Vai tuvojas kibercilvēku ēra?
Roboti ikdienā ienāk daudz straujāk, nekā mēs to apjaušam. Neviens
vairs nebrīnās par robotiem rokām, kuri ieprogrammēti strādāt bez cilvēka
klātbūtnes. Laboratorijās top roboti, kas spēj labot ceļus, meklēt nesprāgušas
mīnas un darīt daudzus citus melnos, cilvēkam ne visai tīkamos, bīstamos un
nereti pat fiziski nepaveicamos darbus. Saprātīgi rīkojoties, roboti nākotnē
varētu vēl vairāk atvieglot mūsu dzīvi, un diez vai ir kāds nopietns pamats
bažām, ka tie reiz varētu kļūt tik gudri un vareni, ka apdraudētu cilvēces
eksistenci. Toties, ja mēs to vēlētos, tad itin viegli ar sīku, zem ādas
iešūtu, mikroshēmu palīdzību (narkotiku vietā!) varētu paši sev ieprogrammēt lielisku garastāvokli, možas
garaspējas u. tml. Tiesa, tie jau būtu kibercilvēki, kuri, ja vēlētos, varētu
turēt īstos homo sapiens eksotiskos zoodārzos...
Robota krusttēvs - Karels Čapeks
Vārds robots pirmo reizi rakstos parādījās jau 1917. gadā, čehu
rakstnieka Karela Čapeka īsajā stāstā Opilec, bet mūsdienu nozīmi ieguva tā
paša autora lugā Rossum's Universal Robots, kur aprakstītas intelektuālas
mašīnas, kuras radītas, lai kalpotu izgudrotājam. Galu galā šiem robotiem (no
čehu vārda robota - darbs) apnika kalpot saimniekam, un viņi pārņēma vadības
grožus savās rokās, iznīcinot visus civilizācijas iekarojumus.
Lai gan Čapeka roboti bija pats ļaunuma iemiesojums un to
attiecības ar cilvēku - visai naidīgas, luga savulaik guva lielu popularitāti
divos kontinentos un līdz ar to izplatījās gan pati ideja par mehānismiem, kuri
var pārspēt cilvēka intelektu, gan termins robots.
Robots - melnstrādnieks, glābējs un gans
Mūsdienīgi, rūpnieciski izgatavoti, roboti parādījās tikai 80.
gadu sākumā. Tie bija gan ASV uzņēmuma Cincinatti Milacron, gan vācu KUKA, gan
japāņu Hitachi roboti. Šie otrās paaudzes roboti spēja kustēties ar piecām vai
sešām kustības brīvības pakāpēm, bija precīzāki, ātrāki, ar smalkākām
satveršanas ierīcēm. Robotu kustības var programmēt, bet tie nespēj nedz
pielāgoties mainīgiem apkārtējās vides apstākļiem, nedz pieņemt lēmumus un būt
elastīgi. Tie ir vislabāk piemēroti metināšanas, krāsošanas (izmantojot
pulverizatorus) un citiem vienkāršiem, automātiskiem darbiem.
Trešās paaudzes intelektuālie roboti, kuri sāka parādīties 80.
gadu vidū, jau spēja prognozēt situāciju un sajust apkārtējo vidi. Šīs
intelektuālās spējas nodrošināja tādas specializētās programmēšanas valodas kā
VAL (izstrādātājs - Unimation) un AML (IBM). Šādas robotizētas sistēmas spēj,
piemēram, atrast detaļas neatkarīgi no to atrašanās vietas un precīzi veikt
sarežģītas montāžas procedūras.
Tagad robotu spēju diapazons kļuvis vēl plašāks. Robots vārdā
Orakls gana aitas Rietumaustrālijā, kāds cits (RM3) mazgā, izlīdzina un krāso
kuģu korpusus Francijā, bet Longbīčas slimnīcā Memorial Kalifornijā daudzas
smadzeņu operācijas notikušas ar īpaši precīzas robotrokas palīdzību, kura
izurbj caurumus noteiktos galvaskausa punktos.
