Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

Arī tā reiz bija...

   

 

Padomju varas gados Latvijas Sakaru ministrija bieži rīkoja dažādas pārbaudes, it sevišķi iecienītas bija turnejas pa lauku rajoniem. Pārbaudīja pasta darbību, radiotranslāciju, elektrosakarus. Bieži vien pārbaudes notika ķeksīša pēc, jo nekāda labuma no tām nebija. Kāds kolēģis man atstāstīja gadījumu, kurš esot noticis Daugavpils telefona centrāles krosā.

Komisijas vadītājs bijis augsta ranga priekšnieks ar sliktām latviešu valodas zināšanām. Kādā brīdī viņš centrāles inženierim it kā starp citu iejautājies: - Nu kā, vai bojājumu daudz, vai žālobas arī ir? - Inženieris skaidrojis, ka centrāle strādā labi, bojājumu ļoti maz, bet iedzīvotāji sūdzas par radiofona darbību, bieži esot slikta dzirdamība, pārraides uztveršanu traucējot dažādi trokšņi, nevis tā kā Rīgā...

- Ti poņimaješ, -  pārbaudītājs sācis strostēt inženieri. - Tu man par to Rīgu nestāsti, Rīgā ir daudz sliktāks vozduhs, tāpēc rīdziniekiem vajag labākas radiopārraides. Uz laukiem ir čistijs vozduhs, lai laucinieki to elpo, priecājas un mazāk klausās radio. Tad naktīs varēs labāk gulēt. Tu te esi priekšnieks, vot tev zadača - razjasņī žiķeļam, kak slušaķ radio un lai nebūtu nekādu žālobu! Ja ministrijā pienāks kaut viena žāloba, tad es tev ādu noraušu pār acīm! Ja strādāsi labi, dabūsi blagodarnosķ, a možet biķ - mēs tavu portretu ieliksim počotnajā doskā! Vot tak,... tvojū maķ!

 

Kā pasts izjaucis dzīves laimi

Parīzes nomalē dzīvojošā 60 gadus vecā Adele D. 1937. gada janvārī saņēma vēstuli, uz kuras bijis rakstīts viņas meitas uzvārds. Rokraksts licies pazīstams, bet atminēt viņa to nevarējusi. Uztraukumā viņa atplēsusi aploksni un ieraudzījusi, ka to rakstījis flotes virsnieks Gastons Muaro, kurš kādreiz bijis viņas līgavainis.

Jaunībā, pirms kāzām, viņi kāda nieka dēļ sastrīdējušies. Pēc strīda virsniekam pēkšņi vajadzējis aizbraukt uz savu darba vietu Tulonā, no kurienes viņš uzrakstījis šo vēstuli līgavai, lūdzis piedošanu, zvērējis mīlu un mūžīgu uzticību. Toreiz Adele ļoti gaidījusi šāda satura vēstuli, jo nav varējusi samierināties ar domu, ka niecīgs strīds var viņu šķirt no mīļotā. Gāja dienas un mēneši, bet no Gastona nebija nekādu ziņu.

Adele nolēmusi, ka Gastons tiešām viņu nemīl, un piekritusi laulībām ar kādu ierēdni, kurš bijis daudz vecāks par viņu. Laulība, protams, izrādījās nelaimīga, pēc pirmā bērna piedzimšanas viņi izšķīrās.

Vēstule no Adeles līgavaiņa bija adresēta 1902. gada 7. jūlijā. Tā bija nogulējusi pastā 34 gadus. Gastons Muaro bija kritis I pasaules karā, un viņam nebija izdevības pateikt vārdos to, ko bija uzticējis vēstulei, no kuras bija atkarīgs divu cilvēku liktenis...

 

Padomju telegrāfs joko

 (no Ļeņingradas avīzes Krasnaja Gazeta 1932. gada 26. augustā)

 

* Pilsone Retovskaja saņēma no sava dēla, arktiskās ekspedīcijas dalībnieka, telegrammu. Tās teksts bija lakonisks: "Pogibajem, Kanin mis". Viņa uztraukumā aizskrējusi uz dēla darbavietu, un tur radies liels satraukums. Pēc ilgāka laika izdevās noskaidrot, ka ekspedīcija laimīgi dodas mājup, par ko dēls gribējis paziņot mātei: "Ogibajem Kanin mis", bet telegrāfists kļūdas pēc noraidījis "Pogibajem.....".

* Zinātņu akadēmijas Jakutu nodaļas priekšnieks V. Komarovs ilgi lauzīja galvu, kad saņēma šāda satura telegrammu: "Zapasami jablok avtomobiļnoje snabžeņije prervano, vijezžajem lošaģmi". Vēlāk noskaidrojās ka teksts bija: "....avtomobiļnoje soobščeņije prervano..."

* Akadēmiķim Komarovam tā arī neizdevās atšifrēt telegrammu, kuru viņš saņēma no kāda etnogrāfa: "V vidu uņičtožeņija okrugov rešiļi veņčatsa v Jakutske". Kāpēc zinātnieks sūta telegrammu uz Zinātņu akadēmiju, ka grib laulāties un it sevišķi, ja viņam jau ir viena sieva...

 

Minētajā avīzē ir arī daudz citu piemēru, kā vārds "ļedokol" pārvēršas par 'hodokol", "iztoščonnije oļeņi" par "utaņčennije oļeņi" utt.

Ja atceramies, ka  padomju varas gados latviešu valodas burtiem telegrammās nebija garumzīmju un mīkstinājuma zīmju, bieži vien veidojās humora pilni teksti. Savukārt, latviešu valodas skolotāji, atsaukdamies uz telegrammām, mācīja, cik svarīgi ir pareizi ielikt pieturas zīmi. Gluži vai leģendāra ir kļuvusi kāda telegramma, kuru valodas skolotāji jau gadu desmitiem mēdz minēt kā klasisku piemēru par biedinājumu gramatikas noniecinātājiem. Šo telegrammu kāds tiesnesis sūta uz cietumu, un tās pareizais saturs ir: "Apžēlot, nedrīkst pakārt!", bet cietumā saņemtais teksts skan: "Apžēlot nedrīkst, pakārt!"  Tik tiešām, telegrāfs ne tikai joko.

 

Jāzeps LOČMELIS

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001