Telemedicīna iedzīvotāju dzīvības glābšanai

Gaidāms, ka jau 2000. gada sākumā arī mūsu valstī būs pieejami telemedicīnas pakalpojumi, kas Rīgas, Liepājas, Daugavpils un Ventspils mediķiem ļaus operatīvi konsultēties par ārstniecības metodēm gan savstarpēji, gan ar ārvalstu kolēģiem.

Telemedicīna ir multidisciplināra nozare, kuras galvenais mērķis — izmantot telekomunikāciju un datu pārraides tīklus, lai izplatītu digitālo, audio un vizuālo medicīnas informāciju. Labklājības ministrijas Katastrofu medicīnas centra (KMC) direktors Mārtiņš Šics atzīst, ka telemedicīnu praktiski var izmantot ārstu videokonferencēm un mācībām, rentgena uzņēmumu, citoloģisko un citu medicīniskās izmeklēšanas datu noraidīšanai. Iespējams pat veikt tiešraidi no operāciju zāles, tādējādi gūstot iespēju konsultēties ar labākajiem speciālistiem, kas atrodas pat tūkstošiem kilometru attālumā. Bet vissvarīgākais ir radīt iespēju no tālienes dot padomus glābējiem notikuma vietā (perēklī), pateikt priekšā ugunsdzēsējam, ko darīt ar cietušo līdz viņa iznešanai no bīstamās zonas un nodošanai profesionāliem mediķiem. Satiksmes ministrijas Informātikas departamenta direktors Andris Virtmanis uzsver, ka telemedicīna noder tiklab ārkārtas situācijās, kā arī mediķu savstarpējās konsultācijās, ārstējot slimniekus. Svarīgi ir arī datorizēt slimības vēstures, radot iespēju tās operatīvi pārsūtīt starp ārstniecības iestādēm, uzskata A. Virtmanis. KMC Operatīvā medicīniskā dienesta vadītājs ķirurgs Andris Lapiņš atzīst, ka telemedicīnu Latvijā pagaidām praktiski neizmanto, jo nav tādu tehnisko iespēju — patlaban nevienā medicīnas iestādē nevar digitāli apstrādāt, piemēram, rentgena attēlus, turklāt nav izveidots datortīkls starp Latvijas medicīnas iestādēm. Tomēr nākamgad situācija mainīsies — pateicoties Zviedrijas finansiālajam un intelektuālajam atbalstam, 2000. gadā sāks darboties pirmais telemedicīnas pilotprojekts Latvijā.

Daudzviet pasaulē, jo īpaši ASV, telemedicīnas nozare ir visai attīstīta un tiek plaši izmantota praksē. Laba pieredze ir arī Zviedrijai un citām Skandināvijas valstīm, pat dažiem Krievijas apgabaliem. Kā pastāstīja A. Virtmanis, Zviedrijas Upsalas universitātes slimnīcas datortīkls jau ir saistīts ar vairāku citu slimnīcu datortīkliem un notiek aktīva sadarbība neiropsiholoģijā un radioloģijā. Zviedrijas telemedicīnas pilotprojekts tika izmēģināts Mariehammē, Ālandu salās, un tagad Zviedrija telemedicīnas jomā palīdz arī citām valstīm. Šogad 28.–29. septembrī Visbijā notika otrā starptautiskā medicīnas aprūpes informācijas konference Technet Baltic Telemedicine 1999. Tajā piedalījās mediķi, valsts un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju speciālisti no Zviedrijas, Somijas, Krievijas, Portugāles, Spānijas, Itālijas, kā arī no Baltijas valstīm — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Piedalījās arī Pasaules veselības organizācijas pārstāvji. Konference notika pēc Zviedrijas iniciatīvas un ar tās finansiāluatbalstu, SP pastāstīja Andris Lapiņš, kurš referēja par situāciju Latvijā. Mūsu valsts delegācijas sastāvā bija astoņi KMC darbinieki, kā arī pārstāvji no Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un Sabiedrības veselības skolas, Latvijas Medicīnas akadēmijasun Labklājības ministrijas. Konferencē apsprieda Baltijas jūras reģiona (arī Krievijas) un Skandināvijas valstu kopējās koncepcijas projektu Baltic Disaster Conception katastrofu gadījumiem, telemedicīnas datu pārraides tīkla veidošanu un reģiona koordinācijas centra izveidi Visbijā. Tuvāku informāciju par šo un pagājušā gada konferenci var atrast interneta lappusē www.yoldia.com, bet par telemedicīnas nozari — www.telemedica.se.

