Silīcija ieleja. No garāžas līdz tehnoloģiju milzim

Silīcija ieleja (Silicon Valley) pirmoreiz minēta 1971. gadā ASV žurnālista Dona Haflera rakstu sērijā nedēļas laikrakstā Electronic News (Elektronikas jaunumi) par pusvadītāju industrijas attīstību rajonā netālu no Paloalto. Angļu valodā silicon ir silīcijs - materiāls, kuru plaši lieto pusvadītāju un datoru industrijā, bet Valley ir atsauce uz Santa Klāras ieleju. 1970. un 1980. gados angļu valodā bieži vien tika lietots kļūdains apzīmējums - Silicone Valley, kas burtiskā tulkojumā nozīmē Silikona ieleja. Silikons ir materiāls, kuru izmantoto implantu veidošanā. Arī Latvijas presē nepareizais Silīcija ielejas nosaukums lietots apmēram divas reizes biežāk nekā pareizais.

Agrāk un tagad

Sākotnēji ar Silikona ieleju apzīmēja Santa Klāras apgabalu, bet vēlāk - apvidu, kas atrodas Sanfrancisko pussalā Stenforda universitātes apkārtnē. 2001. gadā Silīcija ielejā 1500 kvadrātjūdžu teritorijā dzīvoja 2,5 miljoni iedzīvotāju, no kuriem trešdaļa dzimusi ārpus ASV robežām, 43 procentiem iedzīvotāju bija vismaz augstākā izglītība. Silīcija ieleju var uzskatīt par augsto tehnoloģiju attīstības sirdi.

Līdz 20. gadsimta vidum šis lauksaimnieciski bagātais rajons bija pazīstams ar aprikozēm un valriekstiem. Tagad tā ir mājvieta vairāk nekā pusei pasaules varenāko informācijas un datortehnoloģiju uzņēmumu. Firmu koncentrācijas un skaita ziņā Silīcija ieleja ieņem pirmo vietu ASV, un tajā risinās pasaules IT likteņi.

1950. gadu beigās Pentagona milzīgie asignējumi jaunu tehnoloģiju izstrādei bija iemesls arī valsts investīcijām tehnoloģiskajā sektorā. 1960.-1970. gados Silīcija ielejas attīstības galvenais faktors bija integrālo mikroshēmu ražošana. No 1959. līdz 1976. gadam ASV pusvadītāju industrijā tika izveidotas 45 jaunas firmas, no tām 40 birojus un pētniecības laboratorijas bija izvietojušas Silīcija ielejā - teritorijā starp Sanhosē un Sanfrancisko. 1985. gadā, kad integrālās shēmas masveidā sāka ražot Japāna, tas kļuva jūtams arī Silīcija ielejā. 1970.-1980. gados izvērsās personālo datoru ražošana. Darbavietu skaits Silīcija ielejā no 100 000 1975. gadā palielinājās līdz 276 000 1990. gadā, bet uzņēmumu skaits pieauga vairāk nekā trīsarpus reižu – līdz 3000. Pēdējais lielais Silīcija ielejas uzplaukums saistāms ar interneta tehnoloģiju rašanos 1990. gadu beigās. Silīcija ieleja globālā tīkla attīstībai saņēma vislielākās valsts investīcijas visā tās pastāvēšanas laikā.

 

Silīcija ielejas pirmā zvaigzne

Viss sākās, pateicoties Stenforda universitātei. To 1891. gadā savā īpašumā dibināja gubernators Lelands Stenfords. Laika gaitā Stenforda universitāte kļuva par vienu no labākajām ASV. Lai gan uzskata, ka universitātes profesoram Frederikam Tērmanam bijusi izšķirošā loma tagadējās Silīcija ielejas izveidē, veterāni, piemēram, Hevlets Pakards, domā, ka tās pirmā zvaigzne ir Lī de Forests.

De Forests ieceļoja Paloalto 1910. gadā. Viņš strādāja turienes federālajā telegrāfa uzņēmumā. 1906. gadā de Forests bija izgudrojis vakuuma lampu - audionu, kuru varēja izmantot par pastiprinātāju starptautiskajos telefona sakaros. Par izgudrojumu viņš saņēma 50 000 dolāru. 1916. gada sākumā viņš pilnveidoja audionu tā galvenā uzdevuma veikšanai - augstfrekvences signāla ģenerēšanai radiotelefonijas sakaros. 1916. gada nogalē de Forests sāka eksperimentu sēriju, kurā izmēģināja sakarus ar Kolumbijas Fonogrāfa laboratoriju (Columbia Phonograph Laboratories), izmantojot audionu par radioraidītāju. Pēc de Foresta vārdiem, radiotelefona aprīkojums sastāvēja no divām vakuuma triodēm (oscillion tubes), kuras tika izmantotas par augstfrekvences signāla ģeneratoriem.

