Pasaule visapkārt ir ideju pilna: tver tās un atdzīvini!

 

Nevaru apgalvot, ka uz mūsu planētas ir pietiekami daudz talantīgu zinātnieku, lai glābtu pasauli, toties droši zinu, ka tiem zinātniekiem, kuri atgriezušies mājup pēc daudziem aizokeāna universitātēs pavadītiem gadiem, noteikti ir kas svarīgs darāms ne tikai Latvijas Universitātes, bet arī visas sabiedrības labā. Andris Ambainis, Mārtiņš Kriķis, Leo Seļāvo – atcerieties šos vārdus, topošie fizmati, kad šaubīsieties, kuru fakultāti izvēlēties. Atcerieties viņus, kad prāta kūtrums vilks jūs uz vieglākā ceļa pusi.

Šoreiz Sakaru Pasaules viesis ir asociētais profesors datorzinātņu doktors Leo SEĻĀVO, kurš desmit gadu mācījās un strādāja ASV Pitsburgas un Virdžīnijas universitātē, un nu jau otro semestri ir LU Fizikas un matemātikas fakultātes Datorikas nodaļas docents. Viņš vada kursus Bezvadu sensoru tīkli un Digitālo iekārtu projektēšana, kā arī turpina aktīvu pētniecisko darbību. Ja jums laimēsies tikt līdz piektajam semestrim, noteikti sastapsities. Varat ticēt – ir vērts!

– Mums patīk domāt, ka, sazinoties elektroniski, taupām koksni, jo iztiekam bez papīra. Bet, aizvien vairāk strādājot tīmeklī, tērējam aizvien vairāk enerģijas resursu. Pie datora pavadām garākas stundas, lejupielādējam aizvien apjomīgākus audio un video failus – nu kaut kā nesanāk tā enerģijas ekonomija. Tiesa, tiek izstrādātas jaunas, enerģiju taupošas tehnoloģijas, un tās ir stimuls nozares attīstībai.

– Tā ir ļoti aktuāla problēma, un ir daudz risinājumu, lai ekonomētu  enerģiju. Šobrīd gan datora komponentus nevar darbināt ātrāk, jo tie kļūst pārāk karsti. Tomēr, ja salīdzinām ar to, cik enerģijas vajag, lai uzglabātu grāmatas un rokrakstus bibliotēkās, kur telpās jāuztur noteikts temperatūras, mitruma un ventilācijas režīms, šis pats saturs elektroniskā veidā tomēr tērē daudz mazāk enerģijas resursu.

Mans darbības lauks šobrīd ir bezvadu sensori, un arī tur enerģija ir liela problēma. Mēs vēlētos panākt, lai sensori trīs un vairāk gadus darbotos bez baterijām vai bez to nomaiņas. Pētām, kā iztikt bez baterijām, ņemot enerģiju no vides – vai nu tā būtu saule, vējš vai pat vibrācija.

– Varbūt ar kādu piemēru varat raksturot, kā tas būtu darāms.

– Šis ir īpaši izstrādāts slēdzis (rāda), ko ražo Vācijas firma EnOcean. To var piestiprināt pie sienas (bez elektrības vadiem), ieslēgt un izslēgt (uz īsu mirkli iezibsnas sensora gaismas indikators). Vienlaikus ar radioviļņu palīdzību tas sūta signālu uz sistēmu par savu statusu (ieslēgts vai izslēgts). Tam nav baterijas. Tas darbojas tikai no tā, ka to nospiežam. Ražotāji vērtē, ka viņiem vislabākais tirgus ir Lielbritānijā, jo tur ir likums, kas aizliedz vilkt jebkādus elektrības vadus vannas istabās, bet ar šādiem slēdžiem var jebkurā brīdī ieslēgt vai izslēgt gaismu vai kādu elektroierīci.

– Mani ļoti interesē arī sensoru izmantošana vides un medicīnas projektos, kas ir tieši jūsu pētījumu objekts.

– Virdžīnijas universitātē kopā ar studentiem sāku strādāt pie projekta, kas paredzēts vides pētniecībai. Pētījām, kā krūma lapas aizklāj gaismu zāles stiebriem un traucē tiem augt, kā arī to, cik daudz gaismas tiek cauri krūmam. Pētījumam izmantojām saules baterijas: ar tām var gan uzkrāt enerģiju, gan arī mērīt, cik daudz saules gaismas krīt attiecīgajā laukumā. Likām sensorus krūmos uz neapdzīvotas salas, lai redzētu, kāda tur ir gaismas vide, cik daudz gaismas tiek caur krūmu lapām.

