Fototehnikas attīstības līkloči

 

Jau daudzas reizes tehnikas attīstības sarežģītajos ceļu līkločos ir pierādījusies labi zināma patiesība – kad tehnoloģija ir attīstījusies līdz pilnībai, tās vietā nāk jauna. Vai šo veco patiesību var piemērot pašreizējam fotoindustrijas statusam?

 

Priekšrocība – ātrums

Aplūkojot pēdējo 15-20 gadu notikumus, var apgalvot, ka vienīgais visai pilnīgi attīstītais bija ķīmiskais attēla iegūšanas process uz fotofilmas virsmas. Tā vietā itin ātri ienākušais digitālais attēla iegūšanas process izmanto un tālāk attīsta praktiski visas jau iepriekš izstrādātās optikas, fotokameru dizaina un uzņemšanas tehnoloģijas. Pircēju, kuru galvenais kritērijs ir ātrums, ar kādu iespējams tikt pie attēla, ir daudz vairāk nekā to, kurus interesē ierāmējamu vai draugiem uzdāvināmu fotogrāfiju iegūšana. Attēls kā fails datorā ir pilnīgi pietiekams daudzu cilvēku uztverē, to var publicēt interneta resursu lapās, pārsūtīt kā vēstules pielikumu, un ar to ir gana.

Un tā digitālās fototehnikas priekšrocība numur viens ir ātrums. Latvijā viens no visveiksmīgākajiem dzinējspēkiem, kurš liek iegādāties pašam savu digitālo fotokameru, ir portāls draugiem.lv, kura virtuālais saturs nesaistās ar matērijas izpausmēm izdrukātu fotogrāfiju formā, kaut gan šādu iespēju portāls piedāvā. Digitālie attēli virtuāli pārceļo no kameras uz portāla datoru parku, kur glabājas servera diskos, nekad nekļūstot par fotogrāfiju uz papīra, tomēr tie ir kļuvuši par ikdienas savstarpējās komunikācijas nopietnu sastāvdaļu. Senais stereotips, ka fotogrāfija uzrunā skatītāju no papīra, gandrīz ir nogrimis aizmirstībā, pieaugot saziņas veidu digitālajām iespējām. Fotomāksla un fotogrāfija ir kļuvusi demokrātiski (un diemžēl vienlaikus arī pirātiski) viegli izplatāma.

 

Sākusies cīņa par megapikseļiem

Digitālā fotokamera nebija tā, kurā parādījās pirmie procesori. Vispirms tie nonāca filmu kamerās. Bet, kopš digitālā fotogrāfija dominē pār klasisko fotofilmu, digitālais process, gribam to vai ne, daļēji attīstās tāpat kā datoru tehnika. Fotoindustrija sākusi cīņu par megapikseļiem līdzīgi kā datorindustrija par megaherciem.

Ilgu laiku šķita, ka gadu gaitā izstrādāto digitālo tehnoloģiju attīstības scenārijā jau sen tikusi iekļauta fototehnika. Salīdzinošais kritērijs ir daudzums – vajag vairāk miljonu pikseļu un vairāk megahercu, un šāds pieaugums ir vērojams ik gadu. Tiesa, atšķiras pieauguma tempi. Kvalitatīvās pārmaiņas notiek mazliet lēnāk, un tādēļ tās ir vieglāk pamanāmas ražotāju piedāvājumā.

 

Uz ko virzīt savas pūles

Digitālās fototehnikas attīstība līdz 2007. gadam ir pieveikusi pirmos desmit izšķirtspējas megapikseļus plaša patēriņa kameru tirgū, kam nopakaļ steidzīgi seko divi trīs megapikseļi mobilajos telefonos iebūvēto kameru izšķirtspējā. Vai tas ir daudz? Ja atceramies, ka ikdienišķas 10x15 cm fotogrāfijas izgatavošanai pietiek ar divu megapikseļu kadru, bet lielāku attēlu kāro tikai retais, tad atliek jautāt, kāpēc tad 10 un 12? Dodiet labāk kvalitāti! Visticamāk, konkurences dzinulis liek izvirzīt priekšplānā to, kas vēl nav panākts konkurentu laboratorijās.

