Kolāta sapnis – četras programmas cauru diennakti

Pērnā gada nogalē Nacionālā radio un televīzijas padome atkārtoti uz pieciem gadiem VBS Latvijas radio ģenerāldirektora amatā apstiprināja Dzintri KOLĀTU. Viņš sabiedrībā pazīstams kā ļoti komunikabls, aktīvs, uzņēmīgs un profesionāls cilvēks. Vairākums Latvijas radio darbinieku uzskata, ka ar bosu viņiem ir paveicies, un tādu priekšnieku novēl ikvienam. Lai gan Latvijas radio nav gājušas secen finanšu problēmas, Dzintrim Kolātam ir daudz dažādu nākotnes plānu un ieceru Latvijas radio attīstībai.

Pulkstenis ir deviņi no rīta. Ar Dzintri Kolātu satiekamies Latvijas radio priekštelpā pie policijas posteņa. Latvijas radio ēkā notiek remonts, tādēļ līdz Dzintra Kolāta kabinetam dodamies pa šauriem koridoriem – pa tādiem kā apvedceļiem. Pretim nākošie Latvijas radio darbinieki sveicina ģenerāldirektoru un spiež viņam roku. Ģenerāldirektora kabinets ir plašs, pa logu paveras skats uz Doma laukumu, taču jūtams, ka arī te nepieciešams remonts. Dzintris Kolāts apsēžas man pretī un nosaka: - Sāksim, mums ir tikai 30 minūtes laika.

- Latvijas radio šāgada pirmajā mēnesī no valsts saņēma krietni mazāk dotāciju nekā bija plānots. Tādēļ janvāra sākumā tika atcelti visi radio darbinieku komandējumi un jūs atteicāties no dienesta automašīnas. Ir pagājuši divi mēneši, kas ir mainījies?
- No auto atteicos morālu apsvērumu dēļ. Tas varbūt skan muļķīgi vai naivi, bet man ir kauns braukt ar dienesta automašīnu laikā, kad citās, daudz svarīgākās radio jomās trūkst naudas. Es tā ar humoru saku – tā kā to mašīnu gribu izmantot, man jācenšas darīt visu, lai naudas pietiktu arī pārējiem. No otras puses, naudas problēmas ir vienmēr, taču ir situācijas, kurās mēs vienkārši nevaram strādāt. Un tāda draudīga situācija jau brieda. Acīmredzot, dažu labu reizi par to jārunā, izmantojot citus medijus. Un jāteic, ka medijiem par to ir interese, turklāt - ja neviens par to neinteresētos, tas tā arī saplaktu. Krīze sākās, jo Latvijas Radio finansējums šim gadam bija sadalīts neproporcionāli. Mēs panācām budžeta sadalījuma pārskatīšanu, un jāteic, ka tas nu tagad ir atrisināts.
- Vai naudas trūkums nekavē Latvijas radio tehnisko attīstību?
- Ar ļoti lielu neatlaidību pēdējo piecu gadu laikā mums izdevies iekļauties un noturēties valsts investīciju programmā, kurā katru gadu, izņemot 1999. gadu, esam saņēmuši investīciju mērķa ieguldījumus konkrētas tehniskās iekārtas iegādei, studiju aprīkojuma atjaunošanai vai piemērošanai digitālajam standartam. Pērn pabeigta jaunas aparātu centrāles montāža, atjaunota un modernizēta Latvijas Radio 1. studija. Šogad esam iecerējuši nomainīt tehnisko aprīkojumu lielajā mūzikas ierakstu studijā, lai varētu daudz labākā kvalitātē ierakstīt izpildītājus radio oriģinālraidījumiem un papildināt fonotēku.
Tā ļoti pakāpeniski esam modernizējuši studiju un ierakstu bloku. Tiesa gan, dažviet, kur tehniku jau mainījām 1995. gadā, piemēram, Latvijas Radio 2 pulti, tagad jāmaina atkal, jo tā ļoti ātri nolietojas un noveco. Un te rodas finanšu problēmas, jo valsts investīciju programma paredzēta kādam mērķim tikai vienu reizi. Tas, manuprāt, ir investīciju programmas mīnuss. Tāpēc tagad – atkārtotai modernizācijai – nauda jāmeklē pašiem. Nedaudz, netiešā veidā mums palīdzēja pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņa. Ir vairāk reklāmu, attiecīgi arī ieņēmumu ir vairāk. Pakāpeniski Latvijas Radio ēkā notiek remonts, pamazām remontējam darbinieku telpas, pērkam jaunas mēbeles. Smagā stāvoklī atrodas pati ēka. Jāmaina apkures un kanalizācijas sistēmas, logi, jārestaurē ārējā fasāde. Tam pagaidām neredzu risinājumu.
