Alma mater – ideju šūpulis, jeb no pētnieku laboratorijas līdz uzņēmumam

 

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozare, iespējams, nešķiet tik noslēpumaina kā kosmosa izpēte, gēnu inženierija vai nanotehnoloģijas, tomēr tas, ka šo pētnieku laboratorijās neburbuļo kolbas ar dīvaina smārda šķīdumiem, vēl nenozīmē, ka tajā ir mazāk iespēju interesantiem un visai cilvēcei nozīmīgiem atklājumiem kā zvaigžņotajās debesīs vai dzīvu būtņu hromosomās. Turklāt nedz NASA, nedz okeāna dzīļu vērienīgajos pētījumos bez informācijas tehnoloģijām neiztikt. Tā nu šoreiz Sakaru Pasaules ekspertu diskusija saistīta ar mūžam aktuālo jaunrades tēmu, par to, kas notiek augstskolu pētnieciskajos institūtos un kā tikt no idejas līdz inovatīvam produktam un uzņēmējdarbībai.

Sakaru Pasaules diskusijā piedalās eksperti: profesors Jānis BĀRZDIŅŠ, profesors Juris BORZOVS, SmartImage Solutions valdes priekšsēdētājs Pēteris RUČEVSKIS, SAF Tehnika dibinātājs un tehniskais direktors Didzis LIEPKALNS, LU Inovāciju centra vadītājs un LIAA padomnieks investīciju piesaistes un ārējās tirdzniecības jautājumos Dr. Māris ĒLERTS, LU Inovāciju centra projektu administrators Matīss NEIMANIS, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Eksporta veicināšanas nodaļas projektu vadītājs Ēriks ZĪVERTS.

 

Kas ir inovācija?

- Statistika liecina, ka Latvijas Universitātes akadēmiskais personāls (kopā ar institūtiem) ir 1735 cilvēki, to skaitā 142 profesori, 165 asociētie profesori, 211 pētnieki un 371 vadošais pētnieks. Studentu skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju Latvija ir otrajā vietā (566 studējošie uz 10 000 iedzīvotājiem) pasaulē – aiz Kanādas. Tā kā Latvijā ir pietiekami daudz gaišu galvu. Bet tas drīzāk ir skats no malas. Kā izskatās pētniecības virziens LU iekšpusē?

M. Ēlerts: - Latvijas Universitātē galvenie virzieni, kuros notiek visaktīvākā pētniecība, ir informācijas tehnoloģijas, dzīvības zinātnes, (to skaitā biotehnoloģija, biomedicīna, medicīna, bioloģija, ekoloģija), materiālzinātnes, it īpaši fizika (Cietvielu fizikas institūtā), sociālās zinātnes, filoloģija, letonika, vēsture. Tomēr, ja runājam par inovāciju situāciju Latvijā kopumā, tad necik spoža tā nav.

- Tikai nesakiet, ka nav naudas!

M. Ēlerts: - Nē, vaina nav naudā. Ir t.s. globālais inovāciju indekss, ko gatavo Eiropas Komisija – trend chart, kur Latvija ir 43. vietā (tās inovāciju indekss – 0,21; pirmajā vietā  ir Somija ar indeksu 0,78), un tas nozīmē, ka tā ietilpst vidēji zemākajā grupā kopā ar tādu kompāniju kā Brazīlija, Ķīna, Polija, Bulgārija, Turcija u. c. Latviju lielā mērā iegāž mazais patentu skaits, nelielā privātā finansējuma līdzdalība šajā inovāciju procesā un arī mazais valsts finansējums: vēl pirms pāris gadiem tas bija 0,24 procenti no iekšzemes kopprodukta. 2006. gadā – aptuveni 0,57 procenti.

J. Borzovs: - Man ir sajūta, ka šajos rādītājos ir uzskaites problēma. Laba tiesa no tā, ko dara privātajā sektorā un kas pēc manas ciešas pārliecības attiecas uz inovācijām, netiek uzskaitīta statistikā, jo uzņēmumiem nemaz nepavaicā, ko tie dara. Exigen Services DATI uzņēmumiem Statistikas pārvalde gan atsūta veidlapu, un grāmatvedība tur kaut ko ieraksta, bet jautājums – ko. Esmu bieži strīdējies ar DATI grāmatvežiem par to, ka reāli mēs tērējam inovācijām daudz lielāku naudas summu. Visticamāk arī citu privāto ieguldījumu apjoms tiek pārāk zemu novērtēts. Bet varbūt Māris varētu dot savu versiju, kas īsti ir inovācija, citādi var sanākt, ka darbība, kas tīri intuitīvi šķiet inovatīva, formālu apsvērumu dēļ par tādu netiek uzskatīta.

M. Ēlerts: - Ieguldot naudu zinātniskos pētījumos, pētījumu procesa rezultātā iegūstam zināšanas. Saskaņā ar profesora Stabulnieka definīciju inovācija ir process, kur no zināšanām gūstam ieņēmumus. Savukārt daļu no šiem ieņēmumiem var novirzīt uz ieguldījumiem zinātnē, bet daļa ir peļņa.

J. Borzovs: - Ko gan mēs, šo procesu īstenojot, iegūstam? Esmu lasījis un dzirdējis, ka runa ir par jaunu procesu ieviešanu un/vai jaunu produktu laišanu tirgū. No uzskaites viedokļa sanāk dīvaina situācija: šādiem kritērijiem atbilst jebkura IT firma, kas veido informācijas sistēmas, protams, ja tās tiek ieviestas un pārdotas pasūtītājam, kuram no šī produkta rodas kāds labums, piemēram, uzlabojas process. Pašai IT firmai šīs darbības netiek atzītas par inovatīvām, jo produkta nav, ir tikai uzlabots process. Bet tam uzņēmumam, kurā ir uzlabots process, inovācija ir notikusi.

M. Ēlerts: - Es gribētu komentēt šo gadījumu tā: ja IT firma pārdod savus pakalpojumus procesa ieviešanai, tas ir šīs firmas produkts. Un pasūtītājs samaksā tai par zināšanām. Tātad šajā procesā zināšanas tiek pārdotas, un inovācija tiek radīta IT kompānijā, nevis pasūtītāja firmā (viņi tikai gūst labumu no šīm zināšanām).

J. Borzovs: - Tātad, tavuprāt, IT firma, kas to vien dara, kā izstrādā jaunas informācijas sistēmas dažādām vajadzībām, faktiski ir pilnībā inovatīva kompānija?

