Zemes dzīvība nākusi no Marsa

 

Zinātnei ir vēl daudz nenoskaidrotu jautājumu, un viens no tiem ir par dzīvības izcelšanos. Šobrīd daudzi, kas interesējās par to, meklē atbildi ārpus Zemes. - Varbūt pienāks laiks, kad uzskatīsim, ka dzīvība uz Zemes ir tikai viena no dzīvības formām mūsu galaktikā. Un Zeme vairs nebūs visu bioloģijas formu mēraukla, – spriež Kristofers Makkejs (Dr. Christopher McKay, NASA Ames Research Center).

 

Dzīvība varēja rasties pirms četriem miljardiem gadu

Daudziem ir grūti piekrist šim uzskatam, jo vēl pavisam nesen dzīvības meklēšanu kosmosā uzskatīja par ķecerību. Vissarežģītākais ir tas, ka trūkst datu, kas apstiprinātu idejas un teorijas. Tās ātri nāk modē un tikpat ātri aiziet. Arī teorijas par to, ka dzīvība nākusi no kosmosa, ko kādreiz uzskatīja par zinātnisko fantastiku.

- Agrāk domāja, ka pirmie dzīvības procesi sākušies pirms diviem miljardiem gadu, ka dzīvības sākums ir okeānos, kas savā nodabā viļņojās divus miljardus gadu, līdz parādījās pirmais mikroorganisms. Bet pēc nesen atrastajām fosīlijām priekšstats par lēni burbuļojošo dzīvības buljonu mainījās. Zinātnieki uzskata, ka dzīvība radusies pirms četriem miljardiem gadu. Senie dzīvības ciltsraksti liecina, ka tās attīstībai ir bijis pārāk maz laika un uz Zemes tolaik bija pārāk sūri apstākļi.

Pirms četriem miljardiem gadu Zemi bombardēja asteroīdi un komētas. Kosmisko ķermeņu kustības intensitāte tolaik bija miljons reižu lielāka. Skaidrs, ka dzīvība radās nevis siltumnīcas apstākļos, bet gan spēcīgu sadursmju laikā. Ar grūtībām var iedomāties, ka dzīvība varētu rasties tad, kad globālo sadursmju dēļ sāka iztvaikot okeāni, – uzskata Kristofers Makkejs.

Lai saprastu, kādas kataklizmas satricināja Zemi pagātnē, zinātnieks Kristofers Čaiba (Dr. Christopher Chyba, Lunar & Planetary Lab. U. of Arizona) pēta notikumu atbalsis mūsdienu kosmosā.

1994. gadā Šūmeikera - Levi komētas (Shoemaker-Levy 9) šķemba ietriecās Jupiterā – Saules sistēmas lielākajā planētā. Tas bija tāds sprādziens (apmēram 100 miljonu megatonnu), ka atombumbas eksplozija salīdzinoši tāds sīkums vien ir. Krāteri uz Zemes liecina par analoģiskām sadursmēm. Ja uzmanīgi paskatāmies uz Mēnesi naksnīgajās debesīs, arī tur varam redzēt daudz krāteru. Aiz tiem stāv notikumu cikls, kas pabeidza planētas formēšanos.

- Pēc visa spriežot, dzīvībai vajadzēja parādīties bombardēšanas kulminācijā. Lūk, tāpēc daudziem radās doma, ka dzīvība nav sākusies no pirmatnējā buljona, bet gan kā citādi parādījusies uz Zemes. Tā dzima kā Atēna no Zeva galvas - jau gatava, - stāsta Kristofers Makkejs.

 

Vai Zemes dzīvība nāk no Marsa?

Ja dzīvība ir nākusi no kosmosa, tad no kurienes īsti? Daži zinātnieki domā, ka no starpzvaigžņu putekļiem, citi uzskata, ka no tuvākās kaimiņplanētas Marsa. Pirms divdesmit gadiem stāsts par ceļojošiem Marsa mikrobiem tiktu apsmiets, taču ne tagad.

