No ķieģeļu cepļa līdz prezidentam

 

Lai gan sabiedrībā joprojām pastāv visdažādākie viedokļi par Lattelekom, neviens nevar noliegt, ka tas ir veiksmīgs uzņēmums, kurš pēc pērnā gada rezultātiem ieņēma sesto vietu valsts lielāko nodokļu maksātāju desmitniekā. Kopš Lattelekom SIA dibināšanas 1994. gada sākumā uzņēmuma Direktoru padomes priekšsēdētājs un prezidents ir Gundars STRAUTMANIS, profesionāls telekomunikāciju inženieris, vairāk nekā 90 zinātnisku un tehnisku rakstu un piecu izgudrojumu autors. Nesen viņš svinēja sešdesmito dzimšanas dienu, tāpēc šoreiz piedāvājam SP lasītājiem tuvplānā iepazīt dažas prezidenta  personības šķautnes.  

 

 

Mēdz teikt, ka neviena cilvēka vārds nav nejaušs. Mums tikai tā šķiet, ka to dod vecāki. Patiesībā viņi tikai izlasa to, kas rakstīts zvaigznēs. Ja vārds ir veiksmīgi izvēlēts, tas ne tikai raksturo personību, bet arī palīdz tā valkātājam. Vārds “Gundars” veidots no “guns” un “darīt”, tātad apzīmē uguns darītāju jeb kūrēju. Ja burta “d” vietā būtu “t” (Guntars), visa šī vārda maģiskā jēga zustu.

 Personību neapšaubāmi raksturo arī paraksts. Gundaram Strautmanim tas ir īpaši izteiksmīgs: tādi kā augšup plūstoši viļņi, bez neviena slēgta burta, turklāt ar punktu uz “ i”. Tas skaidri liecina par atvērtu personību ar optimistisku dzīves uztveri, pozitīvu auru un  tieksmi pēc visu lietu kārtības.

 

- Man radies  iespaids, ka jūs visu darāt ar mēru, ļoti līdzsvaroti, savākti.

- Tas tā varētu būt. Esmu saprātīgi līdzsvarotu lietu un uzvedības piekritējs. Tā, manuprāt, ir  transformēta dzīves pieredze, kuru izmantoju, lai laiku pa laikam koriģētu savu uzvedību. Tiesa, reizēm gadās situācijas, kad dzīve piespiež   eksplodēt. Ja kaut kas ir pilnīgi garām, tad es savu līdzsvaroto uzvedību uz kādu brītiņu nolieku malā un varu arī  emocionāli un asi iejaukties, varbūt pat kādreiz to vēlāk nožēlojot. Lai gan patiesībā nevajadzētu sevi nepārtraukti kritizēt par padarīto, citādi grūti rast arī pozitīvu, labvēlīgu attieksmi pret citiem. To es vienmēr mēģinu atcerēties.

- No kurienes jūsos ienāk šis miers un dvēseles līdzsvars?

- Grūti pateikt. Domāju, ka tā lielā mērā ir Radītāja dāvana. Es mēģinu to saglabāt  ne tikai zemapziņā, bet arī apzināti izkopt.

- Jūsu biogrāfijā, kas izdota sērijā Latvijas ievērojamie telekomunikāciju speciālisti, jūtama satriecoša mērķtiecība, kas gluži kā sarkans dzīpars vijas cauri visai jūsu dzīvei. Jau kopš 14 gadu vecuma jūs vasarās strādājāt Kuldīgas kokzāģētavā, ķieģeļu ceplī, vēlāk arī bankā. Vai nebija par grūtu tik mazam zēnam?

- Šādi vasaras darbi nebija nekas īpašs. Tolaik daudzi mani vienaudži bija sākuši strādāt  vēl  agrīnākā vecumā. Ne jau visur tāda vecuma bērnus pieņēma, nebija nekādu atvieglojumu. Vajadzēja strādāt astoņas stundas  gan agrajā rīta maiņā (no pulksten pieciem), gan vēlu vakarā. Pa starpu vēl futbola treniņi. Ķieģeļu ceplī strādāju pie izžāvēto jēlķieģeļu padošanas (uzreiz pa diviem) profesionālam krāvējam, kas tos lika  krāsnī. Nebija viegli, jo pie cepļa riņķa krāsnīm bija karsts un brīžiem uguns bija pavisam tuvu.

Bankā nokļuvu vidusskolas laikā, kad man jau bija septiņpadsmit. Tur strādāja mans tēvs, tāpēc arī man ļāva pamēģināt. Sākumā biju inkasators, savācu naudu no veikaliem. Tolaik tas nebija tik bīstami kā tagad, tomēr bija jāapgūst šaušanas prasme un līdzi jānēsā revolveris. Pēc tam strādāju arī bankas kasē par grāmatvedi, mans uzdevums bija savākt un iegrāmatot inkasatora atvesto naudu.