Kalifornijas universitātes Būvtehnoloģiju pētniecības centrā
izstrādāti roboti, kuri spēj aizpildīt plaisas un veikt citus darbus uz
ātrgaitas šosejām. Šis ir viens no sarežģītākajiem un veiksmīgākajiem centra
veikumiem. Šādi roboti ir ļoti nepieciešami, jo ceļa posmos, kur automašīnas
brauc ar maksimālo ātrumu, strādnieku darbs ir ārkārtīgi bīstams, tas ļoti atgādina
cirka akrobātu vingrojumus bez drošības tīkla zem kupola. Ik gadus vairāki
Kalifornijas ceļu strādnieki iet bojā, bet vairāki simti gūst vieglākus vai
smagākus ievainojumus. Turpretī robots var droši strādāt uz šosejas, to
nenogurdina smagais un monotonais darbs, stundas laikā viņš var izdarīt to
pašu, ko kvalificēts strādnieks dienā. Tas sajūt plaisas garumu ar lāzera
sensora palīdzību un automātiski aizpilda to ar vajadzīgā sastāva ielāpu. Robota darba kvalitāte būtu tieši tāda, kāda
tā ir ieprogrammēta.
Dalasas policija ir izmantojusi robotu, lai ielauztos dzīvoklī,
kurā aizbarikādējies noziedznieks. ASV Aizsardzības departaments izmanto
robotus nirējus, kas atrod un iznīcina mīnas Persijas līcī un citur. Starp
citu, ASV Aizsardzības departaments ir arī lielākais robotizācijas attīstības
atbalstītājs pasaulē, jo nākotnē cer radīt robotus kareivjus, kas varētu
atbalstīt miera uzturēšanas spēkus pasaules karstajos punktos. Efektīvi
darbojas staigājoši roboti mašīnas ar milzu pēdām, kuri dodas pa priekšu
armijas vienībām un iemin ceļus civilizācijas neskartās karadarbības zonās.
Pavisam nesen Afganistānā tika veiksmīgi izmantoti arī bezpilotu helikopteri
vai precīzāk - lidojošie roboti, kuri spēj veikt dažādus teritorijas izpētes un
uzbrukuma uzdevumus.
Tūkstošiem robotu ikdienā tiek izmantoti bioinženierijas
laboratorijās, lai veiktu īpaši precīzas un smalkas operācijas, sagriežot un
savienojot miniatūrus DNA gabaliņus. Un kur nu vēl staigājošie roboti, kurus
izmanto kodolreaktoru rūpnīcās, lai veiktu operācijas, kas ir pārāk bīstamas
cilvēkam.
Visgrūtākie - mājas darbi
Šobrīd īpaša nozīme ir robotu intelektuālo spēju attīstībā. Bell
Labs konstruktora Rasela Andersona radītais robots pat spējis uzveikt lielāko
daļu homo sapiens pingponga mačos, tostarp angļu un japāņu radītie roboti
pingpongisti esot pat cīnījušies savā starpā. Jūtas universitātē radītā
robotroka spēj pāršķelt olu, ieliet tās saturu mikserī un sakult to vairākas
reizes ātrāk nekā cilvēks. Šīs pašas universitātes Biomedicīnas pētījumu centrs
kopā ar MITA institūtu radījis robotu, kas iedarbināms ar balsi un apkalpo
pacientus ar smagām mugurkaula traumām: skuj tiem bārdu, iztīra zobus, baro un
dzirdina, novāc traukus.
Tokijas universitātē radīts 200 mārciņu smags robots cilvēka izskatā
un augumā, kurš spēj lasīt notis un spēlēt ērģeles vai sintezatoru, izmantojot
visus desmit pirkstus un abas kājas gluži tāpat kā īsts ērģelnieks, tikai
ātrāk, jo spēj nospiest 15 taustiņu sekundē. Šis robots spēj arī saklausīt
dziedātāja balsi, kuram tas spēlē ērģeļu pavadījumu, attiecīgi pieskaņojot
tempu.
