Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Reiz bija...

Padomju Savienībā — labākās telefona centrāles

Ericsson firma sešdesmito gadu vidū Ļeņingradā sarīkoja semināru par telefona centrālēm ar programmēto vadību. Zviedru lektors pietiekami labā krievu valodā izskaidroja daudzus un dažādus papildpakalpojumus. — Jūs, piemēram, sarunājaties divatā un gribat šai sarunā iesaistīt trešo personu, — skaidroja lektors, — uzgrieziet ciparu 1, tad vēlamās personas telefona numuru un varēsiet sarunāties trijatā. Sēdi vadīja Padomju Savienības sakaru ministravietnieks Klokovs. Viņš, pusbalsī jokodamies, iebilda zviedru lektoram: — Mūsu centrāles ir labākas, mums nevajag nevienu ciparu papildus uzgriezt, trešais abonents pats pieslēdzas sarunai! — Zāli pāršalca skaļi klausītāju smiekli. Zviedru lektors nesaprata ironiju par Padomju Savienības sliktajām centrālēm, kurās tik tiešām sarunai pieslēdzās trešā persona. Viņa izpratnē steidzami vajadzēja darīt kaut ko tādu, lai pierādītu klausītājiem, cik labas ir modernās, Zviedrijā ražotās centrāles. Lektors, pārrunājis situāciju ar savu priekšniecību, paziņoja klausītājiem: — Jūs zālē esat 64 klausītāji. Mūsu firma apmaksā jums braucienu ar lidmašīnu uz Stokholmu un atpakaļ. Izbrauksim šodien pēcpusdienā, apskatīsim mūsu ražotās centrāles, rīt no rīta būsim atpakaļ un turpināsim semināru! Tagad Klokovam vajadzēja glābt situāciju. Nevarēja taču ārzemniekiem izstāstīt, ka braukšanai uz citu valsti vajadzīga mēnešiem gara pārbaude, saskaņošana ar Valsts drošības komiteju un 12 fotogrāfiju iesniegšana. Viņš samierinoši skaidroja, ka mēs ticam zviedru speciālistiem, cik labu tehniku viņi ražo, un nevajag šim nolūkam izšķiest firmas līdzekļus. Semināru var turpināt. Tā mums, klausītājiem, brauciens uz Zviedriju aizgāja gar degunu.

Kā kapitālisti māca būt disciplinētam

Mēs, divi rīdzinieki, bijām ieradušies Minhenē, lai apgūtu Siemens firmas ražoto centrāli ESK. Tādu bija paredzēts uzstādīt Rīgā. Pusdienas ēdām firmas viesu ēdnīcā. Atšķirībā no parastās ēdnīcas šeit nevajadzēja stāvēt pašapkalpošanās rindā. Kādu dienu izrādījās, ka mums ēdnīcā nav pasūtītas vietas. Vācu kolēģis, veikli sazinājies ar priekšniecību, izsauca divus taksometrus (pietiktu arī viena!) un aizveda mūs uz 20 km attālo restorānu Alpu kalnu pakājē. Nesteidzoties paēdām pusdienas, taksometri stāvēja un skaitīja maksu par gaidīšanu. Kad atgriezāmies Minhenē, vācu kolēģis piebilda: — Lūk, šo divu taksometru un restorāna rēķinu apmaksās tā persona, kura aizmirsa pasūtīt jums vietu ēdnīcā. Nākamreiz neaizmirsīs!

Somijā pārdevējs nesaprot dullos latviešus

Helsinku viesnīcā, mēs, kādi astoņi Rīgas sakarnieki, nolēmām nopirkt konjaka pudeli. Pārdevējs mūs nesaprata un kaut ko skaidroja. Mēs centāmies ieskaidrot, ka vajadzīga viena pudele konjaka. Tikai tad, kad pārdevējs nosauca naudas summu, kas, pārrēķinot mūsu naudā, bija 95 lati, sapratām pārdevēja izbrīnu, ka tas ir sastapies ar dullajiem, kuri maksā tādu naudu par vienu pudeli. Bet atkāpties vairs nevarēja. Pa visiem kopā salasījām vajadzīgo naudas summu.

Jāzeps LOČMELIS
 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001