Programmatūras tirgus tendences Latvijā jeb normāls bizness – bez pirātisma?

 

Šoreiz Sakaru Pasaules ekspertu klubiņa diskusijas tēma nevis brieda un gaidīja īsto publicēšanas brīdi, bet iekrita kā dadzis acīs. Izrādās, ka arī visiem labi zināmas lietas, pārvērstas konkrētos skaitļos, spēj pamatīgi šokēt, un šoreiz tie bija kārtējās (trešās) Business Software Alliance (BSA) akcijas Noslēpumainais pircējs rezultāti. Izrādās, ka 46 procentos Latvijas datorveikalu, pērkot datoru, kopā ar to joprojām var iegūt arī pirātisko programmatūru. Pēc starptautiskās pētījumu kompānijas IDC datiem kopumā datorprogrammu pirātisms Latvijas ekonomikai pērn nodarījis 13 miljonus latu zaudējumu. Tāpēc piedāvājam ieklausīties SP ekspertu viedoklī par datorprogrammu tirgus tendencēm, par ceļiem, kas rāda izeju no šķietamās bezizejas. Pie SP diskusijas apaļā galda pulcējušies: BSA eksperts, advokāts Jānis Bordāns, IBM Latvija izpilddirektors Uģis ERIŅŠ, DPA direktors un BSA valdes loceklis, programmatūras ražotāju pārstāvis Juris VILDERS, Lattelecom BPO IT attīstības vadītājs un LATA* valdes priekšsēdētājs Jānis TREIJS, Tilde mārketinga un ražošanas vadītājs Māris LŪKS un Hansabanka Hansabanka IT speciālo projektu vadītājs Mārtiņš GATAVIŅŠ.

 

Jaunas iezīmes programmatūras tirgū

– Šobrīd pieejamā programmatūras daudzveidība gandrīz nav salīdzināma ar to, kāda tā bija pirms gadiem desmit. Kādas, jūsuprāt, ir raksturīgākās programmatūras tirgus tendences?

J. Vilders: – Jā, pārmaiņas ir lielas. Pasaules vadošie ražotāji Microsoft, Oracle, IBM, kas agrāk pieprasīja pirkt programmatūras licenci, tagad piedāvā lietotājam izvēli: maksāt par licenci un jauninājumiem vai nokārtot ikgadējo atbalsta maksājumu jeb abonēšanu. Tā sakot, katram lietotājam ir iespēja izvēlēties sev pieņemamāko modeli.

Otra tendence – sevi skaļāk pieteikusi atvērtā koda programmatūra. Pirms desmit gadiem tikai retais zināja par atvērto kodu ārpus universitāšu entuziastu loka, turklāt komerciāla izmantojuma tam nebija. Tagad arī atvērtā koda programmatūra ir diezgan nozīmīgs spēlētājs.

J. Treijs: – Neviens uzņēmējs vairs nebrīnās par to, ka jāmaksā par programmatūru. Atceros, ka 90. gadu sākumā, kad finansiālā situācija bija citādāka, uzņēmumi sagrabināja naudu pāris datoriem (ar tiem aizvietojot, piemēram, desmit grāmatvežus), un toreiz programmatūras pirkšana bija drīzāk izņēmums nekā likumsakarība. Tagad tas ir pilnīgi normāli, ka pērkam to programmatūru, kuru lietojam.

Krietni lielāka loma ir arī nozaru specifiskajiem risinājumiem. Lattelecom BPO ir ieguldījis ļoti lielu naudu specifiskā programmatūrā, kuru lieto kontaktu centros interaktīvās balss risinājumiem – Interactive Voice Response un Genesis. Tāpat ir arī citās nozarēs, kur lielie infrastruktūras uzņēmumi plaši ievieš dažādas specifiskas informācijas sistēmas.

– Tomēr šādas speciālās biznesa programmatūras ir gandrīz tikai lielajiem uzņēmumiem, un tie pārsvarā legāli lieto arī citu programmatūru, bet ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem var gadīties visādi.

J. Treijs: – Lielie uzņēmumi arī algu nemaksā aploksnēs un ir likumpaklausīgi. Man pilnīgi nepieņemama būtu pat doma, ka mēs Lattelecom sāktu kaut ko nopumpēt un paklusām lietot. Tas ir arī reputācijas jautājums, bet, no otras puses, lielie uzņēmumi ir redzamāki, tos vieglāk izkontrolēt.

– Mazajiem uzņēmumiem, kas tikko sāk darbību, vispirms jāsaražo produkti, lai viņi varētu ko nopelnīt un nopirkt programmatūru. Visticamāk, šajos gadījumos arī rodas vēlme ietaupīt.

J. Treijs: – Tik un tā tas nav attaisnojums.

M. Lūks: – Protams, lieliem uzņēmumiem infrastruktūra ir sarežģītāka, ir vajadzīgas specifiskākas programmas, bet arī mazie komersanti jau sākuši apzināties, ka bez legālas programmatūras nevar strādāt. Tādas biznesa pamatlietas kā grāmatvedības programma vai Microsoft Office gandrīz noteikti tiek iegādātas.

