Desmit svecīšu frekvenču tortē, jeb vienā sasaitē ar sportisku garu

 

23. augustā apritēja tieši desmit gadu, kopš Valsts elektrosakaru inspekcija pārgājusi neatkarīgās Latvijas Republikas jurisdikcijā. Varbūt tas nav iegansts lielam svētku salūtam, bet vismaz kolektīva sporta svētkiem gan. Tādēļ jubilejas dienās tie arī notika Limbažos, Lielezera  sporta bāzē. Vēl jo vairāk tādēļ, ka inspekcijas ļaudis izsenis pazīstami kā sportiski, azartiski un, galvenais, - komandas cilvēki. Un nedz sportā, nedz radiotraucējumu kontroles dienestā bez komandas neiztikt.

 

Volejbols

Volejbols jeb tīkla bumba ir spēle ar senām  tradīcijām un, šķiet, tā vairs nevar sagādāt nekādus pārsteigumus. Bet var, jo ne jau spēle, bet gan cilvēki ir tie, kas allaž pārsteidz ar negaidītu reakciju, savdabīgu paņēmienu un vienkārši - azartu. Izrādās, iespējams interpretēt arī spēles noteikumus, atsist bumbu ar jebkuru ķermeņa daļu un riskēt ar zilumu viena punkta dēļ... Traucēti uzvar Traucējumu komanda.

 

Protams, arī LVEI ir gan savas tradīcijas, gan vēsture, gan traucējumi. Inspekcijas priekšvēsture ir daudz garāka par desmit gadiem. Kā teikts nesen apkopotajos Inspekcijas 20. gadsimta hronikas materiālos, tās iedīgļi samanāmi jau pirmās Latvijas Republikas laikā. Tomēr tie bija citi laiki un citi cilvēki. Šoreiz - par mūsdienām un cilvēkiem, kas paši veido dzīvu vēsturi.

Kas svarīgs šajos desmit gados noticis? Kādas ir būtiskākās pārmaiņas? LVEI direktors Kārlis Bogens uzskata, ka inspekcijas  darbs ir spilgts piemērs, kā Latvijas speciālisti pašu spēkiem un pašu līdzekļiem var paveikt lielas lietas. 1991. gadā, kad inspekcija pārgāja LR jurisdikcijā, visas iestrādes un tehnoloģijas bija ļoti strauji jāmaina, ar vecajām vairs nevarēja strādāt.

- 90. gadu sākumā, kad visu vēl mērījām rubļos, bija tik milzīga inflācija, - atceras Kārlis Bogens, - ka par naudu, kas bija mūsu kontā, mēs nevarējām nopirkt pat vienu datoru. Saskaņā ar tālaika likumdošanu finanšu ministrs mums deva atļauju strādāt valūtā. Sākām krāt konvertējamu valūtu, un tas tolaik bija vienīgais glābiņš. Strauji nāca iekšā ārzemju frekvenču lietotāji, kas norēķinājās valūtā. Tomēr līdz 1994. gadam nekādu nopietnāku aparatūru iegādāties nevarējām.

Svarīgi, ka ne sakaru, ne vēlākie satiksmes ministri, nedz arī Sakaru departamenta vadība nejaucās inspekcijas tiešajā tehniskā darbā, uzticējās speciālistiem, un tas bija viens no lieliem plusiem, kas ļāva attīstīties, atraisīt iniciatīvu.

 

Tautas bumba

- Nāc, iesim izvairīties no bumbas, - tā skanēja kāds uzaicinājums kolēģei uz tautas bumbas spēli. Vismaz daļa no komandu dalībniekiem acīmredzot to spēlēja pirmo reizi, bet uz ko gan cilvēks nav spējīgs kopējās lietas labā. Tas tik bija skats! Visi locījās, vairījās, meta, ķēra un līdzi juta tik azartiski, ka pat citkārt līdzsvarotie, klusie un kautrīgie aplipa ar spēles prieku un pats solīdais inspekcijas boss priecājās kā skolas puika, kad viņa zaļo komandai izdevās sasist pretinieku lupatās.