Visgrūtākais uzdevums ir radīt robotu, kas būtu piemērots sīku,
ikdienišķu mājas darbu veikšanai. Robotam kalpam nepieciešamas īpašas
intelektuālās spējas, jo atšķirībā no rūpnieciskajiem robotiem vai robotiem
melnstrādniekiem dzīvoklī ir gluži cita vide un daudz vairāk iepriekš
neprognozējamu situāciju. Zinātniekiem vēl nav izdevies radīt, piemēram,
robotu, kas spētu uzkopt telpas, jo tam būtu ne vien jātiek galā ar tīrīšanas
agregātu, bet arī jāprot saskatīt mēbeles, atšķirt pa grīdu rāpojošu
bruņurupuci no saburzīta papīra u. tml. Protams, nevajadzētu sūkt putekļus arī
no atzveltnes krēslā snaudošā vectētiņa kailā galvvidus...
Silīcija čips - nieres vietā?
Pēdējā laikā pētniekus aizvien vairāk vilina arī cits
robotizācijas virziens - iespēja cilvēkam pašam iejusties mašīnas ādā. Tas,
protams, nenozīmē, ka cilvēki pārtop par robotiem. Eksperimentāli tiek
pārbaudīta iespēja programmēt (vai optimizēt) dažādas iekšējo orgānu funkcijas,
un šo metodi izmanto arī praktiskajā medicīnā, lai palīdzētu pacientiem, kuriem
tradicionālās metodes nelīdz.
Tas parasti notiek, ieoperējot elektroniskos implantus cilvēka
smadzenēs, mugurkaulā, perifērajā nervu sistēmā vai muskuļos, ja tas
nepieciešams kāda slikti funkcionējoša orgāna darbības stimulēšanai. Šo
paņēmienu samērā plaši izmanto gan neiroprotezēšanā, gan dažādu maņu orgānu
aizvietošanai. Zinātnes tālākais mērķis ir radīt biomorfiskas, no attāluma
vadāmas robotveida ierīces un/vai funkcionālo elektrisko stimulāciju mākslīgo,
cilvēka organismā implantēto, motoru kontrolei.
Kā sokas, kibercilvēk?
Vai iespējams ieprogrammēt mūsu smadzenes tā, lai tās domātu tieši
tā, kā vajag? Vai varētu pienākt brīdis, kad datori kontrolēs un virzīs cilvēku
domas? Lielbritānijas kibernētikas profesors Kevins Vorviks uzskata, ka
jaunākie bionikas tehnoloģijas atklājumi varētu padarīt šādu zinātniskās
fantastikas scenāriju par īstenību. Vismaz teorētiski tas ir iespējams.
Profesors uzskata, ka cilvēks attīstības ziņā varētu ieņemt tikai
trešo vietu aiz intelektuālajām mašīnām un kiborgiem (cyborgs) - cilvēkiem ar
implantētām mikroshēmām, kurus pilnveidojušas modernās tehnoloģijas. Kevins
Vorviks jau gadiem ilgi nodarbojas ar robotizācijas pētījumiem un mēģina
prognozēt cilvēces nākotni. Viņa robotizācijas cīņas sauciens ir: - Ja jūs
nevarat viņus (robotus - G. K.) uzvarēt, pievienojieties viņiem! - Un viņš
tieši tā arī domā un dara. Sabiedrībā daudzi viņu uzskata par civilizācijas
glābēju, citi - par fanātiķi, futūristu un pareģi. Lai nu kā, zinātniskie
eksperimenti, kurus viņš izdara pats ar sevi, ir visai drosmīgi. Kopā ar
starptautisku robotizācijas pētnieku komandu 20 cilvēku sastāvā viņš izstrādā
metodes, kā pašam sevi modernizēt. Kā gan tas izdarāms? Darbojoties efektīvā
sava ķermeņa un prāta tiešsaistes režīmā (hot-wiring) ar datoru.
Pirmo reizi Vorviks brīvprātīgi kļuva par izmēģinājuma trusīti jau
1998. gadā, kad viņa kreisajā rokā tika ieoperēts transponderis neliela (23x3
mm) silīcija čipa izskatā. Šī eksperimenta mērķis bija izpētīt, kā ar šādu
implantu palīdzību varētu sazināties invalīdi ar smagām mugurkaula traumām, kā
tie varētu sekmēt pacientu kustības.
