Kā panākt straujāku eksporta pieaugumu IKT nozarē

 

Septembra nogalē īpašu uzdevumu ministre elektroniskās pārvaldes lietās Ina Gudele kopā ar sekretariāta darbiniekiem rīkoja plašu diskusiju par iespēju veicināt IKT nozares eksportu; par to, kā valsts institūcijas var palīdzēt uzņēmējiem un, galu galā, – kā rosināt pašus komersantus būt aktīvākiem – piedalīties ES struktūrfondu projektu izstrādē, sadarboties gan ar universitātēm, gan ar ĪUMEPLS un LIAA un vairāk informēt par jaunajiem produktiem. Diskusijā piedalījās īpašu uzdevumu ministre e-pārvaldes lietās I. Gudele, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Anrijs Matīss, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics, Ārlietu ministrijas Ekonomisko attiecību departamenta direktors Juris Štālmeistars, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols, IKT, uzņēmēji, nozares eksperti, asociāciju un augstskolu pārstāvji, – pavisam aptuveni astoņdesmit speciālistu.*

 

Ko eksportēt?

Šķiet, ka visiem ir skaidrs, kā novērtēt ābolu, siera vai koksnes kvalitāti un piemērotību (vai nepiemērotību) eksportam. Bet pēc kādiem kritērijiem vērtēt, vai IKT produkts ir piemērots eksportam, lai to varētu ieteikt uzņēmējiem valstī, uz kuru tiek gatavota kāda ministra vai valsts vadītāja ārvalstu vizīte? Viens nosacījums varētu būt klientu vērtējums, dodot labas atsauksmes un secinot, ka uzņēmuma piedāvātā programmatūra vai uz kāda oriģināla risinājuma bāzes radīts pakalpojums tiešām atvieglo klienta darbu, paaugstina uzņēmuma rentabilitāti, dod iespēju aizstāt darbiniekus ar datorizētām ražošanas iekārtām u. tml. Vēl jo labāk, ja šādam produktam vai pakalpojumam ir inovatīvs risinājums, kas padara to īpaši pievilcīgu starptautiskajā tirgū. Taču, ko darīt, ja tā visa nav, bet pagaidām ir tikai vēlme iekļūt starptautiskajā apritē, it kā tas pats par sevi jau būtu veiksmīgas biznesa attīstības garants? Varbūt dažos gadījumos tā arī varētu būt, ka pravieti pašu zemē neuzklausa. Tomēr, kā atzina Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors Andris Ozols, organizējot Latvijas uzņēmēju delegācijas, kas piedalās valsts vizītēs, nereti nākas saskarties ar to, ka Latvijas uzņēmēji neizprot šādu vizīšu būtību un dodas uz tikšanos ar ārvalstu komersantiem nesagatavoti un pat bez konkrēta piedāvājuma.

Andris Ozols (LIAA): - Lai sagatavotu uzņēmumus starptautiskajam tirgum, LIAA visām nozarēm kopā rīkoja eksporta prasmju semināru, kuru varēja vērot arī internetā. Dažkārt gan uzņēmēji nebūt nav gatavi starptautiskajam tirgum, bet mēģina atrast partnerus ārzemēs. Tomēr jāsaprot elementāra biznesa loģika: ja uzņēmums nav konkurētspējīgs Latvijā, to nav iespējams iegūt ar eksportu! Dažkārt valsts delegācijas sastāvā bijuši uzņēmēji ar produktiem, kuriem nav nekāda sakara ar atbalsta programmām. Tā ir nevajadzīga valsts līdzekļu izšķērdēšana. Tāpēc tagad organizējam šīs vizītes caur asociācijām, iegūstot pilnīgu informāciju par uzņēmumiem. Mēs gan negrasāmies mācīt uzņēmējus, kā taisīt biznesu, tomēr mums ir vērtīga pieredze, kurā labprāt esam gatavi dalīties. 

Cik Latvijā ir lielu, konkurētspējīgu IKT uzņēmumu? Pietiktu ar roku un kāju pirkstiem, lai tos uzskaitītu – vairāk nebūtu. Arī valsts vizītēs visbiežāk dodas tie paši lielie un visiem zināmie IKT uzņēmumi – Exigen Services DATI, Tilde, SAF Tehnika, Lattelecom un daži citi. Un viņi var apliecināt, ka tā ir lieliska pieredze, lai kļūtu par starptautiskā tirgus ekspertu.