J. Vilders: – Šobrīd ir pietiekami daudz bezmaksas programmatūru, kas daļēji aizvieto komerciālo produktu. Agrāk nelielā uzņēmumā lietot e-pastu bija vesela problēma: bija jāinstalē īpašs e-pasta serviss. Tagad var izmantot Microsoft Hotmail, Lattelecom piedāvāto Apollo e-pastu, Google u. c. Es zinu nelielus uzņēmumus (līdz 20 datoriem), kas precīzi izvērtē savas vajadzības un, ja tiešām ir nepieciešama komerciālā programmatūra, to nopērk, bet, kur var iztikt ar bezmaksas rīkiem, izmanto tos. Tas vairāk ir nevis finansiālo iespēju, bet gan attieksmes jautājums.

M. Lūks: – Arī informētības jautājums. Ja es kā uzņēmējs interesējos par legālām iespējām, tad mēģinu ko vairāk uzzināt par alternatīvām.

J. Vilders: – Lielie ražotāji ir izveidojuši programmatūras piedāvājumus jebkādam maciņa biezumam. Pamatfunkcijas ir vai nu par brīvu, vai par nelielu samaksu. Parastā atruna, ka lietošanai mājās var zagt Microsoft Office, ir pilnīgi nevietā: ja var sagrabināt 200 latu datoram, tad var arī 25 latus Office iegādei.

M. Lūks: – Un pāreja uz abonēšanas principu vēl vairāk samazina šos maksājumus.

– Droši vien ne tikai Tilde piedāvā šo jauno principu – abonēt programmatūru. Iespējams, ka ir arī dažādas piedāvājumu paketes, izvēloties vispiemērotāko abonēšanas termiņu?

M. Lūks: – Jā, tas var būt uz gadu, diviem. Microsoft arī pamazām sāk to ieviest, viņi ir definējuši pārdošanas modeli software as a service. Un, kā jau Juris minēja, daudzi ražotāji pāriet uz šo modeli, kur produkts būs kā pakalpojums.

J. Vilders: – Šobrīd programmatūras ražotāji cenšas radīt mazajam un vidējam biznesam vēl kādu jaunu piedāvājumu, kas ir līdzīgs telefona priekšapmaksas karšu principam – kad lieto, tad maksā. Ja man, piemēram, kādu programmu vajag tikai reizi mēnesī, tad es arī maksāju tikai par šo reizi. Protams, ja ar to jāstrādā katru dienu, tad šis modelis neatmaksājas un, iespējams, izdevīgāk ir abonēt, maksājot reizi gadā. Šobrīd jaunais modelis vēl nav ieviesies, bet domāju, ka tuvāko divu triju gadu laikā programmatūra būs kā pakalpojums un maksāsim par lietošanu (kā televīzijā pay-per-view). Jau labi sen darbojas serviss www.salesforce.com, kas ir klientu attiecību vadības programmatūra, kuru var nopirkt uz dienām, kad to lieto. Microsoft Latvia jau ir visu sagatavojis, lai savas standartprogrammatūras lietotājiem varētu piedāvāt maksāt tikai tik, cik tiek izmantots.

– Jādomā, ka ar šādu iespēju vairs nebūs šķēršļu legālas programmatūras iegādei.

J. Vilders: – Tas vienkārši samazinās iespējamo atrunu daudzumu. Šobrīd piedāvājums no visiem ražotājiem ir tāds, ka jebkurš var atļauties lietot legālu programmatūru. Vienkārši jāaizmirst, ka reiz bijām raduši zagt Adobe Photoshop un lietot mājas fotokolekcijas apstrādei. Bet, ja par to ir jāmaksā 500 latu, diez vai izmantosim to kā hobiju, lai pāris reižu nedēļas nogalē paniekotos.

– Šādiem nolūkiem internetā ir pietiekami daudz legālu bezmaksas fotoapstrādes programmu. Mājas vajadzībām pilnīgi pietiek.

J. Vilders: – Adobe piedāvā produktu Adobe Photoshop Elements, kas maksā ap 40 - 80 dolāru. Tajā ir pamatrīku komplekts, ar kuru vismaz man pilnībā pietiktu.

J. Treijs: – Katrs digitālās tehnikas ražotājs ieliek kastītē disku ar programmatūru, kurai ir ļoti vienkārša funkcionalitāte, un mājas lietotājam iesācējam ir pilnīgi pietiekoša. Ja cilvēks nopērk milzu objektīvu un nopietni aizraujas ar fotografēšanu, tad varbūt arī aug prasības pēc attēla apstrādes.

– Jūs jau minējāt dažas iespējas, kā programmas var iegādāties lētāk. Bet vai pasaules tirgū dārgajām Adobe programmatūrām nemaz nemainās cena, tai nav tendence samazināties?

J. Vilders: – Iepriekš ražoja tikai vienu Adobe Photoshop modifikāciju, un šim produktam cena nekrīt. Arī Tildes Birojam jau gadiem cena nemainās, bet pašas Tildes ienākumi palielinās vienkārši tādēļ, ka pieaug legālo lietotāju skaits. Ražotāji izlaiž ierobežotās funkcionalitātes programmatūras versijas, kas ir paredzētas dažādām auditorijām – no mājas lietotāja līdz lielajam biznesa lietotājam.

