Kas aizdrīvēs digitālās plaisas?

 

Digitālo plaisu eksistenci un nozīmi pasaules sabiedrība ir izpratusi jau pavisam skaidri. Tiesa, to mazināšanai nav darīts daudz, jo trūkst vai nu ieinteresētības, vai iespēju, vai darbības stratēģijas. Šobrīd augsto tehnoloģiju pasaulē bieži mēdz spriest par lokālāku plaisu mazināšanu.  Ja izdotos padarīt datorus un ierindas cilvēkiem paredzētas programmas visiem vienlīdz labi saprotamas un ērti lietojamas, tad plaisas sabiedrības iekšpusē kļūtu krietni mazākas.

 

Plaisu aizpildītāji - programmētāji

Vēl pavisam nesen pasaule sprieda par interneta revolūcijas stimulēto planētas sabiedrības attīstītākās un turīgākās daļas vēl lielāku pārticību un atpalikušākās daļas vēl lielāku atpalicību – tas bija skaidri vērojams, gan salīdzinot dažādu valstu, gan arī katras atsevišķas valsts sabiedrības locekļus. Tagad kļuvis skaidrs, ka problēma ir ievērojami daudzšķautņaināka. Tikpat lielas plaisas  rada arī prasme vai neprasme, kā arī spēja vai nespēja pilnvērtīgi izmantot jaunās ēras tehnoloģiskās priekšrocības. Amerikā tā sabiedrības daļa, kas ar datoriem aprod lēnāk, nereti teic, ka datoru problēmu dēļ tiekot velti izšķiests pat vairāk laika nekā satiksmes sastrēgumos.

Pēdējos mēnešos aizvien biežāk dzird apgalvojumus, ka digitālās plaisas rada, bet tikpat labi spēj arī novērst nevis politiķi, ekonomisti un sociologi, bet gan programmētāji un datordizaineri. Līdz šim par šīm digitālajām plaisām runāja gandrīz tikai pirmo kontekstā, programmētājus neskarot nemaz. Pastāvēja viedoklis, ka planētas digitālā attīstība ir tik nevienlīdzīga, ka drīz vien pasaule aizvien krasāk sadalīsies divās daļās - vieni, kas dzīvo nākotnē, un otri, kas netiek ārā no pagātnes. Problēmas pamatā tika likta bagātība un nabadzība, izglītotība un analfabētisms, informācijas pieejamība un valsts cenzūra.

Taču tagad par potenciālajiem plaisu aizšpaktelētājiem tiek izvirzīti tieši programmētāji un datoru dizaineri, jo acīmredzot šī augsto tehnoloģiju industrija nekad nespēs un negribēs risināt pasaules sociālpolitiskās problēmas, taču ar ikvienam cilvēkam saprotamas un ērtas programmatūras un tehnikas radīšanu tai galā tikt pienāktos gan.

 

Informācijas laikmeta analfabētisms

Nevar noliegt apgalvojumu, ka neprasme apieties ar datoru drīz vien būs pielīdzināma modernā laikmeta analfabētismam un ka par jaunās tūkstošgades analfabētiem var kļūt veselas tautas, kas iestigušas atpalicībā un nepārvaramās digitālās plaisas dēļ vēl vairāk zaudēs iespēju no tās izkļūt. Pasaulē attīstītāko valstu iedzīvotājiem datori un internets jau sen ir kļuvuši par ikdienu, kamēr nabadzīgajās valstīs šos tehnoloģijas brīnumus pazīst tikai izredzētie.

Tāpat nevar noliegt, ka starp diviem vienas valsts jauniešiem ar ļoti atšķirīgu materiālo nodrošinājumu bagātākajam ceļš pretī izglītībai un karjerai ar moderno tehnoloģiju palīdzību tiek bruģēts daudz vieglāk. Tāpat kā tehniski apķērīgam, taču varbūt ne tik kvalificētam jaunietim kā viņa kolēģis, kurš savukārt ir vairāk atpalicis un neelastīgāks modernajās tehnoloģijās. Pārvaldot datoru daudz labāk, šis jaunietis savu darbu taču spēj padarīt daudz ātrāk, jo viņa gados vecākais kolēģis bieži vien nevis strādā, bet gan cīnās ar savu nepaklausīgo datoru. Nemaz nerunājot par priekšrocībām, ko sniedz prasme pilnvērtīgi izmantot internetu.