Normunds Bergs (SAF Tehnika): - Valsts vizītēs uzņēmēji var gūt labu pieredzi, tomēr nereti tās nav precīzi pozicionētas. Bieži ir tā, ka valsts vizītes laikā notiek tādi kā Latvijas tēla mārketinga semināri, kur tiek stāstītas vispārīgas lietas: kāda elfu zeme ir Latvija, cik izdevīgi ir te investēt, cik mēs visi esam gudri. Ļoti gribētos, lai tās drīzāk būtu mazākas, bet daudz precīzāk orientētas delegācijas. Valsts pārstāvim vajadzētu būt kam vairāk nekā pārdošanas menedžerim. Lūk, piemērs: kad savulaik tiku līdzi Artim Pabrikam valsts vizītē uz Indiju, biju vienīgais uzņēmējs un man izdevās arī Pabriku atvest līdzi pie viena no saviem lielajiem klientiem – Indijas telekomunikāciju kompānijas. Rezultātā mūsu uzņēmums dabūja līgumu par aptuveni septiņiem miljoniem! Lielās nācijās jau pats fakts, ka vari atvest augsta ranga valsts amatpersonu, daudz ko izsaka – viņi uzreiz īpaši novērtē šādu uzņēmumu. Un no tā nevajag baidīties.

Juris Štālmeistars (ĀM): - Piekrītu Berga kungam. Kopā ar LIAA un Ekonomikas ministriju esam rūpīgi organizējuši šīs vizītes. Esam izraudzījušies uzņēmumus, kuriem būtu potenciāls un interese piedalīties. Mums ir signāli no vēstniecībām, kādas ir šo valstu intereses, un mēs uzrunājam konkrētus uzņēmējus, lai vizīte būtu abpusēji veiksmīga.

Valdis Lokenbahs (Lattelecom): - Pašlaik Vācijā ir divreiz augstāka maksa par vienu programmētāju nekā Latvijā. Tad nu mums it kā vajadzētu iet uz Vāciju un sākt programmēt. Ar ko sāksim, kā pieteiksim savu valsti? Runāsim ar visiem uzņēmējiem un piedāvāsim pakalpojumus? Reakcija sākumā parasti ir tāda: kāpēc Latvija? Vai varat piedāvāt tādu servisu kā Indija – masveidā? Ak, nevarat? Nu, ko tad runāt! Jā, Latvija tiešām ir gluži kā mazs ciematiņš pret Indijas mērogiem, un ar masu mēs nevaram konkurēt. Tomēr tas nenozīmē, ka mums jājūtas melniem un maziņiem un jāieslīgst kompleksos. Mēs noteikti varam konkurēt ar Latvijas IKT speciālistu profesionālo sagatavotību, augstajām darbaspējām, kvalitāti. Bet vēl labāk varam konkurēt (īpaši starptautiskajā tirgū) ar to, ka IKT nozare mūsu valstī ir atzīta par prioritāti. Ja jūs redzētu, kā iedegas pasūtītāju acis, kad saku, ka viena no piecām valsts pamatinteresēm ir IKT nozare!

Latelecom esmu atbildīgs par Vācijas projektu izstrādāšanu, vāciešus esam ieinteresējuši galvenokārt ar to, ka, strādājot ar latviešiem, ir liela stabilitāte, ko sauc arī par zināšanu noturēšanu. Puiši nemaina darbavietas, daudzus gadus strādā ar vāciešiem – tā viņiem ir vērtība. Indiešiem ik mēnesi vismaz trešā daļa darbinieku, kurus uzņēmums ir apmācījis par saviem līdzekļiem, aiziet. Tātad mūsu mentalitāte un stabilitāte ir mūsu plusi, un mēs varam dabūt pasūtījumus, bet tikai jābūt lieliem uzņēmumiem, kuriem ir vismaz desmit miljoni ieņēmumu. Un vēl – jābūt augstam darba ražīgumam, lai varētu realizēt projektus biezā slānī. Tātad mans ieteikums: valstij būtu jāsniedz atbalsts mārketingā un jādefinē nozare kā prioritāte.

