E-sabiedrība – tie esam mēs paši

 

Tieši tāpat kā katrs uzņēmuma vai mājas saimnieks ir atbildīgs par viņam uzticēto darbinieku, ģimenes vai ganāmpulka labklājību, katrai valstij jāatbild par tās iedzīvotāju labklājību, izglītību un integrāciju. Šajā gadījumā runa ir par informācijas sabiedrību, tās attīstību, konkrētiem stimuliem, atbalstu izglītībā un uzņēmējdarbībā, ko spēj (vai nespēj) piedāvāt valsts institūcijas. Tomēr informācijas sabiedrība – tā ir ne tikai teorētiska definīcija vai elektronisku iespēju kopums, bet arī vitāla nepieciešamība pēc elektroniskajiem pakalpojumiem un laikmeta garam atbilstoša domāšana. Jā, arī valstiska domāšana. Vai esam tam gatavi?

SP diskusijā piedalās IKT nozares eksperti: īpašu uzdevumu ministrs e-pārvaldes lietās Jānis REIRS, Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktors Raimonds BERGMANIS, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas Elektronisko sakaru un pasta departamenta direktors Andris VIRTMANIS, LIKTA* prezidents Imants FREIBERGS un LTA** viceprezidents Jānis LELIS.

 

 

 

Eiropa sadalīta lielo uzņēmumu ietekmes zonās

- Mēs ļoti cenšamies izpildīt Eiropas Savienības regulas, un tas ir jādara, bet ne jau visu var regulēt, ne viss pateikts likumos un normatīvajos aktos. Vairāku ES valstu valdības pašas izstrādā iniciatīvas, lai stimulētu straujāku datoru ieviešanu mājsaimniecībās, interneta izplatību, e-pārvaldes un daudzveidīgu e-pakalpojumu ieviešanu un ērtu piekļuvi tiem. Labi paraugi ir Lielbritānijas, Somijas, Īrijas un Igaunijas valdības iniciatīva. Otra iespēja – piesaistīt ārvalstu investīcijas IKT nozares attīstībai, kā to veiksmīgi dara Īrija un Ungārija, atverot plašas ārvalstu uzņēmumu programmatūras un datoru ražotnes vai dibinot vērienīgus R&D centrus. Piemēram, Ungārijā darbojas Nokia R&D centrs ar 600, Siemens - ar 600, Ericsson - ar 450 darbiniekiem, kā arī vairāku citu pazīstamu uzņēmumu centri. Vai Latvijas valdība nevarētu rosināt līdzīgu iniciatīvu?

A. Virtmanis: - Paskatoties Eiropas kartē, pēc valstu lieluma un ģeogrāfiskā stāvokļa varam diezgan labi prognozēt, kuri reģioni minētajiem mērķiem varētu būt vispievilcīgākie. Nav noslēpums, ka, neraugoties uz vienoto Eiropas Savienību, valstis dalās arī reģionāli: piemēram, Luksemburgas tuvumā esošās valstis, Vidusjūras valstis, t.s. Višegradas reģions ar lielu ekonomisko potenciālu un daudziem iedzīvotājiem (Ungārija, Čehija, Polija), Baltija, Skandināvija un Eiropas centrs. Pirms dažiem gadiem visas firmas, kas sāka darbību Latvijā, nāca caur Somiju (kā somu firmu, dažos gadījumos - arī kā igauņu firmu pārstāvniecības). Piemēram, savulaik uzņēmums A-kaabel (tagad – Ye International), kas tirgoja kabeļus un savienojumus elektroniskajām komunikācijām, ienāca Latvijā ļoti vērienīgi, bet šāda ekspansija nozīmē, ka Eiropas reģioni ir sadalīti arī kā tirgi un investori vienmēr raudzījušies pēc konkurētspējīgas vides.

J. Lelis: -  Šāda uzņēmumu strauja ienākšana tirgū parasti ir reakcija uz konkrētu produktu pieprasījumu. Piemēram, tā paša A-kaabel pamatpasūtītājs bija Lattelekom, bet, kad optiskie tīkli bija izveidoti un pasūtījums beidzās, firma Latvijas tirgū aizvēra vienu biznesa virzienu pēc otra.

I. Freibergs: - Pirms pāris gadiem piedalījos valsts vizītē Ungārijā un man bija iespēja apciemot Budapeštas tehnisko universitāti, kas atradās pilnīgi jaunā, lielā ēkā. Šajā projektā valsts ieguldījusi milzīgus līdzekļus, lai izveidotu universitātē lielu, mūsdienīgu zinātnes centru. Protams, arī lielie ražotāji vēlas ar viņiem sadarboties, jo tos interesē lielas universitātes un labi nostādīts pētniecības darbs. Redzēju, ka universitātē liela koridora vienā pusē ir ļoti liela Nokia laboratorija, otrā pusē - Ericsson laboratorija, kur strādā pieci seši doktoranti. Diemžēl Rīgas Tehniskā universitāte ar novecojušo infrastruktūru un jaunu pasniedzēju deficītu šobrīd nespēj konkurēt ar modernajām Eiropas augstskolām. Latvijā IKT nozarē doktorantu ir krietni par maz, lai veicinātu strauju zinātnes izaugsmi.

J. Lelis: - Visām lielām firmām ir pārstāvniecības Krievijā, kur aizplūst milzu līdzekļi. Latvijas pārstāvniecības nav nevienā firmā. Mēs nevaram pievienoties arī Francijas firmām, jo tās strādā caur Somiju un Zviedriju. Nav iespējams izveidot Latvijā kopuzņēmumu caur Maskavas Siemens pārstāvniecību – esam aiz barjeras.

- Bet kas nosaka to, kurš ar kuru sadarbojas?!

J. Lelis: - Šīs zonas nosaka starptautisko firmu valdes. Visa pasaule sadalīta reģionos gluži kā savulaik lielvalstu kolonijas!

R. Bergmanis: - Tas ir koks ar diviem galiem. Attiecīgo ražotāju pārstāvniecību veidošana, iespējams, veicinātu jauno tehnoloģiju ieviešanu un IKT nozares attīstību Latvijā, tomēr atbalstu nosacījumu, ka tiem jābūt Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem, jo būtībā runa ir par to, kuras valsts budžetā ienāk nodokļi.