Un ko gan lai saka attiecībā uz invalīdiem? Lai arī kādas speciālās datorsistēmas netiktu izgudrotas, pat vidusmēra invalīdam pilnvērtīgs darbs ar datoru būtībā nav iespējams. Lai par to pārliecinātos, pamēģiniet kaut vai atvērt pārnēsājamo datoru ar vienu roku, ja šim nolūkam paredzētās pogas ir jānospiež abos sānos reizē…

Attīstītajās valstīs ideālistiski noskaņotie speciālisti jau sen nākuši pie secinājuma, ka dators sabiedrībai ir kļuvis par īpašas nozīmes aparātu, kuram tāpēc ir jābūt sociāli un politiski korekti veidotam. Jo no tehniskās revolūcijas labumiem atstumto cilvēku pulks ir ļoti dažāds – savā veidā diskriminēti tiek gan neizglītotie, gan gados vecie, nabadzīgie, fiziski nepilnvērtīgie, gan kaut vai biroju darbinieki, kuri, jauno programmatūru apmulsināti, vēlas visam atmest ar roku, jo viņos nostiprinās pārliecība, ka dzīve šajā laikmetā ir piemērota tikai jaunajiem tehnokrātiem.

 

Lai dators kalpotu cilvēkam

Šogad veiktajā 6000 amerikāņu kantoru darbinieku aptaujā atklājies, ka vidējais datorproblēmu dēļ izšķiestais laiks uz cilvēku ir 5,1 stunda nedēļā, raksta MSNBC. Tas tiešām ir vairāk nekā tik ļoti ienīstajos satiksmes sastrēgumos!

Aprīlī notikušās ikgadējās ASV programmētāju un datoru dizaineru konferences dalībnieki nāca klajā ar vēstījumu, kas personīgi adresēts daudzu problēmu vaininieces - kompānijas Microsoft vadītājam Bilam Geitsam. Datoriem un programmām ir jākalpo un jāpielāgojas cilvēkam, nevis otrādi – apmēram šāds bija šī vēstījuma saturs.

Atbildot uz šo nostāju, Geitss pirmo reizi personīgi piedalījās minētajā konferencē un nosolījās, ka viņa izauklētais programmatūras gigants rūpīgi pievērsīsies datoru lietošanas ērtības jautājumam, taču vairākums šo apņēmību uztvēra ar zināmu devu skepses. - Viņš pažēlojās, ka dators joprojām ir grūti lietojams, - savu izbrīnu pauda Merilendas universitātes Cilvēcīgā datora interfeisa laboratorijas direktors Bens Šneidermans, ar to domājot, ka vislielākajā mērā tieši Microsoft taču šo situāciju ir izveidojis. - Tad mums sev jājautā, kas gan te visu laiku notiek?

Bet notiek tas, ka Geitsam vairs nekas cits neatliek, kā visādi izlocīties. Te viņš joko, ka būtu jāierīko dzelteni taustiņi, kas paredzēti cilvēkam, kurš ir dusmīgs, un sarkani, kad viņš ir pavisam pārskaities, te paziņo, ka ērtāk lietojamu programmu izveidošanai trūkst informācijas par lietotājiem, jo visi tik ļoti uztraucas par personiskās informācijas neizplatīšanu: - Katru reizi, kad cenšamies savākt datus, kāds kliedz par privātās informācijas neaizskaramību.- No vienas puses, jāpiekrīt, ka tam, kurš dara, vienmēr ir vairāk problēmu nekā tam, kurš tikai kritizē. Taču, no otras puses, šis darītājs – Microsoft – ar savu monopolstāvokli ir liedzis iespēju darīt citiem, tāpēc viņam ir vai nu jādod iespēja tiem, kas par cilvēku domā vairāk, vai pašam rūpīgi jānododas līdzcilvēku problēmu risināšanai.

 

Diskriminācija vai ieguvums?

Runājot par pētījumiem, ka vairākums pensijas vecumu sasniegušo cilvēku tehnoloģiju veidola dēļ visai asi izjūt sava veida diskrimināciju, eksperti norāda, ka tieši sirmgalvji zināmā mērā uzlabo vispārējo situāciju. Pirmkārt, attīstīto valstu sabiedrībās gados veco cilvēku īpatsvars pieaug gadu no gada, tātad palielinās arī industrijas interese par šai vecuma grupai paredzēto produktu tirgu. Otrkārt, līdz ar tendenci izgatavot iespējami mazas, bet vienlaikus maksimāli gudras ierīcītes, fiziskās telpas trūkums liek tās veidot vienkāršāk lietojamas.