 

Par prioritātēm

Šīs diskusijas laikā daudz tika debatēts par to, ka valstij skaidri jādefinē IKT nozare kā galvenā prioritāte, jo uzņēmēji uzskata, ka tādējādi tiktu veicināta straujāka nozares eksporta attīstība un radīta uzņēmējdarbībai labvēlīgāka vide starptautiskajā tirgū. Ministre Ina Gudele uzsvēra, ka informācijas tehnoloģijām šāda prioritāte jau ir. Nacionālajā attīstības plānā definēts, ka IKT – uz zināšanām balstīta tehnoloģija – ir viena no piecām valsts izvirzītajām prioritātēm. Tomēr tas daļai uzņēmēju šķiet par maz, lai sekmīgāk radītu jaunus noieta tirgus Latvijas IKT produktiem.

Savukārt Ekonomikas ministrijas pārstāvis Anrijs Matīss uzskata, ka eksporta veicināšanai Latvijā vajadzīga nevis prioritāte, bet labvēlīgāka vide uzņēmējdarbībai, inovāciju attīstība, kā arī konkurētspējīgi produkti ar augstu pievienoto vērtību.

Anrijs Matīss: - Ekonomikas ministrija jau labu laiku nedefinē prioritātes. Mēs nevaram teikt, ka IKT nozare ir prioritāte, un tekstilrūpniecība vai kocinieki – nav. Kāda gan varētu būt reakcija pārējās tautsaimniecības nozarēs! Šobrīd definējam, ka prioritāri varētu būt produkti vai pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību, uz to ir orientētas arī valsts atbalsta programmas, ko ieviesīs tuvākajā laikā. Šīs nozares ar augstu pievienoto vērtību arī iegūs papildu instrumentus un attīstības iespējas.

Jānis Režais (Banku augstskola): - Man nav saprotams, kāpēc jūs neuzskatāt IKT par prioritāti, jo tā jau ir nozare ar augstu pievienoto vērtību, tātad tai jau ir prioritāte saskaņā ar jūsu definīciju. Pasaulē pēc tās ir milzīgs pieprasījums, un visur tā attīstās trīs četras reizes ātrāk nekā citas nozares. Desmit gadu esmu strādājis uzņēmumā, kas eksportēja programmatūru, un apmēram 70-80 % mūsu programmatūras produktu ir konkurētspējīgi visā pasaulē, ne tikai Eiropā. Varu droši apgalvot, ka Latvijas IKT ir konkurētspējīgas, tikai nevis ar cenām, bet gan ar speciālistiem, zināšanām, ar biznesa inteliģenci.  

Anrijs Matīss: - Jā, bet augsta pievienotā vērtība ir arī biotehnoloģijām, nanotehnoloģijām un citām nozarēm. […] Šie atbalsta instrumenti ir specifiski, vērsti uz tādām nozarēm, kurām ir attīstības perspektīva. Inovācija ir iespējama visās nozarēs, bet atbalsta intensitāte lielā mērā ir orientēta tieši uz hi-tech nozarēm. Tomēr man būtu grūti nosaukt divas trīs prioritārās nozares, neaizskarot citu intereses.

Uldis Dzenis (Tilde): - Latvijā nav politiskās gribas noteikt kādu nozari par prioritāru, jo paziņot, ka valsts atbalsta nozares ar augstu pievienoto vērtību, ir nepateikt gandrīz neko. Svarīgi ir zināt, ap kuru nozari koncentrēt spēkus.

Andris Ozols: - Deklarēta prioritāte neko nedod. To vajadzētu pamatot ar taustāmiem finanšu instrumentiem. Ir jau bijušas vairākas nozares, kas drošības un mīļā miera labad savulaik ir ierakstītas kā prioritāras savas nozares ministrijas dokumentos. Bet LIAA darbojas četrpadsmit gadu, un šādas prioritātes valsts ekonomikas kursu īpaši nav mainījušas.  

