Wikileaks sola paradīzi anonīmiem stukačiem

 

Izveidots starptautisks interneta projekts, kurā sabiedrībai tiks piedāvāti pretrunīgi vērtējami visas pasaules valdību noslēpumi, ko - ideālā variantā - anonīmi atklājuši cilvēki, kuru sirdsapziņa neatļauj nenodot sabiedrībai informāciju par nelikumībām vai krāpšanu. Protams, nav nemaz jābrīnās, ka arī informācija par šo interneta lapu un tās struktūru ir... noplūdusi labu laiku pirms tās oficiālās atklāšanas.

 

Ētiska atslepenošana

Populārās interneta enciklopēdijas Wikipedia adaptācija Wikileaks aicinās ziņu pienesējus no visas pasaules padarīt sabiedrībai pieejamu informāciju, kas tiek negodīgi noklusēta, pašiem nebaidoties par iespējamām smagām savas rīcības sekām. Šie anonīmie ziņu pienesēji varēs izmantot Wikileaks kā aizsegu, atklājot informāciju par korupciju un negodīgiem lēmumiem vai darījumiem, – šādi projekta būtību skaidro tā autori.

Jaunais projekts http://www.Wikileaks.org, kas tiks atklāts jau pavisam drīz, būs pilnībā atkarīgs no brīvprātīgiem informācijas piegādātājiem, turklāt izmantos tikai tādu informāciju, kas nav padarīta sabiedrībai pieejama – tāpēc atslepenot valsts dokumentus aicinātas galvenokārt amatpersonas.

Wikileaks šādu informācijas publiskošanu raksturo kā ētisku nopludināšanu, kad oficiāli slepenas informācijas atklāšanu iespējams pamatot ar nepieciešamību atvērt sabiedrības acis attiecībā uz netaisnīgiem likumiem, cilvēktiesību pārkāpumiem vai valdības korupciju un apātiju.

Projekta morālā nostādne ir cēla – pārliecība, ka caurskatāmāks valdības darbs noved pie zemāka korupcijas līmeņa, labākas pārvaldes un spēcīgākas demokrātijas.

To, ko sirdsapziņa nevar noklusēt, bet negodīgi noklusē valsts iestādes, Wikileaks var pārraidīt visai pasaulei, skaidrots lapas biežāk uzdoto jautājumu sadaļā. Wikileaks būs tribīne jebkurai valdības amatpersonai, katram birokrātam, katram korporatīvajam darbiniekam, kura rīcībā nonāk mulsinoša informācija, kuru institūcija vēlas noslēpt, taču sabiedrībai tā būtu jāzina.

Projekta virzītāji vēlas panākt plašu disidentu kopienu un cilvēktiesību organizāciju atbalstu, kā arī veicināt sadarbību ar žurnālistiem, kas paši būtībā ir noplūdušas informācijas patērētāji.

 

Pirmā informācijas noplūde

Ironiski, bet pirmā lielā Wikileaks informācijas noplūde bija ziņas par pašu projektu Wikileaks, kad tās internetā izplatījās milzu ātrumā, kaut arī projekta veidotāji, tieši pretēji, centās nepiesaistīt uzmanību vismaz tā izstrādes stadijā. Viens no projekta dalībniekiem pat sarunā ar aģentūru Reuters pieprasījis saglabāt anonimitāti. Tomēr drīz pēc tam, kad Wikileaks projektu aprakstīja blogeris Džons Jangs, citi blogeri un mediji, piemēram, žurnāls Time, jau ir snieguši plašu informāciju un minējumus par projektu. Daži blogeri spekulēja, ka aiz šīs lapas stāv ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP), citi to izsmēja par pārlieku amatierisku.

Ja lapas veidotājus šādi spriedumi un ažiotāža pārsteidz, tad viņi to nekādi neizrāda. Šis noteikti ir tāds projekts, kura laiks ir pienācis, jo reakcija uz izplatījušos informāciju bija ļoti plaša un ļoti pozitīva, aģentūrai Reuters sacījusi sieviete, kas stādījusies priekšā kā Wikileaks padomniece.

Neņemot vērā nepatīkamo informācijas noplūdi, projekta autori apgalvo, ka Wikileaks informācija būs droša un tās sniedzēji neizsekojami, tātad cilvēki varēs nodot publicēšanai atmaskojošu informāciju, nebaidoties, ka paši tiks atklāti.

- Mēs cenšamies mudināt potenciālos ziņu sniedzējus būt drosmīgiem, - uzsvērusi Wikileaks padomniece. Viņa arī apgalvojusi, ka lapa jau ir saņēmusi 1,2 miljonus noplūdušu dokumentu.

