Sakaru Pasaule - Žurnāls par
modernām komunikācijām

  
  


Atpakaļ Jaunais numurs Arhīvs Par mums Meklēšana

IG9A - Latvijas radioamatieri no Itālijas salas

   

 

Ideja par ekspedīciju radās pērnā gada jūlijā, kad radioamatieris no Sicīlijas Fabio (IT9GSF) piedāvāja iespēju septembra beigās piedalīties pasaules prestižākajās radioteletaipa sacensībās CQ WW RTTY Contest no Lampeduzas salas Itālijā. Šī sala pēc radioamatieru sacensību noteikumiem ir Āfrikas kontinentā. Par radiosakaru starp diviem kontinentiem pienākas lielāks punktu skaits. Tieši šā iemesla dēļ veiksmīgs starts radioamatieru sacensībās ir iespējams no teritorijām, kuras atrodas tuvu Eiropai vai Ziemeļamerikai, bet citā kontinentā. Atliek tikai izvēlēties...

          Fabio ar savu lielo entuziasmu ir panācis, ka uz Lampeduzas salas, kas ir dabas rezervāts, atļauj sacensību laikā izvietot antenas. Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, būtu jāapraksta pati eksotiskā Lampeduza. Saliņa atrodas Vidusjūrā, uz dienvidiem no Sicīlijas, kas ir daudz tuvāk Āfrikas krastiem nekā Eiropai. Tā ir 10 km gara, un platākā vieta tai ir tikai 3 km. Pāri nelielam šaurumam, kuru var pārbrist dažās minūtēs, atrodas otra saliņa. Tulkojumā to sauc par Trušu saliņu. Kādreiz tur tādi ir bijuši, tagad palicis tikai nosaukums. No lielākām dzīvajām radībām retumis var sastapt vien bruņurupučus. Salu apdzīvo aptuveni 2500 ļaužu, bet sezonas laikā to apmeklē daudz tūristu. Galvenokārt, lai peldētos un nirtu ar akvalangu Bruņurupuču līča siltajos ūdeņos. Saliņa senos laikos bijusi Vidusjūras pirātu paslēptuve. Tā izskatās kā no jūras iznirusi klints ar plakanu virsu un pārklāta ar visai nabadzīgu floru. Viss tiek sargāts un saudzēts. Pat akmeni no pludmales nedrīkst aiznest, par ko brīdina daudzie plakāti.

Fabio ir iecienījis amatieru radioteletaipu jeb saīsināti - RTTY. Zinot Latvijas amatieru aizraušanos, aktivitāti un augstos sasniegumus dažādās RTTY sacensībās, viņa piedāvājums bija izveidot kopīgu komandu un censties uzvarēt. CQ WW RTTY Contest dalībnieku skaits pārsniedz tūkstoti, un uzvara ir cienījams sasniegums (bobslejā pa visu pasauli tikai kādi 300 var nobraukt pa trasi, dzīvi palikuši). Uzaicinājums tika pieņemts, jo šāda iespēja nerodas bieži. Ātri tika sasaukta pamatā vecā komanda no Kipras braucienu laikiem. Tika sadalīti pienākumi. Fabio nodrošināja antenas, elektrību un interneta pieslēgumu. Mūsu uzdevums bija sagatavot radioaparatūru, pastiprinātājus, datorus, RTTY modemus, programmu nodrošinājumu, kā arī dažādus spraudņus, vadus, kabeļus - visām dzīves situācijām. Valērijs gādāja par pārtiku, Arvis - par transportu, Jevgeņijs un Ģirts - par visu tehniku un ekipējumu. 

No Rīgas izbraucām sestdienas pēcpusdienā, lai otrdienas vakarā paspētu uz prāmi no Sicīlijas uz Lampeduzu. 3500 km garais piedzīvojums sākās jau Polijā, kad naktī ceļu bija aizšķērsojusi avarējusi smagā automašīna un vajadzēja izvēlēties citu maršrutu cauri Polijai. Tad kāds stingri iedzēris polis centās uzbrukt mūsu braucošajam busiņam, ar roku izšķaidīdams labās puses sānu spoguli. Polijas tranzīts beidzās ar to, ka uz Vācijas robežas poļu muitnieki negribēja ļaut Ģirtam pamest šo viesmīlīgo zemi, jo viņa pasē nav atzīmes par ierašanos Polijā. Pēc trīs stundu ilgas skaidrošanās, bagāžas pārbaudes un nervozēšanas mūs tomēr ielaida Eiropā. Vācijā viss ritēja raiti līdz brīdim, kad naktī pazuda busiņa gaismas... Ģeneratora remonts ievilkās līdz nākamās dienas pēcpusdienai, un mūsu sapņi par saulaino salu un silto jūru jau sāka izplēnēt, jo nākamajās 30 stundās bija jāšķērso Alpi un visa Itālija ap 2000 km, pretējā gadījumā prāmis aizpeldēs bez mums. Turpinot ceļu, labais noskaņojums un optimisms atgriezās un, jo ilgāk braucām, jo reālāks šķita mūsu sapnis. Jau bijām sacerējušies par jauku laika pavadīšanu Sicīlijā - pēc mūsu aplēsēm vajadzētu atlikt stundām sešām līdz prāmja atiešanai, bet pāris stundu brauciena attālumā no Sicīlijas mūsu automašīnai kalnos pārkarsa dzinējs un sāka niķoties starteris. Kad ceļmalā sākām startera remontu, uzreiz piebrauca avārijas dienests un policija. Policisti ļoti korekti pārbaudīja mūsu dokumentus, apspriedās un paziņoja spriedumu: - Ceļu turpināt nevarēsiet, jo Latvijā izdotās autovadītāju tiesības Itālijā nav derīgas, igauņu tiesības gan der!!!!

