Emuāri blogeru dialektā, jeb no privātas tīmekļa dienasgrāmatas līdz klientu uzticības personai

 

Jums varbūt šķiet, ka daudzi raksta blogus* (tos dēvē arī par tīmekļa žurnāliem, emuāriem u. c.) tikai tāpēc, ka tie pirms dažiem gadiem nākuši modē arī Latvijā? Varbūt tāpēc, ka blogu rakstīšana vai komentēšana piestāv stilīgam džekam gluži tāpat kā MP3 mūzika, iPhone vai Jeep Wrangler? Jā, tas arī. Bet daudzi blogu fani pat nenojauš, cik ļoti tie spēj iespaidot ļaužu prātus, stiprināt paļāvību kādam zīmolam, produktam vai sabiedriskam procesam. Tieši tādēļ daudzi starptautiski uzņēmumi ievieš korporatīvos blogus, kuri dažkārt iedarbojoties daudz spēcīgāk par reklāmu.  

Par to visu Sakaru Pasaules ekspertu klubiņā šoreiz diskutē divi profesionāli blogeri – Uldis ZARIŅŠ no LETA (www.nozare.lv; kategorija interneta mediji) un Ilvars METNIEKS (www.tirgusdiena.lv; kategorija nekustamais īpašums), b.arch., MBA, pilsētmāju institūta Urban Art attīstības direktors – un divi IT un interneta profesionāļi, – Latvijas interneta asociācijas valdes priekšsēdētājs, uzņēmējs Viesturs PLEŠS un portāla draugiem.lv direktors Ģirts SLAVIŅŠ.

 

Blogu mode Latvijā izplatās lēni

– Blogi un blogeri Latvijā pazīstami jau vairākus gadus, bet, šķiet, tie šeit darbojas pēc gluži citiem likumiem nekā tādās IT lielvalstīs kā ASV, Ķīna vai Somija. Varbūt derētu atsaukt atmiņā vēsturi.

U. Zariņš: – Termins blogs ir cēlies no weblog, kas ir tehnisks servera apzīmējums. Vārds radies ap 1992. gadu, kad tapa pirmais lielais portāls Netscape un interneta meklēšanas mehānisms vēl nebija izdomāts. Netscape komanda katru dienu pārbaudīja, vai ir parādījušās jaunas web lapas, un publicēja attiecīgās dienas jaunās saites. To nosauca par weblog – tāda kā uzskaites grāmata par tīmekļa jaunumiem. Ilgi gan tādu uzskaiti nevarēja realizēt, jo resursi auga mežonīgā ātrumā un viss strauji zaudēja aktualitāti. Tomēr meklēšanas termins weblog saglabājās un atkal uzpeldēja 1999. gadā, kad tas ieguva gluži jaunu nozīmi – vispirms jau kā tehnoloģiska platforma. Gluži tāpat kā Wiki un RSS, arī blogs ir tehnoloģijas nosaukums. Tas nav nekas cits kā satura vadības sistēma. Laikā, kad radās megapopulārās privātās mājaslapas, bija pakalpojumi, kas ļāva veidot tās iespējami vienkārši, tomēr vajadzēja kaut ko saprast no dizaina, no programmēšanas un html. Turpretī blogu platformas bija pirmās, kas visu padarīja absolūti vienkāršu pat cilvēkam, kas neko nesaprot no programmēšanas un tehnoloģijām. Weblog ir tehnoloģiskā bāze, personiskās mājaslapas uzturēšanas platforma, kāda ir gan Live Journal, gan Sviesta cibai, gan bloger.com. 95 procenti šo blogu ir tādi, ko mēdzu saukt par sunīšu kaķīšu blogiem vai, kā Ģirts saka, personiskie blogi, ko lasi tu un tavs brālis. No otras puses, ar terminu blogs apzīmē arī vietu, kur paust savu viedokli ar pašpublicēšanos. Nereti gandrīz nav iespējams atšķirt, vai tas ir blogs vai mājaslapa. Īstenībā tā ir mājaslapa, kura satur vadības sistēmu, izmantojot blogu platformu. Līdz ar to šīs abas pazīmes it kā ir apvienotas.

– Vai tās saplūdušas ar nolūku vai nejauši?

Ģ. Slaviņš: – Par tehnoloģijām var ieslīgt garā diskusijā, bet, manuprāt, robeža starp mājaslapu un blogu nav strikti novelkama. Tomēr svarīga blogu iezīme ir tāda: ja tu blogo, tad dari to regulāri, paud viedokli vai novērojumu par kaut ko. Mājaslapu vari izveidot, salikt tur ceļojuma bildes vai zīmējumus, un nolikt plauktā. Tā drīzāk kalpo reprezentācijai.

– Var jau būt arī daudzfunkciju mājaslapa ar bloga elementiem, īsiem videosižetiem utt.

V. Plešs: – Labprāt lasu kakao.lv. Tas sākās kā viena cilvēka projekts pirms vairāk nekā trim gadiem (sākumā – jy.lv). Viņi paši sevi dēvē par interesanto ziņu lapu, tur ir īsziņas par jaunumiem tehnikā, auto pasaulē, mākslā, par savdabīgiem izgudrojumiem, ceļojumiem u. tml. Īsti gan nevar saprast, vai tas ir blogs vai ziņu lapa, jo viņi pārdod arī reklāmas laukumiņus. Tomēr ir svarīgi, ka tur tiek segregēta tieši man vajadzīgā informācija. 