 

Vai var uzticēties ES reitingu tabulām?

- Kādi īsti ir Latvijas IKT nozares nepietiekami straujās attīstības iemesli, kāpēc pirms nepilna gada sagatavotajā ES pētījumā Par tiešsaistes valsts un pārvaldes pakalpojumu pieejamību Igaunija ierindojās 4. vietā, Lietuva sasniedza ES vidējo līmeni, bet Latvija bija iekļuvusi pēdējā vietā! Vai gada laikā situācija ir būtiski uzlabojusies?

J. Reirs: - Svarīgi, kādu informāciju iesniedzam Eiropas Komisijai. Esmu pārliecināts, ka daudzas  kaimiņvalstis dod neapstiprinātu informāciju EK tirgus analīzei, kura tiek apstiprināta krietni vēlāk. Turpretī Latvijas iesniegtā oficiālā informācija bieži ir divus gadus veca, un tā tiek salīdzināta, piemēram, ar Igauniju, kura dod neapstiprinātus, bet jaunākus datus. Tik atšķirīgos laika posmos iegūtu informāciju nav korekti salīdzināt.

Vēl nesen, 1996. un 1997. gadā, Latvija bija viena no līderēm informācijas tehnoloģiju nozarē. Igauņi brauca pie mums un brīnījās par Megasistēmu. Tā kā Igaunija jau sākumā tika minēta kā ES kandidātvalsts, bet Latvija šo statusu ieguva krietni vēlāk, mainījās arī valsts prioritātes: visi līdzekļi un resursi tika novirzīti citām, steidzamākām, vajadzībām, lai mēs arī varētu kļūt par kandidātvalsti. Pārrāvums nozares attīstības stimulēšanā (no valsts puses) ir noticis kopš 1990. gadu beigām. Tagad, kad esam šo mērķi sasnieguši un iekļuvuši ES, prioritātes atkal mainās. Ko var teikt par igauņiem? To, ka viņi ieviesuši elektronisko parakstu. Nu, un? 

I. Freibergs: - Par Eiropas Komisijas reitingiem tiešām nevajag pārāk satraukties. Tur dažkārt  izmantoti trīs četrus gadus veci dati, tā kā šobrīd daudz kas ir mainījies. Reitingi atšķiras arī pēc uzskaites metodikas.

A. Virtmanis: -  Atcerēsimies, ka elektroniskā pārvalde sākās ar to, ka bija datori deputātu un ierēdņu kabinetos. Un viss! Bet sacensība ar igauņiem sākās krietni senāk. Laikā, kad biju atbildīgs par Satiksmes ministrijas Informātikas departamentu, sapratu, ka igauņi veiksmīgi prot parādīt sasniegumus, bet mēs it kā kautrējamies to darīt. Igaunijas informācijas sabiedrības attīstību ļoti ietekmēja premjera Marta Lāra personība. Jautāts, kā viņi guvuši tādus panākumus, viņš teica: - Mēs  domājam paši ar savu galvu. – Mums šādas pārliecības nereti ir pietrūcis. Tipisks piemērs bija Latvijas izglītības sistēmas projekts, par kura simbolu piedāvāja izvēlēties, piemēram, trīs zaķīšus (Juris Zaķis bija LU rektors), bet igauņi savu projektu pasniedza kā tīģera lēcienu, - ar simbolu, kas dominēja Āzijā, bet pārliecinoši iedarbojās arī starptautiskās konferencēs kopā ar dinamisku mārketingu.

Manuprāt, viss ir noticis tā, kā tam jānotiek. Latvija nevar piesaistīt starptautiskus zinātnes centrus, jo tai šiem mērķiem ir mazākais finansējums starp jaunajām dalībvalstīm. Tomēr centri nerodas tāpēc vien, ka iedod naudu, vajadzīga arī laba zinātnes skola. Ja tā izjūk un bijušie profesori nestrādā nozarē, tad vēlāk ļoti grūti visu atjaunot.

- Tomēr par spīti visām grūtībām arī Latvija var lepoties ar ļoti profesionāliem IT speciālistiem.     

A.Virtmanis: - Noteikti, un to pierāda arī visi lielie projekti, kuros Latvija piedalās. Tomēr  jaudīgāko IKT firmu kapacitāte Latvijas vajadzībām ir par lielu, tāpēc šie produkti vairāk piemēroti eksportam, IT ārpakalpojumiem.

- Kā ir ar elektronisko pakalpojumu pieejamību valsts iestādēs?

J. Reirs: - Kas ir elektroniskais pakalpojums no ES viedokļa?  Faktiski ir četri līmeņi plus piektais (nulles) līmenis, kad nav nekā. Pirmajā līmenī informāciju par jebkuru biznesa vai valsts struktūru, amatpersonām vai pakalpojumiem var iegūt tās mājaslapā. Otrajā līmenī var lejupielādēt nepieciešamās izziņas, aizpildīt veidlapas internetā, un tikai vienu reizi aiziet uz vajadzīgo iestādi, lai aiznestu aizpildītos dokumentus. Šo līmeni jau izmanto daudz iestāžu. Trešajā līmenī var ne tikai lejupielādēt, bet tiešsaistē kārtot attiecības ar valsts iestādi. Valsts ieņēmumu dienestā vairāki tūkstoši uzņēmēju elektroniski sūta izziņas un mēneša beigās atdod parakstītus oriģinālus. Tāpat rīkojas arī Centrālā statistikas pārvalde un dažas citas valsts iestādes. Ceturtais līmenis ir pats augstākais, kur nepieciešams elektroniskais paraksts un visas darbības var veikt tiešsaistē.

