galam neizpētītā kvantu īpašība, ka tie iedarbojas noteiktā attālumā, noteiktā ātrumā. Pēc gadiem 100 varētu būt tāds kvantu dators, kura nosacītā operatīvā atmiņa atrastos Ņujorkā, cietais disks – Seulā, bet pats lietotājs sēdētu Āfrikā un nebūtu nekādas aiztures laikā, ne arī tīklu. Tomēr, spriežot pēc tā, cik ātri viss attīstās, pēc gadiem 10 jau varētu parādīties pirmie lietojamie kvantu datori un būs jāpārstrādā drošības sistēmas.

- Bet vai kaut vai teorētiski ir iespējams izstrādāt kvantu drošības sistēmas?

G. Kiršteins: - Tādas ir jāizstrādā.

E. Kampāns: - Esmu lasījis, ka kvantiem ir vēl kāda paradoksāla īpašība: ja tie ir radušies vienā laikā un vienā vietā, tad, ja maina viena kvanta stāvokli, automātiski mainās arī otrs. Tos saista tāda kā radnieciska saite. Nosūtot informāciju kvantu veidā, tūlīt var pārbaudīt, vai kāds ir vai nav noklausījies (ja būs kvantu izmaiņas – tad ir noklausījies). Tā var saprast, vai tā bija droša pārraide vai ne. Šobrīd, ja sūtam paziņojumu, nezinām, vai kāds to ir atvēris, nokopējis un aizsūtījis tālāk.

 

Nākotne top R&D laboratorijās

- Microsoft ir viens no tiem uzņēmumiem, kas īpaši neslēpj nākotnes plānus. Tā ir gudra stratēģija, kādu var atļauties tikai tik milzīgi uzņēmumi. Paziņojot, piemēram, par nākamo divu triju gadu izstrādnēm, Microsoft it kā mobilizē arī partneru spēkus tajā pašā virzienā, jo viņi zina, kas būs vajadzīgs.

A. Siliņš: - Microsoft ikgadējā investīcija izpētē un jaunos produktos ir seši miljardi dolāru. Manuprāt, tik lielas investīcijas šajā virzienā ir varbūt tikai pāris pasaules uzņēmumiem.

G. Kiršteins: - Alcatel, šķiet, šī summa vēl pirms dažiem gadiem bija divi miljardi. Viņi savulaik vieni no pirmajiem izveidoja platjoslas datu pārraides produktus (DSL), negaidot standartus.

A. Siliņš: - Par tādiem līdzekļiem var izdarīt ļoti daudz. Līdz ar to tie virzieni, kādos šī izpēte tiek veikta, ir ļoti plaši un dažbrīd pat pietiekami akadēmiski, balansējot uz inovāciju robežas. Viens virziens, pie kura Microsoft ļoti nopietni strādā, ir informācijas sistēmu lietotāja saskarne (interface), jo līdz šim tā būtiski nav mainījusies. Ievades iekārtas nav īpaši intuitīvas, un ļoti lielā mērā ierobežo to, ko varētu izdarīt. Runa varētu būt par vizualizācijas iespēju taustes līmenī un, manipulējot ar rokām, strādāt ar objektiem.

- Kādas citas firmas izpētes materiālos lasīju, ka dators reaģē ne tikai uz balsi, bet arī uz acu kustību.

A. Siliņš: - Šādi pirmsākumi bija militārajā tehnikā, kura reaģē uz galvas, acu kustībām. Objekts, kam tiek pievērsta uzmanība, mainās atkarībā no tā, uz ko tiek fokusēts skatiens. Tas jau ir aizgājis līdz fototehnikai, fokusējot kadru.

- Septembrī atvērtajā Microsoft Risinājumu centrā arī var redzēt daļiņu no uzņēmuma nākotnes.

A. Siliņš: - Primārie uzdevumi - tehnoloģijas maksimāla uzticamība un ekspluatācijas vienkāršums. Piemēram, konceptuāli jauna serveru infrastruktūra un ekspluatācija datu centros. Viens no ceļiem ir šo serveru virtualizēšana, katram piešķirot fizisku jaudu. Tādējādi varam virtuālos serverus likvidēt vai arī radīt no jauna ļoti lielos daudzumos. Gan dažādiem lietojumiem, gan dažādos laikos serveriem ir ļoti dažāds noslogojums. Fiziski izmantojot vienu lielu, drošu fizisko serveri, varam izveidot simtiem un pat tūkstošiem virtuālo serveru, uz kuriem varam simulēt un modelēt ļoti dažādas situācijas.

- Notiek arī visu ierīču, t. sk. datoru, miniaturizācija. Vācijā jau izstrādāts mikroprocesors cukura graudiņa lielumā, pēc pāris gadiem zinātnieki sola to samazināt līdz sērkociņa galviņas izmēriem. Bet kā būs iespējams miniaturizēt procesoru? Varbūt to varēs pievienot pie liela, stacionāra monitora un strādāt?

A. Siliņš: - Galvenais ir, kā lietotājs var likt datoram kaut ko darīt un kaut ko saņemt atpakaļ. Šāda cukurgraudiņa iespējas ir stipri ierobežotas.

G. Otto: - Lietotājs autentificējas un izvēlas pakalpojumu spektru atkarībā no tā, kur atrodas un kādai saskarnei tajā brīdī var piekļūt (dators, mobilais).

A. Siliņš: - Microsoft nākotnes vīzija varētu būt ļoti lieli (sienas lielumā) un ļoti mazi monitori, kas varētu tikt iemontēti iekārtās, kuras atrodas tuvu acij. Var fantazēt arī tālāk. Cilvēks runā kādā noteiktā frekvenču diapazonā, bet varbūt iespējams kaut ko implantēt, lai viņš varētu runāt 900 MHz diapazonā (sintētiskā balss). Varbūt nākotnē nemaz nebūs vajadzīgi GSM tīkli – varēs aizkliegt informāciju, cik tālu vajag. Tas teorētiski ir iespējams. Varbūt varēs sazināties, tikai iedomājoties kādu cilvēku.

G. Pabērzs: - Viena lieta, ko teorētiski var izveidot laboratorijās, bet gluži kas cits – ko pieņems lietotāji. Daudz kas tā arī paliek laboratoriju datoros un plauktos. Bet arī ar to, kas ieraudzīs dienas gaismu, pilnīgi pietiks, lai dzīve kļūtu raibāka un interesantāka.  

Gunta KĻAVIŅA

 

* To sauc par keiretsu – radniecīgu uzņēmumu kopa, kurus apvieno ilgtermiņa sadarbība un uzticība.

 

 

---

 [EK1]To sauc par Keiretsu – radniecīgu uzņēmumu kopa, kurus apvieno ilgtermiņa sadarbība un uzticība.