M. Ēlerts: - Ja šie procesi ir jauni un atšķirīgi no iepriekšējiem, tad - jā.

J. Borzovs: - Tad jau iznāk, ka visas programmēšanas kompānijas ir  pilnīgi inovatīvas! Es gan mazliet šaubīgi raugos uz šādu definējumu. Jo, ja tā, tad tie ir baigie miljoni latu katru gadu, un tie netiek ieskaitīti šajā privāto uzņēmumu inovācijas statistikā.

 

Profesora Bārzdiņa skola

- Gluži tāpat kā glezniecībā pazīstama El Greko vai Rembranta skola, arī informācijas tehnoloģijās ir profesora Rūsiņa Freivalda un profesora Jāņa Bārzdiņa skola. Statistika liecina, ka esat izaudzinājis 15 doktoru un vairāk nekā 1000 maģistru un bakalauru. Kāds ir šīs skolas pamats un virzība?

J. Bārzdiņš: - Ja informācijas tehnoloģijas attīstīsies un Latvija būs IT valsts (gribas cerēt, ka būs), tad nākamo IT vēsturnieku uzdevums būs to atspoguļot un pētīt. No laika distances to droši vien vieglāk definēt. Ikdienā viss notiek daudz prozaiskāk, bez jelkāda mītiska oreola. Gandrīz tūlīt pēc aspirantūras beigšanas pievērsos datorzinātnēm, informācijas tehnoloģijām. Tas bija 1965. gads. Varbūt nojautu, ka šim virzienam pieder nākotne, jo toreiz datorus plaši nelietoja. Tos izmantoja tikai sarežģītu tehnoloģisku uzdevumu risināšanā, kosmosa vajadzībām. Kad Latvijā sāka būvēt pirmo informatīvo sistēmu, biju viens no šī darba vadītājiem. Protams, no šodienas viedokļa tā varbūt šķiet visai primitīva sistēma, bet tāpēc jau tā bija pirmā. Par to saņēmām republikas prēmiju. Ļoti svarīgi ir būt īstajā laikā un īstajā vietā. Droši vien Latvija kā maza valstiņa nevar ielauzties t. s. mainstream jeb galvenajā maģistrālē, kur tādi giganti kā Microsoft jau aizņēmuši visas nišas. Tāpēc mums ir jāmēģina ielauzties virzienos, kuri tik tikko sākas un uzminēt šos perspektīvos virzienus, bet tas ir ļoti grūti. Tas attiecas ne tikai uz ražošanu, bet arī uz zinātni. Piemēram, sākt gandrīz no nulles klasiskajā mehānikā ir ļoti grūti, jo priekšā jau ir 200 gadu pieredze. Tas attiecas arī uz informācijas tehnoloģijām.

- Tad jums jau 60. gados bija ģeniāla oža, ja sajutāt, kāds IT virziens varētu būt perspektīvs.

J. Bārzdiņš: - Nekā ģeniāla tur nebija. Reāli tas notika daudz prozaiskāk. Jautājumi likās interesanti, un šķita saistoši meklēt atbildes uz tiem. Nevar būt labs zinātnieks, ja nav intereses par visu jauno. Jābūt gan azartiskam, gan arī pacietīgam, ja tas vajadzīgs. Kā akadēmiķis Kolmogorovs reiz teica, zinātniekam visu mūžu jāpaliek kā 12-14 gadu vecam bērnam, kuru vēl viss interesē. Ja viņu vairs viss neinteresē, tad nevar būt īsts zinātnieks. Mani mazliet uztrauc, ka šajā nozīmē mūsu studenti pārāk ātri kļūst pieauguši, jau pirmajos kursos pievēršoties ražošanai un naudas pelnīšanai. Inovācijas uzreiz nekādus ienākumus nenes, un 90 procentos gadījumu arī nekad nenesīs. Bet tie 10 procenti, kur kaut kas veiksmīgi ir izdomāts vai uzminēts, - tie ir tie, kas virza zinātni un moderno ražošanu.

- Varbūt varētu minēt kādu studentu vai doktorantu, kas ir izgājis jūsu skolu un strādā plašajā zinātnes pasaulē.

J. Bārzdiņš: - Esmu rosinājis savus doktorantus strādāt divos trijos virzienos. Viens no tiem ir induktīvā sintēze, likumsakarību sintēze no atsevišķiem piemēriem. Jo, kad cilvēki cits citam stāsta kādu algoritmu, viņi jau nestāsta to kā datoram, kur ir saprogrammēts viss - no sākuma līdz galam, bet stāsta ar piemēriem. Jebkuru algoritmu, piemēram, reizināšanu un saskaitīšanu pamatskolās, māca ar piemēriem. Bet datoriem šī informācija tiek nodota pilnīgi pēc citiem principiem - tur algoritms līdz galam ir jāsaprogrammē. Tas ir viens no virzieniem, kurā visu mūžu esmu strādājis, to pētīja arī vairāki mani doktoranti. Biju zinātniskais vadītājs doktorantam Alvim Brāzmam, pēc tam Uģim Sarkanam, kuri tagad ir vadošie speciālisti Eiropas Bioinformātikas institūtā (Kembridžā), un Alvis Brāzma vada gēnu informatizācijas risinājumu pētījumus. Viena no lielākajām problēmām ir atšifrēt, kāda kuram gēnam ir loma. Tie ir pētījumi, kas nākotnē varētu dot milzīgu praktisku ieguldījumu.

Otra tēma, kuru sākām 20. gs. 70. gados, bija testu automātiskā sintēze, programmu testēšana, kur disertācijas rakstīja arī mani talantīgie audzēkņi Juris Borzovs, Jānis Bičevskis un citi. Tas ir viens no virzieniem, kur mūsu darbs 70. gados tika publicēts visaugstākajā līmenī – žurnālā IEEE Software Engineering. Diemžēl pēc tam mums nav izdevies šādu līmeni sasniegt. Trešā tēma, pie kuras esmu strādājis 15 pēdējos gadus, ir sistēmas modelēšanas rīku būve. Uz šo jomu attiecas arī modelēšanas rīks GRADE, kura izstrādē arī es aktīvi piedalījos.

Tas bija laiks, kad jaunie zinātnieki varēja pietiekami ilgi nodarboties ar pētījumiem. Viņiem pat nebija iespēju uzreiz aiziet ražošanā. Un no zinātnes viedokļa tas bija pozitīvi.