 

Ikdienā gan zaļie (Centra komanda), gan zilie (Perifērijas komanda), gan sarkanie (Traucējumu komanda), protams, necīnās pretējās, bet gan vienā laukuma pusē. Viņu pavisam ir 85 un, lai gan daudzi strādā reģionos - Liepājā, Rēzeknē, Ventspilī, Daugavpilī, arī Valmierā -, visi regulāri reizi mēnesī tiekas Rīgā. Viņi neaizbildinās ar moderno komunikāciju plašajām saziņas iespējām, lai lāpītu  slinkumu, bet gan tiekas aci pret aci, runā par darbu, dalās pieredzē un dzīvespriekā. Kā jau īsta komanda.

Inspekcijas galvenā grāmatvede Ināra Griezēna jau ilgstoši strādā uzņēmumā. Viņa ir gandarīta par izmaiņām, kas notikušas: - Kad sāku te strādāt, kolektīvs bija novecojis, kolēģiem nebija neviena maza bērna. Pa šiem gadiem esam ļoti mainījušies, kolektīvs kļuvis jaunāks. Daudzējādā ziņā tas ir ļoti labvēlīgi ietekmējis darbu. Proporcija kļuvusi pareizāka: tagad ir pietiekami daudz pieredzējušu un arī pietiekami daudz jaunu cilvēku, kuri ir ļoti aktīvi. Tas visu sabalansē, dod līdzsvaru.

Direktors Kārlis Bogens ir ļoti gandarīts par inspekcijas jauno paaudzi, par to, kā viņi tiecas pēc izglītības. - Daudzi jaunie raksta bakalaura un maģistra darbus, mums ir divi doktoranti, zinātniskie raksti ārvalstu izdevumos. Nez vai Latvijā ir daudz nozares uzņēmumu ar tik augstu izglītības līmeni! Mūsu darbiniekus aicina darbā arī starptautiskas institūcijas. Es to atbalstu - tā ir ļoti laba prakse, viņi iegūs starptautisku pieredzi, kādu laiku pastrādās un atgriezīsies.

LVEI cilvēki ir ārkārtīgi kustīgi, apsviedīgi un sportiski, piedalās dažādos vietējos un starptautiskos sporta pasākumos. Nesen notikušajās Eiropas strādājošo sporta spēlēs LVEI sportisti Latvijai izcīnīja astoņas (to skaitā piecas zelta) medaļas.

 

Virves vilcēji

Vari spļaut saujās, cik gribi - virves vilkšanā tik un tā spēj uzveikt tikai paši vīrišķīgākie un emocionāli stabilākie. Tomēr drošs paliek drošs - tiesnesis pirms sacensībām brīdina: - Nedrīkst mest pretiniekam smiltis acīs, spļaut un kost. Drīkst tikai vilkt. - Bija dzirdami arī draudzīgi ieteikumi ieziepēt pretinieka virves galu, bet visi joki kļuva par nopietnību, kad sākās īstā spēkošanās. Līdzjutēji auroja līdz galīgam balss aizsmakumam, virves vilcēji cīnījās kā lauvas (brīžiem - kā  vērši!) un daudziem bija asās troses noberzti sāni, pleci un rokas, bet, galvenais, bija jāsaņem visi spēki, lai neviens komandas loceklis vājuma brīdī nesabruktu, nenodotu savējos, bet izturētu līdz galam. Lai gan, šķiet, zilā komanda (perifērija) uzvarēja gluži bez piepūles, tomēr tieši šajās sacensībās vairāk kā jebkurās citās uzvarētāji bija visi - jo izturēja.

  

Vai LVEI darba ikdienā ir daudz izturīgu virves vilcēju? Droši vien  visi,  jo komandas darbā valda līdzīgi principi kā alpīnismā: visi iet vienā sasaitē, cits citu drošina un atbalsta, ja gadās kļūme. Arī paša direktora enerģija un pieredze ir kā radīta pašas smagākās darba virves vilkšanai. Viņš ir šai amatā jau 15 gadu. Nez vai Latvijā ir daudz tādu direktoru, kas tik ilgi noturējušies. 

- Tas bija 1986. gadā - toreiz tā bija tehniskās radiokontroles stacija, - atceras Kārlis Bogens. - Sākumā strādāju Radiotraucējumu kontroles dienestā par inženieri, pēc tam - par vadītāju. - Direktors smej, ka laikam toreiz vienkārši būs gadījies pa rokai, jo citu zinošu speciālistu tuvumā neesot bijis.

