IG9A - Latvijas radioamatieri no Itālijas salas
Ideja par ekspedīciju radās pērnā gada jūlijā, kad radioamatieris
no Sicīlijas Fabio (IT9GSF) piedāvāja iespēju septembra beigās piedalīties
pasaules prestižākajās radioteletaipa sacensībās CQ WW RTTY Contest no
Lampeduzas salas Itālijā. Šī sala pēc radioamatieru sacensību noteikumiem ir
Āfrikas kontinentā. Par radiosakaru starp diviem kontinentiem pienākas lielāks
punktu skaits. Tieši šā iemesla dēļ veiksmīgs starts radioamatieru sacensībās
ir iespējams no teritorijām, kuras atrodas tuvu Eiropai vai Ziemeļamerikai, bet
citā kontinentā. Atliek tikai izvēlēties...
Fabio ar savu lielo
entuziasmu ir panācis, ka uz Lampeduzas salas, kas ir dabas rezervāts, atļauj
sacensību laikā izvietot antenas. Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā,
būtu jāapraksta pati eksotiskā Lampeduza. Saliņa atrodas Vidusjūrā, uz
dienvidiem no Sicīlijas, kas ir daudz tuvāk Āfrikas krastiem nekā Eiropai. Tā
ir 10 km gara, un platākā vieta tai ir tikai 3 km. Pāri nelielam šaurumam, kuru
var pārbrist dažās minūtēs, atrodas otra saliņa. Tulkojumā to sauc par Trušu
saliņu. Kādreiz tur tādi ir bijuši, tagad palicis tikai nosaukums. No lielākām
dzīvajām radībām retumis var sastapt vien bruņurupučus. Salu apdzīvo aptuveni
2500 ļaužu, bet sezonas laikā to apmeklē daudz tūristu. Galvenokārt, lai
peldētos un nirtu ar akvalangu Bruņurupuču līča siltajos ūdeņos. Saliņa senos
laikos bijusi Vidusjūras pirātu paslēptuve. Tā izskatās kā no jūras iznirusi
klints ar plakanu virsu un pārklāta ar visai nabadzīgu floru. Viss tiek sargāts
un saudzēts. Pat akmeni no pludmales nedrīkst aiznest, par ko brīdina daudzie
plakāti.
Fabio ir iecienījis amatieru radioteletaipu jeb saīsināti - RTTY.
Zinot Latvijas amatieru aizraušanos, aktivitāti un augstos sasniegumus dažādās
RTTY sacensībās, viņa piedāvājums bija izveidot kopīgu komandu un censties
uzvarēt. CQ WW RTTY Contest dalībnieku skaits pārsniedz tūkstoti, un uzvara ir
cienījams sasniegums (bobslejā pa visu pasauli tikai kādi 300 var nobraukt pa
trasi, dzīvi palikuši). Uzaicinājums tika pieņemts, jo šāda iespēja nerodas
bieži. Ātri tika sasaukta pamatā vecā komanda no Kipras braucienu laikiem. Tika
sadalīti pienākumi. Fabio nodrošināja antenas, elektrību un interneta
pieslēgumu. Mūsu uzdevums bija sagatavot radioaparatūru, pastiprinātājus,
datorus, RTTY modemus, programmu nodrošinājumu, kā arī dažādus spraudņus,
vadus, kabeļus - visām dzīves situācijām. Valērijs gādāja par pārtiku, Arvis -
par transportu, Jevgeņijs un Ģirts - par visu tehniku un ekipējumu.