1912. gadā telegrāfa uzņēmuma pētnieki pirmoreiz par signāla pastiprinātāju izmēģināja vakuuma elektronu lampu. Šo notikumu uzskata par elektronikas laikmeta sākumu, un tas pavēra ceļu tādiem izgudrojumiem kā radio, televīzija, radars, ierakstu lentas, datori. Lī de Foresta darbu finansiāli atbalstīja arī Stenforda universitātes vadība.

 

Stenforda universitātes loma

Izšķiroša loma augsto tehnoloģiju rūpniecības attīstībā Silīcija ielejā gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara bija profesoram Frederikam Tērmanam, Stenforda universitātes absolventam. Stenforda universitātes administrācija mēģināja celt mācību iestādes prestižu, uzaicinot tajā strādāt spējīgākos ASV Austrumu krasta speciālistus, arī Frederiku Tērmanu no Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta.

Daži no uzaicinātajiem sāka veidot savas firmas Stenforda universitātes apkaimē, starp tiem arī Viljams Hevlets un Deivids Pakards (William Hewlet, David Packard). Hevlets bija izgudrojis un izveidojis audiooscilogrāfu. Tērmans pierunāja arī Pakardu, kurš bija strādājis General Electric, kopā ar Hevletu izveidot komerciālu audiooscilogrāfa modeli. 1937. gadā nelielā firma sāka darbu slavenajā garāžā Paloalto. Viņu izveidotais audiooscilogrāfs bija bāze vēlāk ievērojamās Volta Disneja studijas 1939. gadā veidotajai filmai Fantāzija. Patlaban Hewlett Packard ir multinacionāls uzņēmums, kas ražo datorus, elektroniskās mērierīces un aprīkojumu, ar īpašu vadības stilu. Tā vadība joprojām uzskata, ka izglītība ir visa atslēga, un iegulda lielas investīcijas darbinieku izglītībā.

1937. gadā fizikas profesors Viljams Hansens kopā ar brāļiem Sigurdu un Raselu Varianiem izgudroja elektronu lampu, ar kuras palīdzību, izmantojot elektrisko lauku, varēja ģenerēt augstu frekfenču laukus. Otrā pasaules kara laikā brāļiem Varianiem tika atļauts bez maksas strādāt Stenforda laboratorijā, lai izveidotu klistronu elektronu lampas, ar kurām varēja radīt mikroviļņu radiāciju. Ar laiku Stenforda laboratorija bija saistīta ar visām apkaimes kompānijām, un visi ieguldījumi atmaksājās ar uzviju.

Otrā pasaules kara laikā Tērmans nodibināja ciešus kontaktus ar Vašingtonu un panāca, ka valsts noslēdza kontraktus ar Stenfordu un tās apkārtnes kompānijām. 1946. gadā ASV Rietumu krastā tika izveidots Stenforda Pētniecības institūts. Tajā tika radīts pasaules pirmais skaitļotājs, 30 tonnu smagais ENIAC. 70. gados Bobs Metkalfs (Bob Metcalf) un Deivs Bugs (Dave Boggs) izgudroja Ethernetu (Ethernet). Bobs bija 3Com dibinātājs, žurnāla InfoWorld žurnālists.

1950. gados Stenforda universitātei bija finansiālas problēmas. Universitātei bija 3240 hektāru brīvas zemes, bet trūka līdzekļu straujai attīstībai. Lelandam Stenfordam nebija tiesību pārdot zemi, taču nepastāvēja nekāds aizliegums to iznomāt, un tā tapa Stenforda industriālais parks. Mērķis bija iznomāt zemi firmām, ar kurām Stenforda universitātei būtu izdevīgi sadarboties un kurām savukārt būtu noderīgi universitātes speciālistu pētījumi. Pirmie sadarbības līgumus slēdza Varian Associates, General Electric, Eastman Kodak u. c.