Mana pieredze ar blogiem varbūt noder arī citiem. Koncepcija, ko esmu ilgtermiņā izveidojis pats sev, ir tāda, ka pirms gadiem trim pārtraucu skatīties televīziju, divus gadus vairs nelasu drukāto presi, nu jau kādu gadu neveru vaļā arī delfus. Man visu šo informācijas gūzmu ir aizstājuši četri konkrēti blogi, un lasu gandrīz tikai tos. Ja vajag vēl kādu papildu informāciju, šajos blogos ir saites uz presi, televīziju, video. Ja mani tas interesē, pastaigāju pa šiem tīmekļa pavedieniem. Tur darbojas nevis Google meklētāju princips, bet precīzi atlasītas informācijas kanāls un daudz ātrāk var tikt pie rezultāta.

– Kuri blogi ir izpelnījušies tavu īpašo atzinību?

V. Plešs: – Es regulāri lasu pods.lv, datuve.lv, kakao.lv, nemirst.lv un nedaudz arī laacz.lv.

– Kā teikts Mika (arī ONkuļa) tīmekļa žurnālā onkulis.lv, lasītākie blogi Latvijā esot laacz.lv (596 regulārie lasītāji), journal.lv (420), onkulis.com (358), krizdabz.id.lv (335), pods.lv (332). Aptuveni 110 Latvijas privāto tīmekļa žurnālu saraksts alfabēta secībā atrodams tīmekļvietnē www.ekstra.lv/?file=all.

V. Plešs: – Šie ir tā sauktie regulārie lasītāji, kuri ir parakstījušies uz RSS barotnēm (RSS Feed), bet tās lieto tikai ļoti neliela daļa no blogu lasītājiem.

I. Metnieks: – Manuprāt, šābrīža blogu attīstību varētu dalīt divos galvenajos virzienos – tehnoloģiskajā un sociālajā. Progresējošās informācijas tehnoloģijas nodrošina blogu izveidošanas un lietošanas ērtāku funkcionalitāti, to plašu pieejamību un neierobežotu izplatību interneta resursos. Savukārt sociālais virziens vairāk iezīmē blogu kā jauna literārā satura žanra fenomenu, kas šādā formātā līdz šim nebija īpaši populārs, taču šobrīd sāk uzņemt vēl nebijušus apgriezienus.

Sadalot vēsturi attīstības posmos, esam pieredzējuši industriālo laikmetu, tagad pienācis informācijas laikmets, bet blogi varētu iezīmēt jauno komunikāciju laikmetu. Šobrīd veidojas vēl nebijuši komunikāciju un kompetences centri, kas sāk pārstrukturēt informācijas telpu. Milzīgo informācijas straumi, kas plūst no malu malām, vienam cilvēkam nav iespējams izfiltrēt. Tāpēc veidojas kompetences portāli, speciālistu blogi, noteiktu cilvēku grupas ar kopīgām interesēm. Un tas ir labs veids, lai strukturētu šo neierobežotās informācijas plūsmu, un atrastu, no kurienes tai aug kājas.

No mārketinga viedokļa ļaudis var iedalīt trijos tipāžos: vieni, kas uztver pasauli pārsvarā ar redzi (televīzija), otri – ar dzirdi (radio), trešie ir lasītāji. Dators atbilst visiem trijiem tipiem, bet galvenokārt tiem, kas arī lasa. Blogu lielākais pluss ir tas, ka cilvēki sāk vairāk rakstīt un lasīt, kas tiem palīdz labāk sakārtot domas. Pieļauju, ka veiksmīgā blogu attīstība ievedīs literatūras nozari pavisam jaunā attīstības fāzē.

– Cik izplatīti un lasīti, jūsuprāt, ir blogi Latvijā?

Ģ. Slaviņš: – Pats neesmu milzīgs blogu fans, kas uzskata, ka tie mainīs pasauli. Tas nav nekas revolucionārs, drīzāk – jauks papildinājums dzīvei, kas palīdz šķirot informāciju tiem interneta lietotājiem, kuriem tās ir par daudz. Savukārt citiem tas palīdz vieglāk atrast tieši to informāciju, kuru iepriekš (bez blogiem) bija grūtāk sameklēt. Trešais svarīgais aspekts ir iespēja, ko šī parādība devusi cilvēkiem, kuriem pirms tam nebija piekļuves mediju kanāliem, bet tagad viņiem ir iespēja brīvi paust savu viedokli pasaulei.

V. Plešs: – Ne visiem, kam ir talants, ir iespēja strādāt televīzijā. Šeit viņi var izpausties kā ziņu autori.

– Draugiem.lv arī ir savi blogeri, cik tie ir populāri?

Ģ. Slaviņš: – Blogus varētu klasificēt vairākās grupās: tie var būt profesionāli, ar pašizpausmes ievirzi vai kas līdzīgs dienasgrāmatai. Gluži tāpat kā pirms simt gadiem bērni rakstīja dienasgrāmatas burtnīcās un uzticēja tām savus noslēpumus, tāpat to dara arī tīmekļa dienasgrāmatās, tikai ar to starpību, ka tagad to var izlasīt ikviens (varbūt to lasa tikai pāris cilvēku – autora radi un draugi). Draugos.lv atrodamas tieši šādas  tīmekļa dienasgrāmatas, bet korporatīvos blogus šobrīd nav plānots ieviest.

Runājot par Latviju un citām nelielām valstīm noteikti nevajadzētu lolot vīzijas par Amerikas fenomenu, kur blogošana sava prieka pēc ir pārvērtusies par t. s. citizen journalism. Manuprāt, Latvijā tā nekad nevarēs kļūt par masveida parādību, īpaši attiecībā uz lasītāju skaitu. Tad būtu vajadzīgs kāds īpašs vaļasprieka objekts un autors ar ļoti spēcīgu vēlmi (un talantu) pašizpausties vai arī ar spēju ietekmēt cilvēku prātus konkrētā nozarē, ko dara t. s. profesionālie blogeri. Latvijā ar blogiem nevar nopelnīt iztiku, un tas nebūs iespējams vismaz tuvākajos piecos gados. Amerikā tas, protams, ir citādi, tur ir liela auditorija, pilnīgi cita mediju sistēma un mediju kultūra.