Mēs nevaram visus glaudīt pa spalvai, šodien teikt, jā, protams, IKT ir prioritāte, rīt tikties ar kociniekiem, un teikt viņiem to pašu, jo meži ir puse Latvijas teritorijas. Tā varētu sanākt tik garš saraksts, ka galu galā tik un tā būtu jāieslēdz atpakaļgaita un jānosaka citi kritēriji, piemēram, par augsto pievienoto vērtību. Mans uzskats ir tāds: pat ja prioritāte nav deklarēta vārdos, bet nozarei ir atbalsts ar taustāmiem, izmērāmiem rezultātiem, tad viss ir kārtībā.

 Aģentūra noteikti nav opozīcijā nozares uzņēmēju interesēm, rīkojamies proaktīvi. Piemēram, sadarbojamies transporta izglītības sfērā. Vajadzētu panākt, lai valsts izdara kādu pasūtījumu – ne tikai no budžeta līdzekļiem, vienlaikus panākot arī, lai jaunieši gribētu mācīties par inženieriem. Agrāk bija fundamentāls arguments, ka inženieru trūkst tāpēc, ka inteliģencei ir zemākas algas nekā strādniekiem, bet šobrīd aģentūra ir cēlusi gan biznesa, gan profesiju prestižu. Esam rīkojuši IKT speciālistu seminārus, kur piedalījušās ārvalstu pārstāvniecības.

Ina Gudele: - Mums ir apstiprināts valsts attīstības plāns, kurā kā viena no prioritātēm ir minēta arī informācijas tehnoloģiju attīstība. Vienlaikus informācijas tehnoloģijas kā horizontāla prioritāte pastāv it visur, jo nedz kokrūpniecībā, nedz tekstilrūpniecībā, nedz citās nozarēs bez IKT iztikt nevar.

Ja diskutējam par pievienoto vērtību, tad ir kāda ļoti vienkārša formula: jau pirms trim gadiem 5% strādājošo, kas Latvijā darbojās IKT nozarē, saražoja 20% no valsts iekšzemes kopprodukta pieauguma. Tas nozīmē, ka 80% paliek visām pārējām nozarēm kopā.

Esmu pilnīgi pārliecināta: ja pēc kādas valsts vizītes kaut viens vienīgs uzņēmējs ir noslēdzis sadarbības līgumu, tad, manuprāt, tā jau uzskatāma par veiksmīgu. Pašlaik varu nosaukt piecas vai sešas kompānijas, kas pēc manis vadītām ārvalstu vizītēm ir atradušas klientus vai sadarbības partnerus.

 

Latvijai vajadzīgi izglītoti speciālisti

Jau gadu gadiem, bet pēdējā laikā jo īpaši IKT nozares aktuālāko un vienlaikus arī sarežģītāko tēmu virsotnē ir augsti kvalificētu speciālistu trūkums. Statistikas dati gan reizēm atšķiras (tas atkarīgs no informācijas avotiem un metodikas), bet visprecīzākais, šķiet, ir LIKTA 2006. gada pētījums, kas liecina, ka nozarē kopumā trūkst aptuveni 8 000 speciālistu (šie dati savākti no pirmavotiem – pašiem uzņēmumiem). Turklāt šis skaitlis pēdējos gados ne reizes nav sarucis, bet turpina pieaugt. Situācijas draudīgumu izskaidrojot no matemātikas pozīcijām, tendence ir pietiekami labi saskatāma. Šobrīd Latvijā ir astoņas augstskolas, kas apmāca IKT speciālistus – bakalaurus un/vai maģistrus. Ik gadus tās sagatavo aptuveni 1300 šādu speciālistu. Tātad, ja pieņem, ka nozarē trūkstošo speciālistu nekļūs daudz vairāk, šo iztrūkumu teorētiski varētu kompensēt sešu septiņu gadu laikā. Protams, vēl būtu jārod atbilde uz jautājumu, cik no augstskolas beigušajiem turpina strādāt nozarē un cik no tiem, kuri tomēr ir gatavi aizpildīt šīs vakantās vietas, tiek atzīti par pietiekami perspektīviem speciālistiem un ņemti pretī… Jā, šāda matemātika tiešām neko labu neliecina.