Kļuvis par eksperimentālo kiborgu, Vorviks esot sajutis spēcīgu
papildsaiti ar Londonas universitātes datoru, jo čips raidīja signālus uz
uztvērējiem, kuri bija izvietoti visā universitātes ēkā, un no tiem - uz
datoru. Tādējādi dators varēja sekot profesora kustībai un reaģēt, sakot
labdien, atverot durvis un iededzot gaismu. Kā jau tas normālam datoram pieklājas.
Eksperiments turpinājās deviņas dienas, un šai laikā profesors tiešām esot
sācis justies kā datora integrāla sastāvdaļa, bet viņa sieva pat esot sākusi
raizēties, vai datora spoks arī naktī neguļot viņu gultā.
Tā kā mikročips bija ievietots stikla caurulītē, bija bīstami to
turēt zem ādas ilgāk par deviņām dienām, bet, kad tas izņemts, Vorviks esot
teicis, ka bez tā jūtoties gluži kā izsists no sliedēm.
Pērnvasar, kad par kādreizējo operāciju liecināja tikai sīka rēta,
profesors Vorviks ar neiroķirurga Ali Žamo (Jamous) palīdzību vēlreiz iejutās
kiborga ādā. Šoreiz mērķi bija daudz drosmīgāki: transpondera implants tika
pievienots tiei Vorvika rokas nervu audiem.
Nākamajā eksperimentā Vorvika sievai Irēnai arī tika implantēts
līdzīgs čips, lai izpētītu, kā kustības, domas un emocijas var tikt pārraidītas
no vienas personas uz citu. Šobrīd gan vēl nav atbildes uz jautājumu, kā pašu
slēptāko domu lasīšana ietekmēs šī pāra turpmāko dzīvi. Ja, piemēram, Kevins,
atrodoties Ņujorkā, izmežģītu potīti, vai Irēna tālajā Lielbritānijā justos tā,
it kā savainota būtu viņa pati? Vai viņa varētu just tādas pašas sāpes kā
Kevins? Acīmredzot uz šo jautājumu varētu atbildēt vienīgi kiborgs.
Šovasar profesors Vorviks plāno spert vēl vienu soli tuvāk
kibercilvēkam, ļaujot implantēt silīcija čipu savās smadzenēs. Ķirurgi savienos
silīcija čipu ar viņa kreisās rokas nervu galiem, un čips pārraidīs signālus
starp smadzenēm un datoru. Vorviks cer, ka šajā eksperimentā viņa smadzenes
reaģēs tāpat kā robots, kas ieprogrammēts, lai sameklētu vajadzīgos objektus ar
skaņas signālu, nevis ar redzes palīdzību. Eksperiments parādīs, vai dators
spēj nosūtīt tādus pašus skaņas signālus uz cilvēka smadzenēm. Vorviks uzskata,
ka vienīgā iespēja, kā cilvēks varētu sacensties ar gudrajiem nākotnes
robotiem, ir spēcināt homo sapiens smadzeņu darbību.
E-pasta vietā - domu pasts
Profesora Vorvika nākotnes vīzija ir, ka cilvēki un mašīnas
sazināsies ar domu (varētu teikt arī - ar domu pasta) palīdzību. Viņš uzskata,
ka, tikai meklējot ceļus, kā to sasniegt, cilvēce spēs izvairīties no izstumto
sindroma laikā, kad datori būs daudz gudrāki par homo sapiens.
Jau tagad sākam aizvien vairāk pievērsties t. s. elektroniskajai
medicīnai, kurai nākotnē varētu būt īpaši liela loma. Smagi slimiem pacientiem
bieži jācieš nepanesamas sāpes, bet zinātnieki domā par iespējām ar mazas, zem
ādas iešūtas mikroshēmas palīdzību radīt signālus, kas spētu pretoties sāpēm,
tās samazinot vai pat neitralizējot. Pastāv arī iespēja, ka implanti varētu
radīt visplašāko sajūtu spektru. Vorviks pat uzskata, ka būtu iespējams radīt
alternatīvo sajūtu pasauli akliem un kurliem cilvēkiem, kurā viņi varētu redzēt
un dzirdēt ar ultraskaņas un infrasarkano viļņu palīdzību. Tas varētu
līdzināties sikspārņa sajūtām, kurš redz tumsā, kurā normāli cilvēki jūtas kā
akli.