- Vai Latvijas Radio nav domas sākt raidīt visas četras programma ar satelītu
palīdzību, lai tās dzird tautieši citur pasaulē?
- Mums ir bijuši neformāli piedāvājumi izmantot šāda veida programmu nodošanas sistēmu. Pašlaik pilnā apjomā izmantojam Latvijas Valsts radio un televīzijas centra piedāvātās iespējas un tehniku - retranslatorus, raidītājus un arī programmu padošanas kanālus. Ja mēs pieņemtu kāda uzņēmuma piedāvājumu izmantot satelīta iespējas, tad raidīšana varētu būt pat lētāka un kvalitatīvāka. Tā mēs attiecīgi mazāk izmantotu Latvijas Valsts radio un televīzijas centra piedāvātos pakalpojumus. Tas mūsu ilggadējā partnerī neizbēgami radītu rūgtumu. Un šis rūgtums varētu vērsties pret mums pašiem, jo Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs varētu palielināt tarifus. Tas ir tāds stratēģisks jautājums, uz kuru nerodu atbildi.
Risinājums būtu, ja Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs rastu iespēju raidīt, izmantojot satelītus, vai digitālā veidā. Taču pagaidām mani māc bažas, ka izdevumu saskaldīšana var novest pie to palielināšanās. Runājot par tautiešiem citur pasaulē, Latvijas Radio programmas var klausīties internetā (www.radio.org.lv). Vidējos viļņus var uztvert arī Zviedrijā, Somijā un kaimiņvalstīs. Jāpiebilst, ka kādreiz mums bija īsviļņu raidītājs, kas bija paredzēts speciāli ārvalstīm. Mēs gatavojām ziņu raidījumus Rietumiem un Austrumiem, attiecīgi angļu un krievu valodā, līdz, rūpīgi izlasot Radio un televīzijas likumu, atklājām, ka programmas ārzemēm var gatavot, ja tam ir paredzēts attiecīgs finansējums. Tā kā mums šāda finansējuma nebija, atteicāmies gan no īsviļņu raidītāja, gan no īpašu raidījumu veidošanas ārvalstu auditorijai. Tagad visu četru Latvijas Radio programmu – Latvijas Radio 1. Nacionālās programmas, latviešu mūzikas kanāla Latvijas Radio 2, programmas Klasika un integrācijas programmas cittautiešiem Doma laukums raidījumus var dzirdēt internetā. Manuprāt, interneta loma pieaugs. Vēl jārealizē mans zilais sapnis – četras programmas, katra raida 24 stundas diennaktī. Būs, būs tā!
- Ar šā gada sākumu Latvijas Radio ir savs korespondents Krievijā – Lauris
Zvejnieks. Vai kāds korespondents būs vēl kur?
- Latvijas Radio ir korespondenti arī Igaunijā – Kristaps Stirna – un Lietuvā – Ilze Puncule. Ir arī ārštata korespondenti Polijā, Vācijā un arī ASV. Aktuāla ir patstāvīgā korespondenta nepieciešamība Briselē, jo pašlaik par aktualitātēm Eiropas Savienības vai NATO institūcijās kā ārštata korespondente ziņo laikraksta Diena ţurnāliste Kristīne Plamše. Tuvāko gadu uzdevums ir atrast līdzekļus, un te tomēr raugāmies uz valsts pusi. Ja valsts to uzskatīs par prioritāti, tad būs nauda un būs arī korespondents Briselē. Domāju, ka visreālāk tas varētu notikt aiznākamgad.
- Latvijas Radio tuvāko piecu gadu laikā vēlētos ieviest abonentmaksu par radio,
lai varētu kaut nedaudz atteikties no reklāmām. Cik tālu ir šīs ieceres realizācija?