J. Treijs: – Mēs nevaram runāt par programmatūras cenu vispār, tā drīzāk ir cena par vienu vidējo statistisko instalāciju. Es tomēr gribētu apgalvot, ka šī vidējā statistiskā cena samazinās, palielinoties datoru skaitam.

J. Vilders: – Tam pašam Windows agrāk bija viena komplektācija, kas derēja visiem, bet tagad katrai lietotāju grupai ir cita.

U. Eriņš: – Neaizmirsīsim vēl vienu tendenci – attiecībā dzelži/programmatūra proporcija mainās par labu programmatūrai, t. i., programmatūras iegādei salīdzinājumā ar dzelžiem uzņēmumi tērē proporcionāli arvien vairāk līdzekļu.

J. Vilders: - Biznesa projektos standarta risinājums ir datortehnika plus standartprogrammatūra un arī pielāgotais risinājums (tā arī ir programmatūra), ko liek visam pa virsu. Un tie ir 80–90 procentu no kopējām projekta izmaksām.

– Internetā lasīju tirgus pētījumu kompānijas Ovum prognozi, ka līdz 2010. gadam programmatūras tirgus pasaulē dubultosies (salīdzinājumā ar 2003. gadu). Īpaši lieliem uzņēmumiem paredzētā programmatūra varētu pieaugt līdz 9 procentiem gadā, bet SW atbalsta pakalpojumu attīstība krietni palēnināsies.

M. Gataviņš: – Tālāk par 2010. gadu nav iespējams prognozēt. Varbūt ap to laiku programmatūra ieies kādā jaunā attīstības fāzē. Varbūt parādīsies rīki, ar kuru palīdzību lietotājs, iespējams, daudz vairāk varēs izdarīt pats.

 

Vai pievienosimies godavīru vai pirātu armijai?

– Pirmā BSA pārbaude Mystery shopper Latvijas datorveikalos notika 2004. gadā, un tad atklājās, ka 85 procenti veikalu piedāvāja instalēt datoros pirātisku programmatūru. Kad tādu pašu akciju atkārtoja pēc gada, nelegālo piedāvājumu skaits bija nokrities līdz 25 procentiem. Pērnā gada nogalē, veicot pārbaudes 30 pilsētu 160 datorsalonos, tas atkal ir uzkāpis līdz 46 procentiem. Bet tie ir tikai sausi skaitļi. Kāda aina paveras aiz tiem?

J. Vilders: – Būdams BSA valdes loceklis, varu teikt, ka ir svarīga šo datu interpretācija. Akcijas būtība ir tāda, ka studenti vai brīvprātīgie apstaigā datorveikalus, imitē pircējus un interesējas par iespēju iegūt datoru ar darbam nepieciešamo programmatūru. Bija veikali, kuros pārdevējs piedāvāja papildināt datoru ar klientam nepieciešamās programmatūras nelegālām kopijām. Atsevišķos gadījumos iespēja instalēt nelegālo programmatūru tika piedāvāta nevis veikalā, bet pie kaimiņa Vaņas aiz stūra, kas izlīdzēšot nabaga studentiņam. Akcijas rezultāti parāda, ka gandrīz katrā otrajā datorsalonā pārdevēji tādā vai citā  veidā veicina pirātiskas programmatūras nokļūšanu klientu datoros.

M. Gataviņš: – Tomēr jautājums paliek – kā šos datus interpretēt? Vai tā ir pakļaušanās provokācijai vai nelegālas programmatūras piedāvāšana legālās vietā?

J. Vilders: – Attiecīgais datorsalons parāda savu attieksmi: būtībā joprojām vienīgais stimuls, kāpēc programmatūra būtu jāpērk un nebūtu jāzog, ir bailes no soda. Brīžos, kad BSA kopā ar Ekonomikas policiju aktivizējas un presē parādās informācija par to, ka uzņēmums X ir sodīts, datoru salonu īpašnieki vairāk kontrolē, ko viņu pārdevēji dara. Lielākajā daļā gadījumu pārdevējs saņem salīdzinoši nelielu atalgojumu, un pārējos ienākumus veido procenti no pārdotā, tā kā viņš ir ieinteresēts pārdot jebko. Ja noslēpumainais pircējs rada iespaidu, ka viņš datoru nepirks bez bezmaksas programmatūras, pārdevējs, visticamāk, kritīs kārdinājumā.

J. Treijs: – Ja nu tiešām ierodas tas nabaga pircējs un nav gatavs ne santīma maksāt, tad tā vietā, lai piedāvātu Microsoft, var pilnīgi legāli piedāvāt kādu bezmaksas programmatūru. Tur ir gluži citi spēles noteikumi. Pieejami arī attīstītāki risinājumi, piemēram, datubāze MySQL. Līdz noteiktam apjomam to var lietot bez maksas, bet, ja vēlaties atbalstu un noteiktu reakcijas laiku, tad iestājas komercattiecības.