Motivācija bija diezgan prozaiska. Protams, arī man bija vēlēšanās iegādāties ko vairāk, nekā vecāki spēja dot, - pulksteni vai kādu labāku ancuku. Tur vasarās sapelnītā nauda arī aizgāja.

- Tos varētu uzskatīt par pirmajiem biznesa iedīgļiem jūsu biogrāfijā.

- Drīzāk tie bija neapzināti.

- Kas jums deva  impulsu pievērsties telekomunikācijām?

- Skolā mani mīļākie priekšmeti bija fizika un matemātika, bet, mācoties vidusskolas pēdējās klasēs, manās rokās nonāca kāda grāmata,  kurā bija aprakstīti radiotehnikas pamati. Sāku to lasīt un secināju, ka tas ir ārkārtīgi interesanti, un tieši šīs grāmatas  ietekmē es arī pieņēmu lēmumu, ka gribētu saistīt savu turpmāko izglītību ar šo nozari. Iestājos Rīgas Politehniskā institūta Elektroenerģētikas fakultātē, apguvu radioinženiera   specialitāti. Beidzu augstskolu sešdesmito  gadu sākumā, tieši tobrīd, kad mikroelektronika  sāka parādīties ne tikai pasaulē, bet arī Padomju Savienībā. Un atkal kārtējo impulsu man deva kāda grāmata par mikroelektroniku. Sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs.

- Un, šīs domas spārnots, devāties iekarot Alfu, tolaik ar militāro nozari saistītu  rūpnīcu.

- Tieši gadu pirms augstskolas beigšanas, izvēršot mikroelektronikas programmu PSRS, viens no konstruktoru birojiem tika izveidots arī Rīgā. Tolaik tas saucās  Pasta kaste 345. Uzstādīju mērķi tikt tur praksē un, ja būs iespējams, vēlāk iekārtoties tur darbā. Tas man izdevās, turklāt gluži bez jelkādas pazīšanās vai aizmugures. Nostrādāju tur no 1964. līdz 1992. gadam gan par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, gan par ZPI laboratorijas vadītāju, gan par a/s Alfa ģenerāldirektora vietnieku zinātniskajā darbā.

Interesanti, ka PSRS mikroelektronika sešdesmito gadu sākumā un vidū nepavisam neatpalika no Rietumiem. Ilgi nevarēju saprast, kā tas iespējams. Un tikai pavisam nesen, pirms pāris gadiem, klausoties kādu NTV pārraidi,  uzzināju, ka visu šo centru ideoloģiski un tehnoloģiski izveidoja divu amerikāņu vadībā, kuri spiegoja PSRS interesēs. Viņi izmantoja visu informāciju, kura bija viņu rīcībā.

- Vai jums arī šobrīd ir gandarījums par kādu nozīmīgu Alfas laiku projektu?

- Strādāju integrālo shēmu projektēšanā, un man tiešām ir gandarījums par kādu darbu, kurā es biju projekta vadītājs. Tolaik šāda tipa integrālā mikroshēma tika izveidota pirmo reizi PSRS. Man par prieku un arī par pārsteigumu šī mikroshēma (tiesa, uzlabotā veidā) vēl joprojām tiek lietota un arī ražota pašreizējā Alfā. To diezgan plaši izmanto autoelektronikā.

Alfā strādājot, man iedūra kārtējā adata: nospriedu, ka jādara viss, lai varētu tikt aspirantūrā Zeļinogradas Elektronu tehnikas institūtā, kas bija visas PSRS mikroelektronikas centrs. Es to pabeidzu trijos gados, aizstāvēju tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju un vienlaikus strādāju tur arī par pasniedzēju. Vēlāk, 1990. gadā, aizstāvēju doktora disertāciju. Kad Latvijā tika izsniegti jaunie dokumenti, mans habilitētā inženierzinātņu doktora diploms bija pirmajā simtā. Padomju laikos saņēmu  arī profesora atestātu.

- Vai jūs reizēm neapgrūtina  publicitāte, kas saistās ar jūsu vārdu un ieņemamo amatu?

- Esmu izstrādājis savu uzvedības modeli: līdzko izej laukā pa uzņēmuma durvīm Vaļņu ielā 30, aizmirsti, ka esi Lattelekom prezidents, bet vienkārši Gundars Strautmanis. Tas man tiešām palīdz, nejūtu nekādus kompleksus vai izmaiņas  uzvedībā salīdzinājumā ar to laiku, kad neieņēmu šo amatu. Gluži tāpat staigāju pa veikaliem, ķīmiskajām tīrītavām, veterinārajām klīnikām, un man nav nekādu problēmu saskarsmē ar cilvēkiem. Neviens ar pirkstu nerāda, neviens, mani ieraudzījis, aizdomīgi nesačukstas,  ar akmeņiem nemet.

