Arī tā reiz bija...
Padomju varas gados Latvijas Sakaru ministrija bieži rīkoja
dažādas pārbaudes, it sevišķi iecienītas bija turnejas pa lauku rajoniem.
Pārbaudīja pasta darbību, radiotranslāciju, elektrosakarus. Bieži vien
pārbaudes notika ķeksīša pēc, jo nekāda labuma no tām nebija. Kāds kolēģis man
atstāstīja gadījumu, kurš esot noticis Daugavpils telefona centrāles krosā.
Komisijas vadītājs bijis augsta ranga priekšnieks ar sliktām
latviešu valodas zināšanām. Kādā brīdī viņš centrāles inženierim it kā starp
citu iejautājies: - Nu kā, vai bojājumu daudz, vai žālobas arī ir? - Inženieris
skaidrojis, ka centrāle strādā labi, bojājumu ļoti maz, bet iedzīvotāji sūdzas
par radiofona darbību, bieži esot slikta dzirdamība, pārraides uztveršanu
traucējot dažādi trokšņi, nevis tā kā Rīgā...
- Ti poņimaješ, -
pārbaudītājs sācis strostēt inženieri. - Tu man par to Rīgu nestāsti,
Rīgā ir daudz sliktāks vozduhs, tāpēc rīdziniekiem vajag labākas
radiopārraides. Uz laukiem ir čistijs vozduhs, lai laucinieki to elpo,
priecājas un mazāk klausās radio. Tad naktīs varēs labāk gulēt. Tu te esi
priekšnieks, vot tev zadača - razjasņī žiķeļam, kak slušaķ radio un lai nebūtu
nekādu žālobu! Ja ministrijā pienāks kaut viena žāloba, tad es tev ādu noraušu
pār acīm! Ja strādāsi labi, dabūsi blagodarnosķ, a možet biķ - mēs tavu
portretu ieliksim počotnajā doskā! Vot tak,... tvojū maķ!
Kā pasts izjaucis dzīves laimi
Parīzes nomalē dzīvojošā 60 gadus vecā Adele D. 1937. gada janvārī
saņēma vēstuli, uz kuras bijis rakstīts viņas meitas uzvārds. Rokraksts licies
pazīstams, bet atminēt viņa to nevarējusi. Uztraukumā viņa atplēsusi aploksni
un ieraudzījusi, ka to rakstījis flotes virsnieks Gastons Muaro, kurš kādreiz
bijis viņas līgavainis.
Jaunībā, pirms kāzām, viņi kāda nieka dēļ sastrīdējušies. Pēc
strīda virsniekam pēkšņi vajadzējis aizbraukt uz savu darba vietu Tulonā, no
kurienes viņš uzrakstījis šo vēstuli līgavai, lūdzis piedošanu, zvērējis mīlu
un mūžīgu uzticību. Toreiz Adele ļoti gaidījusi šāda satura vēstuli, jo nav varējusi
samierināties ar domu, ka niecīgs strīds var viņu šķirt no mīļotā. Gāja dienas
un mēneši, bet no Gastona nebija nekādu ziņu.
Adele nolēmusi, ka Gastons tiešām viņu nemīl, un piekritusi
laulībām ar kādu ierēdni, kurš bijis daudz vecāks par viņu. Laulība, protams,
izrādījās nelaimīga, pēc pirmā bērna piedzimšanas viņi izšķīrās.
Vēstule no Adeles līgavaiņa bija adresēta 1902. gada 7. jūlijā. Tā
bija nogulējusi pastā 34 gadus. Gastons Muaro bija kritis I pasaules karā, un
viņam nebija izdevības pateikt vārdos to, ko bija uzticējis vēstulei, no kuras
bija atkarīgs divu cilvēku liktenis...
Padomju telegrāfs joko
(no Ļeņingradas avīzes
Krasnaja Gazeta 1932. gada 26. augustā)
* Pilsone Retovskaja saņēma no sava dēla, arktiskās ekspedīcijas
dalībnieka, telegrammu. Tās teksts bija lakonisks: "Pogibajem, Kanin
mis". Viņa uztraukumā aizskrējusi uz dēla darbavietu, un tur radies liels
satraukums. Pēc ilgāka laika izdevās noskaidrot, ka ekspedīcija laimīgi dodas
mājup, par ko dēls gribējis paziņot mātei: "Ogibajem Kanin mis", bet
telegrāfists kļūdas pēc noraidījis "Pogibajem.....".