Izkristalizējusies vēl viena interesanta tendence. Ja sabiedrību sadala trīs grupās – tehnoloģiski apķērīgajos, vienkāršajos datoru lietotājos un cilvēkos ar fiziskiem defektiem, tad nebūt nav tā, ka spēja dzīvot digitālajā laikmetā vienmēr liek šīs grupas uz atsevišķiem, šādā pat secībā sarindotiem pakāpieniem. Izrādās, ka cilvēkiem ar fiziskiem traucējumiem veidotā programmatūra bieži lieti noder arī otrās grupas vienkāršajiem lietotājiem jeb cilvēkiem, kas it kā ar datoriem sadzīvo itin labi, taču patiesībā prot apieties tikai ar ikdienas darbā nepieciešamo programmatūru, bet nekādi netiek galā ne ar ko jaunu vai tehniski sarežģītāku. Invalīdiem izstrādātās programmas ir vienkāršāk lietojamas, taču bieži to iespējas ne ar ko neatpaliek no parastajiem programmu variantiem. Tādējādi šīs programmas padara vienlīdzīgākus ar citiem arī tos, kuri savu neprasmi ir kautrējušies izrādīt, kaut gan no tās cieš ikdienā.

Daudzu jaunu programmatūru veidi jau no pašas dzimšanas ir itin vienkārši lietojami ikvienam, piemēram, digitālās grāmatas. Jo grāmatas vienmēr ir paredzētas maksimāli lielam pircēju skaitam – tātad gan  pieredzējušiem lietotājiem, gan pilnīgiem digitālajiem idiotiem.

 

Programmētāja sapnis

Speciālisti un lietotāji Microsoft un citām programmatūras un tehnoloģiskā dizaina kompānijām daudz neprasa – izveidojiet tikai kaut ko tādu, ko saprastu mana vecmāmiņa, bet man pašam nebūtu garlaicīgi lietot. Izveidojiet kaut ko tādu, kas saprastu, ko no programmas grib lietotājs, lai tā neuzbāztos ar kaitinošiem ieteikumiem vai aizliegumiem, bet lai arī neļautu sadarīt muļķības. Tātad – veidojiet kaut ko tādu, kas spētu it kā sarunāties ar lietotāju un izprast lietotāja vajadzības, kad dialogs ar datoru vairāk līdzinātos sarunai starp diviem cilvēkiem.

Tomēr pārāk lielu vaļu datoram arī ļaut nedrīkst. Ja daudzi vēlas, lai dators pats pēc nozīmes šķirotu neapķērīgāka cilvēka pastu, tad kas gan notiktu ekstremālās situācijā, ko dators nepazīst? Daudzi uzskata, ka būtiskās un personīgās dzīves sfērās dators nekad nekļūs par cilvēka uzticamu palīgu un draugu. Tomēr datoram par tādu noteikti ir jākļūst darbā, turklāt visiem lietotājiem - gan tehniski attīstītajiem, gan ne tik apķērīgajiem.

Jebkuram lietotājam ārkārtīgi labi noderētu datorsistēma, kas spētu pati izprast, kā tās saimnieks strādā,  palīdzēt viņam, nevis iejaukties ar savas būtības citādāko dabu. Pat bieži par cilvēkam nedraudzīgāko kompāniju dēvētās Microsoft vecākais viceprezidents Kreigs Mandijs sacījis, ka viņa sapnis ir veidot programmas, kas liktu datoram darīt to, ko dotajā situācijā darītu tā saimnieks. Šāds varētu būt ne viena vien programmētāja sapnis. Lai neteiktu, ka tādam būtu jābūt ikviena programmētāja mērķim.

Minētais Šneidermans izsaka vēl lielākas prasības pret šiem ideāliem un sapņiem – jauno paaudžu datoriem un programmām būs jāpiedāvā ērtas lietošanas iespēja ikvienam sabiedrības loceklim, bez jebkādiem fiziskiem vai garīgiem limitiem, turklāt arī bez speciālas apmācības. - Šai sabiedrībai (programmētājiem un dizaineriem) ir iespēja ieiet vēsturē ar to, ka tā ir runājusi to cilvēku vietā, kuri paši nespēj izteikt savu sakāmo,- intervijā MSNBC sacījis Šneidermans. - Kad mūsu mazbērni vaicās, ko mēs esam paveikuši, mēs varēsim atbildēt: - Mēs radījām datorus, kurus lietot var ikviens!

 

Guntars GRĪNUMS, LETA,

 speciāli Sakaru Pasaulei