LVEI joprojām aktīvi strādā arī citi ilggadēji darbinieki:- Daugavpils radiotraucējumu kontroles dienestā - Georgijs Hidašeli, Ventspilī - Vladimirs Arseņjevs, Liepājā - Jānis Rasnačs, Rēzeknē - Juris Jurāns, Rīgā - Alvis Rops, Valdis Grigorovičs, Sergejs Kiseļevs u.c.

 - Mēs esam noturējušies cauri visiem juku laikiem, jo neko no iepriekš izveidotā negrāvām, bet attīstījām tālāk, - stāsta K. Bogens. - Pamazām mainījām aparatūru, kas bija novecojusi, apguvām jaunas tehnoloģijas.

Sākumā varēja braukt pēc pieredzes tikai uz austrumiem, bet vēlāk pavērās arī rietumi, un 1992. gadā sākās intensīva sadarbība ar Ziemeļvalstīm. Tā bija īpaša Ziemeļvalstu palīdzības programma Baltijas valstīm, kurā piedalījās Norvēģija, Dānija, Somija, Zviedrija: speciālisti no frekvenču institūcijām divus gadus darbojās projektā, kuru finansēja Ziemeļvalstis. Apguvām no viņiem pieredzi, bet pēc tam jau pastāvīgi sadarbojāmies ar Beļģiju, Vāciju, Angliju un citām valstīm. Tiklīdz ieraudzījām tur ko jaunu, centāmies ieviest Latvijā.

 

 

Šautriņu mešana

Precizitāte. Precīzi trāpīt mērķī pat tad, ja roka kļuvusi gurda pēc visus spēkus izsmēlušās virves vilkšanas. Šautriņa maza, viegla, asu galu, - kas tur ko neiemest pāris metru attālajā mērķī! Uzpūt tik uz gala, nočuksti trāpāmos vārdus un - kārtībā! Nekā nebij! Bez treniņa vienreiz var laimēties, bet trīsreiz mērķa ripas vietā trāpīt pa šķūņa durvīm. Toties tie, kam vanaga acs un roka netrīc, iemanto spožu titulu - trāpīgākais sportists. Tādi ir Kristīne Ozola un Kaspars Tolstiks.

 

Bez precizitātes un trāpīguma neiztikt arī darbā. Vai tas ir kļuvis vieglāks? Diez vai, toties noteikti interesantāks un daudzveidīgāks, jo nākušas klāt jaunas tehnoloģijas un moderna aparatūra, kas prasa precizitāti un milzīgu atbildību. Protams, arī jaunas zināšanas. Ināra Griezēna atzīstas, ka viņa apbrīno savus gudros kolēģus, kuri spēj tikt galā ar vissarežģītāko tehniku un visgrūtākajiem uzdevumiem: - Man tā labi ap sirdi, ka ir tādi kolēģi un ka darām sabiedrībai vajadzīgu darbu. Mēs iegādājamies labu aparatūru, citādi varētu sanākt, ka netiekam līdzi klientiem tehniskā nodrošinājuma ziņā. Mēs spriežam tā: ja klienti iegādājas modernu aparatūru, mums jābūt vēl modernākai, lai labi varētu tikt galā ar darbu un pārbaudīt visas sīkākās nianses. Tāpēc arī lielās tehniskā nodrošinājuma investīcijas noteikti atmaksājas.

Viktors Ržiščevs no Traucējumu kontroles dienesta nodarbojas ar kabeļtelevīzijas tīklu pārbaudēm. To, izrādās, Latvijā ir ļoti daudz - 189, un tie visi regulāri jāpārbauda, tāpēc katru dienu ir kas jauns. Viktors strādā inspekcijā samērā nesen - tikai ceturto gadu. Var teikt - tik tikko beigušies zeļļa gadi, jo, kā zināms, inspekcijai piemērotus speciālistus negatavo neviena mācību iestāde pasaulē: visas iemaņas nāk tikai ar praksi. Eksperti lēš, ka pamatīgai specifisko iemaņu apguvei vajadzīgi vismaz trīs gadi, un tikai tad var sākt strādāt pastāvīgi.