Ko darīt? Viens no risinājumiem - līdz 2010. gadam plānots šo absolventu skaitu palielināt līdz 1700. Otrs – optimizēt IKT darbavietas, nopietni pārdomājot, vai valsts un pašvaldību institūcijām tiešām vajadzīgi savi IKT speciālisti, ja daudz izdevīgāk ir noslēgt ārpakalpojumu līgumu ar kādu nozares uzņēmumu. 

Jānis Bičevskis (Latvijas Universitāte): - Mēs ar studentiem iepriekš pārrunājām šo diskusijas tēmu, mēģinājām atrast kaut ko pozitīvu, bet mums tas īsti neizdevās. Pirms 15 gadiem Latvijas situācija salīdzinājumā ar citām valstīm bija daudz labāka (pēc tam nāca lielākā kļūda Latvijas izglītības vēsturē – matemātika un fizika nokļuva izvēles programmu statusā). Kad nodibinājās SWH Rīga, tur izstrādāja pirmo lielo projektu par septiņiem miljoniem vācu marku, toreiz – 500 miljoniem rubļu. Latvijai bija iespēja kļūt par IKT lielvalsti, bet tas nav realizējies. Grīstē salaistas vairākas lietas. Viena no tām – augstskolas ir izslēgtas no valsts pasūtījuma (reiz Latvijas Skaitļošanas centrs bija ceturtajā vietā PSRS, tā bija spēcīgu kadru kalve), augstskolu pieteikumus vienkārši nelaiž cauri, jo prasa konkrētas tehnoloģijas, konkrētus sertifikātus, kādu augstskolām nav. Tie pasniedzēji, kas dabū Eiropā labus projektus, nestrādā tos Latvijai, bet Eiropas pasūtītājiem.

Šogad pirmo reizi pēc daudziem gadiem Latvijas skolēni pasaules informātikas olimpiādē nedabūja nevienu medaļu. Es to saistu ar toreizējās valdības lēmumu par LIIS projekta slēgšanu pirms dažiem gadiem. Sekas bija tādas, ka tie, kuriem bija labi rezultāti olimpiādēs, ir kļuvuši par studentiem, bet citu tikpat labi sagatavotu viņu vietā (skolās) vairs nav. Augstskolas uzņemšanas rezultāti šogad: no 1000 iespējamiem punktiem mums ir daži ar 900 punktiem un daudzi – ar 200 punktiem! Satriecoši!

Ina Gudele: - Eināra Repšes vadītās valdības laikā LIIS projekts faktiski tika apstādināts, nepiešķirot finanšu līdzekļus tā īstenošanai. Šobrīd tās vietā esam radījuši jaunu programmu IKTIK (Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas izglītības kvalitātei), kuru pozitīvi novērtējuši arī augstskolu mācībspēki, bet reāli tās realizēšanu mēs varēsim uzsākt tikai nākamā gada sākumā. Esam nodrošinājuši skolas ar datoriem, apmācījuši skolotājus, bet kopējais līmenis, protams, ir pazeminājies. Un tas turpināsies tik ilgi, kamēr nosacīti vājie studenti pabeigs studijas augstskolās un aizies strādāt uz uzņēmumiem, kur jums, uzņēmējiem, būs jāiegulda pamatīgs darbs viņu praktiskai apmācībai.

Jānis Bergs (IS klasteris): - Ja ņem darbā studentus, tad viņi uzreiz nav gatavi produktīvam darbam, un mums pašiem viņi jāapmāca. No valsts varētu vēlēties lielāku atbalstu tehniskajā izglītībā. LIKTA bija apmācības projekts, bet tas gāja smagi un čakarīgi. Otrreiz es negribētu tādā piedalīties. Tur vajadzēja jau gadu iepriekš pateikt, kādi cilvēki uz kādiem kursiem ies. Vajadzētu atvieglot šo sistēmu, vairāk uzticēties asociācijām, pareizi administrēt.

Mareks Gruškevics: - Kad 2005. gadā apturēja LIIS programmas finansējumu, apstājās investīcijas izglītības iestādēs, tika pārtraukta pedagogu apmācība un tehniskās kultūras atjaunošanas programma. Izskatās, ka šobrīd abi šie šķēršļi ir novērsti. Ir jauna satura reforma. Klāt nākusi jauna aktivitāte - valsts iniciē dabas zinātņu kabinetu ierīkošanu.