- Kādā intervijā jūsu zinātniskās darbības mērķis definēts tā, ka jūs vienmēr esot mēģinājis pietuvināt nuļļu un vieninieku pasauli cilvēka smadzeņu pasaulei. Šī atšķirība joprojām ir visai liela, bet droši vien mazāka nekā profesora Bārzdiņa skolas sākuma posmā. Un kāpēc gan nevarētu būt tāds ideāls mērķis, pēc kura tiekties!

J. Bārzdiņš: - Tik primitīvi man negribētos teikt. Runājot par likumsakarību sintēzi no piemēriem, var izdarīt secinājumu, ka smadzenes strādā pēc citiem likumiem nekā mūsdienu datori, kas ļauj operēt ar diskrētu informāciju – ar nullēm un vieniniekiem. Cilvēka smadzenēs notiek pilnīgi cita veida informācijas apstrāde, kuras būtību vēl šobrīd neizprotam. Tā bija kibernētikas sākuma teorija, ka pavisam drīz sapratīsim, kā darbojas mūsu smadzenes, bet tas, ka tās, iespējams, darbojas līdzīgi datoram, neiztur kritiku. Tās patiesi ir divas visai atšķirīgas pasaules.

- Varbūt nemaz nevajag censties tās atšifrēt un tuvināt?

J. Bārzdiņš: - Censties var un vajag, bet tas patiesi šobrīd ir ideāls mērķis. Ja kāds to reiz atklās, tas noteikti būs ģeniāls sasniegums.

- Profesora Bārzdiņa skola un loma zinātnes attīstībā cieši saistāma ar visa LU Matemātikas un informātikas institūta (MII) progresīvo gaisotni un radošo garu. Ne jau velti no turienes nāk tik daudz talantīgu IT nozares pētnieku un ekspertu, arī daži no mūsu diskusijas dalībniekiem. Tomēr vissimptomātiskākā šķiet tendence, ka dažu MII zinātnieku novatoriskās idejas un to praktiskais lietojums ir kļuvis par bāzi jaunam uzņēmumam, kura dibinātāji un darbinieki ir paši zinātnieki. Tas ir uzņēmums Smart Image Solutions, kurš radīts pirms gada.

P. Ručevskis: - Mēs visi no SmartImage Solutions joprojām esam arī institūta cilvēki. Kārlis Freivalds un Pauls Ķikusts tur strādā par pasniedzējiem. Institūtā ir ļoti pozitīva, demokrātiska gaisotne, radoši cilvēki, kur var saņemt jebkura veida konsultāciju. Dibinot SmartImage Solutions, gribējām kādu ideju paši komercializēt līdz gatavam produktam. Institūts ir vairāk zinātniska iestāde, tāpēc vajadzēja dibināt uzņēmumu (ar riska kapitāla palīdzību).

- Šķiet, Latvijā varētu būt visai maz gadījumu, kad zinātnieki dibina uzņēmumu, lai realizētu un pārdotu savu ideju augļus.

P. Ručevskis: - Institūts sāka nodarboties ar šādām praktiskām lietām jau 80. gados, kad sadarbojāmies ar rūpnīcu VEF. Tā bija iespiesto plašu skenēšanas sistēma, kuru pabeidza 1989. gada beigās, tieši pirms PSRS sabrukuma. Diemžēl tas nebija īstais brīdis inovācijai. Vēlāk šie cilvēki taisīja citus projektus, un viņi mūs pieaicināja kā matemātiķus. Viens no projektiem bija automātiskais logu tīrītājs mašīnām. Šī projekta sakarā notika sarunas ar pazīstamo autoaprīkojuma ražotāju Valeo, kas ir otrais lielākais aiz Bosh. Līgums tika noslēgts, lai gan varbūt ne īpaši veiksmīgs no biznesa viedokļa. 90. gados izstrādājām dažādas optiskās ierīces, piemēram, sistēmu bumbiņas trāpījumu fiksēšanai uz ruletes. Tā nepalīdz uzminēt laimīgo ciparu, bet paredzēta uzskaitei, lai cilvēki nekļūdītos. Vēlāk (pirms firmas nodibināšanas) veidojām automātisko logu tīrītāju uz optisko sensoru bāzes. Un tas viss notika sadarbībā ar cilvēkiem, kas ir optiķi, fiziķi, elektroniķi, matemātiķi. 

Piedalījos GRADE izstrādē, un tas bija liels emocionāls pacēlums, strādājot profesora Bārzdiņa vadībā. Iesaistījos grafiskās vizualizācijas jomā. Pirms gadiem pieciem piedalījāmies monētu noteicēja projektā, kurš sākotnēji bija paredzēts spēļu automātiem, lai detektētu viltotās monētas (spēļu zālē minūtes laikā varēja izkrāpt vairākus simtus latu). Vēlāk mums pasūtīja līdzīgu sistēmu Neste benzīntanka automātiem, jo tur vispār nebija iespējams norēķināties ar monētām. Mēs ieviesām savu risinājumu, kas tagad ļauj norēķināties ar latu monētām.

Tagad notiek sarunas ar kādu vācu firmu, kas ražo monētu savācējus. Šie automāti nespēj detektēt dažas viltotās vai ārvalstu monētas, un tas firmām sāk radīt lielus zaudējumus. Tāpēc viņi meklēja gatavus (pārbaudītus) risinājumus. Būtībā šādu sistēmu vajag uzlikt katram automātam. Latvijā ir mazs tirgus, un mēs to vairāk uztveram kā brīvā laika darbu, kas mūs vienkārši interesē. Nekādu peļņu no tā neesam ieguvuši. Kārlim Freivaldam ir ļoti interesanta un perspektīva ideja par saspiesto datubāzi. Izpēte notika aptuveni pusotru gadu, bija labi rezultāti.

- Ar ko šī saspiestā datubāze atšķiras no citām kompresijas/arhivēšanas sistēmām, kādiem mērķiem to izmanto?