– Kāpēc šāds pētījums ir vajadzīgs?

– Tāpēc, ka vides zinātnieki uzskata, ka krūmi pārņems pasauli, un, ja neko nedarīsim, nākotnē mums vairs nebūs zāles, jo zem krūmiem vairs zāle neaug, bet nav īsti izpētīts – kāpēc. Krūmi iet uz priekšu arī šajā mūsu pētītajā neapdzīvotajā salā. Vides pētnieki gribēja redzēt lielu digitālo kameru vairāku metru platumā un garumā, kas rāda, kāda ir gaismas vide un kā tā mainās. Izrādās, lai zāle augtu, tai nepietiek ar noteiktu gaismas daudzums, bet ir svarīgi arī, kā gaisma danco, lapām kustoties un vibrējot vēja plūsmā. Austrālijā novembrī bija konference, kur šo projektu publiski prezentējām.

– Protams, ka arī Rīgā neesat pametis pasaules zinātnisko darbību, jūs visur piedalāties un jūs visur aicina. Internetā redzēju milzu sarakstu ar publikācijām, referātiem dažādās starptautiskās konferencēs. Esat bijis un uzstājies visos kontinentos, izņemot Antarktīdu...

– ...un Dienvidameriku. Jā, sadarbību, protams, neesmu pārtraucis un meklēju jaunas iespējas, varbūt tuvāk mājām. Strādājot Virdžīnijā, iepazinos ar dažiem talantīgiem studentiem, kuri bija ieradušies apmaiņas programmā no Ševdes (Skövde) universitātes Zviedrijā. Tagad plānojam, ko varētu kopīgi darīt šajā okeāna pusē.

– Spriežot pēc materiāliem internetā un pēc jūsu stāstītā, rodas priekšstats, ka esat veiksmīgs, talantīgs un aktīvs zinātnieks, lielisks fotogrāfs ar labu dabas izjūtu, kaislīgs ceļotājs, radoša personība. Šķiet, jūs vilina viss neizzinātais, neizpētītais un progresu virzošais. Kas jūs mudināja doties uz Ameriku toreiz, pirms desmit gadiem?

– Man tai laikā arī Latvijā bija daudz interesanta, ko darīt. Bija nodibināts uzņēmums SWH Tehnoloģijas, mazliet sadarbojāmies ar Siemens Nixdorf. Lasīju arī dažus lekciju kursus par cilvēka un datora saskarni. Toreiz biju viens no pirmā gada maģistrantūras studentiem LU, kad uz konferenci atbrauca viens no Pitsburgas universitātes profesoriem S. K. Čangs (S. K. Chang). Mūs iepazīstināja, un pēc īsas sarunas viņš vaicāja, vai man būtu interese turpināt studijas Pitsburgas universitātē. Man šis piedāvājums šķita interesants, un nepagāja ne divi gadi, kad jau sāku tur studēt. Pirms tam man pat tāda doma nenāca prātā, ka varētu Amerikā studēt vai strādāt. Kāpēc uzķēros uz šī āķa? Gribēju redzēt, kā lietas notiek pasaulē. Pirms tam biju ciemojos pie drauga Mārtiņa Kriķa, kurš studēja Jēlas universitātē un tagad arī ir atgriezies Latvijā kopā ar ģimeni.

– Protams, Pitsburgas profesors neaicinātu jūs uz Ameriku, ja jūs būtu kāda viduvējība, viņš noteikti redzēja, ka jums ir labs zinātnieka un pētnieka potenciāls.

– Iespējams, ka viņš novērtēja manas spējas. To varu īpaši labi saprast, vērtējot no okeāna otra krasta pieredzes: amerikāņi bieži pievērš uzmanību spējīgiem studentiem. Cita starpā, aizbraucot uz Pitsburgu, man neiznāca ar profesoru Čangu kopā strādāt, jo sāku darboties citā lauciņā (viņš ir interesanta personība, savulaik rakstīja zinātniskās fantastikas romānus). Pitsburgā viss tika mācīts citādi nekā Rīgā, tāpēc mācības prasīja vairāk gadu, nekā biju plānojis. Bet braucu jau turp nevis ātras programmas dēļ, bet tāpēc, lai iemācītos jaunas lietas un redzētu, kā viss notiek.