V. Plešs: – Amerikā darbojas šāda sistēma: tiklīdz lielām kompānijām iznāk jauni produkti, blogeri ir pirmie, kuri tos dabū. Lietotāja izvēli mūsdienās vairs neiespaido tas, ko, piemēram, Samsung vai kāda cita firma ir uzrakstījusi par jaunumiem savā mājaslapā. Es jau iepriekš zinu, ka šī milzīgā korporācija man grib kaut ko pārdot. Cita lieta – izlasīt, ko par šiem jaunumiem raksta profesionāls nozares blogeris, kurš ir izmēģinājis jauno produktu, varbūt pat nometis to zemē, izjaucis, salicis kopā un secinājis, ka tas vēl darbojas! Ja turklāt šis blogeris ir novērtējis konkrēto produktu pozitīvi, tad viņa viedoklim ir daudz lielāks svars un tiešāks iespaids uz mani kā potenciālo klientu nekā reklāmas informācija mājaslapā.

– Ja vien šis blogeris pats nav nopirkts.

V. Plešs: – Starp citu, viņi paši par to diskutē, vai šim viedoklim var uzticēties. Tomēr zīmīgi, kā mainās korporāciju izpratne par to, kā patērētājam pārdot produktu. Tāpēc arī Amerikā blogeri diezgan labi dzīvo, vienmēr saņem uzaicinājumus uz visiem pasākumiem un visu jauno produktu prototipus – kaudzēm, tikai tāpēc, lai viņi savā blogā uzrakstītu atsauksmi par to vai citu produktu, bet, protams, viņi var to arī nerakstīt. Turklāt tā ir lieliska vide pašreklāmai.

 

Kā vērtēt blogu efektivitāti

– Kas vajadzīgs, lai sāktu rakstīt blogu, ja nav ne mājaslapas, ne tīkla resursu?

U. Zariņš: – Visvienkāršāk ir izvēlēties kādu no pakalpojumu sniedzējiem tepat Latvijā, piemēram, blogiem.lv, sviestaciba, piereģistrēties un sākt rakstīt. Viss!

– Labi, tomēr tas ir kas līdzīgs kolhozam. Kā lai kāds izcils jaunais blogeris šajā tirgū parāda, ka tieši viņa piedāvātās bietes ir vissulīgākās?

U. Zariņš: – Var iegādāties domēnu (cena nesen pazemināta līdz Ls 7) un instalēt bezmaksas programmu. Piemēram, pavisam vienkāršu, kādu izmanto sviestaciba.

V. Plešs: – Tomēr tādā gadījumā blogerim būs kaut kas jāzina, lai viss nesaiet sviestā.

Ģ. Slaviņš: – Iesaku sākt ar kaut ko vienkāršu – lai saprastu, vai tu vispār esi spējīgs kaut ko rakstīt un vai tas ir tas, ko tu vēlies. Īstenībā nav nekādu tehnoloģisku problēmu. Ja esi talantīgs blogeris un tev tas labi padodas, nav katrā ziņā vajadzīgs savs domēns un krutais endžins. Var darīt tā, kā Juris Kaža, un tevi lasīs. Pārējā problēma jau ir tā, vai tev ir, ko teikt, turklāt regulāri (man, piemēram, nav, ko teikt), vai tu spēj būt interesants un pietiekami pacietīgs, lai savāktu auditoriju. Tas nenotiek vienā dienā, vismaz ne Latvijā.

V. Plešs: – Tomēr neviens jau neveido blogus ar mērķi savākt auditoriju.

– No otras puses, kritērijiem jābūt. Nevis, lai kādam atskaitītos, bet kaut vai pašapziņas uzturēšanai. Piemēram, kad tas pats Kaža rakstīja tikai savu privāto blogu angliski, bieži tur vispār nebija komentāru, bet divi jau bija daudz. Kopš viņš raksta arī nozare.lv, komentāru ir vairāk un arī stils mainījies – mazāk žargona (pat nezinu, vai tas labi vai slikti, jo Jurim sulīgi izteicieni ir gluži kā otra āda). Iespējams, autors dažreiz atceras, ka pārstāv arī savu maizesdevēju – LETA. Bet Jurim ir kāda lieliska, Latvijā reti sastopama īpašība: viņam netrūkst drosmes un pašapziņas publiski modulēt notikumu attīstības gaitu IKT nozarē pat no baumām vai neoficiālas informācijas. Tas, protams, iespējams tikai tādēļ, ka viņš ir šīs nozares eksperts.

I. Metnieks: – Blogera producētajai ziņai atšķirībā no ziņu aģentūras sausajiem faktiem jābūt ar kādu odziņu. Vēlams, lai tas būtu personīgs, pat subjektīvs un noteikti emocionāls vēstījums. Tam ir jābūt kā sarunai draugu pulkā, kur visas lietas tiek nosauktas savos vārdos, neceremonējoties un neizdabājot kādai universālai gaumei. No otras puses, blogi arī daļēji kanibalizē klasisko reklāmu, kuru pat visvientiesīgākais cilvēks šobrīd vairs īsti neņem par pilnu. Caur blogiem akcents tiek likts uz sabiedriskās domas veidotājiem. To līdz šim nemanāmi darīja PR speciālisti, taču tagad šajā laukā sāk uzdarboties arī profesionālie blogeri, kuri paši rūpējas par savu reputāciju. Jaunām idejām un propogandai sabiedriskās domas veidošanā ir noteikta hierarhija. Ir tādi domas giganti, kas ģenerē jaunas filozofiskas idejas, un to mērķauditorija ir vien pāris cilvēku. Savukārt tie sarunājas, teiksim, jau ar desmit, bet šie desmit – ar vēl lielāku pulku, un tā šīs idejas aiziet tautās (iespējams, stipri pārveidotā veidā), iedarbojas uz ļaužu prātiem. Plašai publikai ir vajadzīga labi sagremota informācija, kur visi jautājumi ir atbildēti un nepastāv nekādi alternatīvi domas attīstības scenāriji. Vieniem patīk domas ģenerēt, citiem – tās tulkot.