P. Ručevskis: - Ja ir ļoti liels informācijas daudzums, piemēram, e-pasta sūtījumi, parasti tos arhivē un, ja tie ir vajadzīgi, tos atarhivē un strādā. Mūsu izstrāde ir tāda: saspiežam datus tradicionālajā arhivēto datu līmenī, bet pēc tam ļaujam ātri tikt šiem datiem klāt, tos neatspiežot. Tātad tā ir datubāze, kas ir saspiesta, bet ko uzreiz var lietot, neatspiežot vaļā. Labā īpašība ir arī tāda, ka tas kods, kas ļauj šos datus saspiest un ar tiem strādāt, netērē lielus atmiņas resursus – tie ir kilobaiti, nevis megabaiti, kas ir vismaz 100 reižu mazāk nekā pašreizējās datubāzes.

- Tas būtu ļoti noderīgs risinājums arī datu centriem, kur glabājas ļoti apjomīgas datubāzes.

P. Ručevskis: - Latvijā šis informācijas apjoms nemaz nav tik liels, un tikt klāt lieliem uzņēmumiem nav viegli. Turklāt kāpēc lai viņi pēkšņi sāktu izmantot citu programmu, kas vēl nav plaši pazīstama! Mēs esam ieinteresēti sadarboties ar telekomunikāciju kompānijām un veidot interesantus risinājumus. Būs jāpacīnās!

 

Ar vēderu sajust radioviļņus

- SmartImage Solutions nosacīti varētu saukt par jaunu uzņēmumu, toties SAF Tehnika jau paspējusi iekarot ne tikai Latvijas, bet arī starptautisko tirgu, lai gan uzņēmuma sākuma leģenda ir stipri līdzīga. Stimuls Didža Liepkalna inovatīvajam risinājumam savulaik bija visai prozaisks: dzīvojot laukos, 70 km no Rīgas, Didzis nevarēja tikt pie parastiem fiksētā telefona sakariem, jo Lattelecom tos nespēja nodrošināt. Bet vai nu radioinženieris ar RTU diplomu kabatā gaidīs, rokas klēpī salicis! Viņš izdomāja ģeniāli vienkāršu risinājumu –mikroviļņu radioreleja līnijas radiopagarinātāju, ar kura palīdzību varēja pieslēgties tuvākajai telefona centrālei. Turklāt Didža izgudrojums bija krietni lētāks nekā tolaik pieejamie risinājumi. Par to Sakaru Vēstis rakstīja rakstā (aut. J. Siliņš) ar nosaukumu Latviešu Edisons ir klāt! Te nu viņš ir – no mazpazīstama inženiera pārtapis par solīda uzņēmuma dibinātāju un tehnisko direktoru! Kāda bija šī notikumu ķēdīte – no idejas līdz produktam un veiksmīgam uzņēmumam?

D. Liepkalns: - Atgriežoties pie iepriekš minētās inovāciju definīcijas, domāju, ka labāk to vispār nevajadzētu definēt, jo no viena skatu punkta tas ir jaunums, no cita – nav. Piemēram, man garšo biezpiens ar rozīnēm, bet, kad to sāk ražot viens, otrs un trešais piena kombināts, man tas vairs nav jaunums, bet konkrētajam piena kombinātam – ir.

Tāpat ir ar to sfēru, kurā es darbojos. 90. gadu sākumā mikroviļņu radioreleja līnijas pasaulē nebija nekāds jaunums, bet toreiz man to izdevās atrisināt tehnoloģiski vienkāršāk un arī lētāk, jo visi ražotāji bija ieciklējušies plānveidīgajā attīstībā un nekādus sānsoļus nebija gatavi taisīt. Vajadzēja sākt visu no baltas lapas. Mūsu priekšrocība bija tāda, ka nebiju redzējis klasiķu izstrādājumus. Es savu CFM taisīju tukšā vietā, un tobrīd nedomāju ne par inovāciju, ne par uzņēmumu. Pilnīgi piekrītu tam, ko teica Bārzdiņa kungs – jāļauj cilvēkiem spēlēties ar idejām, un tas jādara aizrautīgi, ieinteresēti kā pusaudžiem.

- Jums 90. gadu sākumā bija ap trīsdesmit.

D. Liepkalns: - Jā, un es tiešām arī spēlējos ar šo ideju, man gribējās papētīt, kā viss notiek. Mani šāda risinājuma iespējamība vienkārši aizrāva. Par biznesu sākumā nebija ne domas, bet, kad redzēju, ka arī kaimiņiem un draugiem šāds risinājums varētu būt noderīgs, sapratu, ka pašam jārīkojas, lai realizētu plānu par uzņēmumu.

- Tātad neviens jūs uz to nepierunāja un aiz rokas nevilka. 

D. Liepkalns: - Neesmu nekāds ģēnijs, esmu parasts, sūrā darbā audzis inženieris, kam patīk paspēlēties ar idejām tāpat kā ar mantiņām: izjaucu, izpētu, kas tur iekšā, mēģinu salikt no jauna, bet citādāk. Tā nu, skraidīdams pa pļavu ar tām radioviļņu uztvērēja taurītēm (pēc formas šis produkts atgādināja ko līdzīgu ruporam – G.K.) un pētīdams, kā tās staro un uztver radioviļņus, es gluži vai ar vēderu sajutu, kā izplatās augsto frekvenču radioviļņi, un ideja pārvērtās praktiski lietojamā telefona radiopagarinātājā. Īstenībā pirmais iedvesmotājs bija Jānis Siliņš. Viņš bija tas, kas aizvilka mani aiz rokas uz Elektrosakaru inspekciju, kur tolaik vēl strādāja mūsu kara katedras bijušie skolotāji, oficieri ar attiecīgu domāšanu. Mans produkts bija jāpiereģistrē, lai to varētu oficiāli lietot. Tad kāda birokrātiska dāma teica: - Bet tas taču ir paštaisīts aparāts! - Un tad Jānis Siliņš pateica viedus vārdus, kas varbūt pat tajā brīdī izšķīra mana darba tālāko likteni: - Tas aparāts, ar kuru pirmo reizi lidoja uz Mēnesi, arī bija paštaisīts!

Tobrīd vienīgais loģiskais risinājums bija tāds, ka pats veicu gan pētniecības, gan biznesa ieviešanas darbu. Uzticot to kādam citam, kas īsti neizprot šo inovācijas perspektīvu, var būt diezgan bēdīgas sekas. Arī pasaules pieredze rāda, ka labākie rezultāti bijuši tad, ja pats izgudro un pats arī organizē ražošanu. Lielie ražotāji ir uzpūtīgi, un viņiem ir grūti piekļūt.

- Bet ne jau visi pētnieki spēj būt arī uzņēmīgi komersanti.