Galvenā atšķirība starp Latvijas un Amerikas mācību procesu ir tāda, ka tur ir grūti vai pat neiespējami atļauties mācīties maģistrantūrā un paralēli strādāt. Bet vēl pirms tam – lai dabūtu vīzu un atļauju studēt Amerikā, ir nepieciešams pierādīt, ka būsi finansiāli neatkarīgs. Tā kā man nekādu miljonu bankas kontos nebija, nācās prasīt universitātei, vai tur man dos darbu. Viņi deva atļauju mācīt citus studentus uz pusslodzi – tas bija maksimāli pieļaujamais darba laiks studentiem, t. i., 20 stundu nedēļā. Par to viņi man apmaksāja skolas naudu un iztikai deva tādu kā stipendiju (jāpiebilst, ka Latvijā tai laikā būtu varējis nopelnīt vairāk). Tur iepazinos ne tikai ar mācību procesu, bet arī ar dzīves sociālo pusi. Daudz kas atkarīgs no kontaktiem ar profesoriem. Viņi negrib uzreiz laist vaļā labus studentus – viņiem vajag svaigas asinis un lētu darbaspēku. Paiet kāds laiks, kamēr to saproti, apzinies un sāc pats virzīt savu nākotni, nevis dari to, ko iesaka.

Cita starpā tai laikā izstrādāju čipu, kuru programmē ar daudzu lāzera staru palīdzību. To dēvē par optisko FPGA (field programmable gate array) – optiski konfigurējams loģisko elementu bloks.

– Kāda funkcija ir šim lāzerprogrammētajam čipam? 

– Tas ir tāds kā mikrodators – 4x4 mm, vidū ir 1x1 mm, kuram virsū var uzspīdināt 4x4 matricu ar 16 lāzerstariem, ar kuriem šo čipu var noprogrammēt kā datoru un var ielādēt arī datus. Uztaisot lielāku, to varētu izmantot, piemēram, digitālajā fotoaparātā – kā objektīvu, kurš pats varētu apstrādāt attēlu.

– Ar ko tas tehnoloģiski ir pārāks par pašreizējiem digitālajiem fotoaparātiem?

– Tas vajadzīgs kaut vai tāpēc, ka čipiem aug aizvien vairāk kāju – kontaktu. Un, pastāvīgi sūtot informāciju caur čipu kājām, tiek maksāta dārga cena. Turklāt to nevar izdarīt pietiekami ātri, ir liels enerģijas patēriņš. Ja šo informāciju sūtītu uz čipu ar gaismu (vai tikai projicējot gaismas attēlu), būtu lielāka iespēja atrisināt šo problēmu un varētu taisīt tik lielus čipus, cik vajag, – ar plašāku saskarni un lielāku optisko kāju skaitu.

– Vai tas nozīmē, ka šī ideja iepriekš pasaulē nebija realizēta?

– Par to bija domāts, bet man izdevās to izveidot līdz galam un arī praktiski demonstrēt vienā no konferencēm.

- Jūs diezgan daudz esat pētījis, kā ar dažādām sensoru ierīcēm palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti, īpaši bērniem.

– Šajā projektā sadarbojos ar Aiju Kļaviņu, kas arī savulaik mācījās Virdžīnijas universitātē, bet tagad strādā Latvijā. Tas bija projekts, lai novērtētu, kā bērnus ar invaliditāti labāk iekļaut sabiedrībā. Izstrādājām programmatūru, kas palīdz to novērtēt. Piemēram, cik efektīvi šī iekļaušana notiek fizkultūras nodarbībās un kā to uzlabot.

Man padomā vēl kāds projekts, kurā ceru sadarboties ar Strazdmuižas vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolu. Gribu izveidot navigācijas iekārtu cilvēkiem ar ierobežotu redzi, lai viņi pašu spēkiem spētu nokļūt no punkta A līdz punktam B. Šobrīd, ja tiek rīkotas, piemēram, skriešanas sacensības vai sporta spēles, redzes invalīdam blakus skrien redzīgs cilvēks, lai brīdinātu par bīstamām situācijām vai par to, lai nenoskrien no celiņa. Turpretī, ja ar šādas tehnoloģijas palīdzību (ar signāliem, vibrāciju vai skaņas vadību) skrējējs būtu neatkarīgs, viņš varētu justies brīvāks arī sabiedrībā.