- Neesam pilnīgi pārliecināti, ka mikroorganismi var kursēt starp Marsu un Zemi, taču tas šķiet iespējams. Kaut gan šī ir jauna teorija, jautājums par to, vai dzīvība uz Marsa pastāv, mūs ir nodarbinājis vairākus gadsimtus. Pagājušā gadsimta 70. gados, kad orbitālā stacija Viking nolaidās uz Marsa, saņēmām ziņojumu par planētas nejauko klimatu. Tās atmosfēra ir simt reižu retinātāka nekā Zemes atmosfēra, vidējā temperatūra –63 ⁰C, virsma gandrīz zaudējusi ūdeni. Vai tur ir dzīvība? Spriežot pēc Viking savāktajām ziņām, dzīvības tur nav.

1997. gadā mobilā pētniecības stacija Rover izpētīja Marsa grunti. Pētījumi liecināja, ka jaunībā Marss bijis daudz siltāks. Pats interesantākais ir tas, ka tai laikā, kad uz Zemes veidojās dzīvība, uz Marsa tecēja upes, bet dzīvība, kā zināms, ir atkarīga no ūdens. Lielākā daļa Marsa virsmas ir plakana un līdzena. Zemei ir līdzīga topogrāfija, tikai to nevar redzēt, jo to pārsvarā slēpj okeāni. Okeānu dibens galvenokārt ir lieli, līdzeni reģioni. Daudzi uzskata, ka Marsa līdzenumi ir okeānu dibens - okeānu, kuri izzuduši globālas klimatiskas katastrofas laikā. Uz Marsa noticis kas šausmīgs. Tagad tas ir ledains tuksnesis. Lai gan šobrīd uz Marsa dzīvības nav, tomēr ir pilnīgi iespējams, ka pirms tam tā tur ir bijusi un pazudusi, kad planēta izžuvusi un sasalusi, – vērtē Kristofers Čaiba.

Pierādīt, ka uz Marsa ir bijusi dzīvība, nav vienīgā zinātnieku problēma. Dzīvībai uz sarkanās planētas bija jābūt dzimušai daudz agrāk nekā uz Zemes.

- Mēs uzskatām, ka Marss ir labāks inkubators dzīvībai nekā Zeme. Palūkojoties zvaigžņotajās debesīs, pirmo parasti ieraugām Zemes dabīgo pavadoni Mēnesi. Bet pirms vairāk nekā četriem miljardiem gadu tā tur nebija. Mēness parādījās pēc traumas. Mūsuprāt, Zeme sadūrusies ar lielu ķermeni, apmēram Marsa lielumā, un no Zemes atdalījies gabals, kurš sāka griezties apkārt Zemei. Šai sadursmei vajadzēja iznīcināt visu dzīvo uz Zemes, ja vien tā tobrīd būtu bijusi. Tolaik uz Marsa bija labvēlīgāki apstākļi, un varbūt šajā agrīnajā laika posmā uz tā varēja lēnām rasties dzīvība, - domā  Kristofers Makkejs.

 

Dzīvību pārnēsā meteorīti

Otra problēma ir pierādīt, kā mikroorganismi no Marsa varēja nokļūt uz jauno, nedzīvo Zemi.

Katru gadu Antarktīdas ledājos atrod līdz tūkstotim meteorītu. Lielākā daļa tiek nosūtīta uz Hjūstonas Kosmiskā centra Meteorītu bāzi. Kāds 1984. gadā atrasts meteorīts bija īpašs - tas bija Marsa gabals. Zinātnieki no NASA tajā atrada kaut ko tādu, kam bija grūti noticēt,- dzīvības pazīmes.

- Tas mūs pilnīgi izsita no līdzsvara. Ja tajā bijusi dzīvības forma, tas liecinātu, ka mūsu Saules sistēmā ir bijusi vēl viena apdzīvota planēta, - saka Everets Gibsons (Dr. Everett Gibson, NASA Johnson Space Center).

Zinātnieki ir pilnīgi pārliecināti, ka slavenais akmens cēlies no Marsa. Tas apstiprinājies, salīdzinot grunts izpētes materiālus, kurus savāca Viking. Līdz šim ir atrasti 13 Marsa izcelsmes meteorīti.