V. Plešs: – Interesanta fiška. Bet vienlaikus tu riskē, ka es uzreiz atšifrēšu tavu mērķi un simt gadu nelasīšu tavus murgus internetā. To vietā varu izvēlēties piecpadsmit citas tīmekļvietnes.

Ģ. Slaviņš: – Ņemot vērā Latvijas sociālo vidi, kur esam tik tuvu cits citam, nedomāju, ka blogi kādreiz varētu kalpot kā spēcīgs sabiedrības ietekmēšanas avots. Tas noteikti ir vieglāk izdarāms lielās valstīs, kur paši blogeri ir tālāk cits no cita, līdz ar to vieglāk veidot virtuālas attiecības.

Gan tirgusdiena.lv, gan nozare.lv blogu auditorija šobrīd nav liela un es arī neesmu tik skeptiski noskaņots pret reklāmu presē, tā nav, ka uz to neviens neuzķeras. Ir redzētas ļoti iedarbīgas reklāmas. Zinu arī, ka daudzi sabiedrisko attiecību bīdītāji gudro, kā izmantot blogus saviem tumšajiem, briesmīgajiem mērķiemJ. Līdz šim gan Latvijā nav zināms neviens piemērs, ka būtu izdevies kādu viedokli iepotēt ar blogu palīdzību. Nedomāju arī, ka to ietekme jebkad būs tik liela kā Amerikā. Arī šobrīd notiekošās ASV prezidenta vēlēšanas nav izņēmums.

– Tomēr Latvijā arī ir tēmas, kas daudziem blogu lasītājiem šķiet interesantas. Piemēram, tādas populāras grupas kā Prāta vētra blogs. Un nevar jau mērīt kādas ziņas popularitāti tikai pēc tā, cik tai ir komentāru. Starp citu, vai ir iespējama uzskaite, ka konkrētā ziņa ir atvērta x reižu?  

Ģ. Slaviņš: –To vēl īsti nevar izdarīt. Latviešu blogeri mēģina ieviest kādu vienotu sistēmu, izmantojot Google statistiku. Daži no viņiem ir apvienojušies un dalās ar saviem datiem, un tur var redzēt produktivitāti, kāda ir blogiem, bet, šķiet, nozare.lv un tirgusdiena.lv tur neparādās.

V. Plešs: – Nesen par to bija raksts podā, tā ir visas pasaules problēma, kā blogeriem izmērīt savu auditoriju. To mēra ne tikai klikšķos, bet arī komentāros, reitingos un citos rādītājos. Tiek izmantots dažādu Google rīku apvienojums, kas ļauj mērīt reitingu dažādos griezumos. Tā ir universāla problēma: klikšķu un komentāru skaits nerada patiesu priekšstatu.

– Komentāru skaits neatspoguļo arī ziņas satura vērtību. Var sarakstīt visādus sabiedrībai tīkamus niekus vai baumas un saņemt komentārus kaudzēm. 

I. Metnieks: – Tirgusdienai reitingi izpaužas tā, ka labs raksts, piemēram, trīs četras dienas noturas rakstu rindas augšgalā, jo tiek visvairāk lasīts, un tam pat var nebūt neviena komentāra. Citreiz komentāru ir ļoti daudz, bet tie ir ļoti specifiski un attiecas tikai uz nelielu auditorijas daļu. Bet ir arī citi kanāli, no kuriem var uzzināt par tā vai cita bloga popularitāti. Piemēram, sāc lasīt kādu svešu ziņu, un redzi, ka tajā parādās kāda doma, kas bija tavā blogā. Skaidrs, ka cilvēkiem vajag jaunas un atšķirīgi pasniegtas ziņas.

V. Plešs: – Manuprāt, komentārus parasti raksta tad, ja nepiekrīti kādam viedoklim. Ja piekrīti, ko tur daudz komentēt.

Ģ. Slaviņš: – Komentāru skaits ir visai relatīvs rādītājs, jo pēc tiem varētu šķist, ka delfi ir krietni priekšā pārējiem ziņu portāliem, bet īstenībā atrāviens nemaz nav tik liels. Viņiem ir izveidojusies īpatnēja komentēšanas kultūra. Kāda tā ir – to lai vērtē psihologi.

– Par kultūru to grūti nosaukt. Drīzāk – antikultūra.

Ģ. Slaviņš: – Citā vidē komentāru kultūra ir atšķirīga. Un arī Latvijā ir blogi (piemēram, laacz), kuros komentē ļoti daudz, un ir citi, kuri varbūt ir tikai divreiz mazāk apmeklēti nekā laacz, bet komentāru ir desmitkārt mazāk.

U. Zariņš: – Starp citu, tieši iespēja komentēt rakstus bija viens no iemesliem, kāpēc blogi savos pirmsākumos tik strauji ieguva popularitāti (ārzemēs). Pirms tam bija forumi un diskusiju grupas, bet, apvienojot mājaslapu ar iespēju komentēt, efekts bija graujošs. Ārvalstu medijos iespēja komentēt interneta satura resursos ir parādījusies tikai pēdējā gada laikā.

– Ķīnieši esot kā sadeguši uz komentēšanu. Latvieši gan arī ir. Daudziem raksturīgs agresīvs tonis. Tiesa, blogu komentāri parasti ir daudz lietišķāki nekā, piemēram, delfi publicēto rakstu komentāri.