- ANO e-pārvaldes 2004. gada gatavības atskaitē Latvija ierindota 39. vietā pasaulē, no ES dalībvalstīm aiz sevis atstājot tikai Lietuvu (43). Pētījumā pozitīvi novērtēta Latvijas iedzīvotāju gatavība lietot pakalpojumus, bet vērtējumu negatīvi ietekmē e-pakalpojumu trūkums (60. vieta pasaulē) un neattīstītā infrastruktūra. Gada laikā Latvija gan pakāpusies līdz 32. pozīcijai un jūtams progress. Tomēr nav patīkami, ka igauņi atkal mums ieliek. Vai un kā šos rādītājus var ietekmēt valsts institūcijas, regulators?

J. Reirs: - No visām jaunajām ES dalībvalstīm Latvijas vārds šogad skan visskaļāk, jo gada laikā esam padarījuši milzīgu darbu un palaiduši 19 informācijas sabiedrības un e-pārvaldes projektus, turpretī daudzas citas valstis tos laiž klajā daudz lēnākā tempā. Mums bija iestrādes no 90. gadu vidus, kad jau zinājām, kur, kā un ko darīt. 2005. gadā tika palaista sistēmu integrācija, bijusī Megasistēma, elektroniskais paraksts martā tiks akreditēts, sekos izmēģinājuma posms. Esam sākuši dokumentu aprites sistēmu. Nevar teikt, ka valdībai ir e-portfelis vai e-pārvalde, - ir tikai e-pieņemšanas mehānisms jeb e-pieņemšanas portfelis. LR Ministru kabinetam arī tāds ir. Pieņemot lēmumu, gan varam redzēt visu informāciju datorā, bet viss saskaņošanas process tāpat kā līdz šim notiek papīra formātā. Esam sākuši dokumentu aprites un uzskaites sistēmas projektu DAUKS, kuru divos gados paredzēts pabeigt. Tiesa, mums vēl nav daudz, ko parādīt, jo pārsvarā projekti ir arhitektēšanas vai sākuma stadijā. Tāpēc varbūt mūsu panākumi neizskatās tik lieli, jo vēl nav taustāmi. Tomēr ES speciālistu aprindās Latvija ļoti labi kotējas. Februārī Lisabonā piedalījos   Eiropas vadītāju Microsoft forumā, un mums bija tikšanās ar Bilu Geitsu un Geriju Eliotu, Microsoft vecāko viceprezidenti. Tā bija ļoti cerīga tikšanās. Runājam par R&D centriem, mums izdevās ieinteresēt Microsoft vadītājus atvērt Latvijā inovāciju centru.

- Rīgā jau ir Microsoft Risinājumu centrs.

J. Reirs: - Ir runa par daudz plašāku izpētes centru. Turklāt Microsoft vadība jau ir tiktāl ieinteresēta, ka februāra beigās Rīgā ieradās Eiropas reģiona vadītājs, kas atbild par publisko pārvaldi, lai izpētītu situāciju. Esmu pārliecināts, ka situācija Latvijā nepavisam nav bēdīga. Piemēram, no 1. marta sākusi strādāt e-iepirkumu aģentūra, kas ir viens no labākajiem veidiem, kā sabiedrībai parādīt, ko dod e-pārvalde. Tas notiek tā: visus valsts un pašvaldību iepirkumus var veikt ar e-kataloga palīdzību, tajā iekļauti uzņēmumi, kuriem, iekļūstot katalogā, vairs nav jādomā par attiecīgajām izziņām (tagad – katru reizi jādabū izziņa, lai piedalīts konkursā) – visi vajadzīgie dati jau ir iekļauti e-katalogā. Turpmāk, ja kādai valsts pārvaldes institūcijai būs vajadzīgi, piemēram, kancelejas piederumi vai dators, tā nosūta e-pieprasījumu aģentūrai, kura divu trīs dienu laikā nosaka uzvarētāju pēc tām cenām, kas atrodas katalogā.

Tagad vairs nebūs vajadzīgi divi trīs mēneši, lai saņemtu vajadzīgo preci, - viss notiks dažu dienu laikā. Diemžēl šobrīd valsts iestāžu un ministriju ierēdņi spiesti bez samaksas piedalīties vairākās iepirkumu komisijās, konkursu nolikuma izstrādē, rezultātu apkopošanā, kad īstenībā viņiem vajadzētu strādāt ar Eiropas fondiem, pētīt, kā labāk varam attīstīt e-pārvaldi. Tas aizņem daudz laika un lielu valsts kapacitāti. Svarīgi, ka gan šāda aģentūra, gan e-katalogs mums ir pirmajiem no Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm. Tādu nav ne ungāriem, ne igauņiem, ne citiem. EK normatīvajos dokumentos jau tiek iestrādāta noma, ka no 2010. gada šādas aģentūras būs jāveido visām ES valstīm. Tas ir tikai viens piemērs, kur Latvija ir līdere. Šī aģentūra būs E-lietu ministrijas pārraudzībā.

- Tas ir tikai apsveicami, ka E-lietu ministrijai ir daudz projektu, bet vai vēlāk, tos īstenojot, neizrādās, ka viss ir citādāk un daudz sarežģītāk, nekā šķiet projektā. Bieži vien arī plānotie termiņi aizkavējas. Arī tas pats elektronisko dokumentu aprites un e-paraksta projekts bija jāievieš jau 2003. gada 1. janvārī.  Kavējas arī pašreizējie ERAF projekti.

R. Bergmanis: - Sagatavojot projektus, jāraugās, kāds būs rezultāts, un šim rezultātam tomēr jābūt ambiciozam. Ja vēlaties – skaistam, ar labu mārketingu, un tie nevar būt piezemēti mērķi. Mūsu valstī, manuprāt, vēl ir pārāk daudz birokrātijas, nepieciešams milzum daudz saskaņojumu, tādējādi rodas divu pretēju pušu viedokļi, un nekur tālāk netiekam. Manā skatījumā būtu tikai normāli, ja, piemēram, E-lietu ministrija atbildētu par informācijas sabiedrības principu noteikšanu un koordinētu visus ar to saistītos procesus starp ministrijām, savukārt attiecīgās nozaru ministrijas realizētu projektus, izvēloties labākos risinājumus.

 

 

Par e-pārvaldi un e-pakalpojumiem

- Kāda raža šobrīd ienākusies e-pārvaldes dārziņā?