1951. gadā sāka veidot Stenforda pētījumu parku - nelielu industriālu ēku sērijas, kuras par zemu cenu izīrēja ražotājiem un kuras tagad varētu nosaukt par tehnoloģiskajiem inkubatoriem. Labs piemērs jaunizveidoto kompāniju ciešajām saitēm ar universitāti ir 1956. gadā dibinātā Lockheed Aerospace Co, kura palīdzēja universitātē izveidot Kosmosa un aviācijas departamentu aviācijas un kosmosa apguves speciālistu apmācībai. Tas sekmēja arī citu, tagad tādu ievērojamu uzņēmumu kā IBM (1952), NASA (1958), Xerox (1970) ienākšanu Silīcija ielejā 

1958. gadā Tērmans kļuva par Stenfordas viceprezidentu, universitātē tika izveidots arī Ķīmijas departamants. Ar Ķīmijas departamentu saistītās firmas Synvar, Zoecon un ALZ bija pirmās, kas Silīcija ielejā aizsāka zāļu izplatīšanas un kukaiņu apkarošanas līdzekļu biznesu.

 

Pusvadītājus izgudroja pirms pusgadsimta

1955. gadā bijušais Stenforda universitātes absolvents Viljams Šoklijs (William Shokley) kopā ar talantīgākajiem Austrumu krasta zinātniekiem Bella laboratorijā, izmantojot silīciju kā materiālu, kuram dažus apgabalus varēja izveidot kā strāvas vadošus, bet citus - kā izolatorus, izstrādāja Šoklija tranzistoru. Tādēļ šie materiāli ieguva nosaukumu – pusvadītāji. To izgudrošana bija lieliska iespēja aizstāt elektronu lampas ierīcēs, kurās lampas bija to sastāvdaļa, līdz ar to ievērojami samazinot daudzu ierīču gabarītus.

Inženieri Gordons Mūrs, Šeldons Roberts, Eižens Kleiners, Viktors Griničs, Juliuss Blanks, Džīns Hoarns un Džejs Lāsts atklāja, ka silīcijs ir izdevīgāks materiāls pusvadītāju ražošanai nekā Šoklija lietotais germānijs. 1957. gadā viņiem pievienojās neilgu laiku ar Šokliju kopā strādājušais inženieris Roberts Noiss, un 1958. gadā netālu no Stenfordas viņi nodibināja kompāniju Fairchild Semiconductor. Tā bija pirmā, kas masveidā ražoja silīcija čipus, kurus izmantoja mikroizmēru ierīcēs. Uz tās bāzes vēlāk izveidojās tagad plaši pazīstamie uzņēmumi Intel, Signetic (tagad Philips Semiconductors), National Semiconductors, AMD, izveidojot pusvadītāju industrijas pamatu, un, kurus vēlāk apvienoja nosaukums Silīcija ieleja. 

 

1960. gados pārsvarā tika ražotas nelielas dažādu čipu sērijas, kuru pašizmaksa bija samērā augsta. 1970. gadā Gordons Mūrs, Roberts Noiss ar biznesmeņa Artura Roka atbalstu nodibināja kompāniju Intel (sīsinājums no vārdiem integrated electronics), kuras specializācija bija ievietot pēc iespējas vairāk shēmu iespējami mazā čipā. 1979. gadā pusvadītāju čipus ražoja 16 uzņēmumi, pieci no tiem atradās Japānā. Intel pusvadītāju čipu integrālās mikroshēmas kļuva par industrijas standartu. Pieaugot ražošanas standartizācijai, čipu cena no 110 dolāriem 1975. gadā samazinājās līdz astoņiem dolāriem 1980. gadā. 1973. gadā Intel ieviesa CPU 8088 (computer processing unit - datora skaitļošanas ierīce) standartu. CPU iekārtu darbības ātrums strauji pieauga. Līdz ar čipu standartizāciju to ražošana izvērsās valstīs ar lētu darbaspēku, un jau 1986. gadā tos pārsvarā ražoja Japānā.