Nākamais jautājums – vai tas ir labi? Atbilde vienkārša – vajag izšķirties, vai dzīvot ar mūžīgu vainas apziņu par attēlu pārlādētu ģimenes datoru vai laiku pa laikam uzdāvināt kādam skaistu, lielu fotogrāfiju. Paskatījos savas piezīmes par 2000./2001.gadu – tolaik no pasaulē gadā izgatavotajiem gandrīz 90 miljardiem fotogrāfiju vairāk kā 90 procentu tika uzņemts ar visvienkāršākajiem filmu aparātiem. Runa ir par standarta 10x15 cm fotogrāfijām, kuru īpatsvars bija noteicošais. Tagadējās aplēses ir daudz sarežģītākas, vairums attēlu tiek tikai uzņemts un publicēts virtuāli vai glabājas kādā diskā. Pagājuši tikai septiņi gadi...

 

Jauns formāts, jaunas problēmas - troksnis

Parādījušās pirmās tehnoloģiju radītās problēmas, pirmkārt nekontrolējams troksnis, kas saraibina attēlu ar dažādkrāsu pikseļiem gaidītās mierīgās ainavas vietā. Šo trūkumu nupat sola palīdzēt pārvarēt pazīstamā Kodak. Kā jau bija sagaidāms, pašreizējo digitālo kameru matricas ir visai vienkārši elektroniski veidojumi. Ja palielinās pikseļu skaits matricā, tā pati izmēros nepieaug, tātad katrs pikselis matricā kļūst arvien mazāks. Samazinās arī fotonu skaits, kuri sasniedz katru no pikseļiem uz matricas virsmas, rezultātā signāls, kuru var nolasīt, lai saliktu kopā attēlu, tik tikko pārspēj paša materiāla radīto signāla nevienmērību, kas tad arī izraisa šo viegli pamanāmo TROKSNI, kas izpaužas kā divi pilnīgi atšķirīgi pikseļi blakus uz mierīga viendabīga laukuma.

Ja tie būtu tikai divi pikseļi, vēl varētu paciest, bet, ja visu attēlu sedz dažādkrāsu dažāda spilgtuma pikseļi, tad attēls kļūst nebaudāms. Rezultātā daudzi uztraucas par TROKSNI, tas ir veidu, kā šī nevienmērība izpaužas. Turklāt, jo vairāk megapikseļu, jo bilde kļūst nedzīvāka, teiksim, pliekanāka. Šo tehnoloģisko trūkumu nākotnē noteikti izdosies apiet, bet ko darīt tagad?

Trokšņainība nav viegli novēršama, tā izpaužas, stiprāk palielinoties pikseļu skaitam uz vienu laukuma vienību, – tad uz vienu pikseli krītošo fotonu skaits kļūst pārāk niecīgs, lai pašreizējās tehnoloģijas spētu salikt kopā labu attēlu. Tās ir pārejošas grūtības ar nezināmu atrisinājuma laiku. Uzņēmumi strādā, lai atrastu izeju. Kodak patlaban iegulda tehnoloģijās, kas ļautu iegūt labu attēlu no digitālās kompaktkameras, apzināti liekot likmi uz plaša patēriņa digitālo kompaktkameru pēc iespējas labāku kvalitāti. Bijušais ķīmijas gigants, kurš kādreiz ražoja plašāko fotofilmu sortimentu, izanalizējis pieprasījumu, ir cieši pārliecināts, ka lētāko kameru tirgus dos vislielāko peļņu un panākumus, ja vien šīs kameras nodrošinās labāku attēla kvalitāti nekā 2008. gadā pierasts.