 

Tiešām CIP projekts?

Wikileaks apgalvo, ka projekta dibinātājos ir ķīniešu disidenti, bēgļi no Krievijas un Tibetas, kā arī žurnālisti, kriptogrāfi un pat kāds bijušais CIP analītiķis. Lapas izveidē līdzdarbojušies cilvēki no ASV, Taivānas, Eiropas, Austrālijas un Dienvidāfrikas Republikas, teikts projekta pieteikumā.

Protams, internetā izplatījušās dažādas baumas par to, kas tad īstenībā stāv aiz projekta Wikileaks. Visizplatītākā ir versija par CIP, taču tiek piesaukti arī citi izlūkdienesti. Šādas baumas neizbēgami rada aizdomu pilnu auru. Tiek minēts pat Džordža Sorosa pirksts, kādas autoritatīvas valsts dezinformācijas plāni vai vienkāršs publicitātes triks.

Par ticamu CIP versiju šķietami padara arī nesen izveidotais 16 ASV spiegošanas aģentūru izmatotais projekts Intellipedia, kurā izmantota wiki tehnoloģija. Jāpiemin arī fakts, ka jau Wikileaks pieteikumā teikts, ka galvenā uzmanība tiks veltīta dokumentiem no represīvajiem režīmiem Āzijā, bijušā padomju bloka valstīm, Subsahāras Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem – tātad valstīm, kuras ir aktīvākais CIP darbības lauks.

Tomēr Wikileaks norāda, ka nekādi netikšot smādēti arī Rietumu valstu valdību un korporāciju neētiskas rīcības atmaskojumi. Tāpēc blogeri spekulē, ka Wikileaks, iespējams, vēlas vismaz savas darbības sākumposmā izvairīties no juridiskiem konfliktiem ar rietumvalstu organizācijām. Tāpēc par pirmo mērķi izvēlētas citas pasaules daļas, kas nerada tik lielus draudus iepīties nebeidzamās tiesu lietās. Kad projekts būs uzaudzējis muskuļus, tad varēs ķerties arī pie rietumvalstu demokratizēšanas.

 

Projekts masām

Wikileaks tiecas pēc maksimālas politiskas rezonanses, tāpēc lapa ir veidota līdzīgi enciklopēdijai Wikipedia, ko viegli var lietot arī tehnoloģiski neizglītoti cilvēki, tātad tā dēvētās masas.

Pēc CIP atklātās informācijas par īpaši slepenā projekta Intellipedia eksistenci kļuvis zināms, ka tas ir balstīts uz Wikipedia tipa programmatūru un ar tā palīdzību aģentūra cer izmatot izkliedētu informāciju, lai novērstu izlūkošanas kļūdu risku. Arī NASA amatpersonas ir izveidojušas līdzīgu projektu savas programmatūras uzlabošanai, ļaujot līdzdarboties daudziem projekta dalībniekiem.

wiki tipa interneta lapas izmanto arī privātais bizness, lai apkopotu visdažādāko informāciju, piemēram, ar autismu slimo cilvēku izveidotais The Autism Wiki kolektīvi apkopo materiālus par autismu un ar to saistītajām izpausmēm.

Protams, šādi kopdarbu projekti nav bez savām atskabargām, piemēram, pašu Wikipedia enciklopēdiju nereti bojā kāda jokdara rediģējumi, kas pārvērš Mocartu par popdziedātāju vai Staļinu par čečenu tautas deju skolotāju. Šādas acīmredzamas muļķības ikviens normāls enciklopēdijas lietotājs, protams, par patiesību neuzskatīs. Tomēr problēmas rodas tad, ja kāds autors tīši vai visdrīzāk netīši ir sarakstījis muļķības kādā specifiskā jautājumā, tad šī muļķības jeb neprecizitātes nereti tiek itin plaši tiražētas visā pasaulē.

Šādas ir sekas, ja ikvienam dota iespēja rediģēt materiālus. Vienlaikus kļūst pavisam acīmredzams, ka šādu kopdarba tipa projektu nākotne ir ļoti rožaina. Pati Wikipedia tikai dažu gadu laikā ir kļuvusi par visietekmīgāko enciklopēdiju pasaulē, kuru izmanto gan tiesneši, gan tie, kas nevar atļauties iegādāties drukāta formāta enciklopēdiju, raksta Washington Post un piebilst, ka pagājušā gada laikā Wikipeadia juridiskos jautājumos ASV tika citēta četras reizes biežāk nekā Encyclopedia Britannica...

