Kas pirmais ceļas, tas prieku smeļas

 

Radio Skonto klausītāji katru rītu sāk Māra Oltes un Gitas Rudakas sabiedrībā. Māris ir mierīgs un nosvērts, Gita – strauja un emocionāla. Māris nāk no Ērgļiem, taču jau gandrīz divpadsmit gadu dzīvo Rīgā. Gita joprojām savu dzīvi dala starp Cēsīm un Rīgu. Māris sevi sauc par sociāli korektu dīvaini, kas kā diplomēts biologs labprātīgi uzņēmies pildīt zivju sabiedrisko attiecību speciālista pienākumus. Savukārt žurnālistiku studējošā Gita neprātīgi mīl cilvēkus un mūziku. Māris aizrāvies ar budisma filozofiju, bet Gita tic, ka viss šajā dzīvē ir likumsakarīgs un visu nosaka kāds augstāks spēks.

 

Gita: - Mēs esam ļoti dažādi cilvēki, un tieši tas mūsu darbu un, ceru, arī tā rezultātu dara aizraujošu. Manuprāt, vienmēr ir interesantāk, ja otrs cilvēks ir citādāks. Kaut arī šķiet, ka pazīstu Māri, dažreiz viņš ir pilnīgi neprognozējams. Māris ir ļoti pozitīvs un mīļš. Man ar viņu ir viegli. Vēl šodien atceros to brīdi, kad sapratu – jā, mums ir kontakts. Toreiz studijā ienāca Valdis (Radio Skonto programmu vadītājs Valdis Melderis – A.C.), kurš bija liecinieks tam, kā dzima mūsu sadarbība. Man ļoti patīk klausīties viņa stāstos par zivīm. Es iztēlojos un mēģinu saprast viņa izjūtas.

Māris: - Viņa visu laiku kaut ko iztēlojas. Arī, lasot ziņas, piemēram, par kaut kur ārzemēs gūstā saņemtu ķīlnieku. Viņa iztēlē uzbur to cilvēku, un viņa tēls Gitai liekas tik saistošs, ka brīžiem viņa pat aizmirst runāt. Viņa ir tik emocionāla. Es jau iepriekš pēc intonācijas jūtu, kad tas brīdis tuvojas. Tad viņai parādu dūri, lai taču laižās lejā no tā mākoņa. Interesanti, ka nekad nestrīdamies. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai mēs viens uz otru kliegtu.

- Kā jūs sadalāt pienākumus rīta programmā?

Māris: - Vienam ir jābūt saimniekam, bet otrs atnāk un pieliek garšvielas. Radio Skonto rīta programmā saimnieks esmu es, jo atbildu par mūziku. Tā ir mana saimniecība. Savukārt Gitiņai jāatnāk laikus uz darbu un jārūpējas par ziņām.

Gita: – Kopā veidojam preses apskatu. Mani šāda darbu sadale pilnībā apmierina.

Māris: - Man ļoti patīk, ka Gitai prioritāte ir nevis politiskās ziņas, bet gan tā saucamās cilvēku ziņas, piemēram, vai nakts laikā uguns gailis nav ielecis kādā jumtā.

Gita: – Parasti izvēlos cilvēkiem noderīgas ziņas. Taču vēl svarīgāk, lai dienas sākumā katrs saņemtu pozitīvas emocijas, tādēļ cenšos ļoti rūpīgi atlasīt negatīvās ziņas. Latvijā cilvēki jau tā ir pilni ar negācijām. Esmu sapratusi, ka mana sūtība šajā dzīvē ir nest cilvēkiem prieku.

Māris: - Nav jēgas kultivēt bēdas. Atšķirībā no lielajiem ākstiem (radio SWH rīta cilvēki – Fredis un Ufo - A.C.) mēs cenšamies rīta programmu veidot neuzbāzīgu, mierīgu un nepretenciozu. Tas vienmēr ir aizraujoši, un tieši tas man šajā darbā visvairāk patīk. Varbūt kādam liekas – kas tad tur liels, izvēlies dziesmas, aizpildi pauzes ar ziņām, preses apskatiem un laika prognozi, taču svarīgi, lai programmā valda harmonija.

- Vai nav grūti sešos no rīta, kad pats tikko esi pamodies, sākt darbu un uzmundrināt tikko cēlušos klausītājus?

Māris: – Tam ir savi plusi un mīnusi. Vienkārši, jāmāk ar to sadzīvot. Senie latvieši taču arī cēlās līdz ar rīta gaismiņu. Ziemā gan viņi, droši vien, gulēja kā sātani, savukārt mums arī ziemā agri jāceļas. Un tad jau ir grūtāk.

Gita: - Ir dienas, kad, ierodoties darbā, jūtos tik sprigana, ka varētu kalnus gāzt, bet ir reizes, kad rīta programmas pirmā stunda liekas tik gara un smaga.

Māris: - Man palīdz uz biezumiem uzlieta kafija bez cukura. Ar vienu krūzīti pietiek visām četrām stundām. Izvēloties kafiju, jābūt uzmanīgam, jo ir šķirnes, no kurām balss iet ciet. Tad krekšķinu, nevaru parunāt. Man gan ir paveicies, jo no rīta balss man nav jāmodina.

Gita: - Palīdz arī tas, ka esam divi. Raidījuma laikā kopīgi brokastojam. Mums ir savs firmas ēdiens – vājpiena biezpiens ar saldo krējumu un Vegetu. Ārkārtīgi garšīgi.

- Kad esat ēterā, uzrunājat kādu konkrētu cilvēku, klausītājus kopumā vai runājat viens otram?

Māris: - It kā jau runājam savā starpā, tomēr tā saruna ir tāda, it kā runātu vēl ar kādu.

Gita: - It kā pie galda sēdētu vēl daži cilvēki.

Māris: – Man vieglāk ir iztēloties cilvēku, kuram manis atskaņotā dziesma saistās ar kādām atmiņām. Pieļauju, ka tas tā arī varētu būt. Katram taču ir dziesmas, kas patīk un atsauc atmiņā kādu notikumu. Tāda mūzika galvenokārt jau arī skan mūsu radio ēterā.

- Vai jūs kopā pavadāt arī brīvo laiku?

Gita: - Šad un tad.

Māris: - Četras stundas diennaktī jau tā ir daudz. Citreiz pat ar draudzeni nepavada tik daudz laika kopā.

Gita: - Esam braukuši kopā skatīties, kā laši nārsto. Taču man vislabāk patīk staigāt pa mežu. Brīvā laika jau nav nemaz tik daudz. Abi vēl strādājam citur. Māris veido sižetus Vides filmu studijā, bet es rakstu mūzikas ziņas pusaudžu avīzei LABA. Mūzika man ir ļoti mīļa. Nekad nevarētu būt tikai ziņu cilvēks, jo man ir ļoti grūti distancēties no negatīvajām ziņām.

Māris: – Manas dzīves filozofija ir makšķerēsana. Zivju dzīve man ir mistika. Tā ir tik interesanta. Zem ūdens viss ir tik nopietni - uz dzīvību un nāvi. Varbūt izklausīsies cietsirdīgi, taču man patīk vērot un, galvenais, neiejaukties.

 

Andra CERIŅA