- Šis jautājums uz priekšu virzās ļoti lēni. Te gan pieturos pie kompromisa, ka abonentmaksai jābūt zemai, pat simboliskai, piemēram, lats vai divi gadā. Tas ir mans redzējums. Domāju, ka šāda summa nevienu īpaši neietekmētu. Kaut gan, nevar teikt – nevienu, jo ir cilvēki, kam lats gadā arī ir no svara. Tas katrā ziņā ir mazāk nekā divi vai trīs lati mēnesī. Šīs finanses sabiedriskajam radio vai televīzijai būtu kā pamatkapitāls. Tad sabiedrība varētu skaidri saskatīt iegādāto preci, kas pirkta par sabiedrības naudu. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.
Ja mēs ar šo naudu apmaksātu, piemēram, elektrības rēķinu, tad droši vien būtu iebildumi, ka elektrību varētu tērēt mazāk. Pretrunas būtu arī tad, ja mēs naudu iztērētu, izmaksājot žurnālistiem piemaksas. Kādai sabiedrības daļai liktos, ka dažs labs žurnālists saņēmis par maz, cits atkal - par daudz un trešajam vispār nevajadzējis maksāt. Bet, ja iegādājamies studijas aprīkojumu, pulti, skaļruņus vai, piemēram, pārvietojamo mobilo studiju, varam sabiedrībai atskaitīties – te ir tā nauda, tik cilvēku nesamaksāja, tik naudas iztērējām administrēšanai, lūk, te ir pārpalikums, kas izmatots konkursa rīkošanai, un te ir mobilā studija, automašīna ar studijas iekārtu, kas nopirkta konkursa ceļā un tiks izmantota koncertu ierakstiem. Galvenais, lai sabiedrībai būtu skaidrs, kur paliek nauda. Pēc manām prognozēm, abonentmaksa tiks ieviesta 2004. vai 2005. gadā. Ne ātrāk. Vēl gan jāstrādā ar sabiedrisko domu, taču jau tagad sabiedrība nesaka nepārprotamu nē abonentmaksai.
- Saeimas kārtības rullis noteic, ka Latvijas Radio jātranslē Saeimas plenārsēdes. Jūs jau ilgāku laiku uzstājat, ka Saeimas plenārsēdes jāraida nevis abos - FM un vidējo viļņu - diapazonā, bet tikai FM. Tas ļautu Latvijas Radio ietaupīt vairāk nekā 64 tūktošus latu. Vai ir atrasts risinājums?
- Pagaidām, kamēr Latvijas Radio pirmā programma dublējas vidējos viļņos, atradām kompromisu, translējot šīs sēdes vidējos viļņos, tādējādi netiek skarts FM diapazons un nav jāmaina ikdienas programma. Kā jau zināms, finansiālu un morālu apsvērumu dēļ pamazām atsakāmies no vidējo viļņu apraides. Rodas dilemma, kur raidīt Saeimas plenārsēdes, jo nevienas programmas veidotājs vai vadītājs negrib upurēt savu raidījumu. Tagad visvairāk cieš programma Klasika, ko ceturtdienās ārpus Rīgas, piemēram, Valmierā, pārtrauc, un tās laikā translē Saeimas sēdes.
Ko lai saka? No vienas puses, likums nosaka, no otras puses, ir cilvēki, kas absolūti nevēlas to dzirdēt, un ir arī tādi, kas kategoriski vēlas to dzirdēt, un viņiem ir tādas tiesības. Te ir tas duālais demokrātijas princips, jo, lai demokrātiju realizētu pilnībā, vajag daudz naudas. Saeimas sēdēm vajadzētu atsevišķu frekvenci. Tur tad viņi varētu ņemties un vārīties. Bet tad man jāteic - cienījamie deputāti, jums pašiem par to būtu jāmaksā. Daļa Saeimas deputātu neformālās sarunās atzīst, ka tas tāds cirks vien ir. Taču, tiklīdz sarunas kļūst oficiālas, viņi jau saka, kas šie jautājumi ir ļoti svarīgi, jo tautai jādzird Saeimas plenārsēdes. Īpaši aktuāli tas kļūs, kad ķersimies pie Rīgas vidējo viļņu raidītāja apstādināšanas. Taču nav tādas situācijas, kurai nevar rast risinājumu. Ja nu vienīgi, tā uzreiz nevar aizlidot uz Marsu.

Andra CERIŅA