 

Sumo cīņas uz laipas

Izrādās, mūsu ziemeļnieku dabai nav svešs arī austrumnieciskais temperaments un izmanība, īpaši, ja laiks ir saulains un ezera ūdens aiz laipas malas tā vien aicina sumo cīņas zaudētājus  nopeldēties. Tas, protams, nebūt nenozīmē, ka kāds padevās bez cīņas, bet īpaši karsti bija brīži, kad spēkiem uz slapjās laipas mērojās  inspekcijas  dāmas. - Marija! Astra! Albīna! Inese! - katras komandas līdzjutēji centās cits citu pārbļaut, liekot lietā arī nelegālus līdzekļus. Lai gan ar nelielām traumām, galu galā tomēr uzvarēja draudzība.

 

LVEI ir plaši pazīstama ar savu īpaši sportisko garu. Tur ir milzīga sportisku cilvēku koncentrācija. Gandrīz visi viņi piedalījās arī jubilejas sporta svētkos.

- Inspekcijas kodols, no kura tā veidojusies, ir radiotraucējumu kontroles dienests, - šo faktu komentē Kārlis Bogens. - Tā ir komanda, kura meklē radiotraucējumu avotus, mēra signālus un elektromagnētisku lauku, veic ekspertīzes. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai cilvēki būtu saliedēti, darbotos saskaņoti. Mēs attīstām arī sportisku un aktīvu dzīvesveidu, jo tas palīdz darbā. Mūsējie darbojas ekipāžās, kas sastāv no trim četriem cilvēkiem, katrs dara savu darbu, bet rezultāts ir kopīgs - tāpat kā sportā. 

Juris Jurāns no Rēzeknes iecirkņa ir rūdīts daudzcīņnieks ar vairākām sporta klasēm. Viņš regulāri piedalās Sakaru darbinieku arodbiedrības sporta svētkos un citās sacensībās. Inspekcijas sporta svētkos viņš ne vien palīdzēja gūt uzvaras Perifērijas komandai, bet arī ieguva LVEI jautrākā sportista titulu.

Savdabīga sportiskā karjera ir inspekcijas juristam Ģirtam Ludekam, kurš savulaik piedalījās visai bīstamos trikos pazīstamajā Ulda Veispala kaskadieru grupā. Ģirtam šogad  ir divas medaļas peldēšanā. Šoreiz viņš startēja ar zaļo uzlīmi - Centra komandā.

 

Kopīga svētku izjūta

Bez jau minētajiem sporta veidiem sacensības notika arī strītbolā, katamarānu rallijā un basketbola soda metienos. Oficiālie rezultāti lai šoreiz izpaliek, jo sportiskā veiksme laiku pa laikam smaidīja visām komandām, uzvaras mijās ar zaudējumiem, bet par tām neviens neraudāja un, lai gan jokojot draudēja, tomēr nesamala sarkanos  (Traucējumu komanda, kam nez kāpēc visbiežāk trāpījās uzvaras) ziepēs.

Ne mazāk sportisks gars valdīja jautrības stafetēs, kur, piemēram, bija jānoķer jēlas olas (nesaplēšot!) no iespējami lielāka attāluma vai jāsakrāj pilna pudele ar ūdeni, kurš tika mests neaizsietā maisiņā... Un kur nu vēl Karlsona un Pepijas Olimpiskās spēles darbinieku bērniem, kur paši drosmīgākie varēja pieteikties pat lēcienam pāri ezeram. Tas jau nekas, ka tādi pagaidām neatradās, - lai tik trīsgadīgā Alise un Niks  mazliet paaugas, būs ir lēcēji, ir lidotāji, ir nākamie kolēģi!

Svētki kā jau svētki bija spoži, silti un mājīgi - ar aizraujošām spēlēm, dejām, priekšnesumiem un jubilejas torti pašās skanīgākajās jubilejas frekvencēs (bez traucējumiem). Lai arī nākamā desmitgade būtu tikpat veiksmīga un sportiska, gandrīz vai jābeidz ar īpaši LVEI jubilejas sportiskā gara uzturēšanai veltītajiem  Karlsona buramvārdiem: toki-pegi, toki-pegi, ciņ-caņ-caņ!

 

Gunta KĻAVIŅA