* Zinātņu akadēmijas Jakutu nodaļas priekšnieks V. Komarovs ilgi
lauzīja galvu, kad saņēma šāda satura telegrammu: "Zapasami jablok
avtomobiļnoje snabžeņije prervano, vijezžajem lošaģmi". Vēlāk noskaidrojās
ka teksts bija: "....avtomobiļnoje soobščeņije prervano..."
* Akadēmiķim Komarovam tā arī neizdevās atšifrēt telegrammu, kuru
viņš saņēma no kāda etnogrāfa: "V vidu uņičtožeņija okrugov rešiļi
veņčatsa v Jakutske". Kāpēc zinātnieks sūta telegrammu uz Zinātņu
akadēmiju, ka grib laulāties un it sevišķi, ja viņam jau ir viena sieva...
Minētajā avīzē ir arī daudz citu piemēru, kā vārds
"ļedokol" pārvēršas par 'hodokol", "iztoščonnije
oļeņi" par "utaņčennije oļeņi" utt.
Ja atceramies, ka padomju
varas gados latviešu valodas burtiem telegrammās nebija garumzīmju un
mīkstinājuma zīmju, bieži vien veidojās humora pilni teksti. Savukārt, latviešu
valodas skolotāji, atsaukdamies uz telegrammām, mācīja, cik svarīgi ir pareizi
ielikt pieturas zīmi. Gluži vai leģendāra ir kļuvusi kāda telegramma, kuru
valodas skolotāji jau gadu desmitiem mēdz minēt kā klasisku piemēru par
biedinājumu gramatikas noniecinātājiem. Šo telegrammu kāds tiesnesis sūta uz
cietumu, un tās pareizais saturs ir: "Apžēlot, nedrīkst pakārt!", bet
cietumā saņemtais teksts skan: "Apžēlot nedrīkst, pakārt!" Tik tiešām, telegrāfs ne tikai joko.
Jāzeps LOČMELIS
Padomju varas gados Latvijas Sakaru ministrija bieži rīkoja
dažādas pārbaudes, it sevišķi iecienītas bija turnejas pa lauku rajoniem.
Pārbaudīja pasta darbību, radiotranslāciju, elektrosakarus. Bieži vien
pārbaudes notika ķeksīša pēc, jo nekāda labuma no tām nebija. Kāds kolēģis man
atstāstīja gadījumu, kurš esot noticis Daugavpils telefona centrāles krosā.
Komisijas vadītājs bijis augsta ranga priekšnieks ar sliktām
latviešu valodas zināšanām. Kādā brīdī viņš centrāles inženierim it kā starp
citu iejautājies: - Nu kā, vai bojājumu daudz, vai žālobas arī ir? - Inženieris
skaidrojis, ka centrāle strādā labi, bojājumu ļoti maz, bet iedzīvotāji sūdzas
par radiofona darbību, bieži esot slikta dzirdamība, pārraides uztveršanu
traucējot dažādi trokšņi, nevis tā kā Rīgā...
- Ti poņimaješ, -
pārbaudītājs sācis strostēt inženieri. - Tu man par to Rīgu nestāsti,
Rīgā ir daudz sliktāks vozduhs, tāpēc rīdziniekiem vajag labākas
radiopārraides. Uz laukiem ir čistijs vozduhs, lai laucinieki to elpo,
priecājas un mazāk klausās radio. Tad naktīs varēs labāk gulēt. Tu te esi
priekšnieks, vot tev zadača - razjasņī žiķeļam, kak slušaķ radio un lai nebūtu
nekādu žālobu! Ja ministrijā pienāks kaut viena žāloba, tad es tev ādu noraušu
pār acīm! Ja strādāsi labi, dabūsi blagodarnosķ, a možet biķ - mēs tavu
portretu ieliksim počotnajā doskā! Vot tak,... tvojū maķ!