Kamēr Kodak ir informējis tikai par topošām izstrādnēm, tikmēr Finepix tehnoloģija jūtami paplašina attēla dinamisko diapazonu, dodot tik kāroto sulīgo un krāšņo attēlu tieši no fotokameras, un to savās kamerās jau piedāvā Fujifilm. Fujifilm ir otra konkurējošā firma, kura pavisam nesen, tāpat kā Kodak, centās būt fotofilmu ražošanas līdere.

 

Kvalitāti atkal cenšas celt godā

Patīkami izbrīna tas, ka cits pēc cita plaša patēriņa fotokameru ražotāji iekļauj kameru objektīvos pa vienai vai divām lēcām no sevišķi augstas kvalitātes optiskā stikla. Piemēram, vēl pirms neilga laika to varēja atļauties tikai firmas, kuras kopējā reitingā nebija pirmajās vietā.

Dzinulis bija šāds: ja nevaram paņemt tirgu ar kopējo kvalitāti, paņemsim ar to, kas ir pieejams. Piemēram, Olympus izmantoja SLD markas stikla lēcas s 10x zoom objektīvos jau kopš 1990. gadu beigām. Ieguvums bija tīri praktisks – sniedza to kvalitātes pieaugumu, ko nevarēja sniegt neviens tā laika procesors.

Šobrīd ir citas vajadzības, jo ir jātiek galā ar lielā megapikseļu skaita radīto attēla pliekanību – mazu kontrastu un bālām krāsām. Jebkurš attēla uzlabojums, kādu dod kvalitatīvāks objektīvs, kādam no ražotājiem var dot priekšrocības pār konkurentiem. Ieguvējs šajā gadījumā ir patērētājs, kurš var iegādāties labāku kameru. Tādā gadījumā ir svarīgi zināt par stikla ar uzlabotiem izkliedes parametriem klātbūtni kameras objektīvā – to var apzīmēt kā SLD, ELD, ED stiklu.

 

Visiem attēla stabilizāciju

Populārā attēla stabilizācija – ko tā devusi iepriekš un ko sola nākotnē? Vieni ražotāji jebkuru kameras modeli cenšas aprīkot ar attēla optisko stabilizatoru, lai ievilktu vēl vienu ķeksīti savas preces priekšrocību sarakstā.

Attēla stabilizators ir noderīgs kā mazai 3x zoom kabatas kompaktkamerai, tā arī 15x zoom kamerai, kurai roku dabiskā trīce ir ļoti jūtama, palielinot attēlu vairāk nekā piecas reizes. Te ir svarīgi piebilst, ka stabilizatoru efektivitātes ziņā kameras visai jūtami atšķiras. Stabilizācijas metožu pionieris Canon nupat liek stabilizatorus praktiski visās kompaktkamerās. HP vai Casio neatzīst šādu mehānisku tehniku un cer uz digitālu superstabilizatoru. Sony pārpērk un pievieno saviem izstrādājumiem visas Minolta izstrādnes, to skaitā veiksmīgi izstrādāto attēla optisko stabilizatoru. Katrs ražotājs rosās tā, kā tam šķiet izdevīgāk.

 

Modes sacensība reizēs

Konkurence liek ievilkt ķeksīti vai katrā kompaktkameru klasē. Kopš pagājušā gada cits pēc cita ražotāji izstumj vispārējai apskatei savu smago tālšāvēju artilēriju – kompaktkameras ar 15x un pat 18x zoom objektīviem.

Ne gluži viennozīmīga ir katras firmas darbība un sasniedzamais gala rezultāts. Piemēram, Olympus savu 18x zoom tālšāvēju izlaida pirmais, bet tik nenoslīpētu, ka jau pēc dažiem mēnešiem tam sekoja nākamais modelis. Mazliet nogaidījis, Sony izripināja vispārējai apskatei kameras ar 15x zoom, bet vēl pēc dažiem mēnešiem nāca Panasonic un Fujifilm ar 18x.