J. Vilders: – Ar atvērtā koda risinājumiem jābūt uzmanīgiem: atvērtais kods automātiski nenozīmē, ka tas ir bez maksas. Visbiežāk arī komerciālie ražotāji izmanto atvērto kodu kā mārketinga triku, lai piesaistītu pircēju atvērtajam kodam, jo biznesa lietojumos visam apakšā tomēr ir nauda. Var atrast arī kaut ko par brīvu, bet tad būs jāziedo lielāki līdzekļi atbalstam.

– Viens no šīs akcijas kritērijiem ir tāds, ka pārbauda tās pilsētas, kurās ir vismaz divi datorsaloni. Tā nu iznāk, ka, pārbaudot vienu, kurā atklājas iespēja iegūt nelegālu programmatūru, šai pilsētiņai tiek uzlikts kauna zīmogs 100 % pirātisma līmenis.

J. Bordāns: - Varu piekrist, ka tas ir jautājums par attieksmi pret likumu un godīgu konkurenci. Kā jau minējāt, 2004. un 2005. gadā šīs akcijas rezultāti spilgti parāda, ka, tiklīdz pārdevēji uzzina, ka viņi tiek  kontrolēti, to nospiedošs vairākums nelikumības izbeidz, acīmredzot izvērtējot risku. Esmu diezgan drošs, ka, atkārtojot kontrolpirkumus tuvākajā laikā, šādu nelikumību skaits būs vismaz uz pusi mazāks. To pierāda arī pieķerto pārdevēju attieksme – pārsvarā viņi atzīstas, ka saprot savu kļūdu, vaļsirdīgi izstāsta, ka darījuši to, lai izkonkurētu kaimiņos esošo veikalu, jo arī konkurenti tā darot u. tml. Dažas firmas ir jau samaksājušas atbilstošas atlīdzības piratēto programmu īpašniekiem.

M. Lūks: – Es sadalītu šo tirgu divās grupās – Rīga un reģioni, jo reģionos datortirgotāji tiešām cīnās par katru klientu un pārdevēju atalgojums sastāv no pārdotās preces procentiem. Bet Rīgā situācija ir mazliet citāda – tirgus ir lielāks un veikalu saimnieki droši vien rūpīgāk seko līdzi.

J. Vilders: – Būtībā nav starpības, vai tas notiek Rīgā vai reģionos. Rīgā ir pietiekami daudz nelielu datorsalonu, kas apkalpo klientus aptuveni trīs kilometru rādiusā no to atrašanās vietas un cīnās par katru pirkumu. Šai gadījumā nerunāsim par Elkor vai RD Electronics, kas atrodas Alfā, Molā utt., kur, visticamāk, šādas iespējas nebūs (ja arī gadās, tā ir pārdevēju privāta iniciatīva).

J. Bordāns: - Gribētu teikt, ka pārdevējs ir arī patērētāja audzinātājs, viņš veido attieksmi pret savu preci un tās ražotāju. Negribu moralizēt, bet ir pierādīts fakts: jo sakoptāka un viesmīlīgāka pilsēta, jo mazāks tajā pirātisma līmenis, turklāt neatkarīgi no iedzīvotāju ienākumu lieluma.

J. Vilders: – Būtībā BSA ar šo Mystery shopper akciju cīnās par to, lai tirgotājiem būtu noteikts izglītības līmenis par datorprogrammām, lai viņi apzinātos, ka tās ir jāpērk, ka tās aizsargā autortiesību likums un tās nevar dalīt pa labi un kreisi.

Otra lieta – kā biznesu ietekmē interneta failu apmaiņas vietņu bums. Pirms kāda laika Latvijas lielākais IT vairumtirgotājs GNT mēģināja sākt datorspēļu tirdzniecības biznesu Latvijā. Bija panākta vienošanās par Krievijas tirgum paredzēto spēļu izplatīšanu Latvijā. Pusgadu vecas spēļu versijas veikalā maksāja piecus sešus latus, bet jaunākās versijas – jau 15–20. Tas bija ievērojami lētāk nekā Rietumos, bet bizness lāgā negāja, kad parādījās DC++, kur var dabūt jebko, jo vienkāršāk ir lejupielādēt spēli no kādas failu apmaiņas vietnes nekā tērēties par matricu. Un atkal atgriežamies pie tā paša – problēma ir nevis mūsu finansiālās iespējas, bet attieksme. BSA, ražotāju un tirgotāju galvenais uzdevums ir mainīt sabiedrības attieksmi pret programmatūru.

– Tomēr sabiedrības attieksmi pagaidām var vislabāk mainīt ar sodiem un dramatiskiem piemēriem. Akcijas Noslēpumainais pircējs rezultātā ir ierosinātas četras krimināllietas Rīgā, divas – Daugavpilī un pa vienai – Gulbenē un Ventspilī.

J. Bordāns: - Šobrīd šajās lietās vēl turpinās izmeklēšana, tāpēc par konkrētām apsūdzībām runāt nevaru. Tomēr jāteic, ka par nelegālu datorprogrammu instalāciju un tirdzniecību likums paredz kriminālatbildību, un sods ir visai bargs – brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai piespiedu darbs, vai arī naudas sods līdz simt minimālajām mēnešalgām (t. i., 16 000 latu), ar vai bez mantas konfiskācijas. 