I. Metnieks: – Man reiz bija pārmetums no PR profesionāļiem, ka es rakstot par daudz saldi, ka vajagot skarbāk un ironiskāk. Esot vēlams blogos lietot noteiktu retoriku (pieļaujams arī profesionālais žargons), ja vēlies, lai tavu domu labāk saprot un negribi izskatīties kā baltais zvirbulis. Ir pat tādi vārdi vai frāzes, kurus labāk neizvēlēties blogiem (pārāk augsts un izsmalcināts literārais stils vai arī trafareta un nodrāzta frazeoloģija), jo tad tevi neuztvers kā savu čomu.

 

Mediju blogi

– Šoreiz mūsu ekspertu klubiņā ir divi mediju blogeri. LETA ziņu aģentūras blogi ir kā visiem brīvi pieejams papildinājums, kas pastāv neatkarīgi no aģentūras oficiālajām ziņām. Bet kā ir ar tirgusdienu? Drukātās preses popularitāte pakāpeniski samazinās. Vai šie blogi cenšas to spodrināt? Iespējams, ka jau tuvā nākotnē blogi varētu kļūt par stabilu elektronisko mediju sastāvdaļu.

U. Zariņš: – Pilnīgi droši varu teikt, ka blogi nav nākotnes preses forma. Drukātā avīze Diena ir 12 lappušu kopums, ko paņem kā fiziski veselu vienību un atšķir, kuru lappusi gribi, bet internetā katrs raksts ir atsevišķa vienība, kuru vari skaldīt, kā vēlies. Piemēram, nopublicē Dienu Lursoft elektroniskajā laikrakstu bibliotēkā, un vari izlasīt visus rakstus pēc kārtas. Tomēr viens no nākotnes tīmekļa žurnālu attīstības virzieniem, kuru, šķiet, vēl neviens nav izmēģinājis, varētu būt dažādu izdevumu rakstu/autoru kopums: piemēram, man patīk, kā šis puisis raksta par sportu Neatkarīgajā, kā tas autors komentē politiku Dienā, kā tas džeks raksta par lauksaimniecību Latvijas Avīzē. Un tu lasi vairs nevis konkrētas avīzes, bet konkrētu autoru rakstus. Tas ir tas pats blogu lasīšanas princips. Ja lasītājs ir gana uzņēmīgs, viņš var sakompilēt pats savu elektronisko mediju. Ja viņš tāds nav, tad lasa to, ko ir sakompilējis kāds laikraksts. Un tas jau vairs nav tik būtiski, vai lasi to drukātā vai elektroniskā formātā.

V. Plešs: – Jāizvēlas, vai gribi lasīt sausus faktus, kas informē par konkrētiem notikumiem bez viedokļa paušanas (parasti tas ir diezgan garlaicīgi), vai arī lasi rakstu ar odziņu, kas turklāt pauž arī autora viedokli.

– Vai nav vērojama tendence, ka ar laiku tomēr preses izdevumu blogus (vismaz populārākos) nevarēs lasīt bez maksas?

U. Zariņš: – Tendence ir pilnīgi pretēja. Lielie laikraksti kā The NewYork Times pat savu arhīvu ļauj lasīt internetā bez maksas. The Wall Street Journal plāni ir līdzīgi, – lai informācija kļūtu pieejamāka. Tā ir aksioma, ka saturs tiecas būt brīvs. Nauda jāiegūst citādi – par reklāmām, pakalpojumiem, nevis par informāciju.

Ģ. Slaviņš: – Šobrīd pozitīvā ziņa internetam ir tā, ka kopējais reklāmas budžets, kas tiek tērēts, vēl aizvien turpina palielināties par labu internetam. Tas turpināsies vēl vismaz dažus gadus. Jautājums, kas notiks pēc tam, kad tas sasniegs kritisko masu. Šobrīd visi, kas darbojas webā, arī NYT un The Wall Street Journal, rēķinās ar to, ka viņi iegūs vairāk, ieviešot labāku reklāmas pakalpojumu sistēmu. Jautājums, kas notiks pēc tam, kad lielais pīrāgs būs pārdalīts un vairs nebūs, ko dalīt. Protams, reklāmas noteikti paliks žurnālos, radio, bet televīzija pamazām saplūdīs ar internetu, kurš varbūt vēl gadus 5–10 būs urrā tehnoloģija, bet nav aiz kalniem laiks, kad tā kļūs ikdienišķa.

 

Korporatīvie blogi

– Vairāki Latvijas uzņēmumi jau ieviesuši korporatīvo blogu sadaļu savās mājaslapās, citi vēl gatavojas. Piemēram, Microsoft mātes uzņēmumā jau kopš 2002. gada sāka izplatīties darbinieku rakstītie blogi, vienubrīd to bija ap 200, tagad nedaudz mazāk, bet aktivitāte joprojām ir tik liela, ka tiem radīta īpaša tīmekļvietne blogs.technet.com. Arī Microsoft Latvia plāno veidot lokālo korporatīvo blogu. Daži uzņēmumi izmanto blogu iespējas personiskākai saziņai ar presi – gandrīz kā virtuālā preses konference.

V. Plešs: – Jā, rietumos samērā populāra ir tendence, ka, palaižot jaunu produktu, oficiālajā informācijas paketē apvieno reklāmu, PR, mārketingu, preses konferenci un arī blogu. Lielie uzņēmumi mēdz algot darbinieku, kurš pilda korporatīvā blogera pienākumus. Atšķirībā no PR šī informācija uzrunā potenciālos klientus daudz personiskāk un šķiet uzticamāka, jo parasti to veido kāda pazīstama nozares autoritāte. Protams, svarīgi, lai tas notiktu nesamāksloti, lai blogošana nebūtu tikai ķeksīša pēc. Tomēr preses konferences gan tāpēc neatceļ. Nekas nevar būt efektīvāks par tikšanos aci pret aci.

