Fotoaparāta sirds

 

Lai gan mūsdienu fotoaparātu darbību nodrošina smalkas mikroshēmas, fotoaparāta sirds ir un paliek slēdzis. Tā ir neliela mehāniska (elektromehāniska) ierīce, kas nodrošina precīzu eksponēšanas laiku. Šim ilgumam jābūt mainīgam un vienlaikus precīzam. Fotoaparātu uzbūvē izmanto divu dažādu tipu slēdžus. Abi nodrošina vienu un to pašu funkciju - precīzu eksponēšanas laiku, taču to uzbūve kardināli atšķiras. Mūsdienu profesionālajiem fotoaparātiem šis ilgums ir robežās no 8 veselām sekundēm līdz 1/8000 daļai sekundes manuālā režīmā un līdz 30 sekundēm automātiskajā režīmā. Uz fotoaparāta vadības paneļa vienkāršības labad redzami veseli skaitļi - veselās sekundes parasti ir dzeltenīgā krāsā, daļas - baltā. Uz elektronisko fotoaparātu displejiem sekundes daļas ir veseli skaitļi, bet veselās sekundes - ar matemātisko sekundes zīmi.

 

Centrālais slēdzis

Centrālajam slēdzim nosaukums dots pēc tā darbības principa. Daļa, kas aizsedz objektīva projicēto gaismu, sastāv no vairākām ieapaļām metāla plāksnītēm, kas izkārtotas gredzenveidīgi ap objektīva optisko asi un iestiprinātas fotoaparāta vai objektīva korpusā. Darbības laikā slēdža plāksnītes, sākot no optiskās ass centra, atveras gluži kā ziedlapiņas un, vienlaikus apgaismojot fotomateriālu visā kadra laukumā, sakļaujas. Ar centrālo slēdzi nav iespējams nodrošināt īsāku eksponēšanas laiku par 1/500 sekundes daļu, jo tīri mehāniski nav iespējams panākt lielāku plāksnīšu atvēršanās un sakļaušanās laiku. Ja nepieciešams iegūt īsāku laiku, tad fotoaparāts jāmaina uz tādu, kam ir spraugslēdzis.

Plāksnītes ir līdzīgas objektīva īrisa diafragmai, un modernos fotoaparātos slēdzis ir apvienots ar diafragmu, vienlaikus nodrošinot gan ekspozīcijas laiku, gan diafragmas lielumu. Šādi slēdži iebūvēti visos ziepjutraukos. Tas gan atvieglo fotografēšanu, jo nav jāstāda eksponēšanas laiks un diafragma, viss notiek ieprogrammētajā režīmā un mainās tikai un vienīgi no gaismas apstākļiem. Taču tas ierobežo fotogrāfa radošo darbu, jo manuāli neko nav iespējams mainīt.

Atšķirībā no vienkāršajiem centrālajiem slēdžiem, kas atveras pilnībā un tikai pēc noteiktām sekundes daļām vai sekundēm aizveras, šie slēdži neatveras pilnībā, bet tikai līdz noteiktam diafragmas lielumam. Pilnībā tie atveras tikai tad, kad diafragma ir pilnīgi atvērta. Slēdža darbība ir elektroniski ieprogrammēta, lai jebkuros gaismas apstākļos nodrošinātu pareizu ekspozīciju. Tie ir optimālie vidējie ekspozīcijas parametri noteiktos gaismas apstākļos.

Centrālajiem slēdžiem zibspuldzi var izmantot pie jebkura eksponēšanas laika.

 

Spraugslēdzis

Spraugslēdzis nosaukumu ieguvis no spraugas, caur kuru gaisma krīt uz fotomateriālu. Gaismu aizsedz auduma vai metāla aizlaidņi, kas slēdža darbības laikā, savstarpēji veidojot noteikta platuma spraugu, pārvietojas gar filmas plakni. Aizlaidņu pārvietošanās ātrums ir nemainīgs, bet eksponēšanas ilgumu maina ar spraugas platumu.