No Rīgas izbraucām sestdienas pēcpusdienā, lai otrdienas vakarā
paspētu uz prāmi no Sicīlijas uz Lampeduzu. 3500 km garais piedzīvojums sākās
jau Polijā, kad naktī ceļu bija aizšķērsojusi avarējusi smagā automašīna un
vajadzēja izvēlēties citu maršrutu cauri Polijai. Tad kāds stingri iedzēris
polis centās uzbrukt mūsu braucošajam busiņam, ar roku izšķaidīdams labās puses
sānu spoguli. Polijas tranzīts beidzās ar to, ka uz Vācijas robežas poļu
muitnieki negribēja ļaut Ģirtam pamest šo viesmīlīgo zemi, jo viņa pasē nav
atzīmes par ierašanos Polijā. Pēc trīs stundu ilgas skaidrošanās, bagāžas
pārbaudes un nervozēšanas mūs tomēr ielaida Eiropā. Vācijā viss ritēja raiti
līdz brīdim, kad naktī pazuda busiņa gaismas... Ģeneratora remonts ievilkās
līdz nākamās dienas pēcpusdienai, un mūsu sapņi par saulaino salu un silto jūru
jau sāka izplēnēt, jo nākamajās 30 stundās bija jāšķērso Alpi un visa Itālija
ap 2000 km, pretējā gadījumā prāmis aizpeldēs bez mums. Turpinot ceļu, labais
noskaņojums un optimisms atgriezās un, jo ilgāk braucām, jo reālāks šķita mūsu
sapnis. Jau bijām sacerējušies par jauku laika pavadīšanu Sicīlijā - pēc mūsu
aplēsēm vajadzētu atlikt stundām sešām līdz prāmja atiešanai, bet pāris stundu
brauciena attālumā no Sicīlijas mūsu automašīnai kalnos pārkarsa dzinējs un
sāka niķoties starteris. Kad ceļmalā sākām startera remontu, uzreiz piebrauca
avārijas dienests un policija. Policisti ļoti korekti pārbaudīja mūsu
dokumentus, apspriedās un paziņoja spriedumu: - Ceļu turpināt nevarēsiet, jo
Latvijā izdotās autovadītāju tiesības Itālijā nav derīgas, igauņu tiesības gan
der!!!!
Protams, sekoja mūsu tikpat korektie protesti, kamēr ceļu
policisti tomēr sazinājās ar savu štābu un noskaidroja, ka mums var atļaut
turpināt ceļu. Laiks, skrēja arvien ātrāk, arī remontdarbi tika pabeigti un nu
jau bija jāsāk atkal steigties. Līdz pat ostai, no kuras jāpārceļas uz
Sicīlijas salu, policisti mūs pavadīja ar ieslēgtām bākugunīm, laikam viņi paši
nebija pārliecināti par mūsu spējām patstāvīgi pārvietoties. Sicīliju sasniedzām,
nostumjot autobusiņu no prāmja, bet, kā to iedarbināt, - amats jau bija rokā:
jāsameklē tikai piepīpējamie vadi un kāds sicīlietis ar darbojošos autiņu. Nu
jau bijām diezgan lielā steigā - vēl jāšķērso visa Sicīlija, sazvanījāmies ar
Fabio un devāmies tālāk. Pēc četru stundu ilga ceļa pa naksnīgajiem Sicīlijas
kalniem beidzot sasniedzām Agrigento ostu, kur mūs gaidīja Fabio ar automašīnu,
kurā iekārtota radiostacija. Līdz prāmja atiešanai atlikusi tieši viena stunda.
Trešdienas rītā, tradicionāli izstumjot autobusu no prāmja,
sasniedzām Lampeduzas salu. Sekoja īsa ekskursija pa ievērojamākajām vietām,
iekārtošanās dzīvesvietā, maltīte tuvākajā kafejnīcā un ap pusdienas laiku
bijām uz 60 m augstas, plakanas klints, kur jau piektdienas vakarā jābūt uzstādītiem
trim mastiem ar rotējošām antenām. Tikai piektdien Fabio atzinās, ka beidzot
viņš ir noticējis - plānotais darba apjoms tiks pabeigts un sacensībās varēs
startēt. Pēcpusdienā sākām darbināt līdzpaņemto aparatūru un datorus, izmēģināt
antenas un interneta darbību un pārbaudīt visu ierīču darbību. Šoreiz nekādi
nepatīkami pārsteigumi nenotika un viss it kā strādāja normāli. Varēja iet
atpūsties, kā nekā līdz 48 stundu garo sacensību sākumam bija atlikušas tikai
trīs stundas. Pirmajās 10 stundās Ģirts no galvenās darba vietas nodibināja
aptuveni 900 radiosakaru, šāds temps bija nepieredzēts Latvijas apstākļiem, lai
gan mājās lietojam nesalīdzināmi labāku tehniku un antenas.