J. Reirs: - Latvija jau tagad ir labi nodrošināta ar e-pakalpojumiem gan lielākajās pašvaldībās  (Rīgā, Ventspilī, Liepājā u. c.), gan plašākajās valsts iestādēs. Ņemot vērā pakalpojumu pieejamību līdz trešajam līmenim, Latvijā šīs lietas virzās pietiekami raiti un ir labi rādītāji, ja rēķina procentuāli, pēc iedzīvotāju skaita. Tiesa, teritoriālais pārklājums nav īpaši liels. Tomēr mums noteikti nav jākaisa pelni uz galvas un jāgaužas, cik slikti esam. Nē, mēs neesam slikti! Iespējams, svarīgāku prioritāšu dēļ daudz kas ir iekavējies, bet tagad ir saņemts finansējums un darbi kūsāt kūsā. Šogad gan informācijas sabiedrības, gan e-pārvaldes virzienā viss attīstās tik strauji, ka drīzāk jāsāk bažīties par to, kas notiks ar attīstības tempu turpmāk, jo konkursiem diemžēl piesakās aizvien mazāk firmu. Tas nozīmē, ka privātajiem uzņēmumiem vairs nav kapacitātes šo līdzekļu apguvei, tie nevar izskriet līdzi valsts attīstībai un tām iespējām, ko iegūstam caur Eiropas fondiem, un vairs nepiesakās konkursos uz e-pakalpojumiem, par Latvijas portāla izveidi, par pašvaldību konkursu. Skatāmies, kā bija 2005. gada sākumā – uz katru konkursa sadaļu bija pieteikušies pieci seši uzņēmumi, bet tagad – vairs tikai divi trīs. Pēdējā konkursā bija pieteicies tika viens.

- Bet vai tas nav arī tādēļ, ka bieži jau iepriekš paredzams, kurš uzņēmums plūks laurus. Tas nekādi nestimulē citus konkursa dalībniekus: pieteikties, pieteikties, pieteikties un zaudēt, zaudēt, zaudēt...

J. Lelis: - Vēl kāds svarīgs aspekts: gandrīz visi konkursi, kas Latvijā IKT nozarē notiek, īstenībā beidzas ar Iepirkumu uzraudzības biroja pārbaudēm.

- ES rekomendē, ka sākotnēji varētu ieviest 20 e-pamatpakalpojumus, to skaitā gada pārskata elektroniska iesniegšana, nodokļu, ieņēmumu, muitas, dzīvesvietas e-deklarācijas, e-vakances un elektroniskais darba tirgus, e-pakalpojumi autovadītājiem u. c.  Rīgas, Ventspils un dažas citas pašvaldības jau veiksmīgi tos sākušas ieviest.

J. Reirs: - Tiklīdz sāks reāli darboties elektroniskais paraksts, ieviesīsim tos visā Latvijā. Tāpēc arī gribējām, lai tieši komercstruktūras, nevis valsts, ievieš elektronisko parakstu. Viņi to apaudzēs ar ļoti daudziem citiem komercpakalpojumiem, līdz ar to uz vienu vienību būs lētākas izmaksas. Ja to vadītu tikai valsts, tā būtu ieinteresēta savos 20 pakalpojumos, un katrs pakalpojums būtu mežonīgi dārgs. Līdz 2009. gadam ar pakalpojumiem jānoklāj visas pārvaldes jomas. Pakalpojumus paredzēts integrēt e-pakalpojumu portālā.

- Jūs taču droši vien izmantosiet un ieviesīsiet plašāk tos e-pakalpojumus, kas jau ir Rīgas vai Ventspils domē?

J. Reirs: - Tie jau ir un darbojas. Lielajām pašvaldībām jau ir gatavi e-pakalpojumi, un tiem audzēs klāt jaunus, ko izmantos visā Latvijā. Arī komercuzņēmumi būs ieinteresēti attīstīt pakalpojumus tālāk (viņi jau to dara), jo bieži ir sarunas ar komercbankām, ar valsts iestādēm. Varēsim izmantot arī Igaunijas pieredzi, izmantot e-parakstu, maksājot par autostāvvietām.

- Vai Centrālais e-pakalpojumu birojs arī būs E-lietu ministrijas pārraudzībā?

J. Reirs: - Jā, mēs to koordinēsim, bet faktiski atbildība par e-pakalpojumu ieviešanu ir katrai institūcijai. Mums nav ne fizisku, ne materiālu resursu vēl kaut ko dibināt.

 

Kā valsts gādā par informācijas sabiedrības locekļiem?

- Esmu dzirdējusi, ka esot piebremzēts arī Freiberga kunga labais priekšlikums veicināt mājas interneta lietotāju izplatību, saņemot no VID par datoru samaksātā nodokļa atlaidi (tāpat kā no mācību naudas vai zobārsta pakalpojumiem), kā to dara ārzemēs.

I. Freibergs: - Projekts tiešām bija apstājies, jo bija dažādi pārpratumi, bet asociācija to atkal aktivizēja un tagad lieta kustas uz priekšu. Pašlaik Finanšu ministrija ir pieprasījusi novērtējumu, cik vienā mājsaimniecībā vidēji maksā šāda aparatūra, lai varētu aprēķināt izmaksas.

- Vai ir runa par jauniem datoriem (ar kādiem parametriem), vai tie būs lietojami platjoslas internetam?

A. Virtmanis: - Nosacījumi vēl nav izstrādāti.

I. Freibergs: - Ja viss izdosies, kā plānots, nodokļu atlaide varētu būt no maksimālās summas Ls 300.

- Reira kungs, piedaloties valdības sēdēs, jūs droši vien dzirdat arī informāciju, vai tiek gatavoti priekšlikumi nozares uzņēmējdarbības veicināšanai.