Vēl – par ārvalstu pasūtījumiem universitātēs. Finanšu ministrija ļoti precīzi mums norādīja: ja Izglītības ministrija atklātā iepirkuma procesa rezultātā savus konkursus dod par valsts budžetu finansētām augstākās izglītības institūcijām, tas kropļo konkurenci. Jo augstskolā budžeta grupas izmaksas, kas tiek segtas no valsts budžeta, ir pavisam citas nekā privātajam sektoram. Par budžeta vietām augstskolās gan būtu jāpriecājas, jo situācija var pasliktināties demogrāfiskās krīzes dēļ. Daudzām augstskolām būs nopietni jādomā, kā piesaistīt ārvalstu studentus, lai nokomplektētu minimālās grupas.

Ina Gudele: - Ļoti labi saprotu Bičevska kunga izteikto sāpi un arī Tehniskās universitātes vadības viedokli, kuram pilnībā piekrītu. Lai attīstītu kvalitatīvus risinājumus un pakalpojumus, universitātēm jādod iespēja īstenot praktiskos darbus. Valsts un pašvaldību pasūtījumi, kas tika finansēti no budžeta, bija ļoti laba jauno speciālistu kadru kalve. Izmantojot studentu darbu, praktizējot un eksperimentējot, augstskolas realizēja daudzus projektus. Bet tas bija pirms gadiem desmit - tagad valsts un pašvaldību iepirkuma likums nosaka pilnīgi citus kritērijus.

Vēl gribu piebilst, ka situācijā, kad kāda valsts institūcija vēlas veiksmīgu risinājumu sava darba optimizēšanai, tā vēlas to saņemt ātri un kvalitatīvi, bet tam vajadzīgi eksperimenti. Un šajā ziņā universitātes nevar konkurēt ar komercuzņēmumiem. Prakse arī rāda, ka valsts institūcijas, kas piedalās komerciālos projektos, diemžēl nav konkurētspējīgas.

 

Izglītība + inovācijas = konkurētspējīgs uzņēmums

Mareks Gruškevics: - Šogad ir izveidots Inovāciju fonds ar mērķi atbalstīt tās idejas, kas ir izglītības sektorā. Es būtu ļoti priecīgs, ja mērķis būtu uzlabot mācību metodiku un līdzekļus, padarot tos atraktīvākus. Piemēram, dabaszinātņu kabineta programma – aparatūra, interaktīvā tāfele, web kameras, video – viss radošam darbam. Būtu ļoti noderīgs piedāvājums par elektronisko mācību līdzekļu izstrādi.

Normunds Bergs: - SAF Tehnika ir iesākusi pētniecības un jauno projektu izstrādes projektus kopā ar RTU. Mēs varētu ņemt vēl citus projektus, bet trūkst zinātnieku, universitāšu kapacitāte nav pietiekama. Naudas ir vairāk kā jebkad, bet trūkst cilvēku, kas varētu izstrādāt kopīgu projektu. Jārēķinās ar to, ka nav zinātnieku vispār, bet ir zinātnieki ar konkrētu specializāciju, kurā viņi strādā varbūt 30-40 gadu. Ja kāds var pasargāt ķiršus no nosalšanas – ļoti labi! Bet, ja tas, ko viņi pēta, nav pieprasīts vai nav saistīts ar biznesu, tad tur diemžēl nav īstas perspektīvas.

Pastāv dokumenti, kur deklaratīvā formā ir sarakstītas visādas lietas. Piemēram, eksporta kredīts, eksporta garantijas. Nekas nenotiek, izņemot dažāda skaļuma runāšanu. Esmu jau desmit gadu dzesējis muti. Notiek grūstīšanās starp Izglītības, Ekonomikas un Finanšu ministriju, un vēl kādu laiku tas turpināsies. Diez vai arī valdības maiņa ko atrisinās. Bet elektronikas un telekomunikāciju industrijā eksporta atbalsts ir ļoti kritiska lieta. Mēs nespējam konkurēt ne ar indiešiem, ne ķīniešiem, ne amerikāņiem, ne ar daudzām ES valstīm, kurām ir šādas programmas.

