Sakaru nieki

Tas bija apmēram pirms divsimt gadiem, kad pasta satiksme nebija tādā līmenī kā tagad. 1709. gadā Londonā kāds Čārlzs Povijs iekārtoja puspensa vēstuļu apmaksu (pēc 7 mēnešiem maksu paaugstināja līdz vienam pensam). Vēstuli varēja iemest kastītē, kura pastaigājās pa ielu. Ceļojošā vēstuļu kastīte bija ļoti ievērojama un gleznaina persona, kuru tautā dēvēja par zvanītāju (angliski bellman). Tērpies purpursarkanā frakā un zilās biksēs, augstu cilindru galvā, ar zvanu un somu vēstuļu savākšanai rokās viņš pastaigājās pa Londonas ielām (pa noteiktu maršrutu, vēlās pēcpusdienās un vakara stundās, jo pasta iestādes toreiz darbojās tikai līdz 16.00). Dzirdot zvaniņa skaņas, vēstuļu rakstītāji steidzās tās nodot zvanītājam kopā ar maksu. Zvanītājs apmeklēja arī lielākos veikalus un uzņēmumus. Pēdējo reizi viņš Londonas ielās pastaigājās 1846. gadā. Pēc tam vēstules bija jānodod pasta iestādēs. 1854. gada decembrī Londonas iedzīvotāji varēja apbrīnot pirmo vēstuļu kastīti Flītstrītā. Par vēstuļu kastītes idejas autoru angļi uzskata savu tautieti Antoniju Trollopu, kam ierādīta cienījama vieta pasta vēsturē. Tomēr ir ziņa, ka jau pirms 250 gadiem Francijas karalis Luijs XIV mēģinājis iekārtot kaut ko līdzīgu mūslaiku pasta kastītei. Kaut gan karalis bijis sajūsmā, ka vienā dienā savākts vairāk vēstuļu nekā agrāk nedēļā, tomēr daudzas vēstules nesasniedza adresātu. Kāds jokdaris kastītē bija ielaidis peļu ģimeni, un tās iemestās vēstules sagrauza.

Pēckara gados, strādājot Majoru telefona centrāles krosā, saņēmu daudz sūdzību no abonentiem, kuriem bija uzstādīti Krievijā ražotie telefona aparāti. Atsperes, kuras, griežot induktora kloķīti, ieslēdza virknē ar līniju induktora tinumus, bija izgatavotas no neelastīga materiāla. Piezvanot vairākas reizes, plāksnītes neatgriezās izejas stāvoklī un virknē ar mikrotelefonu palika ieslēgti induktora tinumi, kuri ļoti vājināja sarunas signālu. Visvairāk sūdzējās A. Kirhenšteins un A. Aleksandrovs (toreiz Sakaru pārvaldes priekšnieks, vēlāk - sakaru ministrs). Centos populāri izskaidrot bojājuma cēloni. Drīz vien Aleksandrovs ieradās personīgi un pieprasīja: - Parādi man, kādi tev (viņš jebkuru cilvēku uzrunāja uz “tu”) ir telefona aparāti! - Vienīgais, ko varēju parādīt, bija vairāki vēsturiski eksponāti (1905. gada ražojums), Rietumu firmu telefona aparāti skaistās koka kastēs, ar aparātā iemontētu mikrofonu un pie auss liekamu telefonu. Ieraudzījis krāšņi noformētos aparātus, Aleksandrovs iesaucās: - Vot šito, vot šito aparātu uzstādi man, bet to krievu draņķi (viņš gan pateica citu vārdu, kuru izdzirdot es nosarku) ņem tūliņ nost!

Sešdesmitajos gados Ļeņingradā bija notikums, kurš satricināja zinātnieku pasauli – zinātniskā nosaukuma zinātņu doktors iegūšanai tika uzlikti daudzi un dažādi ierobežojumi. Šādu kārtību izraisīja kāda afērista (sauksim viņu par Rozenbergu) veiksmīgā blēdība. Būdams truškopības tehniķis, viņš ierakstīja kādā uz ielas atrastā zinātņu doktora diplomā savu uzvārdu un iekārtojās Ļeņingradas Elektrotehniskajā institūtā par profesoru. Pēc kāda laika Rozenbergs iesniedza atlūgumu un kļuva par Ļeņingradas Sakaru zinātniski pētnieciskā institūta laboratorijas vadītāju. Nākošajā dienā Rozenbergs atgriezās Elektrotehniskajā institūtā un paziņoja, ka visi dokumenti (darba grāmatiņu, doktora diplomu u. c.) viņam tramvajā izzagti, tāpēc jaunajā darbavietā viņš nevarot sākt darbu. Institūta vadība atcēla pavēli par atbrīvošanu no darba. Tā Rozenbergs tagad strādāja uz pilnu slodzi divās darba vietās (pēc to laiku nosacījuma tā nedrīkstēja). Sakaru zinātniski pētnieciskajā institūtā Rozenbergs padotajiem lika izstrādāt shēmu kāda kvarca pieslēgšanai (parādot sērkociņu kārbiņu, jo kvarcu nedrīkstot apgaismot). Padotie strādāja vaiga sviedros. Ik gadus Rozenbergs brauca uz dienvidiem, kur notika zinātniskas konferences, ņemot no abām darba vietām komandējumus. Komandējuma atskaites nonāca kādā augstākā instancē, kur blēdība nejauši atklājās. Sākās izmeklēšana. Rozenbergs paspēja aizmukt uz Kijevu, kur kādā augstskolā lasīja lekcijas par kosmonautiku. Par viltus doktora pieņemšanu darbā Ļeņingradas Sakaru zinātniski pētniecisko institūtu likvidēja un pārveidoja par Maskavas Sakaru zinātniski pētnieciska institūta Ļeņingradas filiāli. Turpmāk visi zinātņu doktori tika stingri uzskaitīti un viņu uzvārdi publicēti speciālā Augstākās atestācijas komisijas biļetenā.

Jāzeps LOČMELIS