J. Reirs: - Mūsu uzdevums ir e-pārvaldes lietas, mums jāveido rīki, nevis jāraugās, kur ir kāda neprecizitāte valsts pārvaldes lietās. Mums jāveido sistēma, kas likvidētu šīs lēnās procedūras, rindas, iedzīvotāju laika šķērdēšanu, saņemot izziņas, kas jau ir valsts reģistros. E-iepirkumu sistēma, e-paraksts – tas likvidēs šīs nepilnības. Tiesa, informācijas tehnoloģijās izrāviens ir ļoti labs. 2005. gada IKT attīstības tempi bija straujāki nekā tautsaimniecībā kopumā. Ņemot vērā, ka E-lietu ministrija bija lielākais pasūtītājs, mēs arī ļoti labi stimulējam šī sektora izaugsmi.

J. Lelis: - Mēģinājām asociācijā apspriest jautājumus par valsts lomu, par to, kā varētu izmantot valsts iespējas privāto uzņēmumu attīstībā. Te saskaramies ar problēmu, ka Latvijai ir viszemākais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, un no tā vismazākais procents (uz vienu iedzīvotāju) salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm tiek atvēlēts zinātnei un izglītībai. Tāpēc rodas problēmas ar augstskolu pasniedzējiem, ar zinātniekiem, nav tilta (starpslāņa) starp zinātni uz ražošanu. Trūkst zinātnieku, kas varētu ģenerēt idejas uzņēmumiem. Valsts varētu koordinēt, tieši kur un ko var darīt.

 

 

Vai valsts palīdz izveidot rentablu IKT uzņēmumu?

- Satiksmes ministrija uztur arī kontaktus ar nozares uzņēmumiem, tā kā jums ir visas iespējas noskaidrot, kā veicināt uzņēmējdarbību un kā nodrošināt nozares attīstību (arī valsts interesēs!).

R. Bergmanis: - Satiksmes ministrija vienmēr ir atbalstījusi konstruktīvu dialogu ar nozares uzņēmumiem un asociācijām. Ministrijai jebkuri normatīvo dokumentu projekti (MK noteikumi, koncepcijas utt.) jāsaskaņo ne tikai ar citām valsts pārvaldes institūcijām, bet arī ar nozares uzņēmumu asociācijām. Diemžēl ir gadījumi, kad atsevišķi uzņēmumi savu interešu lobēšanai izmanto asociācijas vārdu un pasniedz savu viedokli kā visas asociācijas viedokli. Līdz ar to, manuprāt, zūd asociāciju jēga, jo tās taču tiek veidotas, lai izteiktu un aizstāvētu visu biedru viedokli un intereses. Līdzīgi veidojas sadarbība arī ar Darba devēju konfederāciju un Trīspusējo nacionālo padomi, kuras līdz šim arī vienpusēji paudušas atsevišķu lielo uzņēmumu viedokli. Rezultātā arī ir lēns elektronisko sakaru nozares likumdošanas vides sakārtošanas process.

- Lattelekom vairākas reizes ir pieprasījis radiofrekvenču (CDMA) diapazonu, lai varētu sniegt ciparu telefonijas un interneta pakalpojumus saimnieciski neaktīvos Latvijas nostūros. Šie resursi tika atteikti. No vienas puses, valsts pieprasa pilnīgu Lattelekom tīkla ciparizāciju, no otras puses, šajās vietās netiek dota iespēja to izdarīt, nepamatoti nepaaugstinot izmaksas.

R. Bergmanis: - Vēlos precizēt, ka Lattelekom zaudēja regulatora organizētajā konkursā par šo frekvenču diapazonu, nevis vienkārši saņēma atteikumu. Acīmredzot Lattelekom nebija pietiekami pārliecinoši sagatavojis pieteikumu konkursam.

Līdz šim Lattelekom nostāja bija: - Ja mums neko nedod, mēs nevaram ciparizāciju pabeigt! - Tagad viņi ziņo, ka tomēr to darīs, un jau ir apsolījuši līdz 2007. gada beigām pabeigt ciparizāciju visā valstī. Tātad iznāk, ka viņi visu laiku ir bijuši tam gatavi, bet gaidījuši kaut ko no valsts.

- Bet, ja jūs būtu uzņēmējs, vai jūs uzņemtos nerentablu biznesu?!

R. Bergmanis: - Manā skatījumā tomēr, ja Ludzas rajona vidējā rēķina summa ir virs 7–8 latiem mēnesī un Ludzas pilsētā tā ir mazāka, tad kur gan ir (Latgalē!) šie nerentablie klienti! Manuprāt, tādu nav. Varētu būt vienīgi peļņu nenesošs klients.

- Runa ir nevis par rēķiniem, bet par jaunu ciparu līniju ierīkošanas izmaksām attālās mājsaimniecībās. 

R. Bergmanis: - Satiksmes ministrija jau 2003. gadā ir paudusi nostāju, ka operatoriem beidzot jāsāk kopēji izmantot infrastruktūra, nevis katram jābūvē sava. Arī Elektronisko sakaru likumā un ES direktīvās ir iestrādāti infrastruktūras kopējās izmantošanas principi. No otras puses, - ko Lattelekom būtu darījis, ja viņi būtu saņēmuši šo frekvenci?! Diez vai viņi būtu būvējuši jaunu infrastruktūru, jo arī gala iekārtas taču nav vajadzīgajā formātā. Visticamāk tie būtu atsevišķi pasūtījumi ražotājam. Rezultātā tas novestu pie lielākām izmaksām un attiecīgo pakalpojumu nepieejamības lielo tarifu dēļ. No otras puses, uzliekot universālā pakalpojuma saistības tikai Lattelekom un neveidojot konkursu, mēs jau nostādām Lattelekom priviliģētā situācijā.

- Bet bija taču doma rīkot konkursu.

A. Virtmanis: Šī doma nav atmesta. Tomēr Lattelekom nevar prasīt, lai valsts kompensē jebko, ko viņi ierīkos. Lattelekom ir jāpierāda, ka tas ir pārāk liels finansiāls apgrūtinājums, un mums ir  prasība, lai viņi arī attālās abonentu līnijas pieslēdz visefektīvākajā veidā. Tas nozīmē, ka viņi nevis nosaka jebkuru cenu, bet rīko cenu aptaujas, meklē lētākus variantus sadarbībā ar citiem operatoriem, piemēram, nodrošinot pieslēgumu caur Triatel mobilā tīkla fiksēto pieslēgumu. Tagad, kad Lattelekom nopircis MicroLink, šis uzņēmums var nodrošināt kvalitatīvu bezvadu piekļuvi, viņu rīcībā jau ir frekvenču resursi (piemēram, 3,5 un 3,6 GHz diapazons, kas Eiropā ir ļoti populārs interneta pieslēgumiem, jo tas ir arī Wi-MAX standartam izmantojams diapazons).