Anrijs Matīss: - Latvijas tautsaimniecības konkurētspēja ir ļoti būtiska. Patlaban ir aktuāli divi jautājumi: rast risinājumus, kā nodrošināt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi un veicināt inovāciju attīstību, iesaistot šajā procesā biznesa inkubatorus, kompetences centrus, kur notiek projektu sagatavošana.  

Otra lieta ir programmas, kas praktiski veicina eksporta potenciālu -pārstāvniecības, dalība starptautiskajās izstādēs u. c. Protams, ja nebūs konkurētspējīgu produktu, tad nebūs arī, ko eksportēt, tāpēc šīs jomas ir jāskata kopsakarā un esam gatavi par šiem jautājumiem diskutēt un rast papildu atbalsta instrumentus tieši IKT nozarei, lai tā varētu attīstīties vēl veiksmīgāk.

Ināra Opmane (LU MII): - Kā notiek pieteikšanās Eiropas pētījumu projektiem? Vispirms sniedzam pieteikumu un meklējam konsorciju partnerus, kas ar mums gribētu sadarboties. Protams, mums sava kvalitāte un kompetence ir jāapliecina, tad visi kopā izstrādājam projektu, kuru iesniedzam vērtēšanai Briselē, tad to izvērtē atbilstoši ES direktīvām un veiksmes gadījumā apstiprina. Pēc tam reizi pusgadā vai gadā šo projektu atkal vērtē. Mūsu institūts pastāvīgi ir piedalījies vismaz četros piecos projektos (šobrīd ir septiņi), kas ir realizējami institūtā. Šie skaitļi apliecina mūsu kompetenci Eiropā. Diemžēl šie pētījumi nav paredzēti Latvijai, lai gan mēs labprātāk strādātu Latvijai, nevis Eiropai. Kāpēc tas tā ir? Iemesls vienkāršs: tikai 2005.-2006. gadā tika realizēti pirmie struktūrfondu projekti, kad varējām nopirkt infrastruktūru pētniecībā nepieciešamajām iekārtām, jo iepriekš to varēja nopirkt ļoti ierobežotā daudzumā. Par valsts pasūtījumu: ja mēs varam pierādīt, ka esam nepieciešami valstij, tad pilnīgi citādi izskatāmies arī ārpus Latvijas.

Uldis Dzenis: - Tas, ko dara MII Eiropas projektos, ir ļoti labi, bet tas nekādā veidā nevairo Latvijas uzņēmumu eksportspēju. Arī Tilde piedalās trijos četros Eiropas projektos un redzam, kā tas notiek. Šādus pētījumus vajadzētu laist caur uzņēmumiem. Ja uzņēmēji varētu pasūtīt pētījumus augstskolām un institūtiem, tas būtu daudz efektīvāk, jo šobrīd mums pašiem jāinvestē izpētē un attīstībā. Tāpēc iesaistām savus darbiniekus, lai tas paliek kā mūsu uzņēmuma kapitāls. Skaidrs, ka neesam īpaši ieinteresēti pasūtīt izpētes projektus augstskolās, ja tie tiek izstrādāti par mūsu naudu.

Jānis Bičevskis: - Lai veicinātu eksportu, vienīgais risinājums – mēģināt attīstīt inovācijas. Es teiktu, ka inovācijas valstī netiek veicinātas, tām nav reāla pieprasījuma, jo valsts pasūtījumos skaidri ir pateikts, kāda tehnoloģija jālieto. Nekādām inovācijām tur vietas nav un nevar būt. Varbūt situācija būs labāka, kad izveidosies kompetences centri.

Ina Gudele: - Iepriekšējā uzņēmēju un akadēmiskās vides pārstāvju sarunā man radās sajūta, ka mēs jaucam kopā divas dažādas lietas -ražošanu, kuras produktus gribam eksportēt, un inovāciju un attīstību (R&D). Ja mums vajadzīgi pētniecības projekti, tie būtu jāpasūta tieši akadēmiskajai videi, jo uzņēmējiem nav laika šādām lietām. Viņiem jānodarbojas ar ražošanu, kuras radītos produktus Latvija varētu arī eksportēt.

