Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Limbažu telefona tīklam — 100

   

Pagājušā gadsimta 90. gados straujiattīstījās telefona tīkli Ziemeļvidzemes apdzīvotajās vietās. 1896. gadā telefona sakari tika noorganizēti Cēsīs. Pēc gada Cēsīm pievienoja līnijas ar Auciemu, Lielstraupi, Ungurmuižu, Stalbi un ar 11 citām apdzīvotām vietām. 1898. gadā telefona sakari bija vairāk nekā 30 apdzīvotās vietās Valmieras apriņķī.
1898. gada decembrī Limbažu apkaimes muižnieku grupa uzrakstīja lūgumu par telefona sakaru ierīkošanu 26 apdzīvotās vietas. Muižnieks A. fon Samsons-Himmelstjerns šo lūgumu iesniedza Vidzemes gubernatoram. Parasti gubernators uz līdzīgiem dokumentiem rakstīja rezolūciju: — No manas puses šķēršļu nav. — Uz šī lūguma lasāma šāda atzīme: —... no manas puses ne tikai nesastop šķēršļus, bet saņem atbalstu, jo nāks par labu novada attīstībai.
Limbažu telefona tīklu atklāja 1899. gada 23. novembrī. Centrāle atradās Burtnieku ielā, sarkanu ķieģeļu ēkā (nopostīta II pasaules kara gados). Centrālei bija pieslēgtas 14 apdzīvotas vietas, bet nedaudz vēlāk telefona aparātus uzstādīja vēl četrās apdzīvotās vietās. Sākotnēji šie nelielie apriņķu (vai apdzīvotu vietu kopu) telefona tīkli nebija savstarpēji saistīti (tālsakari mūsdienu izpratnē netika organizēti).
Sevišķi aktīvi telefonizācijā darbojās Siguldas kņazs N. Krapotkins (kņazam bija goda nosaukums Viņa ķeizariskās augstības galma kambarjunkurs), kurš bija izveidojis Siguldas telefona sabiedrību. Siguldas telefona centrāle tika savienota ar Cēsīm, Cēsis — ar Limbažiem. N. Krapotkins bija iecerējis Siguldu savienot ar Vecbebriem, Odzieni un Stukmaņiem (Pļaviņām). Rīgas Pasta un telegrāfa iecirkņapriekšnieks to neatbalstīja, jo tad, pēc Pasta un telegrāfa Galvenās pārvaldes domām, samazinātos telegrāfa sakaru ieņēmumi. Galvenā pārvalde pēc ilgākiem strīdiem noteica, ka telefona tīklu īpašniekiem jāsamaksā Valsts kasē ikgadējas 75 rubļu lielas iemaksas par katru apdzīvoto vietu, kurā ir telegrāfa aparāts, kā arī vajadzēja dot garantijas, ka telegrāfa ieņēmumi nesamazināsies.
Stāvoklis jūtami uzlabojās, kad 1902. gadā izveidojās Rīgas telefona tīkla sabiedrība (tās dibinātājos bija arī N. Krapotkins). Rīgas telefona tīkla sabiedrība veidoja trīs galvenos tālsakaru virzienus — uz Daugavpili, Pērnavu un Talsiem. Minētā sabiedrība veidoja telefona tīklus arī Igaunijas ziemeļu daļā. Vietējie telefona tīkli tika savienoti ar Rīgas telefona centrāli.
1915. gadā Limbažu centrālei bija pieslēgti 43 telefona aparāti, 1938. gadā — 129 aparāti (4,5 aparāti uz 100 iedzīvotājiem). Centrāle izvietojās Burtnieku ielā 7 (iepretim pirmās centrāles ēkai).
Limbažu automātisko telefona centrāli nodeva ekspluatācijā 1975. gada
15. novembrī Oktobra (tagad Pasta) ielā 3. Tā bija VEF ražotā ATCK 100/2000 ar 2000 numuru montēto tilpumu. Tolaik Limbažu rajons vēl nebija pilnīgi automatizēts. Rokas apkalpes mezgla centrāles bija Alojā un Salacgrīvā. Tām bija pieslēgtas 17lauku apdzīvoto vietu gala centrāles un divu pilsētu (Ainažu un Staiceles) centrāles. Lai no automātiskajām centrālēm izsauktu rokas apkalpes centrāles, vajadzēja uzgriezt virziena indeksu (4 vai 7) un vajadzīgo numuru pieprasīt telefonistei. Pēdējo Limbažu rajona rokas apkalpes centrāli Salacgrīvā demontēja 1981. gadā. 1999. gada 30. septembrī Limbažu centrālei bija pievienoti 2887 aparāti (30,6 aparāti uz 100 iedzīvotājiem). Citās Limbažu rajona pilsētās darbojās 2635 aparāti, laukos — 3523. Pavisam Limbažu rajonā bija pieslēgti 9045 aparāti (22,3 aparāti uz 100 iedzīvotājiem).

Jāzeps LOČMELIS
 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001