Spēlītes zem eglītes

Katru gadu uz Ziemassvētku laiku tiek izlaisti visu lielāko datorizklaižu industrijas kompāniju viscerīgākie produkti. Lielajā iepirkšanās laikā cilvēki kā traki iegādājas dāvanas citiem un arī sev. Tirdzniecības svētki, nevis Ziemassvētki. Cerams, ka to īstais vaininieks neredz, par ko tas viss ir izvērsies... Bet, runājot par PC spēlēm, šoziem jau nu tiešām mums pienāktos saņemt kaut ko labu un daudz.

Nebūs jau arī jāsūdzas, spēles tiešām iznāk labu labās, pietiekamā vairumā un daudzveidībā. Kā pirmo šīs sezonas spožāko izcilnieku minēšu Unreal Tournament. Iepriekšējā žurnālā to pieminēju kā teorētisku konkurentu spēlei Quake III Arena. Nu ir jāatzīst, ka manās acīs, un arī pēc daudzu jo daudzu pirmās personas šaujamgabalu cienītāju domām, UT ir uzvarētājs. Pilnīgi noteikti agrāk piederēju pie skeptiķiem attiecībā uz to, vai ar datora kontrolētiem virtuāliem pretspēlētājiem (botiem) mākslīgi simulētas tīkla spēles varēs aizvietot klasiskos sižetiskos šauj amgabalus. Izbaudījis (jā, tieši tā) UT, gribu apgalvot, ka runa nav par aizvietošanu, bet gan par jaunu, velnišķīgi aizraujošu vienspēlētāja spēļu variantu, kurš ir neapšaubāmi labs, ja vien spēles veidotāji ir gana piestrādājuši. UT autori ir piestrādājuši, o, jā! Sākot ar spēles grafiku, kas ir ievērojami uzlabota salīdzinājumā ar tā jau smuko oriģinālo Unreal, un beidzot ar pašu galveno — botu AI (Artifical Intelligence), tātad datorvadīto pretinieku uzvedību. UT nav ierastais šaujamgabals, kurā, vairākkārt spēlējot, ienaidnieki parādās tais pašās vietās kā iepriekšējā reizē un uzvedas tieši tāpat. Tā jau arī ir tā sāls, ka UT var spēlēt vēl un vēl, un katrreiz viss būs citādāk. Tomēr sāk apnikt? Modificējiet spēles parametrus, palieliniet botu skaituun intelekta līmeni! Paņemiet no interneta kāda entuziasta izveidotu jaunu UT telpu un turpiniet! Nu, un uz īstajām tīkla spēlēm jau neviens nav īpaši jāskubina. UT ir izveidots katram saprotams logiem līdzīgs interfeiss UT serveru atrašanai un izvēlei tīklā, īpaši godkārīgus ieinteresēs globālā spēlētāju statistikas sistēma, kas objektīvi ļauj noteikt vislabāko Unreal Tournament spēlētāju pasaulē.

Joprojām aktīvi attīstās salīdzinoši jaunais žanrs — kareivju simulatori, Kveiki domājošajiem, kā dažkārt tos mēdz saukt. Tās ir pirmās vai trešās personas skatupunkta viena cilvēka vai kareivju grupas darbības spēles, kurās akcentēta realitātes simulācija, tātad — kaujas operācijas iepriekšēja plānošana, kaujinieku izvēle un viņu atbilstoša ekipēšana un cīņas taktikas izvēle. Lai gan joprojām līderis ir jau agrāk pieminētā spēle Hidden and Dangerous, tomēr daudzus iepriecina arī šā žanra pirmsācēju spēļu turpinājumi — Delta Force 2, SpecOps 2: US Army Green Berets un Rainbow Six: Rogue Spear. Jaunā Delta Force mēģina pierādīt Voxel grafiskās sistēmas dzīvotspēju (daži tam pat notic:)) un joprojām ir vairāk orientēta uz tiešu individuālu darbību salīdzinājumā ar divām pārējām, tādējādi ir savā ziņā vienkāršākā un pieejamākā. Rainbow Six turpinājums izskatās brīnišķīgi savā 3D paātrinātajā izskatā un joprojām piedāvā piedalīties speciālas terorisma apkarošanas grupas sastāvā. Iepriekšēja misijas izplānošana varbūt ir pat svarīgāka par pašu darbību, kaut gan dators piedāvā arī jau izdomātas sagataves kaujinieku maršrutiem un to ekipējumam. Un galvenais — praktiski ir likvidētas diezgan jautrās AI nepilnības, kas radīja traģikomiskas situācijas, piemēram, bezcerīgu grupas iestrēgšanu kādu durvju priekšā tādēļ, ka pirmais viedais cīnītājs pie tām ir piegājis nepareizā leņķī. Daži par jaunās spēles trūkumu varbūt uzskatīs teroristu pārāk labo intelektu, kas nežēlīgi sodīs par katru kļūmi un neuzmanību operācijas laikā. Brīdī, kad lasīsiet šo rakstu, varētu būt iznācis arī Hidden and Dangerous papildinājums — Fight for Freedom — ar trim jaunām cīņu kampaņām joprojām Otrā pasaules kara laikā, taču šoreiz izvēršot darbību Grieķijā, Polijā un Francijā.