Pēc interneta materiāliem sagatavoja
Gunta KĻAVIŅA
Roboti ikdienā ienāk daudz straujāk, nekā mēs to apjaušam. Neviens
vairs nebrīnās par robotiem rokām, kuri ieprogrammēti strādāt bez cilvēka
klātbūtnes. Laboratorijās top roboti, kas spēj labot ceļus, meklēt nesprāgušas
mīnas un darīt daudzus citus melnos, cilvēkam ne visai tīkamos, bīstamos un
nereti pat fiziski nepaveicamos darbus. Saprātīgi rīkojoties, roboti nākotnē
varētu vēl vairāk atvieglot mūsu dzīvi, un diez vai ir kāds nopietns pamats
bažām, ka tie reiz varētu kļūt tik gudri un vareni, ka apdraudētu cilvēces
eksistenci. Toties, ja mēs to vēlētos, tad itin viegli ar sīku, zem ādas
iešūtu, mikroshēmu palīdzību (narkotiku vietā!) varētu paši sev ieprogrammēt lielisku garastāvokli, možas
garaspējas u. tml. Tiesa, tie jau būtu kibercilvēki, kuri, ja vēlētos, varētu
turēt īstos homo sapiens eksotiskos zoodārzos...
Robota krusttēvs - Karels Čapeks
Vārds robots pirmo reizi rakstos parādījās jau 1917. gadā, čehu
rakstnieka Karela Čapeka īsajā stāstā Opilec, bet mūsdienu nozīmi ieguva tā
paša autora lugā Rossum's Universal Robots, kur aprakstītas intelektuālas
mašīnas, kuras radītas, lai kalpotu izgudrotājam. Galu galā šiem robotiem (no
čehu vārda robota - darbs) apnika kalpot saimniekam, un viņi pārņēma vadības
grožus savās rokās, iznīcinot visus civilizācijas iekarojumus.
Lai gan Čapeka roboti bija pats ļaunuma iemiesojums un to
attiecības ar cilvēku - visai naidīgas, luga savulaik guva lielu popularitāti
divos kontinentos un līdz ar to izplatījās gan pati ideja par mehānismiem, kuri
var pārspēt cilvēka intelektu, gan termins robots.
Robots - melnstrādnieks, glābējs un gans
Mūsdienīgi, rūpnieciski izgatavoti, roboti parādījās tikai 80.
gadu sākumā. Tie bija gan ASV uzņēmuma Cincinatti Milacron, gan vācu KUKA, gan
japāņu Hitachi roboti. Šie otrās paaudzes roboti spēja kustēties ar piecām vai
sešām kustības brīvības pakāpēm, bija precīzāki, ātrāki, ar smalkākām
satveršanas ierīcēm. Robotu kustības var programmēt, bet tie nespēj nedz
pielāgoties mainīgiem apkārtējās vides apstākļiem, nedz pieņemt lēmumus un būt
elastīgi. Tie ir vislabāk piemēroti metināšanas, krāsošanas (izmantojot
pulverizatorus) un citiem vienkāršiem, automātiskiem darbiem.
Trešās paaudzes intelektuālie roboti, kuri sāka parādīties 80.
gadu vidū, jau spēja prognozēt situāciju un sajust apkārtējo vidi. Šīs
intelektuālās spējas nodrošināja tādas specializētās programmēšanas valodas kā
VAL (izstrādātājs - Unimation) un AML (IBM). Šādas robotizētas sistēmas spēj,
piemēram, atrast detaļas neatkarīgi no to atrašanās vietas un precīzi veikt
sarežģītas montāžas procedūras.
Tagad robotu spēju diapazons kļuvis vēl plašāks. Robots vārdā
Orakls gana aitas Rietumaustrālijā, kāds cits (RM3) mazgā, izlīdzina un krāso
kuģu korpusus Francijā, bet Longbīčas slimnīcā Memorial Kalifornijā daudzas
smadzeņu operācijas notikušas ar īpaši precīzas robotrokas palīdzību, kura
izurbj caurumus noteiktos galvaskausa punktos.