R. Bergmanis: - TeliaSonera grupas uzņēmumi Latvijā - Lattelekom, LMT, Telia Latvija un vēl pāris - visi kopā spēj nodrošināt ļoti lētus pieslēgumus lietotājiem laukos, jo mobilo telefonu var dabūt par vienu latu. Vēl tikai jānopērk priekšapmaksas sarunu karte par Ls 0,75 vai Ls 0,50 un – uz priekšu! Tādējādi tiktu nodrošināts minimālais, ko lietotājs varētu iztērēt, tikai saņemot zvanus, - līdz Ls 2 (ar visu aparātu). Turpretī  fiksētās līnijas ierīkošanai pilsonei X esot nepieciešami 2662 lati! Līnijas ierīkošanas rindā gaidot vēl aptuveni 15 000 klientu. Kur te ir valstiskā domāšana attiecībā uz universālā pakalpojuma sniegšanu!

- Kā zināms, ne jau visus pakalpojumus var nodrošināt ar mobilo tīklu un par diviem latiem, un acīmredzot pilsonei X un minētajiem 15 000 klientu ir citas vajadzības.

A. Virtmanis: -  Šī spēle ar universālo pakalpojumu, protams, ir nedaudz apsūnojusi. Sākotnēji tā bija pilnībā balstīta uz fiksēto piekļuvi, jo šī ES koncepcija tapa laikā, kad mobilie vēl tik ļoti nedominēja tirgū kā tagad. Veicot šo tirgu analīzi, var redzēt, ka Eiropas Komisijā joprojām netiek atzīts, ka mobilais telefons ir pielīdzināms fiksētajam kā tā aizvietotājs. Tie tiek dalīti dažādos tirgos.

Frekvences bezvadu fiksēto līniju ierīkošanai Lattelekom neieguva tāpēc, ka neuzvarēja konkursā, jo nespēja pierādīt un ekonomiski pamatot konkursa komisijai, kāpēc viņiem tās nepieciešamas. Mans personiskais viedoklis ir: ja Lattelekom būtu saņēmis šo frekvenci konkursa kārtībā, tad valsts viņiem nekādas kompensācijas par universālo pakalpojumu lietotāju pieslēgšanai nesniegtu, jo tam nebūtu pamata – viņiem jau būtu iespēja izvēlēties attiecīgas tehnoloģijas, kas samazina izmaksas.

 

Vai EK liks platjoslas internetu universālā pakalpojuma grozā?

A. Virtmanis: - 2006. gadā EK pārskata visu regulēšanas ietvaru. Iespējams, būs izmaiņas gan tirgus definēšanā, gan pieejā, jo bija inicializēta tēze, ka universālais pakalpojums ir ne tikai vienkāršā iespēja piezvanīt un saņemt izsaukumus, sūtīt faksus, bet arī funkcionālais internets (precīzi nedefinēts jēdziens). Latvijas analogajā tīklā minimums, kas tiek definēts, ir 9 600 bit/s. Visi zina, ka ar to praktiski neko nevar iesākt. Tāpēc tiek diskutēts par iespēju piesaistīt arī platjoslas internetu šim universālā pakalpojuma grozam.

I. Freibergs: - Platjoslas definīcija (frekvenču diapazons) vēl nav skaidri noteikta.

R. Bergmanis: - Tikai vienā vietā ITU dokumentos ir definēta platjosla ātruma ziņā, un tie ir 256 kbit/s.  

A. Virtmanis: - Eiropa izdarīja viltīgu gājienu: viņi par platjoslu pieņēma 144 kbit/s. Tā varam dabūt labu statistiku: vai nu saskaitot reālos platjoslas pieslēgumus, vai pazeminot latiņu. Ja pazeminām latiņu, tad sanāk daudz vairāk platjoslas pieslēgumu.

R. Bergmanis: - Īrijas valdība pieņēma lēmumu atdot ar ERAF naudu līdzfinansēto platjoslas projektu elektrokompānijai, lai radītu alternatīvu monopolistam. Tomēr pa elektrolīnijām nav iespējams pārraidīt vairāk nekā 144 kbit/s. Tāpēc Īrija savas prezidentūras laikā, īpaši pēdējos mēnešos, ļoti intensīvi uz katru sēdi virzīja dokumentus, lai paspētu saskaņot 144 kbit/s kā zemāko platjoslas ātrumu. Cik atceros, viņi tomēr nedabūja to cauri, tādēļ palika spēkā 256 kbit/s.

A. Virtmanis: - Skandināvijā noteikti dominē priekšstats, ka platjosla lejupielādē ir vismaz no 1Mbit/s un vairāk.

J. Lelis: - Mēs asociācijā arī uzskatām, ka būtu jāsāk ar 1 Mbit/s. Kad gatavoja ISDN un izstrādāja 2B+D tehnoloģijas, tas bija ātrums, kuru piedāvāja kā iespēju pieslēgties, izmantojot toreizējo tehnoloģiju.

A. Virtmanis: - Atšifrējums ir vienkāršs: standarts ciparu kanālā ir 64 kbit/s, 2B nozīmē, ka ir divi pamatkanāli, 2x64 + signalizācijas kanāls 16 kbit/s, t. i., 128 + 16 = 144.

J. Lelis: - 144 kbit/s ir iestrādāti visās telekomunikāciju tehnoloģijās. Tas nozīmē, ka pašreizējās iekārtas, kuras ražotas pirms 10 gadiem, ir bāzētas uz šādas tehnoloģijas.