 

Centrālā veļas mazgātava

Šī nebūs pirmā reize, kad internets dos iespēju godīgām amatpersonām anonīmi informēt sabiedrību par varas gaiteņos izperinātām ļaunprātībām vai nelikumībām. Piemēram, šī gada sākumā Kenijas pretkorupcijas aģentūras vadītājs Džons Gitongo internetā izplatīja audioierakstu, kas apliecina, kā valdības amatpersonas izdara pret viņu spiedienu, lai panāktu izmeklēšanas pārtraukšanu. Pastāv arī dažādas interneta lapas, piemēram, minētā Džona Janga http://cryptome.org un http://www.thesmokinggun.com, kurās atrodami potenciāli pretrunīgi dokumenti.

Tomēr Wikileaks apgalvo, ka vēlas kļūt par centrālo veļas mazgātavu šādas noplūdušas informācijas atklāšanai. Tāpēc šis projekts vēlas izmantot aizvien populārāko kolektīvo autorību un mudina cilvēkus iesaistīties, uzsverot, ka informācijas pārbaudīšana notikšot demokrātiski. Publicētos dokumentus ikviens varēs komentēt un novērtēt to autentiskumu.

- Pāris akadēmisku speciālistu vietā Wikileaks piedāvās visas globālās sabiedrības forumu katra dokumenta analizēšanai, - uzsver projekta autori. Viņi cer, ka jaunajā lapā zumēt zumēs ekspertu pulki: - Ja dokuments noplūdīs Somālijā, tad visa somāliešu bēgļu kopiena varēs to analizēt, sniedzot konkrētā jautājuma kontekstu.

Amerikāņu Zinātnieku federācijas valdības slepenības projekta direktors Stīvens Aftergūds, kuru Wikileaks aicinājusi pievienoties padomnieku pulkam, uzskata, ka projekta vadītāji ir naivi. - Viņiem ir ļoti ideālistisks skatījums uz informācijas noplūdi un tās ietekmi. Viņiem šķiet, ka lielākā daļa ziņu pienesēju ir ideālistiski labdari, kuri vienatnē cīnās pret to vai citu ļaunu impēriju, - žurnālam Time sacījis Aftergūds, kurš Wikileaks piedāvājumu noraidījis. Līdzīgi rīkojies arī blogeris Jangs: - Ideja ir laba, bet viņi kustās pārāk ātri, vienlaikus nesniedzot nekādus pierādījumus, ka ar to varēs tikt galā, - secina Jangs.

 

Stukači tiešām ir drošībā?

Normāli elektroniski nosūtītu dokumentu ir iespējams izsekot līdz tā avotam, tāpēc Wikileaks izmantos anonimitāti nodrošinošu protokolu, kas tiek dēvēts par The Onion Router (Tor). Tas datus izlaiž caur serveru tīklu, kas ar kriptogrāfijas metodēm noslēpj sūtījuma ceļu un novērš iespēju izsekot sūtījumam pēc tā apceļoto serveru IP adresēm. - Iedomājieties lielu istabu, kas ir piebāzta ar cilvēkiem, no kuriem daudzi padod tālāk aploksnes. Kā gan jūs zināsiet, kurš no viņiem to ir sācis? – tā atmaskojošo sūtījumu pēdu slēpšanu portālam EurekAlert skaidrojis Kalifornijas kriptogrāfs Brūss Šnaiers.

Starptautiskās organizācijas Žurnālisti bez robežām aktīvists Žiljens Pēns Tor vērtē kā vērtīgu soli pretī īstai anonimitātes garantēšanai. Iespējas sniegšana kiberdisidentiem nopludināt informāciju šobrīd daudzās valstīs ir ļoti svarīga, viņš norāda. Vienlaikus nav novērstas bažas, ka ziņu pienesēji tomēr nevar justies pilnībā aizsargāti. - Es neuzticētu savu dzīvību vai brīvību Tor, - brīdina Londonas datordrošības eksperts Bens Lorijs. Viņš atgādina, ka Tor drošības vaļņus apņēmīgiem kriptogrāfiem agrāk jau ir izdevies pārvarēt. Kaut arī katra šāda neveiksme ir novedusi pie vēl pamatīgākiem Tor uzlabojumiem, bažas par iespēju to pārvarēt nav pilnībā novērstas.