– Vai šajā gadījumā sensori ir piestiprināti pie skrējēja?

– Sensori vai efektori var būt visur – gan piestiprināti pie šī cilvēka, lai dotu viņam kādu ziņu ar audiosignāla vai vibrācijas palīdzību. Piemēram, sensors uz rokas – kā rokas pulkstenis – varētu dot signālu, ja skrējējs ir par daudz novirzījies uz kreiso pusi. Savukārt par skrējienu atbildīgās personas zinās, kur katrs skrējējs atrodas arī pēc sensoriem, kas izvietoti ap trasi. Mans mērķis ir ar nelieliem līdzekļiem panākt, lai šādi cilvēki varētu droši zināt, kur viņi atrodas, un lai viņi tiktu nekavējoties brīdināti, ja rodas bīstama situācija. Šis pētījums paver plašas iespējas cilvēku ar ierobežojumiem sekmīgākai integrācijai sabiedrībā. Tas ir darbs Latvijā, kur projekta izstrādē tiek iesaistīti arī studenti.

– Ko līdzīgu varētu izmantot arī alpīnisti un tūristi sarežģītās un bīstamās trasēs, glābējkomandas utt. Jūsu web lapā minēts arī projekts par vides sensoriem vulkānu tuvumā.

– Tas gan nav mans pētījums, bet kāds labs paziņa no Hārvarda universitātes tiešām Ekvadorā liek sensorus ap vulkāniem to aktivitātes mērījumiem. Katrā ziņā, tas ir daudz drošāk, nekā pastāvīgi sūtīt turp pētniekus. Pats ar to nenodarbojos, un Latvijā arī diezgan švaki ar vulkāniem.

Bet, atgriežoties pie medicīnas tēmas, gribēju teikt, ka viens no kādreiz aktīviem vulkāniem ir Kilimandžaro. Es tur kāpu pirms diviem gadiem janvārī. Tas ir gandrīz 6 000 metru augstumā, un tur ir ļoti grūti elpot, jo ir zems gaisa spiediens un mūsu elpošanas orgānos neiekļūst pietiekami daudz skābekļa. Katrs to izjūt citādi, bet parasti vismaz daļai kalnos kāpēju jāgriežas atpakaļ, nesasniegušiem virsotni. Mēs uzkāpām divi no trijiem. Taisni tur man būtu gribējies zināt, cik daudz skābekļa īsti ir manās asinīs. Man būtu ļoti noderējusi iekārta, ko sauc par pulsa oksimetrijas mērītāju (oksimetru).

– To jūs izstrādājāt pēc Kilimandžaro?

– Darbu pie tā biju sācis jau pirms tam, bet pabeidzu pēc kāpiena – tas bija papildu stimuls. Maksimālais skābekļa saturs asinīs pēc SpO2 indeksa ir 100 procentu, bet parasti tas ir ap 96. Ja skābekļa saturs ir zem 80 procentiem, tas ir ļoti kritisks stāvoklis. Šādu iekārtu var paņemt līdzi alpīnisti, bet var lietot arī ātrās palīdzības uzgaidāmajā telpā.

– Vai šis rādītājs pasaka par pacientu ko vairāk nekā, piemēram, spiediena mērīšana?

– Ir vajadzīgs gan viens, gan otrs. To vismaz Amerikā lieto slimnīcās. Priekšrocība tāda, ka tas ir mazs un pārraida datus bez vadiem. Projekts, kurā strādāju Virdžīnijas universitātē, sadarbojoties ar Džonsa Hopkinsa universitāti un Hārvarda universitāti, bija t. s. AidN (Aid Networks). Pieņemsim, ka notikusi zemestrīce, kāda liela auto katastrofa vai cits liels nelaimes gadījums, ir ļoti maz cilvēku ar medicīnisko spēju palīdzēt un ļoti daudz ievainoto. Pacientu automātiskai uzraudzībai tiek izmantots t. s. triage princips un īpaši izstrādātas biomedicīniskās ierīces. Tur skatās, kāda ir situācija, katra ievainotā stāvokli novērtē un sašķiro ar attiecīgas krāsas kodu (parasti: melns/sarkans/dzeltens/zaļš), lai tālāk varētu vieglāk orientēties, kam vissteidzamāk vajadzīga palīdzība. Tas jau notiek, tā ir standarta prakse, tiesa, ar noplēšamiem papīra indikatoriem.