Kalifornijas universitātes Būvtehnoloģiju pētniecības centrā
izstrādāti roboti, kuri spēj aizpildīt plaisas un veikt citus darbus uz
ātrgaitas šosejām. Šis ir viens no sarežģītākajiem un veiksmīgākajiem centra
veikumiem. Šādi roboti ir ļoti nepieciešami, jo ceļa posmos, kur automašīnas
brauc ar maksimālo ātrumu, strādnieku darbs ir ārkārtīgi bīstams, tas ļoti atgādina
cirka akrobātu vingrojumus bez drošības tīkla zem kupola. Ik gadus vairāki
Kalifornijas ceļu strādnieki iet bojā, bet vairāki simti gūst vieglākus vai
smagākus ievainojumus. Turpretī robots var droši strādāt uz šosejas, to
nenogurdina smagais un monotonais darbs, stundas laikā viņš var izdarīt to
pašu, ko kvalificēts strādnieks dienā. Tas sajūt plaisas garumu ar lāzera
sensora palīdzību un automātiski aizpilda to ar vajadzīgā sastāva ielāpu. Robota darba kvalitāte būtu tieši tāda, kāda
tā ir ieprogrammēta.
Dalasas policija ir izmantojusi robotu, lai ielauztos dzīvoklī,
kurā aizbarikādējies noziedznieks. ASV Aizsardzības departaments izmanto
robotus nirējus, kas atrod un iznīcina mīnas Persijas līcī un citur. Starp
citu, ASV Aizsardzības departaments ir arī lielākais robotizācijas attīstības
atbalstītājs pasaulē, jo nākotnē cer radīt robotus kareivjus, kas varētu
atbalstīt miera uzturēšanas spēkus pasaules karstajos punktos. Efektīvi
darbojas staigājoši roboti mašīnas ar milzu pēdām, kuri dodas pa priekšu
armijas vienībām un iemin ceļus civilizācijas neskartās karadarbības zonās.
Pavisam nesen Afganistānā tika veiksmīgi izmantoti arī bezpilotu helikopteri
vai precīzāk - lidojošie roboti, kuri spēj veikt dažādus teritorijas izpētes un
uzbrukuma uzdevumus.
Tūkstošiem robotu ikdienā tiek izmantoti bioinženierijas
laboratorijās, lai veiktu īpaši precīzas un smalkas operācijas, sagriežot un
savienojot miniatūrus DNA gabaliņus. Un kur nu vēl staigājošie roboti, kurus
izmanto kodolreaktoru rūpnīcās, lai veiktu operācijas, kas ir pārāk bīstamas
cilvēkam.
Visgrūtākie - mājas darbi
Šobrīd īpaša nozīme ir robotu intelektuālo spēju attīstībā. Bell
Labs konstruktora Rasela Andersona radītais robots pat spējis uzveikt lielāko
daļu homo sapiens pingponga mačos, tostarp angļu un japāņu radītie roboti
pingpongisti esot pat cīnījušies savā starpā. Jūtas universitātē radītā
robotroka spēj pāršķelt olu, ieliet tās saturu mikserī un sakult to vairākas
reizes ātrāk nekā cilvēks. Šīs pašas universitātes Biomedicīnas pētījumu centrs
kopā ar MITA institūtu radījis robotu, kas iedarbināms ar balsi un apkalpo
pacientus ar smagām mugurkaula traumām: skuj tiem bārdu, iztīra zobus, baro un
dzirdina, novāc traukus.
Tokijas universitātē radīts 200 mārciņu smags robots cilvēka izskatā
un augumā, kurš spēj lasīt notis un spēlēt ērģeles vai sintezatoru, izmantojot
visus desmit pirkstus un abas kājas gluži tāpat kā īsts ērģelnieks, tikai
ātrāk, jo spēj nospiest 15 taustiņu sekundē. Šis robots spēj arī saklausīt
dziedātāja balsi, kuram tas spēlē ērģeļu pavadījumu, attiecīgi pieskaņojot
tempu.