Ģ. Slaviņš: – Nesen bija speciāli organizēta kāda preses konference preses izdevumu blogeriem, ieradās tikai viens, un tas pats izbrīnīja pasākuma rīkotājus, jo viņš zināja vairāk par tiem. Blogi Latvijā parasti ir veidoti par konkrētām tēmām – kā interešu klubiņi - vai arī ir mazi un garlaicīgi. Tomēr pilnībā pāriet uz blogošanu nav mērķtiecīgi.

– Būdams blogeris, nevari pārstāvēt savu firmu, bet tikai savu viedokli, citādi lasītāji tev neuzticēsies.

Ģ. Slaviņš: – Microsoft ir daudz tādu blogu, kur konkrētu produktu izstrādātāji pauž savu viedokli par to vai citu produktu. Tomēr pieļauju, ka PR cilvēki šos blogus nedaudz pieskata.

I. Metnieks: – Visur ir noteikta hierarhija. Ne velti radies teiciens plaši pazīstams šaurās aprindās, jo šajā specifiskajā un profesionālajā vidē ir ļoti svarīgi uztaustīt kādu jaunu attīstības pavedienu. Darbam ar plašāku auditoriju arī ir attiecīgi instrumenti – televīzija un plašsaziņas līdzekļu propaganda. Pareizi veidota reklāma ir kā viena ābola divas pusītes: viena ir firmas darbības nepieciešamā atpazīstamība mērķauditorijā, otra – klientu uzticamības iegūšana, kas vairs nav iespaidojama ar klasiskiem reklāmas instrumentiem.

Ģ. Slaviņš: – Profesionāļiem, kuriem pēc iespējas labāk jāizprot kādas nozares attīstība gan Latvijā, gan pasaulē, nākotnē aizvien svarīgāka varētu kļūt profesionālo blogu informācija. Kāds zviedrs, piemēram, lasa Kažas blogu, lai saprastu, kas notiek Baltijas telekomunikācijās. Šāda informācijas apmaiņa starp dažādu valstu profesionāļiem, manuprāt, ir nenovērtējama, un tieši šis virziens pieņemas spēkā. Protams, nevar zināt, cik kāds nekustamo īpašumu tirgus speciālists vēlas atklāt no pašam zināmās informācijas, bet arī nelieli pavedieni var būt ļoti būtiski. No otras puses, pieļauju, ka kāds no tirgus līderiem savā blogā, kur var justies mazliet brīvāks, var ar nolūku pamest arī kādu maldinošu pavedienu, lai, piemēram, konkurenti aiziet pa nepareizām pēdām. Tā kā pilnībā uzticēties blogiem nevajadzētu.

I. Metnieks: – Īsti negribu piekrist Ģirta teorijai par pēdu jaukšanu. Vismaz man nav zināms, ka profesionālos blogus kāds rakstītu ar nolūku maldināt cilvēkus. Tā kā gan autors, gan lasītāji un komentētāji labi orientējas nozarē, var intuitīvi sajust, kā to domas bumbiņu mētā. Piemēram, ja tādas nekustamā īpašuma nozares autoritātes kā E. Šīns vai V. Markovs kaut ko pasaka, tad kāds cits to bumbiņu atkal ātri atsit – te idejas grozās ļoti dinamiski. Tas palīdz uztaustīt procesus, kādi dominē tirgū. Tā var labāk saprast un izskaidrot tirgus situāciju. Jāizmanto katra mazākā iespēja, lai mēģinātu izskaidrot viedokļus, kas īstenībā notiek. Patiesība blogos ir lielākā vērtība, kas tur tiek meklēta. Cilvēki ir emocionāli un, šķiet, nekustamais īpašums jau kļuvis par tādu kā šovbiznesu, kur katrs nepareizi izteikts vārds var radīt bumbas sprādziena efektu.

U. Zariņš: – Ar LETA blogiem ir līdzīgi. Lasāmības rādītāji gan pagaidām nav nekādi dižie, kas arī ir saprotams, jo blogi ir uzbūvēti pa virsu maksas pakalpojumam – LETA ziņām, kas ir sausa, oficiāla informācija, bez žurnālistu viedokļa. Savus viedokļus, kas vienlaikus ir arī LETA aģentūras pievienotā vērtība tad nu izklāstām šajos blogos. Svarīgi, ka mēs uzrunājam nevis cilvēku pūli, bet tieši nozares profesionāļus un cilvēkus, kas padziļināti par kaut ko interesējas. Piemēram, labu rakstu izlasa aptuveni 500 cilvēku, bet pēdējā pusgada laikā man divreiz ir gadījies, ka divas dienas pēc kāda bloga ieraksta parādīšanās zvana no TV3 un pavēsta, ka lasījuši manu rakstu par preses izdevumiem, vai es nevēlētos pakomentēt to plašāk. Tā kā blogi ir labi tādā ziņā, ka ar tiem var popularizēt sava vārda zīmolu, īpaši Latvijā, kur daudzi cits citu pazīst. Ja kvalitatīvi un profesionāli raksti, tad tava labā slava nāk tev līdzi. Auditoriju var uzaudzēt ar savu zīmolu.

I. Metnieks: – Tajā šaurajā attīstītāju, mākleru, būvnieku un arhitektu lokā, kurā es apgrozos, blogošana man ir labs instruments darbam. Man nav ar katru jātiekas un viss jāstāsta no gala. Visa informācija tiek izspēlēta vienā setā, un visi, kas mani pazīst un manu blogu lasa, ir informēti par notiekošo.