Toties ar šādu bezvadu iekārtu palīdzību, ja katram uzkar tādu kaklā, var arī atrast konkrētus cilvēkus (veselības stāvoklis var mainīties, ar šādu sensoru var fiksēt arī cilvēka veselības stāvokļa pārmaiņas – vai kļūst sliktāk vai labāk). Ir jābūt portatīvajam datoram, kur tiek apkopoti un ir pārredzami visi dati. Dators ir glābšanas brigāžu ārstu aprīkojumā.  

No šī projekta izauga sadarbība ar Hopkinsa, Hārvarda un Kalifornijas universitāti AidN projektā, kā arī ar cilvēku, kas strādā par medicīnisko iekārtu konsultantu Vašingtonas štatā. Sanāca tā, ka sēdēju Virdžīnijā un šie sadarbības partneri atradās 4–5 stundu brauciena vai lidojuma attālumā, bet mēs sadarbojāmies un sazinājāmies caur internetu. Rezultātā tapa nākamā ierīce, kura bez jau aprakstītajām funkcijām darbojas arī kā kardiogrāfs. To sauc par elektronisko medicīnisko birku (e-tag) jeb dzīvības pazīmju monitoru (Vital sign monitor). Pēc būtības tajā ir vairākas iekārtas: gan pulsa oksimetrs, gan neliels ekrāns, gan trauksmes poga (ja cilvēkam kļūst ļoti slikti, var izsaukt palīdzību), ir kardiogrammas uzņēmējs, temperatūras devējs. Turklāt šajā iekārtā ir arī mikrodators, kurš vajadzības gadījumā var sazināties ar citām iekārtām pa bezvadu tīklu.

– Vai šīs iekārtas jau ražo? Vai esat saņēmuši patentus?

– Šis ir prototips. Mums ir daži patenti, kurus esam pieteikuši, bet pārsvarā visi ir apstiprināti lietošanai Amerikas robežās.

– Vai ir iespējams pateikt, aptuveni cik liela daļa no ASV universitāšu laboratorijās izgudrotā tiek ieviesti.

– Grūti to izmērīt. Bet ir dažādas trakas vai mazāk trakas idejas, kad kāds jau uz karstām pēdām gatavs dibināt firmu, lai sāktu ražošanu. Aptuveni viena no piecām šādām kompānijām izdzīvo. Šajā gadījumā mēs arī izveidojām grupu un pieteicāmies vairākās biznesa plānu sacensībās ar domu, ka ar labiem rezultātiem beigās var sanākt produkts. Un mums tīri labi gāja – vairākos ASV universitāšu konkursos dabūjām pirmās un otrās vietas. Jēlā ieguvām pirmo vietu. Beigu beigās pat CNN par mums sāka interesēties un brauca līdzi uz sacensībām. CNN komanda sēdēja kopā ar mums, gaidot rezultātus, man pie sejas lika kameru, un tad es jutos kā tāda zvaigzne. Tās bija biznesa plānu sacensības: ideja, ar kuru reāli var taisīt naudu. Komisijā sēž riska kapitāla cilvēki, kas vērtē, kur viņi varētu ieguldīt naudu. Kalifornijas universitātes sacensībās (Santabarbarā) dabūjām otro vieto un labākās vīzijas balvu. Toreiz pirmo vietu dabūja projekts no Čikāgas apgabala – arī par sensoru izmantošanu medicīnā. Viņu ideja bija tāda: sensoru pieliek pie kakla balss saišu rajonā, un tas uztver, vai cilvēks ar runas grūtībām vēlas runāt vai ne. Sensors to uztver, pirms vēl kāda skaņa ir nākusi pār šī cilvēka lūpām. Izrādās, ja tikai domājam par runāšanu, jau tad tiek sūtīti signāli, kurus var nolasīt. Grūtāk ir šos signālus pārvērst runā, bet var darīt citas lietas. Ar šo sensoru un tikai ar savām domām cilvēks varēja vadīt elektrisko ratiņkrēslu.

– Kādu moderno tehnoloģiju nākotnes vīziju jūs saskatījāt Amerikā? Vai amerikāņi tiešām ir tik progresīvi, kā mums tas no šejienes šķiet, vai arī tas daudzos gadījumos ir mīts.