- Ja mums nebūtu šo akmeņu, daudzi apgalvotu, ka tas nav iespējams. Taču te nu tie ir un liek mums aizdomāties, kādā veidā šeit nokļuvuši. Mēs domājam, ka asteroīdam vai komētai līdzīgs objekts ietriecās Marsā. Lielākā daļa atlūzušo šķembu iztvaikoja. Bet dažiem gabaliem sprādziena enerģija deva paātrinājumu, kas izsvieda tos kosmosā nesagraujot, bet nesot tos kā vēja dēli viļņa galotnē. Dažas nelielas Marsa šķembas saglabāja sprādziena enerģiju. To temperatūra bija pietiekami zema, lai baktērijas varētu izdzīvot, un pilnīgi iespējams, ka baktērijas varēja atlidot uz Zemi, – saka Kristofers Makkejs.

 

Vienšūnu organismiem kosmoss nav bīstams

Vai baktērijas varēja izdzīvot šajā ceļojumā? Kosmiskais vakuums nav piemērots dzīvībai, īpaši sarežģītiem, skābekļa prasīgiem organismiem. Bez hermētiska apvalka cilvēks šādā vidē zaudēs samaņu dažās sekundēs, bet pēc pāris minūtēm nomirs. Taču nesen noskaidrots, ka vienšūnu organismiem kosmoss nav tik bīstams. To dzīvotspēju pārbaudīja, uz sešiem gadiem nosūtot kosmosā baktēriju koloniju. Izrādījās, ja baktērijas ir pasargātas no spēcīgā saules ultravioletā starojuma, tad tās vakuumā jūtas ļoti labi.

Meteorītā tās ir drošībā. Tomēr kosmosā drosmīgajām marsiešu baktērijām bija jāiztur bads un temperatūra, kas tuvojās absolūtai nullei. Gan viens, gan otrs ir nāves spriedums sarežģītiem organismiem, bet ne baktērijām. Daži mikroorganismi uz laiku var ieslīgt dziļā miegā, veidojot sporas, kas izturīgas pret radiāciju. Kad sākas grūti laiki, mikroorganisma sporu veidojošā šūna zaudē šķidrumu. Pēc tam ap savu DNS tā veido izturīgu olbaltumvielu apvalku, lai aizsargātu gēnu kodu.

Baktērijas miega periods var būt ļoti garš. Sporām pavasaris atnāk ar ūdens un barības vielu pieplūdi, kas rada vielmaiņas procesu atdzimšanu. Sporas atdzima, atgriežoties dzīves cikla aktīvajā fāzē pēc trīs miljonu gadu ilgas gulēšanas, kad tās atrada dzintarā iekonservētas senās bites gremošanas traktā. Tas ir neticami ilgs miegs. Lidojums no planētas uz planētu aizņēma apmēram miljons gadu. Tāpēc, ja meteorītā no Marsa atradās izžāvētas sporas, tās ceļojumu varēja pārciest.

Pēdējais pārdzīvojums drosmīgajām marsiešu baktērijām bija uguns tunelis, tuvojoties Zemei. Kad meteorīts iekļūst atmosfērā, tas berzes rezultātā sakarst. Mazākie meteorīti sakarstot iztvaiko, bet lielākie iekšpusē paliek vēsi. Izejot cauri atmosfērai, apkārt akmenim izveidojās biezs, sakusis apvalks, kas aizsargā akmeni līdzīgi kosmosa kuģim. Tātad temperatūra akmens vidienē mikroskopisko kosmonautu neapdraudēja.

Vai Marss varētu būt mūsu tēvu mājas, dzīvības rašanās šūpulis?

Lielākā daļa zinātnieku pret šo teoriju izturas diezgan skeptiski. Daži pat pārmet amerikāņu ekspertiem, ka tie uzdod vēlamo par esošo, lai saņemtu papildlīdzekļus saviem pētījumiem. Taču cerēsim, ka jaunie pētījumi kliedēs neskaidrības.

Atis KALNARĀJS

Informācija apkopota pēc interneta materiāliem