Kas attiecas uz sabiedriskajiem saietiem, es visu daru saprāta robežās, ne tuvu neizmantojot tās iespējas, kuras man dod  neskaitāmie ielūgumi. Ja iznāk laika vai man šķiet, ka  ar savu ignoranci varu kādu aizvainot vai sāpināt,  cenšos piedalīties šajos pasākumos.

- Reizēm, pavērojot jūs no malas preses konferencēs, dažādos svinīgos pasākumos, televīzijā, brīnos, kā gan jūs vienmēr protat tik diplomātiski tikt galā arī ar ne visai patīkamiem jautājumiem - tas jums iznāk tik eleganti!  Vai tā ir dabas dota vai īpaši izstrādāta reakcija?

- Negribētu teikt, ka tas izdodas pilnīgi dabiski, lasu psiholoģijas grāmatas, daudz esmu apguvis dažādos kursos, arī pērn Kolumbijas universitātes biznesa skolā. Bet galvenais - allaž cenšos ievērot  principu, ka nekad nedrīkst nedz dot vaļu pārmērīgām emocijām, nedz melot. Reizēm, ja tas ir nepieciešams, var visu nepateikt līdz galam. 

- Martā jūs piedalījāties videočatā Apollo portālā, kurā varēja iesaistīties visplašākā sabiedrība,  arī uzņēmuma klienti un darbinieki. Ko jūs no tā guvāt?

-  Tā bija pirmā reize, kad piedalījos šādā virtuālā sarunā. Tiklīdz čats sākās, ekrāns uzreiz piebira pilns ar jautājumiem. Man bija vajadzīgas minūtes piecas, lai iejustos virtuālās sarunas atmosfērā, un tālāk jau gāja labi. Tā ir interesanta iespēja izjust tiešu saiti ar sabiedrību. Turklāt neklātienē cilvēki kļūst drošāki, jautā visu, kas uz sirds. Manuprāt, tas ir ļoti vērtīgi abām čata pusēm.

- Zīmīgi, ka čatā nebija neviena naidīga vai destruktīva jautājuma, vēl vairāk - jūs saņēmāt pat komplimentus. Tas liecina, ka caur jūsu personību arī pats Lattelekom tiek uztverts daudz pozitīvāk.

- Čata auditorija ir ne vien labvēlīgi, bet arī ļoti lietišķi noskaņota. Nebija nekādu izlēcienu, lai gan čatā ir iespēja izmantot segvārdus. Piedalījās arī uzņēmuma darbinieki. Viens no viņiem lūdza mani pasmaidīt ekrānā, jo daudzos jautājumus pētot, laikam izskatījos ļoti norūpējies.

- Kādi, jūsuprāt, ir bijuši lielākie Lattelekom sasniegumi pērn un šā gada sākumā, kuri pierāda, ka uzņēmums ir iegājis informācijas laikmetā?

- Svarīgi, ka arī pērn, neraugoties uz sarežģīto situāciju, Lattelekom nepalēnināja  attīstības tempus. Esam pierādījuši, ka uzņēmums  gan ar finansiāliem resursiem, gan ar speciālistiem ir spējīgs nekavējoties reaģēt uz visu jauno un strādāt pasaules līmenī. Protams, neesam aizmirsuši, ka mūsu uzdevums joprojām ir modernizēt Latvijas telekomunikāciju infrastruktūru. Pēdējo divu gadu laikā  radikāli uzlabojusies sakaru kvalitāte. Palikušas tikai dažas vietas Latvijā, kur kvalitāte varbūt nav vajadzīgajā līmenī. Uzņēmums turpina dinamiski attīstīties. Es domāju, ka, vērtējot uzņēmumu kā biznesa vienību, Lattelekom neapšaubāmi ir viens no visprogresīvākajiem (ja ne pats progresīvākais) lielais uzņēmums Latvijā, jo daudzi tikai tagad sāk strādāt ar metodēm, kuras mums jau ir noiets etaps.

- Kā minēts uzņēmuma gada atskaitē, tieši augstā pakalpojumu kvalitāte bija viens no iemesliem, kāpēc neto apgrozījuma pieaugums tomēr sasniedza septiņus procentus, neraugoties uz to, ka pērn tarifi netika sabalansēti.