A. Virtmanis: - Eiropas parlaments konstatēja, ka universālajā pakalpojumā, kas tiek piedāvāts kā pakalpojumu grozs par pieņemamu cenu, tomēr vēl īsti neiekļaujas platjoslas internets, jo vairumam Eiropas iedzīvotāju tas vēl nav vitāli nepieciešams. Tieši tāpēc piedāvāja atlikt šo tēzi par platjoslas pieslēguma iekļaušanu universālajā pakalpojumā kā obligāti piedāvājamo. Dabiski, ja tas parādītos direktīvā, arī Latvijai būtu jādefinē šāda saistība.

 

 

Par likumu un spēles noteikumiem

- Daudzus spēles noteikumus varētu sakārtot Elektronisko sakaru likuma grozījumi. Dzirdams, ka tas gan joprojām neesot atvērts labojumiem.

R. Bergmanis: - Likumu uzskata par atvērtu brīdī, kad Ministru kabinets apstiprina grozījumus un likuma grozījumu projekts ir iesniegts Saeimā.

- Pašreizējā likumā ir ļoti daudz nepilnību, neapmierinātu prasību, arī pretrunu. Piemēram, par VITA un tās ekskluzīvajām tiesībām uz valsts informācijas tīkla pasūtījumiem. Kad darbojās iepriekšējie likuma grozījumi, valsts pasūtījuma konkursos bija iespēja piedalīties arī privātajiem uzņēmumiem. Pašreizējā versijā šādu tiesību nav.

R. Bergmanis: - Man joprojām nav skaidrs, kāda ir VITA ekskluzīvo tiesību būtība. 2003. gada novembrī saskaņā ar attiecīgajos likumos noteikto, ka aģentūrām jāpārtop par komercsabiedrībām, aģentūra VITA tika pārveidota par komercsabiedrību. Kādēļ tagad vēršas pret VITA priviliģētajām tiesībām? Tikai dēļ šī statusa komersants (visiem komersantiem jābūt ar vienādām tiesībām piedalīties konkursos), jo ir bažas, ka VITA uz valsts rēķina kaut ko pelnīs. Drīzāk jādiskutē par ko citu – vai daži uzņēmumi, izmantojot dempinga cenas, necenšas panākt, lai valsts būtu viņu vienīgais klients? Varu nomierināt: Satiksmes ministrija patlaban strādā, lai pārveidotu VITA par aģentūru, lai tā tiešām varētu pildīt tikai valstiskās funkcijas.

- Nav jau runa par pelnīšanu, bet par iespēju konkursā piedalīties arī citiem uzņēmumiem.

R. Bergmanis: - Citi uzņēmumi var piedalīties konkursos arī tagad, neredzu problēmas. Vēlētos atzīmēt, ka pēdējos konkursos tieši VITA ir palikusi ārpus uzvarētāju loka, piemēram, konkursā par elektronisko parakstu. Elektroniskajos sakaros ir publiskie tīkli, publiskie pakalpojumi un ir valsts intereses, kuras jānodrošina, izmantojot valsts drošos elektronisko sakaru tīklus. Jebkurā valstī un sabiedriskajā iekārtā ir t. s. valdības sakari, kas nodrošina valdībai nepieciešamo sakaru apjomu vajadzīgajā kvalitātē, ar noteiktu drošības līmeni. Citās valstīs tas ir pats par sevi saprotams, tikai Latvijā par šo jautājumu diskutē.

- Runājot par drošību, VITA nav industriālā drošības sertifikāta, bet Lattelekom tāds ir. Diez vai bez šāda Satversmes aizsardzības biroja izsniegta sertifikāta var piedalīties, piemēram, Ģenerālprokuratūras konkursā.

R. Bergmanis: - Valsts drošības institūcijas (īpaši SAB) nemaz neizmantotu VITA pakalpojumus, ja tai nebūtu atbilstošu drošības risinājumu. Un šīs prasības ir stipri augstākas, nekā Lattelekom varētu nodrošināt. Lattelekom, protams, vēlas iegūt valsti par savu vienīgo klientu. Ir virkne MK noteikumu, kuri šobrīd nav izstrādāti un kuri nav spēkā: nav informācijas klasifikācijas, nav noteiktas tās drošības pakāpes un specifiskie iestāžu uzdevumi. Ja Lattelekom ir iegājis valsts pārvaldē ar savu publisko pakalpojumu, attiecīgā ministrija, piemēram, Satiksmes ministrija, dos prasības Lattelekom. Cena momentā trīskāršosies. Nekas nav dārgāks par drošas informācijas pārraidi! Kāpēc mocīties ar klientiem, ar pretenzijām un rēķiniem. To visu nākotnē nodrošinās ārpakalpojumi, bet klients valsts būs vienmēr, tā maksās no budžeta, un tās būs desmitkārt lielākas summas.

 

Izglītota informācijas sabiedrība

- Mūsu kopējais mērķis ir paplašināt informācijas sabiedrību, iekļaut tajā pēc iespējas dažādākus iedzīvotāju slāņus, likvidēt digitālo plaisu un neatstumt nevienu, kas vēlas mācīties. Tāpēc arī pēdējā laikā Latvijā iesākti vairāki nozīmīgi izglītības projekti, kuriem ir gan ES struktūrfondu, gan Latvijas uzņēmumu un asociāciju atbalsts. Viens no tiem ir projekts Latvija@Pasaule. Tā sadaļa – projekts EQUAL - paredzēta tieši bezdarbnieku apmācībai. Kādi ir pirmie rezultāti?

I. Freibergs: - LIKTA asociācija iniciēja projektu Latvia@Pasaule 2004. gada beigās, un tas turpināsies arī nākamajos gados, līdz aptvers visu Latviju. Mērķis ir sākt datorapmācību no pašiem pamatiem – kā darboties ar peli, kā pieslēgties internetam, kā nosūtīt e-pastu utt. Svarīgi, lai būtu motivācija mācīties. Piemēram, Valmierā pensionāru klubs raksta atmiņas. Viņi saprot, ka ne tikai mazdēliņš var datorā spēlēt spēles, bet arī vecvecāki to var lietderīgi izmantot. Vēlāk viņi iemācīsies lietot arī vienkāršākus e-pakalpojumus, piemēram, aplūkot bankas konta atlikumu, pārskaitīt telefona rēķinu internetbankā u. c.