Visgrūtākais uzdevums ir radīt robotu, kas būtu piemērots sīku,
ikdienišķu mājas darbu veikšanai. Robotam kalpam nepieciešamas īpašas
intelektuālās spējas, jo atšķirībā no rūpnieciskajiem robotiem vai robotiem
melnstrādniekiem dzīvoklī ir gluži cita vide un daudz vairāk iepriekš
neprognozējamu situāciju. Zinātniekiem vēl nav izdevies radīt, piemēram,
robotu, kas spētu uzkopt telpas, jo tam būtu ne vien jātiek galā ar tīrīšanas
agregātu, bet arī jāprot saskatīt mēbeles, atšķirt pa grīdu rāpojošu
bruņurupuci no saburzīta papīra u. tml. Protams, nevajadzētu sūkt putekļus arī
no atzveltnes krēslā snaudošā vectētiņa kailā galvvidus...
Silīcija čips - nieres vietā?
Pēdējā laikā pētniekus aizvien vairāk vilina arī cits
robotizācijas virziens - iespēja cilvēkam pašam iejusties mašīnas ādā. Tas,
protams, nenozīmē, ka cilvēki pārtop par robotiem. Eksperimentāli tiek
pārbaudīta iespēja programmēt (vai optimizēt) dažādas iekšējo orgānu funkcijas,
un šo metodi izmanto arī praktiskajā medicīnā, lai palīdzētu pacientiem, kuriem
tradicionālās metodes nelīdz.
Tas parasti notiek, ieoperējot elektroniskos implantus cilvēka
smadzenēs, mugurkaulā, perifērajā nervu sistēmā vai muskuļos, ja tas
nepieciešams kāda slikti funkcionējoša orgāna darbības stimulēšanai. Šo
paņēmienu samērā plaši izmanto gan neiroprotezēšanā, gan dažādu maņu orgānu
aizvietošanai. Zinātnes tālākais mērķis ir radīt biomorfiskas, no attāluma
vadāmas robotveida ierīces un/vai funkcionālo elektrisko stimulāciju mākslīgo,
cilvēka organismā implantēto, motoru kontrolei.
Kā sokas, kibercilvēk?
Vai iespējams ieprogrammēt mūsu smadzenes tā, lai tās domātu tieši
tā, kā vajag? Vai varētu pienākt brīdis, kad datori kontrolēs un virzīs cilvēku
domas? Lielbritānijas kibernētikas profesors Kevins Vorviks uzskata, ka
jaunākie bionikas tehnoloģijas atklājumi varētu padarīt šādu zinātniskās
fantastikas scenāriju par īstenību. Vismaz teorētiski tas ir iespējams.
Profesors uzskata, ka cilvēks attīstības ziņā varētu ieņemt tikai
trešo vietu aiz intelektuālajām mašīnām un kiborgiem (cyborgs) - cilvēkiem ar
implantētām mikroshēmām, kurus pilnveidojušas modernās tehnoloģijas. Kevins
Vorviks jau gadiem ilgi nodarbojas ar robotizācijas pētījumiem un mēģina
prognozēt cilvēces nākotni. Viņa robotizācijas cīņas sauciens ir: - Ja jūs
nevarat viņus (robotus - G. K.) uzvarēt, pievienojieties viņiem! - Un viņš
tieši tā arī domā un dara. Sabiedrībā daudzi viņu uzskata par civilizācijas
glābēju, citi - par fanātiķi, futūristu un pareģi. Lai nu kā, zinātniskie
eksperimenti, kurus viņš izdara pats ar sevi, ir visai drosmīgi. Kopā ar
starptautisku robotizācijas pētnieku komandu 20 cilvēku sastāvā viņš izstrādā
metodes, kā pašam sevi modernizēt. Kā gan tas izdarāms? Darbojoties efektīvā
sava ķermeņa un prāta tiešsaistes režīmā (hot-wiring) ar datoru.
Pirmo reizi Vorviks brīvprātīgi kļuva par izmēģinājuma trusīti jau
1998. gadā, kad viņa kreisajā rokā tika ieoperēts transponderis neliela (23x3
mm) silīcija čipa izskatā. Šī eksperimenta mērķis bija izpētīt, kā ar šādu
implantu palīdzību varētu sazināties invalīdi ar smagām mugurkaula traumām, kā
tie varētu sekmēt pacientu kustības.
Kļuvis par eksperimentālo kiborgu, Vorviks esot sajutis spēcīgu
papildsaiti ar Londonas universitātes datoru, jo čips raidīja signālus uz
uztvērējiem, kuri bija izvietoti visā universitātes ēkā, un no tiem - uz
datoru. Tādējādi dators varēja sekot profesora kustībai un reaģēt, sakot
labdien, atverot durvis un iededzot gaismu. Kā jau tas normālam datoram pieklājas.