- Gluži vienkārši tas norāda, ka telekomunikāciju pakalpojumu izmantošanas apjomi nepārtraukti aug, ka šai nozarei kopā ar informācijas tehnoloģijām ir aizvien lielāka loma Latvijas tautsaimniecībā, un pārsvarā šie septiņi procenti ir daļa no tā pieauguma, ko dod mūsu biznesa klienti. Un vēl kāds svarīgs uzņēmuma attīstības rādītājs: mūsu darbības peļņa ir pieaugusi gandrīz par 17 procentiem. Tas nozīmē, ka esam strādājuši ļoti racionāli, ekonomiski un mūsu izdevumi ir bijuši ļoti labi sabalansēti.

- Kā  varētu definēt Lattelekom  virsuzdevumu šim gadam?

- Šis pārsvarā būs gads, kad koncentrēsimies uz DSL pakalpojumu izplatību. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, un vajadzīgi milzīgi resursi, lai to varētu izplatīt visā valsts teritorijā. Protams, arī ciparizācija tiks virzīta uz priekšu maksimāli straujos tempos. Šie uzdevumi šobrīd nav apvienojami, tiem vajadzīgi dalīti resursi. Situācija varētu mainīties, kad  pilnībā pārorientēsimies uz IP platformu.

 - Katram cilvēkam ir sava privātā dzīve, kuru parasti gribam aizsargāt no svešām acīm. Bet varbūt tomēr jūs ļautu tajā nedaudz ielūkoties.

- Mana ikdiena ir pietiekami ikdienišķa, tajā nav nekādas eksotikas. Lielāko daļu laika pavadu  birojā. Kabinetā pie tāfeles esmu piespraudis kāda angļu žurnāla rakstu, kurā sniegtos padomus labprāt vēlētos pildīt.  Ja jūs mērāt savus panākumus ar stundām, kuras esat pavadījis, strādājot birojā, tas nav pareizi. Patiesībā panākumi būtu  jāvērtē ar laiku, ko  pavadāt, darot to, ko  vēlaties.

- Vai jūs mēdzat agri celties?

- Parasti gan ceļos pirmais, bet tas nav pārāk agri - starp pusseptiņiem un septiņiem, atkarībā no tā, kādi darbi rīta pusē ieplānoti. No rīta un vakarā vedu pastaigāties Arčibaldu (kerry blue šķirnes terjeru), ja vien esmu mājās.

- Ko patlaban dara  jūsu dēls un meita?

- No pirmās laulības man ir meita  Jana, kurai ir 36 gadi. Viņa ir daktere, tagad strādā farmakoloģijā un gana divus bērniņus. Dēlam Ervīnam  jūnijā paliek 28 gadi, viņš ir mobilo telefonu speciālists, bet šobrīd  nedaudz mainījis virzienu. Viņš tagad kopā ar kolēģiem viņš tepat Vecrīgā ir izveidojis interneta kafejnīcu, kuru  nesen atvēra. 

- Vai, neraugoties uz jūsu mērķtiecību, jums tomēr ir bijis kāds brīdis, kad esat stāvējis dzīves krustcelēs un nezinājis, uz kuru pusi iet?

- Gandrīz būtu jāteic nē. Varbūt tādēļ, ka nekad neesmu izraudzījies par mērķi augstus amatus. Vienmēr esmu centies pēc iespējas  vairāk apgūt un izdarīt. Šie amati, kurus esmu ieņēmis, drīzāk ir nākuši kā Dieva dāvana. Neesmu mēģinājis kādam palikt priekšā kāju, lai izvirzītos. Tiesa, manā karjerā ir viena epizode, kura ir mani sāpinājusi un kur es, iespējams, nedarīju visu līdz galam, lai viss notiktu pilnīgi korekti. Tā ir mana stāšanās Lattelekom prezidenta amatā, kuru iepriekš ieņēma Pēteris Videnieks. Varbūt viss, ko es tajā reizē darīju, notika bez pietiekamas iedziļināšanās un iejušanās Videnieka kunga ādā. Šķiet, es toreiz nedarīju visu, lai šī pārvietošanās viņam būtu mazāk sāpīga.

- Ja, dzīves krustcelēs stāvot, jūs varētu izvēlēties tikai vienu no šādiem trim ceļiem: augšupejošas karjeras kāpnes; jaunas, ļoti perspektīvas, bet riskantas biznesa iespējas un parasts inženiera darbs ar vidēju atalgojumu bet garantētu dvēseles mieru un veselību jums pašam un jūsu ģimenei…

- Ja  uzreiz jāatbild, tad, protams, izvēlētos otro. Bet, ja šo situāciju iedomājamies pavisam reāli, noliekot  krustcelēs konkrētu cilvēku, tad izvēle atkarīga no daudziem svarīgiem faktoriem: kāds ir viņa vecums,  veselība, veiksme biznesā. Katrā ziņā, par sevi varu teikt, ka mani nebaida nedz risks, nedz jauna ceļa sākums.

 

Gunta KĻAVIŅA