D. Liepkalns: - Jā, diez vai šādus jaunumus varētu ieviest ražošanā klasisks zinātnieks. Tur vajadzīga mazliet dulla, dīvaina īpašību un apstākļu kombinācija. Šobrīd, no vienas puses, ir vieglāk, - tiek piešķirta nauda konkrētiem inovāciju projektiem, ir pieklājīga nauda inženieru algām. Bet vai tikai tādēļ, ka parādījusies nauda, speciālisti nez no kurienes izdīgst?! Nevar tā vienkārši pasludināt: - Mums tagad ir jauns projekts, pie tā desmit inženieri strādās gadu, katram 1000 latu alga. - Ja tam inženierim nav iekšā, nekādi 1000 lati nelīdzēs! Tā kā šis ir ļoti pakāpenisks evolūcijas process, un nevar ar naudas ēsmu uzreiz dabūt vajadzīgā līmeņa speciālistu. SAF Tehnikai ir tā skarbā pieredze, ka, lai radītu jaunu produktu, nācās pirkt veselu uzņēmumu Viking Microwave tikai tā kvalificēto speciālistu dēļ.

- Un tomēr jums izdevās iekļūt starptautiskajā tirgū.

D. Liepkalns: - Starptautiskajā sfērā gan pats saviem spēkiem nebūtu izgājis. Atradās kompānija ar Normundu Bergu priekšgalā, kuri bija pietiekami ambiciozi, lai uzdrošinātos piedāvāt mūsu produktu visā pasaulē. Tā latviešu zemnieciskā pieticība, kas ir manī iekšā, man to neļāva. Bergs uzdrošinājās startēt ārzemēs, un viņam izdevās. Latvijas tirgū tik šaura profila uzņēmumam būtu grūti pastāvēt.

 

Kurš ceļš ved uz pasauli?

- Ko Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra dara vai var darīt, lai ne tikai Didža Liepkalna, bet arī citus Latvijas inovāciju projektus popularizētu, palīdzētu sameklēt partnerus un atbalstītājus?

Ē. Zīverts: - SAF Tehnikas gadījums varbūt bija atšķirīgs, bet kopumā nav gluži tā, ka autoram jāiet līdzi savai idejai līdz galam. Piekrītu, ka jāuzrauga, kā šo ideju realizē, bet pienāk moments, kad uzņēmumā vajadzīga kritiskā darbinieku masa, katrs darbojas savā kompetenču jomā (ražošana, finanses, pārdošana u.c.), lai uzņēmums attīstītos. Tā varbūt ir problēma, kurai daudzi inovāciju autori netiek pāri, jo paši grib būt klāt visos procesos, bet tas kavē uzņēmuma attīstību.

LIAA ir Inovāciju un attīstības nodaļa Zinis, kur var konsultēties jauni uzņēmumi. Pats pārstāvu Eksporta veicināšanas nodaļu, un, kad uzņēmumi nāk pie mums runāt par eksportu, tad ir labāk, ja uzņēmums vismaz no administratīvā viedokļa ir sakārtots. Jebkurā biznesa grāmatā ir rakstīts – ja uzņēmums vēlas sākt eksportu, tam ir jāatvēl resursi, - ne tikai nauda, bet arī speciālisti. Ja to nav, tad starptautiskajā arēnā nemaz nevar iziet.

Arī LIAA ir notikusi ideoloģijas maiņa. Kādreiz LIAA klienti bija ārvalstu uzņēmumi, kuri Latvijā meklēja piegādātājus, un LIAA centās savest kopā šo iepircēju un potenciālo piegādātāju. Kādā brīdī sapratām, ka pārsvarā meklē to, ko nevaram dot. Vienlaikus mums ir kaut kas, ko varam dot, bet neviens to nevaicā. Tāpēc nesen noticis stratēģisks pavērsiens, un varam gluži citā kvalitātē palīdzēt piedāvāt Latvijas uzņēmumu produktus pasaulē. Pārejam uz proaktīvo darbību (reaktīvās vietā). Šobrīd strādāju ar vairākiem elektronikas un IT nozares uzņēmumiem, lai palīdzētu tiem iziet starptautiskajā tirgū, daļai šo uzņēmumu nav iepriekšējas eksporta pieredzes. Latvijas eksportā dominē tradicionālās nozares (koks, metāls, pārtika) un IKT nozares uzņēmumi vēršas pie LIAA retāk, taču šogad ir uzsākts mērķtiecīgs darbs ar dažiem  un ceru, ka pusgada laikā būs kāds veiksmes stāsts par inovatīvu uzņēmumu, kuru tad arī varēs nosaukt. Pie mums visbiežāk nāk konsultēties tie, kas jau sākuši ražot savu produktu tieši tādēļ, ka viņiem ir bijusi kāda ideja vai kāds pieprasījums. Viņi var pārdot vienu, divus, trīs risinājumus, bet tirgu izvērst plašumā ir ļoti sarežģīti. Tas ir brīdis, kad jāsāk plānveidīgāka darbība, ko Eksporta veicināšanas nodaļa palīdz izstrādāt.

- Vai esat tieši IKT nozares uzņēmumiem palīdzējuši atrast kādu partneri, pārdošanas kanālu, starptautiskus kontaktus u. tml.?

Ē. Zīverts: - Jā, piemēram, LIAA piedāvā uzņēmējiem iespēju piedalīties valsts amatpersonu (prezidents, premjers, ministri) oficiālajās ārvalstu vizītēs un sagatavo darba programmas, kas ietver biznesa forumus, seminārus, kā arī pazīstamu ārvalstu uzņēmumu apmeklējumus un, pats svarīgākais, individuālus biznesa kontaktus ar potenciālajiem sadarbības partneriem, kas tiek piemeklēti, vadoties no uzņēmēja paša definētajām biznesa interesēm konkrētajā valstī. Pēdējos gados visās valsts vizītēs ir piedalījušies IKT nozares uzņēmumi, īpaši aktīvi ir Exigen Services DATI, Tieto Enator, SAF Tehnika, Arcus Elektronika, Baltic Data, Selkoms, SWH SETS, MikroKods un citi. IKT nozares uzņēmēji, kuri piedalījušies vizītēs, ir pārliecinājušies, ka tādējādi rodas iespēja ne tikai iegūt aktuālu un objektīvu informāciju par ārvalstu tirgiem, bet arī noslēgt reālus sadarbības līgumus ar ārvalstu partneriem. Ir gandarījums par uzņēmēju lielo aktivitāti (vidēji delegācijā piedalās 30-40 uzņēmēji) un vēlmi atkārtoti piedalīties vizītēs, mērķtiecīgi apmeklējot tās valstis un reģionus, kas uzņēmuma mārketinga stratēģijā ir perspektīvi. Ja nebūtu atdeves, vai gan uzņēmēji velti tērētu savu laiku un resursus!