 

Dokumentu autentiskums

Analītiķi uzskata, ka Wikileaks būs nepieciešami ļoti augsti darbības standarti, lai nodrošinātu, ka lapa nekļūst par patiesības izkropļošanas gadījumu apkopojumu, jo šādu iespēju sniedz informācijas sniedzējiem nodrošinātā anonimitāte. - Tas ir problemātiski, jo dos iespēju paslēpties arī ļaunprātīgiem cilvēkiem, - aģentūrai Reuters sacīja Gajs Dens, kurš Lielbritānijā vada grupu Public Concern at Work. Arī tā nodarbojas ar nelikumību un negodīgas informācijas atklāšanu.

Acīmredzot Wikileaks galvenā problēma būs teju neizpildāmā nepieciešamība pierādīt, ka publicētie dokumenti ir autentiski. - Jebkurš, kurš kaut mazliet ir ar to visu nodarbojies, zina, ka ziņu pienesēji piegādā informāciju tāpēc, ka tas ir viņu pašu interesēs, - norāda Aftergūds. Tikpat labi dokumentus var nopludināt korumpētās valdības un korporācijas, kuras Wikileaks vēlas atmaskot.

Savukārt Hārvardas universitātes profesors Džons Palfijs, kurš specializējas starptautiskajos likumos, pauž bažas, ka nepalīdzēs arī demokrātiskais informācijas pārbaudīšanas process. - Daudziem cilvēkiem patīk saistošas baumas, un viņiem var būt vienalga, vai eksperts tās uzskata par patiesām vai ne un vai tās nevar nodarīt būtisku kaitējumu, - viņš norāda.

Arī anonimitātes principa veicināšana var radīt nepatīkamas sekas, jo sabiedrības debates var novirzīties no nopludinātās informācijas būtības uz nopludinātāja personību. - Ziņu atklāšana iedarbojas tad, kad to dara atklāti,- uzver Dens. - Tas ir īstais atbildības dzinulis.

- Ir starpība starp neautorizētu informācijas atklāšanu par autoritāru un demokrātisku valsti. Demokrātiskā sistēmā cilvēkiem ir iespēja noteikt savus informācijas atklāšanas standartus. Ja pārkāpjat šos standartus vai mudināt citus to darīt, tad būtībā graujat šo demokrātisko procesu, - intervijā Federal Times sacījis Aftergūds. Viņš arī brīdinājis, ka šī iniciatīva var noslīkt safabricētos dokumentos, pornogrāfiskos ierakstos vai centienos īstenot personīgo atriebību.

 

Koprediģējuma bezatbildība?

Arī Wiki struktūras piemērotība komplicētajam noslēpumu atklāšanas uzdevumam tiek plaši apšaubīta – kaut vai tāpēc, ka gandrīz nav iespējams kontrolēt šīs informācijas saturu, tādējādi radot smagas ētiskas problēmas. Ja Wikileaks nebūs pa spēkam saprātīgi ierobežot visu lietotāju iespējas rediģēt un papildināt jebkuru materiālu, projekts var pārvērsties par nepatiesas un maldinošas informācijas izgāztuvi. Šajā ziņā Wikileaks pārstāvji lielākās cerības liek uz ierindas lietotājiem, kuri apliecināšot, ka kļūdas vai apzināti ieviestās nepatiesības spēj izlabot tikpat efektīvi, kā tas notiek Wikipedia enciklopēdijas elektroniskajās lappusēs.

Arī atzīstot Wikipedia pozitīvo piemēru, projekta kritiķi tomēr saglabā skepsi, uzsverot, ka Wikileaks ir krietni augstākas likmes – informācijas nopludinātājiem šāda darbība var radīt draudus dzīvībai, savukārt iepludinātā dezinformācija var gan izšķiest lietotāju dārgo laiku, gan pat izraisīt kādu starptautisku incidentu.

Tāpat problēmas sola arī Wikileaks paziņojums par milzīgo iesūtīto dokumentu skaitu, jo projektam būtu jāpiesaista daudz cilvēku, lai šos miljonus dokumentu izanalizētu, publicējot publicēšanas vērtos, noraidot šīs tematikas spamu un dokumentus, kuru atvēršana, piemēram, varētu apdraudēt konkrētu cilvēku vai pat valstu drošību.

Nav viegls arī redaktoru jautājums, jo tik kutelīgos jautājumos kā tā vai cita dokumenta publicēšana vai nepublicēšana, viņiem jāspēj savus lēmumus pamatot ar skaidriem noteikumiem. Turklāt kādam būtu jākontrolē arī pašu redaktoru pieņemto lēmumu atbilstība projekta nostādnēm. Ja šis process vislielākajā mērā tiks balstīts tikai uz ierindas lietotāju pleciem, tad kritiķi Wikileaks sola visstraujāko ceļu uz nebūtību.

Guntars GRĪNUMS, LETA