– Pārbaudes notiek ne tikai veikalos, bet arī uzņēmumos, kur joprojām atklājas gana daudz pirātisku programmu. 2007. gadā Latvijā datorprogrammu ražotāji cēluši 27 prasības pret nelegālā programmnodrošinājuma izmantotājiem. Šo prasību kopsumma ir 303 000 latu, kas vidēji sodītajam uzņēmumam ir izmaksājis 11 222 latus.

J. Bordāns: - Šajā laika posmā ir noslēgti 23 izlīgumi, kuru kopējā summa ir 134  tūkstoši latu. Tātad vidēji uzņēmums, kurš lietojis nelegālu programmatūru, atlīdzina zaudējumus datorprogrammu ražotājiem  5826 latu apmērā. Tomēr kompensācijas samaksa nav vienīgais, ar ko jārēķinās uzņēmuma vadībai, ja uzņēmumā ir konstatēta nelegālu datorprogrammu lietošana. Atkarībā no nelegālo datorprogrammu lietošanas apjoma tiek piemērots administratīvais sods, kas var sasniegt pat 5 000 latu vai kriminālsods, kura maksimālā robeža ir 24 000 latu. Pie lieliem apjomiem pastāv arī reālas brīvības atņemšanas iespējas, jau vairākkārt piespriests piespiedu darbs. Administratīvā un kriminālatbildība nozīmē reputācijas zaudēšanu darbinieku, klientu un partneru acīs, uzņēmumiem tiek liegta iespēja pretendēt uz publiskajiem iepirkumiem. Ir bijuši gadījumi, kad uzņēmums bankrotē. Lai tas nebūtu jāpiedzīvo, ikvienam uzņēmējam ieteicams sākt ar datorprogrammu auditu.  

 

Pelēkais imports

– Bordāna kungs minēja, ka Latvijā pērn ir pieķertas divas privātpersonas, kas interneta izsoļu portālā ir izplatījušas viltotas Microsoft programmatūras kopijas. Par nodarīto kaitējumu Microsoft pieprasa no viņiem miljonu dolāru lielu soda naudu. Bet uzņēmējs, kas šo programmatūru ir pircis, varēja arī nezināt, ka tā nav legāla programmatūra. Vai viņu arī var sodīt?

J. Treijs: – Kad jūs pērkat mašīnu uz plača, neviens taču jums neteiks, ka tai ir bojāts karburators.

J. Vilders: – Lai lētticīgs pircējs neiekultos nepatikšanās, pirms šāda pirkuma būtu jāieiet Microsoft mājaslapā un jāpārbauda tā autorizēto partneru saraksts. Ja tas nav izdarīts, atbildība par pirkumu jāuzņemas pašam pircējam. Otra pazīme – ja cena būtiski atšķiras, piemēram, no tās, par kādu šo programmatūru piedāvā SIA DPA, tad vajadzētu aizdomāties, kāpēc tā.

M. Gataviņš: –Vai tad centrāltirgus vai Latgalīte nav legāla tirdzniecības vieta? Džinsi tur noteikti maksā krietni lētāk nekā Palazzo Italia. Tirdzniecības vietas legalitāte vien automātiski nenozīmē, ka tirgots tiek legāls produkts.

– Tomēr līdz brīdim, kamēr šos interneta blēžus pieķēra, ļoti daudzi jau bija paspējuši iepirkties.

J. Vilders: – Ķīnā ražo ne tikai Microsoft programmatūru, kas ir ļoti līdzīga oriģinālam, bet jebko. No šāda veida blēžiem izsargāties var ļoti vienkārši – pārbaudīt pārdevēju. Var piezvanīt uz Microsoft Latvijas pārstāvniecību un visu noskaidrot. Visiem lielajiem SW ražotājiem Latvijā ir pārstāvniecības, kuru telefona numuri ir atrodami uzziņu dienestā 1188.

Domāju, ka lielākais risks ir tad, ja programmatūru pārdod caur kādu zināmu datorsalonu. Man ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad salīdzinoši zināma un pietiekami ilgi tirgū strādājoša datorfirma piedāvā viltotu programmatūru un pārdod respektabliem uzņēmumiem.

– Kā jūs definētu, ar ko atšķiras viltota programmatūra no nelegālas?

U. Eriņš: – Precizēsim, runa nav par viltotu programmatūru, jo tās nullītes un vieninieki tur stāv tieši tāpat kā oriģinālam, bet par viltotu licenci.

J. Vilders: – Reiz veicām auditu kādā uzņēmumā (neminēšu vārdā), un konstatējām, ka visiem programmas autentiskumu apliecinošajiem sertifikātiem ir vienāds sērijas numurs, kas normālā gadījumā nemēdz būt. Programmas un iepakojums bija ļoti labas kvalitātes un viss komplekts ne ar ko neatšķīrās no oriģināla. Šai Windows kopijai teorētiski bija jābūt pārdotai Taivānas tirgū, tā kā, visticamāk, kādā nelegālā Taivānas tipogrāfijā bija saražotas arī nelegālās kopijas, kas atceļojušas līdz Latvijai un pārdotas caur autorizētu partneri.