M. Ēlerts: - No 25. līdz 29. augustam notika potenciālo eksportētāju apmācība, ko organizēja LIAA. Tas ir mācību seminārs tādiem uzņēmējiem, kuri vēl nav eksportējuši, bet gribētu to darīt. Tomēr aģentūrai ir grūti pārdot konkrēta uzņēmuma produktu. To vislabāk var izdarīt pats uzņēmums. LIAA var palīdzēt atrast kontaktus. No 2004. līdz 2006. gadam bija valsts atbalsta programmas gan konsultācijām attiecīgā tirgus izpētei, gan līdzfinansējums dalībai starptautiskās izstādēs. Tas jau ir noticis kopš 1995. gada, kad aģentūra palīdzēja organizēt Latvijas uzņēmumu līdzdalību dažādās izstādēs, to skaitā no 1996. līdz 2000. gadam bija ikgadējs Latvijas stends CeBIT. Tas sākotnēji bija Vācijas valdības atbalsta projekts, un stenda īres izmaksas finansēja Integrētais konsultatīvais dienests (IKD). Latvijas uzņēmumiem pašiem bija jāapmaksā tikai ceļš. To arī daudzi Latvijas uzņēmumi ir izmantojuši.

- Tad, lūk, kāpēc SAF Tehnika tik bieži redzama gan CeBIT, gan citās  nozīmīgākajās nozares izstādēs!

D. Liepkalns: - Jā, mums ir laba sadarbība ar LIAA, bet, protams, arī mēs ieguldām savus resursus, un tie starptautiskajās izstādēs nav nekādi mazie. Nemaz jau nerunājot par to, ka stendā vajag rādīt arī jaunus produktus, kas ir gan interesanti apmeklētājiem, gan nozīmīgi mums pašiem jaunu partneru meklējumos. Pēdējos trijos gados esam piedalījušies 20 starptautiskās izstādēs, un tās mums palīdzējušas atrast daudz jaunu kontaktu.

- Līdz 2000. gadam bija Vācijas atbalsts izstādēm, bet tagad?

M. Ēlerts: - Tāda veida atbalsts vairs nebija nepieciešams, jo uzņēmumi kļuva lielāki un spēcīgāki, tā ka paši varēja tikt galā. Pastāv atbalsta programma jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādāšanai. To izmanto, piemēram, Tilde, kā arī citi IT uzņēmumi.

Ē. Zīverts: - Šī programma bija iepriekšējā plānošanas periodā (2004.-2006.), šobrīd tā vēl nav atvērta, bet būs vai nu šī gada beigās, vai nākamā gada sākumā. Programma darbosies līdz 2013. gadam.

M. Ēlerts: - Aģentūra ir spēcīgi līdzdarbojusies arī Latvijas informācijas sistēmu klāstera izveidē (2001. gads). Tā sākotnēji bija 18 lielāko uzņēmumu sadarbības forma, kura darbojās kā formalizēta apvienība. Šī klāstera mērķis bija sekmēt darbību starptautiskajā tirgū.

 

Autorapliecība – par vāju, patents – par stipru

- Eiropā par jaunas programmatūras izstrādi nevar saņemt patentu, ja vien šī programma netiek izmantota konkrētā produktā. Tomēr kādas ir iespējas aizsargāt jaunu programmu izstrādātāju intelektuālā īpašuma tiesības?

J. Borzovs: - Vēsturiski ir divi pamatlikumi, ar kuru palīdzību šī aizsardzība notiek: ir vai nu autortiesības, vai patents. Autortiesības ir īpatnējas – tās iestājas pašas, nekas nav jāprasa.

- Bet kā autors var būt drošs, ka šo programmu kāds nenokopēs?

J. Borzovs: - Nekā nevar būt drošs, lai gan likums noteic, ka visas tiesības pieder autoram jau kopš darba radīšanas brīža. Ar autortiesībām tiek aizsargāts, ja tā var teikt, izskats, teksts vai burtu un zīmju virknējums. Runa ir par to, ka bez autora skaidri dotas piekrišanas to nedrīkst kopēt. Tādas pašas autortiesības aizsargā arī mākslas priekšmetus, piemēram, gleznas. Bet nekas nav teikts par idejas vai algoritma aizsardzību.

Datorprogrammu jomā autortiesību aizsardzība ir par vāju, bet patenta aizsardzība, kas aizsargā pašu ideju, – par stipru. Cilvēce vēl nav atradusi adekvātu risinājumu – kaut ko vidēju starp šiem abiem ceļiem. Ja es to zinātu, jau nākamajā dienā būtu stāvus bagāts! ASV, starp citu, datorprogrammas var aizsargāt gan ar autortiesībām, gan ar patentu.

- Tad sanāk, ka tā ir Eiropas problēma. Kāpēc nevaram pārņemt šo principu no Amerikas?

J. Borzovs: - Tur ir dziļa filozofija. Tas bija pirms gadiem diviem, kad Eiropas Parlamentā bija balsojums par iespēju attiecināt Amerikas sistēmu uz Eiropas Savienību. Gan pati Eiropas Komisija, gan lielie transnacionālie uzņēmumi spieda uz to, ka vajag tādu pašu sistēmu kā ASV. Mazie uzņēmumi un valstis, arī Latvijas parlamentārieši, balsoja pret. Rezultātā aptuveni 640 balsoja pret un tikai 20 – par. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisija vēl ļoti ilgi ar šādu priekšlikumu neuzbāzīsies.

Slidenais moments ir, lūk, kāds. Autortiesības balstās uz kādu pieņēmumu, kas līdz šim nav apgāzts: divi savstarpēji nesaistīti cilvēki, rakstot pat vairākas lappuses garu tekstu par līdzīgu ideju, tik un tā uzrakstīs dažādi. Ja otrs ir pārāk līdzīgs, tad tas kaut ko ir špikojis no oriģināla. Turpretī ideja par jaunu izgudrojumu var vienlaikus iešauties prātā vairākiem nesaistītiem cilvēkiem – tas jau vairākkārt ir pierādījies zinātnes un tehnikas vēsturē (piemēram, Popovs un Markoni). Patentu dabū tas, kas to paguvis pirmais pieteikt un piereģistrēt. Ar zinātni nenodarbojas īpaši daudz cilvēku – tā nav masu profesija, turpretī ar programmu rakstīšanu – miljoni.

