Sakaru nieki

 

Divi Šnabovici

 

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē maģistrālo telefona līniju remontam bija izstrādāts stingrs reglaments – brigādes vadītājam izsniedza nepieciešamos materiālus un noteiktu naudas summu. Brigāde mainīja nopuvušos stabus, gaisa vadus, izolatorus, kabeļus utt. Ja vajadzēja noteiktā vietā aizvest telefona stabus vai rakt tiem bedres, vadītājs par samaksu izmantoja vietējo iedzīvotāju palīdzību. Naudas izmaksas sarakstā ierakstīja personas vārdu, uzvārdu un naudas summu. Saņēmējs parakstījās par saņemto summu.

Kādas remontbrigādes vadītājs, veicot darbus no Rīgas uz Suntažiem, bija iecerējis izveidot nelielu fondu vārda dienu un citu nozīmīgu datumu svinēšanai. Bet, lai nesajuktu rēķini (Latvijā taču tik daudz Bērziņu un Kalniņu!), naudas izmaksas sarakstā ierakstīja izdomātu uzvārdu – Viktors Šnabovics. Departamenta grāmatvedībā revizors sacēla traci – tāda uzvārda nav, šajā sarakstā ir blēdība! Brigādes vadītājam vajadzēja piekāpties un atzīt savu vainu.

Pēc gadiem piecpadsmit kāds no brigādes strādniekiem jau bija kļuvis par RPI docentu un reiz pieņēma eksāmenu no neklātienes studenta, kura uzvārds patiešām bija Šnabovics. Atceroties notikumu sakaru līnijas remontdarbos, docents ar ironiju izteicās par brigādes vadītāja atzīšanos nedarbā, jo revizoram nebija taisnība – šāds uzvārds Latvijā tomēr ir!

 

Valdības telefons manā dzīvoklī

 

Sešdesmitajos gados kāds Rīgas telefona tīkla montieris atklāja ļoti vienkāršu metodi, kā piepelnīties. Uzstādot telefonu dzīvoklī, viņš līdzi ņēma vienu neglītu un vienu sevišķi glītu aparātu. Kad pie līnijas tika pieslēgts nesmukais aparāts un klients lūdzās, vai nevar uzlikt to smuko, montieris skaidroja, ka tas ir paredzēts uzstādīšanai kādā valdības iestādē. Galu galā pēc ilgām debatēm un lūgšanās laimīgajam klientam tomēr izdevās pierunāt montieri uzstādīt glīto valdības aparātu.

Šī montiera darbība saņēma nosodījumu, bet Pārdaugavā kāds viņa kolēģis strādāja ļoti godīgi un saņēma ne tikai klientu pateicību, bet arī šo to citu. Ja klientam bija bojāts telefona aparāts, bet viņa nebija mājās, montieris atstāja zīmīti, uzrādot savu mājas telefona numuru un nepieciešamo darbu veica vakara stundās. Ja klientam pie reizes vajadzēja pārbīdīt skapi vai salabot durvju zvanu, viņš bija pati uzmanība un laipnība. Turklāt par paveikto darbību viņš nekādu samaksu neprasīja (cik iedeva, tik labi). Iznākumā šis bija viens no pirmajiem Rīgas telefona montieriem, kurš spēja nopirkt automašīnu, un Pārdaugavas mezgla administrācija ar viņa darbu bija ļoti apmierināta…

 

Jāzeps LOČMELIS

 

 

Kas grib, lai smejas   

 

Gadījumi iz dzīves

 

***

Noklausīts birojā:

– Vai tu pazīsti šo faksa modeli?

– Mazliet. Kāda problēma?

– Es nosūtīju faksu, un tā saņēmēja pārzvanīja un paziņoja, ka atnākusi tikai tukša lapa. Mēģināju vēlreiz – tas pats.

– Kā tu ieliki papīru?

– Saproti, tā ir tāda delikāta ziņa – es nevēlējos, lai kāds to nejauši izlasītu, tāpēc pārlocīju lapu uz pusēm!

 

***

Kādam klientam kredītiemaksām pietrūka 30 dolāru. Firmas darbinieks piezvanīja un apjautājās par maksājumu, aizrādot, ka svarīgi ir samaksāt laikus, bet pieļaujot, ka čeku var izsūtīt pa pastu. Klients vēlējās kādu operatīvāku risinājumu.

– Jūs naudu varat nosūtīt ar kurjeru vai elektroniski. Tomēr atkarībā no tā, kuru banku jūs izmantojat, nāksies piemaksāt 15 vai pat vairāk dolāru.

– Ā, es izdomāju! Es naudu jums nosūtīšu pa faksu!

 

***

Servisa darbinieks: – Cik ātrs ir jūsu modems?

Klients: – Nekāda ātruma. Tas stāv uz vietas.

 

***

Noklausīts datorveikalā:

– Es meklēju modemu, kas kompresē kļūdas un labo datus.

 

***

Telefona zvans uz datorveikalu:

– Es vēlētos nopirkt internetu. Cik tas varētu maksāt?     

 

***

Datorveikalā:

– Vai jūs varētu iekopēt internetu šajā disketē?

 

***

Klients: – Es salauzu internetu. Vai jūs to varētu salabot?

 

***

Reiz datorklasē kāda studente lūdza mani pārbīdīt manas disketes, jo tās esot tuvu viņējām, un viņa nevēloties noķert kādu vīrusu.

 

***

Uz servisa dienestu zvanīja sieviete. Jau iepriekšējā telefonsarunā viņa bija uzzinājusi, ka viņas dators inficēts ar Trojas zirga tipa vīrusu, un tagad viņa vēlējās zināt, no kā sākt datora dezinfekciju. Apjautājos, kādu programmatūru viņa izmanto, taču šāds jautājums viņu samulsināja. Pēc pāris minūtēm noskaidroju, ka viņa ir izjaukusi datoru un gatava visu izberzt ar lizolu – dezinficējošu līdzekli…