 

Personālo datoru dzimtene

1975. gadā daži studenti Menlo parkā nodibināja Homebrew Computer Club (pašsaliktu datoru klubu), lai eksperimentētu ar pašsaliktiem datoriem. Dibinātāju vidu bija arī Stīvs Vozniaks (Steve Wozniak), kurš, izmantojot čipu mikroprocesoru, bija konstruējis datoru un kluba biedru tikšanās reizēs to demonstrēja. 1976. gadā viņš kopā ar Stīvu Džobu (Steve Jobs) nodibināja kompāniju Apple Computer Džoba garāžā Kupertīno un izveidoja personālā datora modeli Apple I. 1977. gadā kompāniju sāka atbalstīt Intel mārketinga speciālists Maiks Markula (Mike Markkula), izveidojot firmai biznesa plānu un ieguldot līdzekļus, līdz 1977.gadā tika izstrādāts jauns veiksmīgs Apple II modelis.

1982. gadā personālo datoru tirgū ienāca IBM (International Business Corporation) un sāka dominēt ar modeli Big Blue - Lielais zilais. Microsoft izstrādātā disku operāciju sistēma DOS kļuva par industrijas standartu. Hewlett Packard pirmo personālā datora modeli sāka pārdot 1980. gadā. Līdz ar personālo datoru industriju lavīnveidīgi attīstījās arī tā perifēro ierīču - printeru, modemu, disku, tīklu, čipu, videospēļu – ražošana. 1990. gadu sākumā, kad personālos datorus un to sastāvdaļas sāka ražot arī citās vietās ASV un citās valstīs (pārsvarā Japānā), Silīcija ielejā sākās ražošanas krīze.

 

UNIX dzima pirms 25 gadiem

1981. gadā Stenforda universitāti beigušais Andress Behtolšeims (Bechtolsheim) sāka darbu Xerox pētniecības centrā Paloalto, lai izstrādātu jaunu, lietošanai vienkāršu tīklā strādājošu datoru. Vinods Kosla (Vinod Khosla), Bils Džojs (Bill Joy), Behtolšeims un Skots Maknīls (Scott McNealy) kopīgi izstrādāja operāciju sistēmas UNIX versiju un dibināja Sun (saīsinājums no vārdiem Stanford Univerity Network). Sun arī patlaban ir vadošā kompānija atvērto sistēmu programmatūras tirgū. 1984. gadā tajā ienāca arī Leonarda Bosaka (Leonard Bosack) un Sandras Lerneras (Sandra Lerner) dibinātā Cisco Systems. Bosaks bija Stenforda universitātes Datorzinātņu departamenta Datoru aprīkojuma nodaļas direktors, bet Sandra Lernere – universitātes Biznesa skolas datoru nodaļas direktore. Cisco pirmie produkti tika pārdoti 1986. gada martā. Tās izstrādāto tehnoloģiju izmantoja Stenforda universitātes pilsētiņas tīkla Sunet izveidei 1990. gadu beigās.

Interneta tehnoloģiju popularitāte strauji auga, pateicoties jaunām, ērtām pārlūkprogrammām. 1964. gadā RAND (saīsinājums no vārdiem research and development) – ASV pētījumu un attīstības institūts radīja stratēģisku risinājumu iespējamas komunikācijas problēmas atrisināšanai pēc atomkara. RAND pētnieks Pauls Barans (Paul Baran) piedāvāja decentralizēta komunikāciju tīkla modeli. RAND kopā ar Masačusetsas Tehnoloģisko institūtu un Kalifornijas universitāti Losandželosā sāka veidot tīklu, bāzējoties uz UNIX operāciju sistēmu. Laika gaitā projektā iesaistījās arvien vairāk un vairāk institūciju.

Pirmā tīkla stacija tika instalēta 1969. gadā. Decembrī jau bija izveidotas četras stacijas, kuras veidoja pirmo tīklu ar nosaukumu ARPANET par godu tā Pentagona sponsoram Advanced Research Project Agency. 1972. gadā ARPANET veidoja 39 stacijas - mezgla punkti. Pirmais tīkla komunikācijā lietotais standarts bija NCP- Network Control Protocol, kurš laika gaitā tika pārveidots par augstāka līmeņa standartu - TCP/IP. Tā kā ARPANET tīkls bija decentralizēts, tas varēja neierobežoti paplašināties, un tam pievienojās arvien vairāk tīklu. Saistīto tīklu kopumu sāka saukt par internetu (International network). Patlaban ir plaši attīstījusies viena no daudzajām interneta lietošanas iespējām - WWW (World Wide WEb), kuru 1990. gada novembrī kā universālo hiperteksta sistēmu formulēja Tims Bārners Lī (Tim Berners-Lee) un Roberts Kailo (Robert Cailliau) CERN (Centre Europeenne pour la Recherche Nucleair) konferencē Šveicē.