– Dzīve Amerikā arī pašam apgāza dažu labu mītu, un ne tikai par amerikāņiem. Amerikā cilvēkus burtiski dzen uz priekšu panākumi, tie viņiem ir ļoti svarīgi. Ja esat ārzemnieks un sekmīgi studējat Amerikā, tad varbūt paši amerikāņu studenti vai sabiedrība mazliet palīdz tikt pāri pirmajam šokam. Jums, piemēram, iedod grāmatiņu Why are the Americans like that?* Tajā izskaidrotas amerikāņu vērtības, kā viņi dzīvo, ko sagaida. Vienā no pirmajām nodaļām ir desmit amerikāņu baušļi. Tie visi grozās ap to, kā darboties sekmīgi. You can’t argue with success; be successful** – numur viens. Viens no svarīgākajiem amerikāņu likumiem ir iepirkšanās. Have fun! Shop till you drop!*** Meklēju šajā grāmatiņā kaut ko par ģimeni, par ģimenes vērtībām; kaut kur jau ir arī par to, bet tas nav tik pamanāms. Varbūt tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šobrīd esmu te un nevis tur.

Stereotips, kas izveidojas, dzīvojot Amerikā, ir tāds, ka amerikāņi dzīvo ar savu darbu un tas viņiem ir primārais. Tas nav nekas neparasts, ja, piemēram, nostrādā kompānijā piecus gadus un kādudien tev saka, ka jāpārceļas uz citu pilsētu 1000 jūdžu uz rietumiem, kur tevi norīko jaunā darbā. To visi uztver normāli, tā ir parasta lieta – savāc savu ģimeni un pārcelies. Tas būtu ļoti neparasti šeit, Latvijā.

Šīs tradīcijas definē arī tehnoloģisko attīstību, tāpēc Amerika ir līdere. Jo tie, kas ir priekšgalā, sūri un grūti strādā. Nevienā no Amerikas vadošajām universitātēm pulksten piecos pēcpusdienā neredzēsit tukšus gaiteņus – tur visi vēl strādā (īpaši studenti), bet Latvijā ap to laiku jau visi aizgājuši mājās. 

Vai zinātniekam ir viegla dzīve Amerikā? Lai tur strādātu, noteikti ir vajadzīga komanda, papildspēki, tie paši studenti. Ja esi labs un pazīstams zinātnieks, viņi labprāt vēlas pie tevis strādāt, bet viņiem arī vajag kādu finansiālu pabalstu – viņiem ir jāmaksā alga, jāpērk arī laboratorijas aprīkojums – no projekta līdzekļiem.

– Vai Amerikas projekti tiek gatavoti līdzīgi kā mums ir ES struktūrfondu projekti?

– Tā varētu teikt. Finansējums nāk no vairākiem avotiem. Tur liela daļa naudas nāk no NSF (National Science Foundation), no militārās aizsardzības projektiem utt. Bet par visu to ir jācīnās. Tikko pieņemtam jaunākajam profesoram (assistant professor), kas ir pirmā sākumpozīcija akadēmiskajā darbā, ierāda kabinetu, iedod telefonu, datoru, bet par pārējo jāgādā pašam. Varbūt pirmos gadus dod kādas dotācijas atkarībā no tā, kā esi sastrādājies ar nodaļas vadību, uz kādiem noteikumiem esi pieņemts darbā – varbūt apmaksā pāris studentu. Lielākais laiks un pūles aiziet projektu rakstīšanā.

– Virdžīnijas universitātē taču lasījāt lekcijas?

– Tur biju pētniecības darbinieks (research associate), pasniedzu tikai dažas lekcijas pēc konkrēta uzaicinājuma. Tas nebija nekas neparasts, bet man bija jāvada studenti pētnieciskajā darbā un arī praktiskajos darbos. Virs manis bija ļoti kompetentais profesors Džons Stankovics (John Stankovic), pasaules klases zinātnieks un lielisks cilvēks, viena no jaukākajām personībām, kādu sastapu Amerikā. Var teikt, ka man ir paveicies.

– Vai var teikt, ka visi ceļi bija vaļā, tikai jums pašam vajadzēja atrast pareizās durvis, kas pie tiem noveda?