Kad slēdzis sāk darbību, viena aizlaidņu daļa (aktīvā) sāk virzīties gar filmu, atsedzot to gaismai. Otra aizlaidņu daļa (pasīvā) seko pirmajai pēc noteikta laika sprīža, aizverot izveidojušos spraugu. Aizlaidņu pārvietošanās ātrums ir ļoti liels - aktīvais aizlaidnis pilnībā pārvietojas no vienas kadra malas līdz otrai 1/250 sekundes daļā. Tajā brīdī, kad viss kadra laukums ir pilnīgi atvērts, sāk darboties pasīvais aizlaidnis, kas ar tādu pašu ātrumu aizsedz kadra laukumu. Rezultātā veidojas eksponēšanas laiks 1/250 sekundes (zibspuldzes sinhronizācija). Ja eksponēšanas laiks ir ilgāks, pasīvais aizlaidnis sāk darbību vēlāk, ļaujot fotomateriālam gaismoties ilgāk. Ja eksponēšanas laiks ir īsāks, pasīvais aizlaidnis sāk pārvietoties, pirms vēl aktīvais ir sasniedzis pretējo kadra malu. Veidojas sprauga, kas ir šaurāka par kadra platumu. Samazinot ekspozīcijas laiku līdz 1/8000, sprauga paliek nepilnu milimetru šaura.

Sākumā spraugslēdža aizlaidņi pārvietojās horizontālā virzienā, t. i., gar kadra garāko malu. Taču tas nebija racionāli, jo aizlaidņiem vajadzēja pārvietoties pusotras reizes garāku ceļu. Tas negatīvi ietekmēja arī zibspuldzes sinhronizāciju, jo nebija iespējams nodrošināt par 1/90 sekundes daļu īsāku laiku, kad slēdzis atvēries pilnībā. Tad tika izveidoti vertikāli darbojošies slēdži. Tagad aizlaidņi pārvietojas kadra platumā, nevis garumā. Tas nodrošina īsāku zibspuldzes sinhronizāciju - līdz 1/250 sekundes daļai un samazina īsāko eksponēšanas laiku līdz 1/8000 daļai sekundes (kādreiz tas bija tikai 1/500 daļa sekundes).

Būtiski mainījušās arī slēdža uzbūves tehnoloģijas. Sākumā aizlaidņus izgatavoja no gaismas necaurlaidīga zīda auduma, ko piesūcināja ar gumiju. Vēlāk sāka izmantot metāla plāksnītes. Tās nodrošina lielāku slēdža darbības ātrumu, precizitāti un uzticamību. Arī darbības principi mainījušies no mehāniskā uz elektromehānisko. Joprojām tiek izgudrotas jaunas tehnoloģijas, kas samazinātu plāksnīšu svaru, biezumu, palielinātu slēdža izturību un darbības ilgumu. Tāpat tehnoloģiju attīstība ietekmē slēdžu elektronisko vadību, taču joprojām princips paliek tas pats vecais - sprauga.

 

Zibspuldzes sinhronizācija

Tā kā zibspuldzes zibšņa ilgums ir daudz īsāks pat par īsāko slēdža laiku, ir svarīgi, lai zibšņa brīdī slēdzis būtu pilnīgi atvēris visu kadra laukumu. Pretējā gadījumā izgaismota būs tikai kadra daļa. Šo īsāko iespējamo eksponēšanas ilgumu sauc par zibspuldzes sinhronizāciju. Tā dažādiem fotoaparātu modeļiem atšķiras, sākot no 1/30 līdz 1/250 sekundes daļai. Ir fotoaparāti, kuriem sinhronizāciju iespējams samazināt līdz 1/8000 sekundes daļai, taču tas ierobežo pārējos fotoaparāta un zibspuldzes parametrus un ikdienā nav nepieciešams. Tādā gadījumā nepieciešama arī zibspuldze, kas nodrošina šo sinhronizāciju.

Zibspuldze iedarbojas brīdī, kad aktīvais aizlaidnis ir sasniedzis pretējo kadra malu. Taču modernākajām zibspuldzēm šo parametru var mainīt - lai cik garš ir eksponēšanas laiks, zibspuldze nostrādās īsu brīdi pirms tad, kad pasīvais aizlaidnis sāks aizvērt slēdzi. Šo režīmu sauc par REAR režīmu.

Fotografējot parastajā režīmā, zibspuldze vispirms izgaismo kustīgu objektu, sastindzina to, pēc tam objekts turpina iezīmēt kustību - sev priekšā (fotoaparāts ir nekustīgā stāvoklī). REAR režīmā vispirms kustīgs objekts iezīmē attēlā kustību un tikai pēc tam zibspuldze iezīmē tā apveidus. Tā izveidojas lielāka kustības un tās virziena dinamika.

 

Elmārs RUDZĪTIS,

foto ziņu aģentūras A.F.I. direktors