Kā pasts izjaucis dzīves laimi
Parīzes nomalē dzīvojošā 60 gadus vecā Adele D. 1937. gada janvārī
saņēma vēstuli, uz kuras bijis rakstīts viņas meitas uzvārds. Rokraksts licies
pazīstams, bet atminēt viņa to nevarējusi. Uztraukumā viņa atplēsusi aploksni
un ieraudzījusi, ka to rakstījis flotes virsnieks Gastons Muaro, kurš kādreiz
bijis viņas līgavainis.
Jaunībā, pirms kāzām, viņi kāda nieka dēļ sastrīdējušies. Pēc
strīda virsniekam pēkšņi vajadzējis aizbraukt uz savu darba vietu Tulonā, no
kurienes viņš uzrakstījis šo vēstuli līgavai, lūdzis piedošanu, zvērējis mīlu
un mūžīgu uzticību. Toreiz Adele ļoti gaidījusi šāda satura vēstuli, jo nav varējusi
samierināties ar domu, ka niecīgs strīds var viņu šķirt no mīļotā. Gāja dienas
un mēneši, bet no Gastona nebija nekādu ziņu.
Adele nolēmusi, ka Gastons tiešām viņu nemīl, un piekritusi
laulībām ar kādu ierēdni, kurš bijis daudz vecāks par viņu. Laulība, protams,
izrādījās nelaimīga, pēc pirmā bērna piedzimšanas viņi izšķīrās.
Vēstule no Adeles līgavaiņa bija adresēta 1902. gada 7. jūlijā. Tā
bija nogulējusi pastā 34 gadus. Gastons Muaro bija kritis I pasaules karā, un
viņam nebija izdevības pateikt vārdos to, ko bija uzticējis vēstulei, no kuras
bija atkarīgs divu cilvēku liktenis...
Padomju telegrāfs joko
(no Ļeņingradas avīzes
Krasnaja Gazeta 1932. gada 26. augustā)
* Pilsone Retovskaja saņēma no sava dēla, arktiskās ekspedīcijas
dalībnieka, telegrammu. Tās teksts bija lakonisks: "Pogibajem, Kanin
mis". Viņa uztraukumā aizskrējusi uz dēla darbavietu, un tur radies liels
satraukums. Pēc ilgāka laika izdevās noskaidrot, ka ekspedīcija laimīgi dodas
mājup, par ko dēls gribējis paziņot mātei: "Ogibajem Kanin mis", bet
telegrāfists kļūdas pēc noraidījis "Pogibajem.....".
* Zinātņu akadēmijas Jakutu nodaļas priekšnieks V. Komarovs ilgi
lauzīja galvu, kad saņēma šāda satura telegrammu: "Zapasami jablok
avtomobiļnoje snabžeņije prervano, vijezžajem lošaģmi". Vēlāk noskaidrojās
ka teksts bija: "....avtomobiļnoje soobščeņije prervano..."
* Akadēmiķim Komarovam tā arī neizdevās atšifrēt telegrammu, kuru
viņš saņēma no kāda etnogrāfa: "V vidu uņičtožeņija okrugov rešiļi
veņčatsa v Jakutske". Kāpēc zinātnieks sūta telegrammu uz Zinātņu
akadēmiju, ka grib laulāties un it sevišķi, ja viņam jau ir viena sieva...
Minētajā avīzē ir arī daudz citu piemēru, kā vārds
"ļedokol" pārvēršas par 'hodokol", "iztoščonnije
oļeņi" par "utaņčennije oļeņi" utt.
Ja atceramies, ka padomju
varas gados latviešu valodas burtiem telegrammās nebija garumzīmju un
mīkstinājuma zīmju, bieži vien veidojās humora pilni teksti. Savukārt, latviešu
valodas skolotāji, atsaukdamies uz telegrammām, mācīja, cik svarīgi ir pareizi
ielikt pieturas zīmi. Gluži vai leģendāra ir kļuvusi kāda telegramma, kuru
valodas skolotāji jau gadu desmitiem mēdz minēt kā klasisku piemēru par
biedinājumu gramatikas noniecinātājiem. Šo telegrammu kāds tiesnesis sūta uz
cietumu, un tās pareizais saturs ir: "Apžēlot, nedrīkst pakārt!", bet
cietumā saņemtais teksts skan: "Apžēlot nedrīkst, pakārt!" Tik tiešām, telegrāfs ne tikai joko.
Jāzeps LOČMELIS