– Kā pilnīgi oficiālas programmas?!

J. Vilders: – Ir jau arī tāda lieta kā pelēkais imports. Mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā, un ražotājiem ir tendence jaunattīstības tirgos, kāds joprojām ir Krievijā, Ukrainā, arī citās bijušajās NVS valstīs, lokalizēt programmatūras versijas vietējam tirgum (piemēram, krievu valodā) par zemāku cenu, nekā Windows tiek pārdots Latvijas tirgū. Pie mums tās ienāk no vairumtirgotājiem, kas tirgojas Krievijas tirgū, lai gan viņiem ir aizliegts pārdot tās Latvijā. Man ir informācija, ka daži apiet šo nosacījumu ar līkumu un iepērk Windows versijas no Krievijas vairumtirgotājiem. Tā kā Rīgā vairāk nekā puse datorlietotāju ir krievvalodīgie, viņiem ir vienalga, kādā valodā ir programmatūra. Šajā gadījumā pats Windows ir legāls, pārkāpti tikai tirdzniecības noteikumi.

– Ja šādu programmatūru atrod pie lietotāja audita vai BSA pārbaudes laikā, vai tad arī viņš tiek fiksēts kā nelegālas programmatūras lietotājs?

J. Vilders: - Lietotājam neko pārmest nevarēs, programmatūra tiks atzīta par legālu. Šajā gadījumā programmatūras vairumtirgotājs ir pārkāpis līgumā par programmatūras izplatīšanu ražotāja noteiktos teritoriālos ierobežojumus.

J. Treijs: – Jā, tā nav lietotāja, bet gan ražotāja problēma. Kad ražotājs to uzzinās, viņam ir iespēja vērsties pret vairumtirgotāju ar sankcijām.

J. Vilders: – Pēdas var sadzīt, jo katra programmatūras licence ir apzīmēta ar unikālu numuru, pēc kura ražotājs var izsekot, kurā valstī un caur kuru vairumtirgotāju šī produkcija ir izplatīta. Viņi var cīnīties ar šo pelēko importu. Gluži tāpat kā pie mums ielās var redzēt braukājam mašīnas, kas ir paredzētas ASV tirgum.

 

Par legālajām alternatīvām

– Viena legāla komercprogrammatūras alternatīva varētu būt bezmaksas programmas internetā, otra – atvērtā koda programmatūra.

M. Gataviņš: – Protams, arī Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācija labprāt runā un domā par to, ka ir nepieciešams piedāvāt alternatīvu veidu, kā lietotājs var iegūt licenci programmatūrai ar konkrētu funkcionalitāti, nemaksājot uzreiz tik daudz naudas un tieši par šo licenci. Kas mūsu uzdevumu padara grūtāku? Tā kā lietotājam, iegūstot licenci, uzreiz nav jāšķiras no naudas, šai programmatūrai nav mārketinga budžeta, līdz ar to nav iespējams to tik vienkārši popularizēt un veicināt izplatību tik strauji, kā tas ir uz komerciālas bāzes izplatītiem programmproduktiem.

J. Treijs: – Pievērsīšos praksei. Lattelecom BPO lieto gan bezmaksas, gan komerciālo programmatūru, un es nekādā gadījumā negribētu pretnostatīt šīs abas puses. Arī daudzi citi lielie uzņēmumi izmanto abu veidu programmatūru. Piemēram, portāla draugiem.lv pirmsākumos neviens nevarēja iedomāties, ka šī lieta tik tālu aizies, ka tur būs vairāk nekā simts serveru. Ja parēķina kaut vai infrastruktūras izmaksas uz simt serveriem, komercprogrammatūras izmaksu īpatsvars tajā būtu ievērojams, tāpēc ne draugiem.lv, ne Lattelecom BPO kā viņu sadarbības partneris nenožēlo, ka tika izvēlēta atvērtā pirmkoda platforma. Protams, ar tās uzturēšanu nākas nodarboties pašiem. Bet, risinot ātrdarbības problēmas, slodzes optimizāciju u. c. tehniskas problēmas, kas radās, strauji augot lietotāju skaitam, puišiem bija iespēja pašiem rīkoties un panākt maksimālo efektu – nekas viņus neierobežoja. Turpretī ar komercprogrammatūru tāda rīkošanās uz savu roku nav iespējama.

J. Vilders: – Arī komercprogrammatūras lietotājiem tas nav aizliegts, bet to ir grūtāk izdarīt, jo ražotājs ir definējis robežas un dod rīkus, ar kuriem var veikt šīs izmaiņas.

J. Treijs: – Bet diez vai es varēšu operētājsistēmas kodā veikt izmaiņas un kaut ko tur optimizēt. Tās ir dziļi tehniskas lietas.

M. Gataviņš: – Galvenais ir tas, lai cilvēki iemācītos nezagt. Ja, piemēram, to veikalu pārdevēji, kuri joprojām piedāvā nelegālu komercprogrammatūru, ieteiktu lietot, piemēram, pavisam legālu Open Office, problēmu vienkārši vairs nebūtu.