Protams, sekoja mūsu tikpat korektie protesti, kamēr ceļu policisti tomēr sazinājās ar savu štābu un noskaidroja, ka mums var atļaut turpināt ceļu. Laiks, skrēja arvien ātrāk, arī remontdarbi tika pabeigti un nu jau bija jāsāk atkal steigties. Līdz pat ostai, no kuras jāpārceļas uz Sicīlijas salu, policisti mūs pavadīja ar ieslēgtām bākugunīm, laikam viņi paši nebija pārliecināti par mūsu spējām patstāvīgi pārvietoties. Sicīliju sasniedzām, nostumjot autobusiņu no prāmja, bet, kā to iedarbināt, - amats jau bija rokā: jāsameklē tikai piepīpējamie vadi un kāds sicīlietis ar darbojošos autiņu. Nu jau bijām diezgan lielā steigā - vēl jāšķērso visa Sicīlija, sazvanījāmies ar Fabio un devāmies tālāk. Pēc četru stundu ilga ceļa pa naksnīgajiem Sicīlijas kalniem beidzot sasniedzām Agrigento ostu, kur mūs gaidīja Fabio ar automašīnu, kurā iekārtota radiostacija. Līdz prāmja atiešanai atlikusi tieši viena stunda.

Trešdienas rītā, tradicionāli izstumjot autobusu no prāmja, sasniedzām Lampeduzas salu. Sekoja īsa ekskursija pa ievērojamākajām vietām, iekārtošanās dzīvesvietā, maltīte tuvākajā kafejnīcā un ap pusdienas laiku bijām uz 60 m augstas, plakanas klints, kur jau piektdienas vakarā jābūt uzstādītiem trim mastiem ar rotējošām antenām. Tikai piektdien Fabio atzinās, ka beidzot viņš ir noticējis - plānotais darba apjoms tiks pabeigts un sacensībās varēs startēt. Pēcpusdienā sākām darbināt līdzpaņemto aparatūru un datorus, izmēģināt antenas un interneta darbību un pārbaudīt visu ierīču darbību. Šoreiz nekādi nepatīkami pārsteigumi nenotika un viss it kā strādāja normāli. Varēja iet atpūsties, kā nekā līdz 48 stundu garo sacensību sākumam bija atlikušas tikai trīs stundas. Pirmajās 10 stundās Ģirts no galvenās darba vietas nodibināja aptuveni 900 radiosakaru, šāds temps bija nepieredzēts Latvijas apstākļiem, lai gan mājās lietojam nesalīdzināmi labāku tehniku un antenas.

Sestdienas vakarā uznāca milzīga vētra ar pērkona negaisu un brāzmainu vēju, kas ir ļoti reta parādība šajos platuma grādos septembra beigās. Vētras laikā, protams, bija ļoti augsts trokšņu līmenis, kas ietekmēja kopējo rezultātu. Svētdienas rīts jau atkal bija saulains, un nekādi pārsteigumi vairs nenotika. Pēc 48 stundu darba mums - viena Itālijas un četru Latvijas amatieru komandai ar signālu IG9A - bija 2850 radiosakari un 5,62 miljoni punkti - tas ir ļoti tuvs rezultāts pasaules rekordam un viesa cerības par mūsu mērķa īstenošanos. Visvairāk mūs interesēja, kā klājas galvenajiem konkurentiem - amerikāņiem no Galapagu salām Dienvidamerikā HC8N un vāciešiem no Panamas Ziemeļamerikā HO1A. Vēlāk izrādījās, ka mūsu rezultāts ir labākais. Sekoja īsa atpūta, un atkal pie darba. Viss, ko bijām trijās dienās sabūvējuši, tagad pēc iespējas ātrāk bija jānovāc, lai vismaz vienreiz apmeklētu slaveno Lampeduzas bruņurupuču pludmali, jo jau otrdienas rītā jādodas mājup. Ar šo uzdevumu tikām galā ātri, jau ap 15.00 plunčājāmies siltajos Vidusjūras ūdeņos. Protams, atpakaļceļā tik raita braukšana neiznāca, jo nu jau nekur nebija jāsteidzas. Neiztikām arī bez sīkiem atgadījumiem, viens no tiem bija saistīts ar automašīnas dzinēja kļūmi, tāpēc busiņu bijām spiesti atstāt Nirnbergas pievārtē un tālāko mājupceļu mērot ar satiksmes autobusu. Tā nu iznāca, ka ceļš mājup ilga tikai sešas dienas.

 

Dalībnieki šajā 2001. gada braucienā, kam tradicionāli finansiālu atbalstu sniedza LMT, bija Ģirts Būdis/YL2KL, Jevgeņijs Šahovs/YL2KA, Arvis Mikals/YL2LY un Valērijs Sincovs/YL3CW.

 

Vilnis Vosekalns, Ģirts Būdis

 

4

 

 

 

 

 
Design and programming by Anton Alexandrov - 2001