WWW realizē hiperteksta koncepciju, kas padara iespējamu no jebkura tīklam pieslēgta datora piekļūt uz citiem tīklā pieslēgtu datoru dokumentiem, izmantojot klienta-servera arhitektūru. Lietotājs, kurš vēlas piekļūt informācijai tīklā, izmanto WWW klienta pārlūkprogrammu, lai pieslēgtos serverim un iegūtu pieprasīto dokumentu, kas parasti iespējams apmēram sekundes laikā neatkarīgi no tā, kurā valstī atrodas serveris. Pirmās CERN izstrādātās pārlūkprogrammas (browser) varēja darbināt uz datoriem ar dažādām operāciju sistēmām, bet informācijas izvads sākumā bija tikai uz termināliem ar simbolu izvadu. 1992. gadā kopumā bija ap 50 serveru, kas atbalstīja HTTP (hypertext transfer protocol). 1993. gadā NCSA (National Center for Supercomputer Applications) studentu kopa Ilinoisas universitātē izveidoja pārlūkprogrammu Mosaic, kura darbojās uz Unix bāzētas X-Windows, kā arī Macintosh un PC operāciju sistēmā.

Džims Klārks (Jim Clark), bijušais Stenforda universitātes profesors, Silicon Graphic dibinātājs, uzaicināja vienu no galvenajiem pārlūkprogrammas Mosaic autoriem Marku Andresenu (Mark Andreesen) kopīgi dibināt Mosaic commucations, jo ticēja, ka internetā ar laiku varēs pārsūtīt un izmantot arī digitālos, audio un video datus, tikai jāizveido pārlūkprogramma, kas spēj šos datus attēlot. Nedaudz vēlāk tā tika pārdēvēta par plaši pazīstamo Netscape Commucations Corporation. Sākot ar 1993. gadu klienta-servera programmatūru sāka aizstāt web - aplikāciju programmas, ar kuru palīdzību klients varēja ne tikai piekļūt servera dokumentiem, bet arī mainīt to saturu. Kārtējo reizi krīzes apstākļos Silīcija ielejā izveidojās jaunas, nopietnas, revolucionāras kompānijas Sun, Cisco, Netscape, bet šoreiz - saistībā ar interneta tehnoloģiju attīstību.

Pēc 2006. gada janvāra datiem vadošo 50 Silīcija ielejas kompāniju skaitā ir: Hewlett-Packard, Intel, Sun Microsystems, Apple Computer, Cisco Systems, Oracle, CNF Transportation, Applied Materials, Solectron, 3Com, Silicon Graphics, National Semiconductor, Advanced Micro, Devices, Ross Stores, Varian Associates, Robert Half Int'l, LSI Logic, KLA Instruments, Granite Construction, Lam Research, Atmel, Adaptec, Cirrus Logic, Cadence Design, Adobe Systems, Cornerstone Propane, Informix, Altera, Electronic Arts, Intuit, Xilinx, Cypress Semiconductor, IDT, Novellus Systems, Bell Microproducts, Synopsys, Symantec, Acuson, Maxim Integrated , roducts, West Marine Products, Sanmina, Coherent, Linear Technology, Electronics for Imaging, Network Equipment Tech., Trimble Navigation, Cidco, ESS Technology, On Command, Credence Systems. Sekojot Silīcija ielejas piemēram, ievērojami tehnoloģiskie parki ir izveidojušies arī citur, piemēram, Silīcija aleja (Silicon Alley) Ņujorkā, Route 128 Masačusetsā, Tech Coast Ziemeļkalifornijā, Silīcija kalni (Silicon Hills) Teksasā, Bangalore Indijā, Dubajas internetpilsēta Apvienotajos Arābu Emirātos, Bezvadu ieleja (Wireless Valley) Zviedrijā, M4 corridor Lielbritānijā, Sophia Antipolis Francijā u. c. Vai arī Latvijā kādreiz varētu būt sava Silīcija ieleja?

Velta MIKA

 

Izmantotie avoti

http://www.netvalley.com/archives/mirrors/london_svhistory.htm

http://www.netvalley.com/svhistory.html

http://itc.ua/article.phtml?ID=9308

http://www.netvalley.com/donhoefler.html

http://www.jointventure.org/siliconvalley2010/images/2010cover.jpg

http://www.wwwebport.com/citygates/sv/sv96big.gif