Visas minētās spēles, protams, ir jauki realitātes atdarinājumi, taču paskatīsimies, kas notiek datorspēļu Sci-Fi galā, žanrā, kur likumus un noteikumus diktē tikai spēļu radītāju fantāzija. Kosmiskie simulatori, kas, protams, nav nekādi simulatori, bet gan mēģinājumi apmierināt mūsu vēlmes piedalīties kosmiskajās kaujās, tādās, kādasmēs tās esam iedomājušies un kādas mums tās ir iepotējuši fantastikas filmu veidotāji ar Džordžu Lukasu priekšgalā (lai viņam gods un slava, tiesa, viņam tie jau ir:)). Vispirms bēdīgās ziņas: pārtraukts daudzu gaidītais projekts Babylon 5, spēle pēc kosmiskā TV seriāla ģīmja un līdzības. Toties labās ziņas — visādi citādi šajā žanrā pēdējā laikā ir liela drūzmēšanās. Pirmkārt, Freespace 2. Par pirmo ir runāts agrāk, otrā piedāvā to pašu, tikai piepucētu un uzlabotu. Tāda pati sižeta līnijas saturēta kaujas misiju struktūra, vēl milzonīgāki kosmiskie kreiseri, no kādas Play Station spēles patapināti ieroču efekti un dažas jaunas grafiskas izvirtībiņas. Faktiski, tā arī ir spēles problēma: lielos vilcienos tā būtībā ir tā pati vecā spēle. Tomēr neapšaubāmi laba. Izmēģināts ir arī diezgan interesantas spēles Tachyon demo, kuru no citiem kosmiskajiem šaujamgabaliem atšķir tas, ka esat tāds starpzvaigžņu brīvstrādnieks, kurš pelna naudiņu, izvēloties kosmiskajās bāzes stacijās komerciālos darba piedāvājumus — dažnedažādas konvoja, inspekcijas un kaujas misijas. Vienlaikus jums ir jāpaseko arī sabiedriski politiskajām aktualitātēm turpat bāzēs pieejamajos ziņu kanālos. Tas palīdzēs orientēties tādos vispārējos kritērijos kā labais un sliktais un atbilstoši izvēlēties kādu no piedāvātajiem darbiem, kuru formulējumi turklāt reizēm var būt tīši sagrozīti, lai radītu iespaidu, ka darāt sabiedrībai derīgu darbiņu, kamēr patiesībā nemaz nav tik rožaini. Cita kosmiskā spēlīte — Phoenix — izmanto gana nodrāzto, bet parasti efektīvo formulu par cilvēces un kādas citas saprātīgas rases konfliktiem kosmiskajā telpā attālā nākotnē. Mūsdienīgs grafiskais noformējums un kaujas misiju daudzveidība droši ierindo Fēniksu ievērības cienīgo šābrīža žanra pārstāvju vidū. Nedaudznenopietnāka pieeja kosmiskajām cīņām ir spēlē Big Bang, kas, spriežot pēc demo versijas, vairāk nosliecas uz arkādes stila šaujamgabalu pusi: nežēlīgi intensīva šaudīšanās un power-up sistēma, kas raksturīga tīras izklaides spēlēm. Grafika spēlē ir kliedzoši krāšņa, un vietā būtu definējums Incoming kosmosā, kaut gan pilnajā versijā solās būt arī sižeta līnija un dinamiska secīgu kaujas misiju struktūra. Lai nu kā, bet vismaz pirotehniskie efekti spēlē noteikti attaisno tās nosaukumu. Pavisam abstrakts ir kosmiskais spēļuks Sinistar: Unleashed, kura sižets aprobežojas ar kādas naidīgas biometālisku kosmisko vaboļu rases pārstāvju apšaušanu, tādējādi traucējot plānus par mūsu Visuma iznīcināšanu. Vizuāli tomēr visai pievilcīga rotaļlieta. No tuvākajā laikā visvairāk gaidāmajiem žanra pārstāvjiem noteikti jāpiemin Starlancer, kam ir lielas iespējas aizēnot iepriekš minētās spēles.

Likteņa ironija: neviens neapstrīd, ka populāro trešās personas piedzīvojumu spēļu Tomb Raider(nu jau esam sagaidījuši ceturto sēriju — The Last Revelation) noskaņas ir tieši patapinātas no lielisko Indiana Jones filmu motīviem. Taču tagad, kad iznāk īsta Indiana Jones and The Infernal Machine spēle, mēs to saucam par Tomb Raider klonu, kāda tā no spēles procesa viedokļa tiešām arī ir. Sportiski seksīgās piedzīvojumu meklētājas vietā vadām virtualizētu Harisona Forda varoni. Sākotnēji pat ir nedaudz jāpierod, ka tā tomēr nav Tomb Raider spēle un tai ir nelielas atšķirības vadībā un spēles procesā. Ja arheoloģiski orientēti piedzīvojumi jums ne visai, iemēģiniet citu trešās personas skata piedzīvojumu spēli Omikron, kurā kāda citas futūristiskas paralēlās pasaules iedzīvotāja ādā cenšaties risināt viņa paša un viņa pasaules problēmas. Piedzīvojumu gaitās atrodas vieta arī kautiņiem Teken stilā, kā arī nelielai šaudīšanai. Omikron labi izdodas radīt tādu kā kinematogrāfisku noskaņu, un ievērojama spēles īpatnība ir Deivida Bovija mūzika un šā mākslinieka piedalīšanās spēles tapšanā. Nu re, neatlika vietas pastāstīt ne par jaunākajām braucamspēlēm (Rally Championship, Driver un GP500 nāk prātā pirmie), ne par dažām citām ievērību pelnījušām datorspēļmantiņām, bet — neko darīt. Tiksimies atkal nākošajā tūkstošgadē.

Juris 3Dman PĒRKONS
juris@bf.rtu.lv