Ģ. Slaviņš: – Jā, šī ir tā labā iespēja savu viedokli vai pat spiedzienu pēc palīdzības paust efektīvākā veidā, lai to kāds tiešām sadzird. Tā, šķiet, ir pati pozitīvākā puse.

I. Metnieks: – Zviedrijā bija gadījums, kad kāds jaunietis uz ielas tika brutāli nogalināts, viņa draugs internetā izplatīja paziņojumu, un nākamajā dienā bija milzīga protesta demonstrācija pret vardarbību.

– Ir bijuši arī gadījumi, kad arī caur draugiem.lv atrada pazudušus jauniešus.

Ģ. Slaviņš: – Jā, tas notiek regulāri un bieži. Kad policija saņem paziņojumus par pazudušo bērnu meklēšanu, parasti vispirms griežas pēc palīdzības pie draugiem.lv. Viņi pārbauda, vai meklējamais cilvēks pēc pazušanas laika nav manīts tiešsaistē draugos. Protams, šāda informācijas aprite un ziņas palaišana sociālajos tīklos ir vairāk iespējama nekā blogos, vispirms jau, ņemot vērā mūsu auditorijas lielumu. Minētajā Zviedrijas piemērā tas arī notika sociālajā tīklā, nevis blogā.

U. Zariņš: – Sociālie tīkli un blogi lielā mērā pārklājas. Lielie blogu tīkli jau būtībā arī darbojas kā sociālie tīkli: blakus tavam profilam, kur tu raksti ziņas, ir otra sadaļa - saites ar draugiem un domubiedriem,  kuru rakstīto vēlies lasīt. Piemēram, man patīk, kā šis cilvēks raksta, es viņu gribu lasīt savā draugu lapā, tā kā sanāk kas līdzīgs sociālajam tīklam. Lielos tīklos, piemēram, livejournal.com, tas ir ļoti labi redzams.

 

Vai Latvijā sagaidīsim politiķu un uzņēmēju blogus?

– Mani jau sen nodarbina doma, cik daudz negatīvu emociju mēs aiztaupītu, ja pēc iespējas vairāk politiķu, pašvaldību vadītāju un uzņēmēju veidotu savus publiskos blogus ar iespēju jebkuram iedzīvotājam izteikt jautājumus, ierosinājumus, kritiku tieši attiecīgajai amatpersonai, nevis ierēdņiem vai sekretārei. Tieši tā, kā to dara Bordo pilsētas mērs Alēns Žipē. Mūsu politiķi varētu aktīvāk sekot šādiem piemēriem.

I. Metnieks: – Tur ir vajadzīga drosme. Piemēram, tirgusdienā vislabāk strādā tie blogi, kur aprakstīts kāds darbības process, piemēram, kā cilvēki būvē savu privātmāju, – ar visām emocijām, veiksmēm un ķibelēm. Tie ir visvairāk komentētie un lasītie blogi. Ja politiķi spētu pārkāpt šo slieksni un būtu patiesi atvērti savai auditorijai, tad šāda saziņa ar iedzīvotājiem varētu izvērsties ļoti veiksmīga. Kas būs Latvijā, redzēsim, kad tuvāk nāks pašvaldību vēlēšanas.

Ģ. Slaviņš: – Droši vien viss būs nopulēts un glancēts.

V. Plešs: – Tiklīdz publika to jūt, tā vairs nelasa šādus blogus. Ir jau arī Latvijā mēģinājumi. Šķiet, Emsim bija savs blogs, pirms Jūrmalas domes vēlēšanām kas tāds bija.

U. Zariņš: – Atslēgvārds tiešām ir drosme. Tas pats attiecas arī uz korporatīvajiem blogiem, īpaši lielajās korporācijās. Tur uzmana, ka tik nebūtu uzrakstīts kas tāds, kas nesaskan ar firmas PR koncepciju un stratēģiju.

– Kas var sanākt no tāda korporatīvā bloga, kur visu kontrolē un uzmana. Tad jau zūd blogošanas jēga!

U. Zariņš: – Domāju, ka relatīvi tuvā nākotnē PR speciālisti iemācīsies rakstīt tik dabiski, ka daudzi blogi pildīs šo sabiedrisko attiecību funkciju. Cilvēki parasti vispirms uzklausa ģimenes locekļus, draugus, paziņas, bet reklāmas un sabiedriskās attiecības paliek tikai pašā tālākajā lokā. Ja PR ļaudis iekļūtu uzticamo personu kodolā, tā viņiem būtu īsta medusmaize.

I. Metnieks: – PR speciālists nevar uzrakstīt tikpat patiesi un profesionāli kā neitrāls eksperts. Daļa lasītāju to noteikti atklātu un vairs šo blogu nelasītu.

U. Zariņš: – Tas, protams, nenozīmē, ka būtu jāatlaiž visi PR cilvēki un jāraksta tik blogi. Tas būtu pilnīgs absurds. Ne velti to dēvē par integrēto komunikāciju, un šis ir viens no kanāliem. Ir aizvien vairāk cilvēku, kas dzīvo interneta vidē, un tur arī smeļ gandrīz visu informāciju.

Piemēram, Microsoft gadu desmitos ir radījis ļaunuma impērijas tēlu. Bet, lasot programmas izstrādātāju blogus, ir daudz neoficiālas  informācijas, kas nav preses paziņojumos. Tur ir interesanti komentāri, pārsvarā no tehniskiem cilvēkiem, un ir saistoši lasīt, kā viss notiek. Izrādās, ka arī ļaunuma impērijā strādā radoši un interesanti cilvēki, sava darba entuziasti! Man šī kompānija sāk kļūt saprotamāka.

Ģ. Slaviņš: – Microsoft uzņēmumi ir visā pasaulē, un ir ļoti sarežģīti rakstīt tā, lai šī informācija būtu tuva un saprotama visiem blogu lasītājiem, jo katrā valstī ir sava specifika. Lattelecom varētu ko tādu izveidot. Viņiem ir vajadzīga atgriezeniskā saite no klientiem.