- Bet ne katra programma izraisa inovatīvas sekas.

J. Borzovs: - To neviens nevar novērtēt, arī jurists ne. Bet būtība ir tāda: ja atļautu datorprogrammu patentēšanu, tas būtu pamatīgs krahs visiem mazajiem ražotājiem, to skaitā individuālajiem programmētājiem, jo, ja pats godīgi rakstu savu programmiņu, varu būt drošs, ka nevienam ar to nekaitēju un tas ir mans oriģināls izstrādājums. Izgudrošanas sfērā es rakstu savu programmu un ne mirkli nevaru būt drošs, ka Jānis, Pēteris vai Anna neuzraksta ko līdzīgu. Tas nozīmē, ka ir jāveic īpaša patentu izpēte, vai gadījumā kaut kur šāda funkcija/ideja jau nav patentēta. Tie ir milzu resursi, ko mazie uzņēmumi vienkārši nevar atļauties.

- Vai pēc šī izsmeļošā skaidrojuma jāsaprot, ka arī MII un profesora Bārzdiņa komandas izstrādātajam modelēšanas rīkam GRADE nav patenta?

J. Borzovs: - Nav. To var patentēt, bet tikai Amerikā.

- Bet kā tad jūs varat to pārdot kā produktu, ja tas nav aizsargāts?

J. Bārzdiņš: - Tāpat kā visu pārdod.

J. Borzovs: - Ja tiktu konstatēts, ka vēl kāds to dara, tad būtu jāpierāda, ka tas tomēr ir MII produkts.

D. Liepkalns: - Latvijas ietvaros viss ir kārtībā, bet, ja uzzināsit, ka ķīnieši tādu taisa un pārdod Ķīnā vai Indijā, baidos, ka tur būs diezgan bezcerīgi sadzīt galus un kaut ko pierādīt.

J. Borzovs: - Autortiesības, kā zināms, pamatojas uz Bernes konvenciju, kur dalībvalstis apņemas savā teritorijā garantēt citu dalībvalstu autoriem tādas pašas tiesības kā savējiem. Un Ķīna, šķiet, ir Bernes konvencijas dalībvalsts. Latvija noteikti ir. Tātad juridiski viss būtu kārtībā.

- SmartImage Solutions gan jau ir ieguvis vairākus patentus par produktiem, kuru pamatā ir pašu izstrādāta programmatūra.

P. Ručevskis: - 28. jūnijā esam iesnieguši pieteikumu Eiropas patentam par saspiesto datubāzi. Uz algoritmu Kārlim Freivaldam ir ASV patents kopā ar Tom Saywer Software, - tā ir pasaules vadošā kompānija, kas nodarbojas ar grafisko izvietošanu. Protams, mums ir arī patenti par konkrētām ierīcēm, piemēram, logu tīrītājiem. Lai iesniegtu starptautisko patenta pieteikumu, kopā ar PVN jāmaksā vairāk nekā 3000 eiro, bet par pašu patentu arī jāmaksā, ja grib aizsargāt to noteiktās valstīs. Mums pašiem arī jāseko, lai šis patents netiktu pārkāpts.

 

GRADE – tēvs un dēls

- GRADE jau diezgan sen izgāja starptautiskajā tirgū. Kas tajā ir tik pievilcīgs?

J. Bārzdiņš: - Vispirms gribētu pieminēt vācu firmas Infologistik GmbH prezidentu Jāni Gobiņu, jo GRADE pašā pamatā ir viņa ģeniālā ideja. Sistēmas kļuva aizvien sarežģītākas, un bez speciāliem rīkiem tās bija grūti saprast un aptvert, it sevišķi, ja mainījās izstrādātāju kolektīvi. Šī problēma kļuva aktuāla jau 90. gadu pašā sākumā, kad tapa GRADE. Tas bija grandiozs projekts, kurā tika iesaistīti ap 30 speciālistu, no tiem ap 15 doktoru. GRADE bija viens no pirmajiem šāda veida produktiem pasaulē. Vēlāk, kad līdzīgu produktu mēģināja radīt daudzas lielas firmas, šķita, ka drīz vien kāds varētu pārspēt mūsu GRADE, bet izrādījās, ka tas pēc  funkcionalitātes joprojām ir viens no labākajiem pasaulē. Atklāti sakot, pats īsti neticēju, ka tas tā notiks. Tas nozīmē, ka virziens bija uzņemts pareizi.

- Bet GRADE ir radīts pirms vairāk nekā desmit gadiem, vai tiešām tas joprojām darbojas uz sākotnējās platformas vai arī tagad jau vietā stājusies tās modernā versija?

J. Bārzdiņš: - Tā nevar teikt, ka GRADE kopš 90. gadu beigām nav mainījies: tas tiek pielabots un papildināts, bet pamats tiešām ir tas pats. Tomēr GRADE klupšanas akmens bija nevis izstrāde, bet produkta pārdošana.

J. Borzovs: - Svarīgi atcerēties, kāda bija konkurence. Tādas vai līdzīgas sistēmas tolaik bija vairāki desmiti. GRADE arī šobrīd, objektīvi vērtējot, ir pati labākā vai vismaz pirmajā trijniekā. Bet kas bija Latvija pret pasauli 90. gadu pirmajā pusē?! Kaut kāda Krievijas pierobeža, ar kuru tolaik neviens nerēķinājās! Ja GRADE tiktu radīts, piemēram, kādā ASV universitātē, tad tas noteikti joprojām būtu pirmais pasaulē, bet tagad tā vietā ir Rational, kura dēļ Microsoft savulaik nopirka Rational Software (90. gadu otrā puse). Skaidrs, ka lielajam Microsoft ir vajadzīgs viens no šīs klases produktiem, un, protams, viņi izvēlējās amerikānisko versiju. Kaut kādos parametros tas varbūt arī bija labāks, citos – sliktāks (GRADE grafiskais redaktors noteikti ir labāks), toties amerikāņu ražojums.

- Vai tagad GRADE aktīva pārdošana nenotiek? Pabeigts produkts un nolikts plauktiņā?