Lai neizputētu asajā konkurences cīņā, kameru optika ir aprēķināta, lai tik tikko spētu nodrošināt vajadzīgos parametrus, taupot katru materiāla gramu, ko darīt varbūt nevajadzēja. Te ir vietā piezīmēt, ka iepriekšējie 12x zoom modeļi dažos aspektos dod labāku attēlu par it kā attīstītākajiem pēctečiem.

 

Fotografēšana ir hobijs, kas sagādā prieku.

Vienlaikus ar fotografēšanu digitālās kompaktkameras atļauj filmēt ar 640x480, 30 kadriem sekundē, kas šobrīd gandrīz jāuzskata par normu. Gan fotografēšana, gan filmēšana sagādā daudz prieka kameru īpašniekiem.

Veiksmīgākajos modeļos ir izmantots vienkāršs risinājums – lai sāktu filmēt, pat nevajag pārslēgt režīmus. Atliek nospiest atsevišķu, tikai filmēšanai paredzētu pogu, un viss iet vaļā. Savas uzbūves dēļ spoguļkameras nav piemērotas filmēšanai, kamēr kompaktkameras nodrošina ar stereoskaņu, atļauj zoom izmantošanu filmēšanas laikā.

 

Fotokamera vai kabatas kalkulators?

Sākoties digitālā foto ofensīvai, visu kompāniju redzējums bija aptuveni vienāds – ekrāns un dažas pogas ir, lai ko izdarītu vai pamainītu, ir jāpaņem no izvēlņu saraksta vajadzīgais, jāaktivizē un fotografējam. Viss aizņēma diezgan daudz laika. Pa to laiku, piemēram, mazdēls jau bija izsaukts uz skatuves, saņēmis diplomu un rokas spiedienu un atgriezies savā vietā, bet vectētiņš neveiksmīgi turpināja burties ar digitālo fotokameru un beigās tikpat bija sprukās, ka nav paspējis nospiest fotoaparāta slēdzi īstajā laikā.

Neapmierināto fotokameru īpašnieku daudzums auga, un ražotāji bija spiesti rīkoties. Pēdējā gada laikā būtiski pieaudzis ergonomiski labi izveidotu kameru skaits ar uzlabotām vadības iespējām. Pogu ir vairāk, tās pilda vajadzīgākās funkcijas ar vienu piespiedienu. Pirms gada vai mazliet vairāk situācija mainījās. Piemēram, gandrīz katram jaunam kompaktkameras modelim ir viegli un ātri ieslēdzama sērijas fotografēšana, kad kamera uzņem kadru pēc kadra, kamēr poga nospiesta. Sevišķi ērts režīms kādā svinīgā pasākumā vai saviesīgā tusiņā.

 

Sejas pazinējs

Nupat visas sevi cienošas kameras spēj atpazīt cilvēka seju un fokusēties uz to, nevis kādu citu vietu kadrā. Galvenais, ko parasti vēlas no digitālās kameras, ir tas, lai visi cilvēki kadrā cilvēki labi izskatītos. Te daudz palīdz nekļūdīgi uz seju iestādīts asums. Līdz ar kamerās iebūvēto procesoru jaudas palielināšanos, šāda atpazīšana ir kļuvusi viegla un ātra, galvenais, kameru pērkot, ir pārbaudīt, vai ir sejas atpazīšana.

 

Ja nu tomēr vajag fotogrāfijas

Ja tomēr būs vajadzība izdrukāt fotogrāfijas, vajadzēs ņemt vērā fotoindustrijas gadu gaitā izveidotos ierobežojumus, sauktus par standartiem, ja kādam šis vārds labāk patīk. Digitālais kadrs ar malu attiecību 3:4 ir praktiski nederīgs, ja gribas fotogrāfiju uz papīra – izdrukas automātu kadra malas attiecība ir 2:3, plaši izplatīto fotoalbumiņu kabatiņas paredzētas 10x15 cm fotogrāfijām, kas arī ir malas attiecība2:3, nopērkamie rāmīši gandrīz visi ir pieskaņoti fotogrāfiju malu attiecībai 2:3.