– Šķiet, daudziem būtu ļoti interesanti, ja savus publiskos blogus atvērtu lielo uzņēmumu izpilddirektori. Piemēram, Nils Melngailis jau krietni sen bija ko līdzīgu iecerējis, un gada sākumā atvērta  tīmekļvietne www.lattelecomprivatizacija.lv ar diskusiju telpu un videoierakstiem par visiem tik sāpīgo privatizācijas tēmu. Nu ko, šī vismaz ir atklāta un skaidri pārredzama cīņas arēna, turklāt no tās nevēdī sterilais bezpersoniskums, kāds redzams Lattelecom  mājaslapā. 

Ģ. Slaviņš: – Man būtu interesanti redzēt, kā šis blogu virziens attīstīsies. Saprotu, ka kāds biznesa profesionālis, kas tiek asociēts ar konkrētu uzņēmumu, izmanto to kā savu platformu, lai virzītos uz noteiktu mērķi vai iegūtu informāciju. To nevarētu uzskatīt par korporatīvo blogošanu, jo tas ir konkrētas, visticamāk augstas, amatpersonas viedoklis, kurš varētu pārstāvēt arī kompānijas pozīciju. Savukārt ļaut rakstīt blogu pārdošanas daļas vadītājam jau būtu riskanti. Draugos arī ir cilvēki, kas būtu gatavi rakstīt blogus, piemēram, par tehniskās izstrādes procesa jautājumiem. Diemžēl tam nepietiek laika: ja iesāk to darīt uzņēmuma vārdā, tad nevar pamest, lai nebojātu firmas tēlu.

V. Plešs: – Krievijā Ļebedevs ar blogošanu ir ieguvis popularitāti. Tas gan vairāk ir tēls nekā rezultāts.

U. Zariņš: – Ne jau visiem tas vajadzīgs. Man grūti iedomāties, ko, piemēram, Rīgas piensaimniekam varētu dot korporatīvais blogs.

– O, ļoti daudz! Viņi, piemēram, varētu paskaidrot, kur paliek piens no Latvijas brūnaļām, ja sviests (precīzāk – sviestveida produkts), krējums un pat siers jāražo no augu taukiem! 

I. Metnieks: – Pirms desmit gadiem neviens pat nespētu iedomāties, cik daudz interesanta var pateikt attiecīgās nozares profesionāļi.

Ģ. Slaviņš: – Manuprāt, šobrīd jau iestājas komunikācijas revolūcijas stabilizācijas posms. Vai būs tehnoloģiskas pārmaiņas tuvākajos piecos gados, par to neesmu tik pārliecināts. Tik straujas izmaiņas kā pēdējos gados vairs nebūs. Drīzāk attīstīsies nianses, elementi.

U. Zariņš: – Dažkārt web 2.0, bloga un līdzīgu lietu entuziasti mazliet jauc tehnoloģiskās un sociālās lietas. Daudz kas tehnoloģiski ir pilnīgi iespējams un labs, bet cilvēks skaidrā prātā to nekad neizmantos, teiksim, tā pati sociālā žurnālistika. Dienvidkorejā http://ohmynews.com/ ir lasītākais interneta resurss, un to veido tikai paši lasītāji. Latvijā kas tāds visdrīzāk nedarbotos.

 Forrester Research darbinieki man stāstīja, ka sabiedrībā parasti ir aptuveni pieci procenti ļoti aktīvu, radošu cilvēku, to skaitā arī blogeri. Komentētāji un aktīvie kritizētāji varētu būt aptuveni 10-15 procenti, 30 procentu ir vienkārši informācijas izplatītāji (piemēram, ar YouTube saites palīdzību, nosūtot draugam video), bet pusi cilvēku neinteresē nekas.

Ģ. Slaviņš: – Drīzāk pieci procenti no šiem aktīvajiem ir blogeri. Bet man ļoti negribētos, lai šos pārējos 50 procentus, pie kuriem daļēji varu pieskaitīt arī pats sevi, uzskata par tumsoņiem. Tiešām nedomāju, ka visiem vajadzētu būt blogu rakstītājiem, lasītājiem vai komentētājiem. Jā, daži blogi man ir profesionāli noderīgi, kurus reizi nedēļā apskatos, bet ārpus datora un blogiem rit īstā dzīve, kurā ir daudz citu vērtību un noderīgu darbu. Var kaut vai saskrūvēt galdu.

I. Metnieks: – Lai blogā kaut ko interesantu pateiktu, ir mazliet jādramatizē situācija. Līdz ar to sanāk, ka tu nedaudz pārspīlē. Bet kas notiek pasaulē? 2000. gadā bija lielais IT (dotcom) kompāniju bums, kuram sekoja smaga nozares krīze. Rezultātā daudzi investori savus ieguldījumus pārstrukturēja uz nekustamajiem īpašumiem. Tagad prognozē tādu pašu nekustamo īpašumu krīzi, kas atkal paver iespēju, ka nauda ceļos atpakaļ uz IT sfēru. Esmu diezgan optimistiski noskaņots, ka IT un tehnoloģiju joma turpinās strauji attīstīties. Neapšaubāmi arī blogi. Kādā virzienā – to rādīs laiks.

 

Gunta KĻAVIŅA

 

* Redakcijas piezīme. Latvijā oficiāli apstiprināts termins emuāri, bet tā kā tas, SP ekspertuprāt, neatspoguļo visus blogu virzienus un nav plaši ieviesies, šoreiz paliekam pie vēsturiski senākā šī tīmekļa rakstu apzīmējuma – blogi. Neraugoties uz to, ka termins blogs kandidēja uz 2007. gada nevārda titulu L…