Kas attiecas uz EQUAL projektu, 75 % no tā finansē ES fondi, bet 25 % līdzekļu investē Latvijas valsts, – šajā gadījumā Labklājības ministrija, jo projekts paredzēts bezdarbnieku apmācībai, lai nodrošinātu viņiem vismaz elementāras datorprasmes. Tie, kuriem tas šķitīs perspektīvi, vēlāk varēs iestāties padziļinātos kursos, iemācīsies ievietot CV elektroniski, lai varētu vieglāk sameklēt piemērotu darbu. Mērķis ir līdz 1. jūlijam apmācīt 8000 bezdarbnieku. Tagad pirmais posms ir noslēdzies – esam apmācījuši 1000 cilvēku Krāslavas, Preiļu, Valmieras, Ventspils rajonā. Vēl 1000 cilvēku ir apmācīti plašāka projekta Latvia@Pasaule kontekstā, kur apmācām arī citas iedzīvotāju grupas: mazo uzņēmumu darbiniekus, pašvaldību un medicīnas darbiniekus, pensionārus. Šīs apmācības ļāva organizēt finansiālais atbalsts no Hansabankas un Microsoft. Valmierā, piemēram, bija pieteikušies ļoti daudzi slimnīcu darbinieki, medmāsas, ārsti, arī pašvaldību darbinieki. Projekta ietvaros sagatavoti vairāk nekā 200 pasniedzēju, kas šobrīd māca septiņos Latvijas rajonos. Sagatavoti visi mācību materiāli latviešu un krievu valodā, izstrādāta apmācības organizācijas un sertifikācijas procedūra. Var redzēt, ka 2006. gadā šis projekts iegūs plašu vērienu. 24. janvārī LIKTA parakstīja vienošanos ar LMT par atbalstu projektam trijos rajonos, februāra sākumā tika saņemta pozitīva atbilde no Rīgas Domes par projekta sākšanu Rīgā. Martā sadarbībā ar Ogres pašvaldību plānots sākt projektu arī šajā rajonā. Līdz gada beigām, domājams, projekts būs aptvēris vismaz pusi Latvijas teritorijas.

- Vai var uzskatīt, ka arī tie, kuri šī un citu projektu ietvaros mācās datorzinības no nulles, ir informācijas sabiedrības locekļi?

I. Freibergs:- Tā drīzāk ir viņu ievadīšana šajā sabiedrībā, tādējādi viņiem var uzskatāmi parādīt, ko iespējams sasniegt, bet vēl daudz jāmācās. Svarīgi, kur un cik aktīvi viņi iegūtās zināšanas izmantos nākotnē.

- Kā jau tika minēts, problēmas Latvijā ir ne tikai ar elementāru datorapmācību, bet arī ar IKT izglītību augstskolās.

J. Lelis: - Inženieru zinātniskā grāda vairs nav, jo, lai izstrādātu inženiera diplomu, jābūt sešu mēnešu praksei kādā nozares uzņēmumā, bet tie  šobrīd nav īpaši atsaucīgi. Otra problēma – trūkst jaunu pasniedzēju. Mēs ar Andri Virtmani esam jaunākie docenti Elektronikas un telekomunikāciju fakultātē. Ir gan daži jauni stundu lektori, bet viņi nav ieinteresēti iegūt augstākus zinātniskos grādus. Viss balstās uz entuziastiem. Daži studenti gan vēlētos iegūt augstāku grādu, bet viņus māc bažas par atalgojumu. Tāpēc uz RTU brauc strādāt pasniedzēji no citām valstīm, piemēram, no Pēterburgas. Toties mūsu studenti no Rīgas brauc strādāt uz Holandi un Angliju, jo tur ir pieprasījums.

Ministru kabinets pieņēmis lēmumu, ka no ERAF sociālā fonda cilvēku resursiem izdalīs 2/3 līdzekļu. Tos iespējams izmantot laboratoriju aprīkošanai, programmām, mācību literatūras sagatavošanai un izdošanai, izglītībai. Diemžēl no Eiropas fondiem nevar apmaksāt pasniedzēju algas. Tā kā studentu mācīšana jau kļūst par hobiju.

- Ļoti svarīgs notikums paredzēts no 11. līdz 13. jūnijam, kad Rīgā būs ES mēroga konference IKT integrācija sabiedrībā.  Kāpēc tā notiks tieši Rīgā un kā tā varētu ietekmēt Latvijas informācijas sabiedrības attīstību?

J. Reirs: - Tas, ka par konferences norises vietu izraudzīta tieši Latvija, skaidri apliecina, ka to neļautu rīkot valstij, kura ieņem pēdējās vietas informācijas sabiedrības rādītājos. Liela uzmanība tiks veltīta IKT risinājumiem, kuri nepieciešami cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un citām iedzīvotāju grupām, veicinot viņu iekļaušanos sabiedrībā. Svarīgs jautājums ir arī e-prasmes, lai iedzīvotāji attālākajos reģionos nevairītos lietot datorus un jaunās tehnoloģijas. Līdz ar konferences rīkošanu e-iekļaušana uzskatāma par Latvijas nacionālo IKT prioritāti  2006. gadam.

R. Bergmanis: - Pilnīgi piekrītu Reira kunga teiktajam, ka neviena starptautiska organizācija neuzticas valstij, kurai nav labu rādītāju attiecīgajā nozarē un augsta prestiža. Arī sakaru nozarē bija vairākas reģionālās sadarbības konferences  Latvijā, šogad tiek plānotas vismaz divas – vienu organizē asociācija LIKTA, otru – ministrija. Nākamā gada beigās Latvijā tiek plānota liela ITU konference par platjoslām, LIKTA IT&T Baltija konference u. c.

J. Reirs: - Tas pierāda, ka Latvijai ir lielisks e-potenciāls. Tikai vairāk vajag ticēt pašu spēkiem, nevis novecojušiem reitingiem.

  

Gunta KĻAVIŅA

 

 

* LIKTA – Latvijas Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju asociācija

** LTA – Latvijas Telekomunikāciju asociācija