– Visi ceļi bija vaļā, tikai daži no tiem bija garāki nekā citi. Ko sauc par grūtu periodu? Ja ir problēmas, tās jāmēģina risināt. Kamēr vēl nebiju beidzis studijas, šad un tad nāca darba piedāvājumi pa e-pastu: mani aicināja strādāt uz Microsoft, uz Delfi u. c. Viņi meklēja talantīgus cilvēkus pēc pašu kritērijiem, un kaut kas tur acīmredzot sakrita.

– Droši vien universitātē vai konferenču materiālos atrada jūsu vārdu.

– Ja viņi meklēja internetā, tad acīmredzot bez manas kulinārijas lapas atrada arī informāciju par maniem pētījumiem.

– Oho, arī ar to jūs nodarbojaties!

– Viena lieta, ko katrs latvietis, kas aizbrauc uz Ameriku, iemācās, ir cept rupjmaizi. Arī mans klases biedrs Mārtiņš to iemācījās.

– Kur jūs ņēmāt rupjus rudzu miltus?

– Hmm, jā, tās varbūt bija tās grūtības, par kurām runājām. Ja ļoti vajag, tad atrod. Lielākā problēma bija ieraugs. Tad joka pēc apkopoju kulinārijas lapā (latviski!) tās receptes, ko biju dabūjis gan no Latvijas, gan no Amerikas. Interesanti, ka visvairāk kontaktu man bija no ārpasaules. Reiz ar mani sazinājās kāda Skandināvijas aviokompānija, kura gribēja sākt reisus uz Latviju. Viņi vēlējās uzzināt, kādus ēdienus piedāvāt lidmašīnas pasažieriem. Cits piemērs – dāma no Teksasas atrakstīja, vai es varētu receptes pārtulkot angliski. Izrādījās, ka viņa ļoti fano par Arturu Irbi un gribot ēst tāpat kā viņš. Vēl kāda baznīcas grupa man jautāja, kādu ēdienu pagatavot 40 cilvēkiem latviešu gaumē. Pelēkos zirņus ne viens vien cilvēks veda no Latvijas uz Ameriku – te tos nevar dabūt.

Vēl iemācījos remontēt mašīnas. Tās labot Amerikā ir dārgs prieks, īpaši ja esi students, kas tik tikko var atļauties nopirkt lietotu auto. Tagad ir tā: ja man Latvijā vajag nopirkt kādu mašīnas detaļu, es nezinu, kā to latviski sauc, bet zinu, ko man vajag.

– Latvijas Universitātei bija speciāla programma, lai dabūtu mājās savējos. Ceru, ka vismaz tuvāko piecu gadu laikā neplānojat doties dzīvot uz ārzemēm.

– Jā, kādu laiku esmu nogruntējies padzīvot mājās. Nevaru apsolīt, ka neaizbraukšu ciemos. Ir tāds teiciens, ka mājas ir tur, kur tev gribas atgriezties, kad neesi mājās. Desmit iepriekšējos gados man tāda vieta bija Amerika. Bet paiet laiks, cilvēki mainās, rodas pieredze, man vienmēr ir bijusi vēlēšanās darīt ko vērtīgu, ko pēc iespējas nozīmīgu. Tur, kur tas rada vislielāko iespaidu. Pārcelšanās no vienas valsts uz citu nav vienkāršs lēmums, un nav viena iemesla, kāpēc tā notika. Jā, protams, LU Datorikas nodaļas vadītājs Juris Borzovs mani vairākkārt aicināja atgriezties un solīja, ka es varētu te pielikt savu roku.

Amerikā man palika daudz draugu, kurus varētu saukt par savu paplašināto ģimeni. Interesanti, ka no tuvākajiem draugiem neviens nebija amerikānis – tie bija no Venecuēlas, Libānas, Armēnijas. Zinātnei ir labvēlīgāki apstākļi nekā bija pirms dažiem gadiem, bet ne ideāli. Es vēl mācos, kā ar visu tikt galā. Bet galvenais – vēlos strādāt tur, kur varētu radīt vislielākos viļņus, pārvērtības uz labu. Ja pēc gadiem pieciem neizdosies radīt šādas pārvērtības, tad varbūt atkal atradīšos kādā citā vietā.

Gunta KĻAVIŅA

 

Tulkojumi:

* Why are the Americans like that? – Kāpēc amerikāņi ir tādi?

** You can’t argue with success; be successful – Jūs nevarat apstrīdēt panākumus; esiet veiksmīgs!

 *** Have fun! Shop till you drop! – Priecājieties! Iepērcieties, kamēr krītat!