– Atceros, ka bija viens tāds labs piemērs – Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra, kas vairākos simtos datoru instalēja atvērtā koda programmatūru. Izrādās, ka šī aģentūra arī ir LATA biedru sarakstā. Kā viņi iejutušies Open Office lietotāju ādā?

U. Eriņš: – Cik man zināms, pirms pāris gadiem VSAA budžetā nepietika naudas visām nepieciešamajām komerciālas programmatūras licencēm, un viņi pārējiem datoriem instalēja atvērtā koda programmatūru. Par lietošanu no viņiem bija tāds komentārs: – Vienu nedēļu cilvēki paburkšķēja, un pēc tam iestājās klusums, turpināja strādāt. – Tas ir piemērs bieži lietotajam argumentam par Linux vai citu atvērtā koda programmu lietotāja interfeisu. Cik tas ir vai nav pazīstams un ierasts? Ir tāda vispārzināma patiesība, ka, piemēram, pērkam viena ražotāja darbstaciju, strādājam ar šo zīmolu gadus trīs, un tad nāk  nākamā izvēle. Runājot par serveriem, pieradums varbūt izstrādājas uz 5-10 gadiem, bet atkarība no konkrētas programmatūras parasti ilgst 10 gadu un vairāk. Domāju, ka ievērojamai daļai nelicenzētas programmatūras lietotāju ieradumu maiņa un pāreja uz Open Source ir reāls legalizācijas ceļš.

Izmantošu izdevību, minot dažus skaitļus, – drīzāk kā Latvijas pilsonis un nodokļu maksātājs, nevis kā IBM pārstāvis. Pasaules programmatūras licenču tirgus 2006. gadā bija ap 250 miljardiem USD. Eiropa no tā patērēja mazliet vairāk par trešdaļu – 35 procentus, toties piegādāja mazāk nekā 10 procentus. Pieņemu, ka situācija Latvijā daudz neatšķiras. Es varētu uzdot retorisku jautājumu – kura ir tā nozare ar augstu pievienoto vērtību, kas neprasa unikālus dabas resursus un kurā mēs, latvieši, pat, ja neradīsim savu eksporta produktu, tad vismaz pacentīsimies izlīdzināt ārējās tirdzniecības bilanci?

– Arī Microsoft jau nāk pussolīti pretī atvērtajam kodam, piedāvājot programmatūru, kas ir savietojama ar atvērto kodu.

J. Treijs: – WallMart, kam pieder pasaulē lielākā veikalu ķēde, bija tāda vēlme, lai atvērtā un komercprogrammatūra strādātu kopā. Protams, pēc tam presē varēja lasīt paziņojumus, ka Novell un Microsoft ir kļuvuši draudzīgāki un rūpējas par programmatūru sadarbspēju, bet būtībā tā bija tikai ļoti liela klienta vēlme. Un tam, kas notiek IT industrijā, vienmēr ir divas puses. No vienas puses, ražotāju perspektīvie plāni, no otras puses, lietotāju, īpaši lielo komerclietotāju, vēlmes. Un tā arī industrija attīstās. Šajā gadījumā tā bija divu komercprogrammatūras ražotāju savstarpēja vienošanās, radot komercproduktu pēc klienta pasūtījuma.

 

Vai atvērtā koda programmatūras lokalizācija ir problēma?

– Viena no lielākajām problēmām, lai atvērtā koda programmatūru varētu izmantot valsts institūcijās, ir nepieciešamība to lokalizēt jeb latviskot. Tur noteikti Tildei būtu sakāms savs vārds.

M. Lūks: – Vai problēma nav tajā, ka programmatūras un industrija nepārtraukti attīstās, visu laiku ir jāseko līdzi lokalizācijas procesam, un sanāk, ka tas īstenībā ir nebeidzams? Komercprogrammai vismaz ir finansējums apakšā, kas šo lokalizāciju apmaksā. Ražotājam maksā klienti, un ražotājs var lokalizēt savu programmatūru.

U. Eriņš: – Jā, ja ražotājs pasūta, viņam tiek latviskota programma, un pēc tam ražotājam ir tiesības tirgot licences visiem Latvijas lietotājiem. Es to uztveru tā: Tildei ražotājs samaksā mazo naudiņu un pēc tam no Latvijas lietotājiem paņem lielo naudiņu. Bet, ja komerciālās programmatūras vietā mēs nolemtu latviskot atvērtā koda programmatūru, tad tam būtu nepieciešama nosacīti mazā naudiņa, kas visa paliktu Latvijā. Kāpēc līdz šim tas nav izdarīts un kas būtu jāizdara Latvijā, lai tādu procesu palaistu? Tam nevajadzētu būt daudz dārgāk.

M. Lūks: – Atvērtā koda programmatūrā ir alternatīvas sistēmas un atšķirīgas versijas. Kā notiks izvēle, ja ir vairākas alternatīvas, – kura tiks izvēlēta lokalizācijai? Ja lokalizāciju apmaksā ražotājs, tad tā ir viņa izvēle, kādus produktus un kādās valodās lokalizēt. Bet, ja ir vairākas atvērtā koda alternatīvas un lokalizācija jāveic par valsts līdzekļiem, tad pēc kādiem kritērijiem notiek izvēle, jo vieni atbalsta vienu, citi – citu versiju?