Eksperiments turpinājās deviņas dienas, un šai laikā profesors tiešām esot
sācis justies kā datora integrāla sastāvdaļa, bet viņa sieva pat esot sākusi
raizēties, vai datora spoks arī naktī neguļot viņu gultā.
Tā kā mikročips bija ievietots stikla caurulītē, bija bīstami to
turēt zem ādas ilgāk par deviņām dienām, bet, kad tas izņemts, Vorviks esot
teicis, ka bez tā jūtoties gluži kā izsists no sliedēm.
Pērnvasar, kad par kādreizējo operāciju liecināja tikai sīka rēta,
profesors Vorviks ar neiroķirurga Ali Žamo (Jamous) palīdzību vēlreiz iejutās
kiborga ādā. Šoreiz mērķi bija daudz drosmīgāki: transpondera implants tika
pievienots tiei Vorvika rokas nervu audiem.
Nākamajā eksperimentā Vorvika sievai Irēnai arī tika implantēts
līdzīgs čips, lai izpētītu, kā kustības, domas un emocijas var tikt pārraidītas
no vienas personas uz citu. Šobrīd gan vēl nav atbildes uz jautājumu, kā pašu
slēptāko domu lasīšana ietekmēs šī pāra turpmāko dzīvi. Ja, piemēram, Kevins,
atrodoties Ņujorkā, izmežģītu potīti, vai Irēna tālajā Lielbritānijā justos tā,
it kā savainota būtu viņa pati? Vai viņa varētu just tādas pašas sāpes kā
Kevins? Acīmredzot uz šo jautājumu varētu atbildēt vienīgi kiborgs.
Šovasar profesors Vorviks plāno spert vēl vienu soli tuvāk
kibercilvēkam, ļaujot implantēt silīcija čipu savās smadzenēs. Ķirurgi savienos
silīcija čipu ar viņa kreisās rokas nervu galiem, un čips pārraidīs signālus
starp smadzenēm un datoru. Vorviks cer, ka šajā eksperimentā viņa smadzenes
reaģēs tāpat kā robots, kas ieprogrammēts, lai sameklētu vajadzīgos objektus ar
skaņas signālu, nevis ar redzes palīdzību. Eksperiments parādīs, vai dators
spēj nosūtīt tādus pašus skaņas signālus uz cilvēka smadzenēm. Vorviks uzskata,
ka vienīgā iespēja, kā cilvēks varētu sacensties ar gudrajiem nākotnes
robotiem, ir spēcināt homo sapiens smadzeņu darbību.
E-pasta vietā - domu pasts
Profesora Vorvika nākotnes vīzija ir, ka cilvēki un mašīnas
sazināsies ar domu (varētu teikt arī - ar domu pasta) palīdzību. Viņš uzskata,
ka, tikai meklējot ceļus, kā to sasniegt, cilvēce spēs izvairīties no izstumto
sindroma laikā, kad datori būs daudz gudrāki par homo sapiens.
Jau tagad sākam aizvien vairāk pievērsties t. s. elektroniskajai
medicīnai, kurai nākotnē varētu būt īpaši liela loma. Smagi slimiem pacientiem
bieži jācieš nepanesamas sāpes, bet zinātnieki domā par iespējām ar mazas, zem
ādas iešūtas mikroshēmas palīdzību radīt signālus, kas spētu pretoties sāpēm,
tās samazinot vai pat neitralizējot. Pastāv arī iespēja, ka implanti varētu
radīt visplašāko sajūtu spektru. Vorviks pat uzskata, ka būtu iespējams radīt
alternatīvo sajūtu pasauli akliem un kurliem cilvēkiem, kurā viņi varētu redzēt
un dzirdēt ar ultraskaņas un infrasarkano viļņu palīdzību. Tas varētu
līdzināties sikspārņa sajūtām, kurš redz tumsā, kurā normāli cilvēki jūtas kā
akli.
Pēc interneta materiāliem sagatavoja
Gunta KĻAVIŅA