Ar Zviedrijas Baltijas jūras informācijas tehnoloģiju fonda atbalstu Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Sanktpēterburgā (Krievijā) top telemedicīnas projekts BITNET (Baltic International Telemedicine Network). 1999. gada jūlijā Latvijai piešķirti 2,86 miljoni Zviedrijas kronu (aptuveni 150000 latu), pastāstīja BITNET projekta Latvijas koordinators, P. Stradiņa universitātes klīniskās slimnīcas Radioloģijas klīnikas vadītājs Arnolds Veinbergs. BITNET projektu izstrādā jau vairāk nekā divus gadus, un plašāka publika ar to ir iepazīstināta 1998. gadā Visibijā 1. starptautiskajā telemedicīnas konferencē, izstādē Telecom \'99 Ženēvā, kā arī Ziemeļu dimensijas izveidei veltītajā apspriedē Latvijā. BITNET projekta būtība ir izveidot tajā iesaistītajās valstīs lokālos datortīklus (centri paredzētiTartu, Rīgā un Kauņā) un savienot tos ar Upsalas (Zviedrija) universitātes slimnīcu. Latvijas bāze ir P. Stradiņa universitātes klīniskā slimnīca, projektā iesaistīta Ventspils, Liepājas, Daugavpils centrālā slimnīca un Latvijas Onkoloģijas centrs. Visasārstniecības iestādes paredzēts saslēgt tīklā, izmantojot ISDN līniju. Galvenā tehniskā bāze būs P. Stradiņa slimnīcā, kur atradīsies spirāles datortomogrāfs, magnētiskās rezonanses aparāts, ultraskaņas aparāts, gamma kamera, digitālā substrakcijas angiogrāfijas iekārta un caurskašu iekārta. Visi šie aparāti būs saslēgti tīklā (skat. zīmējumu). To darīs firma Siemens, kas ir uzvarējusi arī konkursā par vairāku iepriekš nosaukto iekārtu piegādi. BITNET skars daudzas medicīnas nozares, bet viena no pirmajām plašāk aptvertajām būs radioloģija. Vēža slimniekiem tiek veidotas speciālas apstarošanas kartes, kurās aprēķinātas starojuma devas, kādas jāsaņem audzēja centrā un perifērijās. Kā atzina A. Veinbergs, Latvijā nav tādu iekārtu, ar kuru palīdzību kvalitatīvi varētu veidot apstarošanas kartes, tādēļ datortomogrāfijas attēli un citi dati tiks sūtīti uz Upsalu, kur izstrādās apstarošanas kartes un sūtīs atpakaļ uz Latviju. Pilnvērtīgu sakaru nodrošināšanai katrā projektā iesaistītajā valstī tiks veidota arī videokonferenču iespēja (Latvijā šāda vieta būs P. Stradiņa slimnīcā). BITNET aptvertās jomas paredzēts paplašināt, izmantojot telemedicīnas iespējas arī neirofizioloģijā un vēlāk arī kardioloģijā. Plānots, ka projekts Latvijā sāks darboties 2000. gadafebruārī, un tā kopējais darbības ilgums sākotnēji paredzēts divi gadi. Ja zviedru pusi apmierinās, kā šo gadu laikā apgūta aparatūra un izmantotas iespējas, tad projektā izmantotā aparatūra pēc diviem gadiem pāries mūsu medicīnas iestāžu rīcībā, paskaidroja A. Veinbergs. Pagaidām lielas raizes sagādā ISDN sakaru finansēšana — BITNET projektā bija paredzēts, ka tehnisko daļu nodrošinās Telia meitas uzņēmums, taču Latvijas realitāte ir Lattelekom monopols. A. Veinbergs cer uz Lattelekom izpratni, lai panāktu lētākus tarifus ISDN līniju īrēšanai. KMC pieslēgumu jautājumu jau ir atrisinājis. Paredzēts, ka telemedicīnā varētu veidot sadarbību arī ar ASV: Mičiganas štata un Stenfordas universitāti, attīstot radiosakaru sistēmas.

A. Virtmanis atzīst, ka ārvalstu atbalstītajos projektos vienmēr tiek prasīta finansiāla līdzdalība arī no tās valsts, kurai piešķir līdzekļus. Diemžēl Latvijai nav ko likt pretī. Gan šo, gan arī citu iemeslu dēļ (piemēram, valsts gatavība īstenot projektu, augsts slimnīcu datorizācijas līmenis jau pirms projekta sākšanas) no BITNET projektā atvēlētajiem 8 miljoniem Zviedrijas kronu Latvija saņēma tikai 2,86 miljonus, tātad mazāk nekā abas kaimiņvalstis. Turklāt par Zviedrijas Baltijas jūras informācijas tehnoloģiju fonda dāvinājumu valstij jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis, tātad gandrīz piektā daļa summas netiek konkrētajam projektam, kam tā paredzēta. Lai šo problēmu novērstu, nepieciešami grozījumi attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos un A. Virtmanis sola darīt visu, kas viņa spēkos, lai šos grozījumus ierosinātu.

Latvijas laukos īpaši svarīgi ir uzlabot neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienestu tehnisko nodrošinājumu, jo daudzviet izredzes glābt cilvēka dzīvību ir minimālas. Nepietiek medicīniskā aprīkojuma, transporta, nav sakaru starp slimnīcām un NMP autotransportu. Telemedicīna ir viens no labākajiem veidiem, kā nodrošināt lauku un pilsētu iedzīvotājiem iespēju saņemt kvalitatīvu medicīnisko palīdzību, ļaujot sarežģītās situācijās operatīvi saņemt ne vien Latvijas, bet arī pasaules labāko speciālistu ieteikumus ārstēšanai. Tai ir jākļūst par ikdienu, lai saņemtu konsultācijas pirms plānveida operācijām un izmeklēšanām, lai precizētu diagnozi un nepakļautu pacientu nevajadzīgām manipulācijām. A. Virtmanis norāda, ka BITNET projekts ir lieliska iespēja visiem Latvijas ārstiem pārliecināties par telemedicīnas sistēmas reālo darbību. Taču viņš atzīst, ka visu valsti, arī lauku slimnīcas, aptveroša telemedicīnas sistēma ir ļoti tālās nākotnes jautājums. Vispirms jāpanāk slimnīcu datorizācija un lokālu datortīkla izveide tajās, bet nākamais posms būtu šo lokālo tīklu savienošana. A. Lapiņš ir daudz optimistiskāks. Protams, ir nepieciešamas izmaiņas Latvijas likumdošanā attiecībā uz telemedicīnu. Bet, vērojot,kā Latvijā tiek ieguldīti prāvi līdzekļi telekomunikāciju un datortīklu izveidē, telemedicīnas ieviešana ir tuvāko gadu jautājums.

Rita ZĀLĪTE