U. Eriņš: – Tu pats tikko piedāvāji variantu – pēc vairākuma.

M. Lūks: – Bet šis vairākums Latvijas ierobežotajā tirgū nebūs pietiekams.

J. Vilders: – Ja mēs iedziļināmies šajā jautājumā, gribētu ieteikt papētīt mūsu kaimiņu pieredzi, jo Lietuvā par valsts naudu izveidoja lietuviski lokalizētu operētājsistēmu (ar visu interfeisu), bāzētu uz atvērtā koda. Manuprāt, tas Lietuvā ir pieejams vismaz trīs gadus.

– Zinu, ka esat runājuši ar līdzšinējo e-lietu ministri Inu Gudeli par atvērtā koda lokalizācijas lietām. Tagad acīmredzot nāksies turpināt šo sarunu ar Signi Bāliņu, bet princips jau nemainās – jums ir vajadzīgs valsts institūciju atbalsts, lai paplašinātu atvērtā koda programmatūras izplatību Latvijā. Tomēr līdz šim vairāk ir izskanējusi doma par Eiropas struktūrfondu piesaisti, nevis par valsts budžeta līdzekļiem.

M. Lūks: – Runājot par augsto pievienoto vērtību un Latvijas eksportspējas veicināšanu, šajā gadījumā nesaskatu lielu atšķirību, vai kompetenci un produktu ražošanu IT sfērā balstām uz atvērto kodu vai uz komercprogrammām – tam nav būtiskas nozīmes. Ir svarīgi, lai mēs radītu attīstību, lai to uzņēmumu kompetenci, kādu tie ir izveidojuši Latvijā, viņi spētu pārdot arī ārpus tās. Sekmīgie Latvijas eksporta produkti pašreiz tiek veidoti uz komercplatformu bāzes.

U. Eriņš: - Kāds būtu vislabākais tiesiskais ceļš Latvijā, lai valsts varētu piešķirt finansējumu atvērtā koda programmatūras (teiksim Open Office un Firefox) latviskošanas pabeigšanai?

J. Bordāns: - Vienīgais ceļš ir ne vairāk un ne mazāk kā valdības lēmums. Tas gan nav gluži tiesisks, bet gan tīri politisks jautājums. Par tiesisko pusi šai sakarā gribu vienīgi atgādināt, ka licence tiek izsniegta arī atvērtā koda programmatūrai un lietotājiem iesaku to izlasīt, lai nerastos pārpratumi. Bet no BSA viedokļa, protams, galvenais ir tas, lai patērētāji izvēlētos legālu ceļu, ar tādu vai citu programmu, – tā ir lietotāju brīva izvēle.

 

 

Diskusijas rezumējums

J. Treijs: – Tirgus mainās, un komercražotājiem ir jārēķinās ar to, ka atvērtās tehnoloģijas kļūst spēcīgākas un ir reāla alternatīva, pagaidām gan vairāk serveru pusē. Ir jāņem vērā lietotāju vēlmes un alternatīvās iespējas.

J. Vilders: – Kādā nesen lasītā pētījumā bija teikts, ka atvērtais kods būtībā noēd to daļu (vismaz serveru galā), ko savulaik aizņēma UNIX platformas risinājumi. Tātad šie risinājumi, kas kādreiz bija komerciāli, nāk uz atvērtā koda platformas. Bet Microsoft tirgu tas pagaidām īpaši neietekmē.

J. Treijs: – Atvērtais kods vai LATA nekādā ziņā nedarbojas pret Microsoft.

J. Vilders: – Es to saprotu. Es tikai gribēju teikt, ka katram ir sava vieta informācijas tehnoloģiju tirgū. Un tas, ka notiek kustība, liecina par tirgus attīstību.

M. Lūks: – Globāli raugoties uz ražotāju un klientu attiecībām, būtiskākais lietotājam ir tas, lai viņš spētu realizēt savas vajadzības un tikt pie pakalpojumiem. Tāpēc arī tiek veidoti dažādi risinājumi, dažādi pārdošanas modeļi.

J. Vilders: – Diezgan labi atvērtā koda izplatību Latvijā raksturo mājaslapu platformas – pārsvarā tie ir atvērtā koda risinājumi. Tas tāpēc, ka nelielajiem uzņēmumiem, kas pārsvarā mājaslapas veido, ir izdevīgāk no lietotāja paņemt vairāk naudiņas par pakalpojumu, nevis piedāvāt gatavus risinājumus. Bet lietotājam, kas mājaslapu pasūta, ir gluži vienalga, uz kādas platformas tā veidota.

U. Eriņš: – Un labā ziņa ir tā, ka visa nauda paliek Latvijā.

 

Gunta KĻAVIŅA

 

 

 

*LATA – Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācija, dibināta 2008. gada janvārī. Vairāk uzziniet: www.lata.org.lv