J. Borzovs: - Pārdod varbūt divas trīs licences gadā. Savām vajadzībām to lieto Latvijas augstskolās un IT uzņēmumos, visplašāk – Exigen Services DATI.

- Bet kuras tad ir tās valstis, kuras savulaik iegādājās šo produktu?

J. Borzovs: - Vācija, Itālija, Holande, Austrālija, arī ASV.

- Sanāk, ka GRADE varam uzskatīt par tādu kā vēsturisku produktu. Bet ar ko nodarbojaties tagad? Vai ir kas tikpat efektīvs?

J. Bārzdiņš: - Gan jā, gan nē. Kad sākās GRADE pārdošanas problēmas, apstājās finansējums. Bet zinātniskās iestrādes saglabājās, un tās tika turpinātas. Tagad, kad ir parādījies papildu finansējums, tas viss ir atdzīvojies pilnīgi citādā kvalitātē.

- Tad tas jau varētu būt GRADE dēls vai pat mazdēls.

J. Bārzdiņš: - Tā varētu teikt, bet tā pamatā ir ļoti dziļas zinātniskas iestrādes. Pasaulē šis virziens ar kopēju nosaukumu Model driven architecture ir attīstījies ar domu, ka šādas lielas sistēmas jāveido pēc citiem principiem, ar modeļu transformāciju palīdzību. Viss netriviālais, loģiskais darbs ir jāapraksta ar transformāciju valodām, kas, izrādās, ir desmitkārt ātrāk nekā tradicionālās programmēšanas valodās. Tas ir viens no pašiem modernākajiem programmatūras inženierijas virzieniem pēdējos trijos četros gados. Tagad, kad palielināts finansējums lietišķiem pētījumiem, esam jau pabeiguši eksperimentus (tie bija ļoti sekmīgi) par šāda tipa grafisko rīku izstrādi ar pilnīgi citām metodēm.

- Cerams, ka šis projekts pārtaps gatavā produktā un to varēs arī pārdot.

J. Bārzdiņš: - Tagad pasaulē ir cita situācija, tāda vienveidīga produkta nemaz nav, un ar šīs rīku būves platformas palīdzību katrai nozarei ļoti ātri var piemērot grafisku modelēšanas vai projektēšanas rīku. Tā arī ir tā jaunā nostādne. Jaunajā produktā no GRADE pārņemts viss sausais atlikums, tas ir eksperimentāli pārbaudīts. Domāju, ka pēc pusgada vismaz Latvijas augstskolās varēsim aizvietot GRADE ar šo jauno rīku, kas atbilst vienotās modelēšanas valodas UML iespējām. Pie reizes arī pārbaudīsim, kā jaunais rīks darbojas praksē. Latvijas uzņēmumiem, kuri vēlēsies šo rīku izmēģināt, iespējams, sākumā ļausim to darīt bez maksas.

 

Kas notiek ar zinātni un zinātniekiem

D. Liepkalns: - Pasaule virzās uz komplicētu iekārtu ražošanu. Ražotāji sacenšas, kā iebāzt mobilajā telefonā pēc iespējas vairāk funkciju. Vienam ir kāds jaunums, otram arī uzreiz vajag. Ar ko tad galu galā šie produkti atšķiras! Visiem vienādas funkcijas! Domāju, ka pasaulei vajadzētu uz brīdi apstāties trakajā komercializācijas skrējienā, nospiest pogu Reset un atgriezties pie pirmsākumiem.

J. Bārzdiņš: - Pēdējos 15 gados viena zinātnieku paaudze ir izkritusi, jo nebija finansējuma, maģistranti, saņēmuši diplomus, aizgāja strādāt uz privātiem uzņēmumiem. Daļa spējīgāko aizbrauca uz ārzemēm.

Tagad, kad zinātnes finansējums ir būtiski palielinājies, Latvijā sāk atgriezties doktori no ASV un Kanādas. Piemēram, Andris Ambainis trīs gadus strādāja Berklija universitātē Kalifornijā un Vaterlo universitātē Kanādā (specialitāte - kvantu skaitļotāji), un tagad ir repatriējies. Pirms gada atgriezās Mārtiņš Kriķis. Leo Seļāvo pēc doktora grāda iegūšanas Pensilvānijas universitātē palika tur par pasniedzēju (specialitāte – optiskie sensoru tīkli), un viņš jau ir atgriezies Rīgā. Latvijas Universitātei ir īpaša programma aizbraukušo zinātnieku atgūšanā.

J. Borzovs: - Lai inovācijas būtu reālas, jābūt stabilam inovāciju procesam un inovāciju kultūrai. Te nevar neko izraut laukā no konteksta. Par to lielā mērā jāpateicas arī LU Inovāciju centram.

M. Neimanis: - Mēs visi zinām, ka bizness ir kā džungļi, kur izdzīvo stiprākais, veiklākais, gudrākais un spēcīgākais. LU personālam (gan darbiniekiem, gan studentiem) ir virkne potenciāli veiksmīgu biznesa ideju, taču vairums no tām ir pārāk negatavas skarbajiem likumiem, tās ir kā mazuļi, kuriem nepieciešams patvērums, atbalsts un pieredzējušāko padoms. Šīs ir tās lietas, kuras piedāvās biznesa inkubators, kur iespēja saņemt atbalstu būs ne ilgāk kā trīs gadus, un tad uzņēmumam būs jādodas pasaulē plūkt laurus, vai jādod iespēja citai idejai sagatavoties un saņemt atbalstu.  

J. Borzovs: - Ideāls profesors būtu tāds, kas, nevis ieslēdzies kabinetā un aizbāzis visus atslēgas caurumus, viens pats gudro, kā radīt 21. gadsimta zinātnes apvērsumu, bet gan tāds, kas klīst pa universitātes gaiteņiem un uz visām pusēm dāsni dāļā idejas jebkuram, kam ir pietiekami dzirdīgas ausis un darbīgs prāts, lai tās uztvertu un izstrādātu tālāk. Tiem zinātniekiem, kuru idejas varētu pārvērsties gatavā produktā, kādu laiku būtu labi padzīvoties biznesa inkubatorā, kur radīti siltumnīcas apstākļi, tad jādabū finansējums, jāatstāj inkubators, jāpamet alma mater, un jāmācās lidot pašam. Tikai tā var īstenot idejas.

Gunta KĻAVIŅA