Lai stāvokli labotu, izdrukas automāti pieskaņo 3:4 failu izdrukāšanai 2:3 attiecībā, nenovēršami nogriežot daļu no kadra. Attiecībai 2:3 pieskaņojies viss vai gandrīz viss. Kopš neilga laika arvien vairākiem kameru modeļiem iespējams ieslēgt kadra malu attiecību pēc patikas 2:3, 3:4, 9:16 un pat 1:1, pieskaņojoties visiem dzīves gadījumiem. Fotografējot uzreiz pareizi jāiekomponē kadrs, jo vēlāk attēlu pareizi apgriezt, visticamāk, neizdosies.

 

Kurš nolicis ieročus

Konkurence un globalizācija veicina digitālās fototehnikas ātrāku attīstību, bet tā ir likusi atkāpties no digitālo fotokameru sektora vairākiem pazīstamiem ražotājiem. Visi vai gandrīz visi tālāk minētie vārdi ir plaši pazīstami arī pašlaik. Ja kādam piedāvā iegādāties kādu no tālāk minēto kompāniju fotokamerām, ir vērts padomāt, vai darījums var būt sekmīgs.

AGFA – tās pēdējais digitālās kameras modelis datēts ar 2001. gadu.

EPSON – pazīstamais elektronikas ražotājs pēdējo fotokameru izlaida 2003. gadā.

JVC – atteicās no māžošanās ar digitālajiem fotoaparātiem 2001. gadā, izlaidis tikai divus modeļus. Kompānija pievērsās mediju sektora labāk pazīstamām nozarēm.

KODAK – pirms trim gadiem paziņoja, ka pārtrauc jebkuras aktivitātes ar digitālajām spoguļkamerām un pilnībā koncentrējas tikai digitālo kompaktkameru un tehnoloģiju izstrādei. Jāatzīmē uzņēmuma izcilais ieguldījums fotoindustrijas attīstībā. Tas bija Kodak, kurš pirmais pasaulē laida pārdošanā digitālu fotokameru (1995. gada martā), – spoguļkameru ar savam laikam izciliem parametriem (Habla kosmiskā teleskopa izstrādes blakusprodukts J). Tas, ka pašas kompānijas panākumus pirms tam nodrošināja vienīgi kompaktkameras, ļāva tai izdarīt šo droši vien pareizo secinājumu. Tātad no spēles Kodak nav izstājies un turpina cīņu par iekļūšanu labāko trijniekā.

MINOLTA – pirms dažiem gadiem saplūda ar gigantu Konica un vēl pēc neilga laika 2005. gadā nolēma pārdot savu fotonodaļu un visas licences Sony, tagad abas darījumā iesaistītās puses jūtas labi.

KYOCERA – pazīstamais prominentu marku lētā gala filmu kameru modeļu un daudzu fototehnikas komponentu ražotājs atteicās no tālākas cīņas 2004. gada sākumā.

SANYO – saprata, ka neko nopietnu nespēs uzsākt salīdzinājumā ar pieredzējušākiem konkurentiem, un 2004. gadā beidza digitālo fotoaparātu ofensīvu

HP – 2007. gadā paziņoja, ka nodod savas licences, tāpat kā digitālo fotokameru izstrādi un tirdzniecību ar HP zīmi citu uzņēmumu rokās, koncentrējoties pamatbiznesam iespiedtehnoloģijās un meklējot jaunas biznesa nišas.

TOSHIBA – laidusi tirgū vairākus desmitus digitālo fotokameru modeļu, kompānija strauji beidza digitālā foto karjeru 2003. gada beigās.

Agris MIKS