Zīmīgi, ka dažādiem valsts pasūtījumiem piesakās gan komercuzņēmumi, gan akadēmiskās vides pārstāvji, bet 7. ietvarprogrammā, kurā naudas paredzēts tik daudz, cik nav nevienā konkrētā projektā un struktūrfondos kopumā, vēl ir ļoti maz Latvijas projektu. Tāpēc es gribētu zināt, kas traucē akadēmiskajiem spēkiem kopā ar kādu IKT uzņēmumu vai ražotāju uzrakstīt projektu, kuru varētu finansēt no 7. ietvarprogrammas līdzekļiem?

Atis Kapenieks (RTU): - Pagājušā gada ietvarprogrammās it kā bija lielāka interese par Austrumeiropas konsorcijiem un projektiem, bet tagad mūs tik labi vairs nepieņem. Uzvar tikai visstiprākās Eiropas grupas, tāpēc, lai uzvarētu, ir svarīgi iekļūt tieši visstiprākajā Eiropas grupā, nevis jebkurā grupā. Vairākās valstīs (Vācijā, Polijā) valsts finansiāli atbalsta uzņēmumus un universitātes, ja tās var iesniegt projektu. Esmu dzirdējis, ka Vācijā finansējums par projekta sagatavošanu ir 25 000 eiro. Arī tad, ja piesakās par partneri, kaut ko saņem. Polijā ir diezgan līdzīgi. Citādi plaši izplatās viedoklis, ka struktūrfondus ir vieglāk dabūt, un mēs necenšamies tikt pie zvaigznēm, bet barojamies tur, kur ērtāk tikt pie siles.

Anrijs Matīss: - Ekonomikas ministrija strādā pie vairākiem projektiem, kuru mērķis ir savest zinātniekus kopā ar uzņēmējiem, lai radītu jaunus produktus, tehnoloģijas utt. Piemēram, Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju kompetences centri. Tika atbalstīta šāda projekta sagatavošana, tajā piedalās lielākā daļa klātesošo uzņēmumu un arī akadēmiskās iestādes, piemēram, LU MII. Šobrīd ir iedots finansējums projekta sagatavošanai. Ja projekts būs labvēlīgs, tas varēs pretendēt uz 2-7 miljonu eiro finansējumu, kur uzņēmēji sagatavos produktu kopā ar zinātniekiem, kas tālāk tiks vai nu eksportēts vai izmantots Latvijā. Mēs nevaram atdalīt jaunu, konkurētspējīgu produktu izstrādi no eksporta. Tāpēc vispirms kaut kas jārada, lai būtu, ko eksportēt.

Jānis Grēviņš (Rīgas Biznesa skola): - Esmu ieguvis izglītību viņpus okeānam un zinu, ka 70. gados ASV aizņēma 30 % no pasaules labāko augstskolu tirgus, bet ASV nosprieda, ka tas nav īsti tas, ko viņi vēlas darīt. Viņi ieviesa augstskolās pāris ļoti vienkāršu principu: apvienoja zinātni ar augstāko izglītību, sāka intensīvi sadarboties ar uzņēmējiem, - viņi nāk auditorijās un lasa lekcijas. (Paldies tiem uzņēmējiem, kas tagad lasa lekcijas arī Rīgā, Biznesa skolas auditorijās!) Otrs svarīgs princips: visi pasūtījumi augstskolām nāca caur uzņēmējiem. Rezultāts – ļoti spēcīgas augstskolas. Jaunākā informācija liecina, ka Eiropa zaudē savas pozīcijas Indijai, Ķīnai, ASV utt. Tāpēc izglītība un zinātne jāapvieno tādos kā blokos, - tas ir labs veids, kā dabūt pievienoto vērtību vai virsvērtību, arī daļēji atrisinot kadru jautājumu, jo cilvēku trūkst visās nozarēs.

Protams, eksports nav nekāds brīnumlīdzeklis, kas atrisinās visas nozares problēmas. Vispirms jāsaražo konkurētspējīgi produkti.

Gunta KĻAVIŅA

 

    

* Redakcijas piezīme. Diskusijā izskanējušie ekspertu viedokļi šeit nav atreferēti pilnībā, galvenās tēzes apkopotas raksta autores interpretācijā.