Sestdienas vakarā uznāca milzīga vētra ar pērkona negaisu un
brāzmainu vēju, kas ir ļoti reta parādība šajos platuma grādos septembra
beigās. Vētras laikā, protams, bija ļoti augsts trokšņu līmenis, kas ietekmēja
kopējo rezultātu. Svētdienas rīts jau atkal bija saulains, un nekādi
pārsteigumi vairs nenotika. Pēc 48 stundu darba mums - viena Itālijas un četru
Latvijas amatieru komandai ar signālu IG9A - bija 2850 radiosakari un 5,62
miljoni punkti - tas ir ļoti tuvs rezultāts pasaules rekordam un viesa cerības
par mūsu mērķa īstenošanos. Visvairāk mūs interesēja, kā klājas galvenajiem
konkurentiem - amerikāņiem no Galapagu salām Dienvidamerikā HC8N un vāciešiem
no Panamas Ziemeļamerikā HO1A. Vēlāk izrādījās, ka mūsu rezultāts ir labākais.
Sekoja īsa atpūta, un atkal pie darba. Viss, ko bijām trijās dienās sabūvējuši,
tagad pēc iespējas ātrāk bija jānovāc, lai vismaz vienreiz apmeklētu slaveno
Lampeduzas bruņurupuču pludmali, jo jau otrdienas rītā jādodas mājup. Ar šo
uzdevumu tikām galā ātri, jau ap 15.00 plunčājāmies siltajos Vidusjūras ūdeņos.
Protams, atpakaļceļā tik raita braukšana neiznāca, jo nu jau nekur nebija
jāsteidzas. Neiztikām arī bez sīkiem atgadījumiem, viens no tiem bija saistīts
ar automašīnas dzinēja kļūmi, tāpēc busiņu bijām spiesti atstāt Nirnbergas
pievārtē un tālāko mājupceļu mērot ar satiksmes autobusu. Tā nu iznāca, ka ceļš
mājup ilga tikai sešas dienas.
Dalībnieki šajā 2001. gada braucienā, kam tradicionāli finansiālu
atbalstu sniedza LMT, bija Ģirts Būdis/YL2KL, Jevgeņijs Šahovs/YL2KA, Arvis
Mikals/YL2LY un Valērijs Sincovs/YL3CW.
Vilnis Vosekalns, Ģirts Būdis
4
Ideja par ekspedīciju radās pērnā gada jūlijā, kad radioamatieris
no Sicīlijas Fabio (IT9GSF) piedāvāja iespēju septembra beigās piedalīties
pasaules prestižākajās radioteletaipa sacensībās CQ WW RTTY Contest no
Lampeduzas salas Itālijā. Šī sala pēc radioamatieru sacensību noteikumiem ir
Āfrikas kontinentā. Par radiosakaru starp diviem kontinentiem pienākas lielāks
punktu skaits. Tieši šā iemesla dēļ veiksmīgs starts radioamatieru sacensībās
ir iespējams no teritorijām, kuras atrodas tuvu Eiropai vai Ziemeļamerikai, bet
citā kontinentā. Atliek tikai izvēlēties...
Fabio ar savu lielo
entuziasmu ir panācis, ka uz Lampeduzas salas, kas ir dabas rezervāts, atļauj
sacensību laikā izvietot antenas. Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā,
būtu jāapraksta pati eksotiskā Lampeduza. Saliņa atrodas Vidusjūrā, uz
dienvidiem no Sicīlijas, kas ir daudz tuvāk Āfrikas krastiem nekā Eiropai. Tā
ir 10 km gara, un platākā vieta tai ir tikai 3 km. Pāri nelielam šaurumam, kuru
var pārbrist dažās minūtēs, atrodas otra saliņa. Tulkojumā to sauc par Trušu
saliņu. Kādreiz tur tādi ir bijuši, tagad palicis tikai nosaukums. No lielākām
dzīvajām radībām retumis var sastapt vien bruņurupučus. Salu apdzīvo aptuveni
2500 ļaužu, bet sezonas laikā to apmeklē daudz tūristu. Galvenokārt, lai
peldētos un nirtu ar akvalangu Bruņurupuču līča siltajos ūdeņos. Saliņa senos
laikos bijusi Vidusjūras pirātu paslēptuve. Tā izskatās kā no jūras iznirusi
klints ar plakanu virsu un pārklāta ar visai nabadzīgu floru. Viss tiek sargāts
un saudzēts. Pat akmeni no pludmales nedrīkst aiznest, par ko brīdina daudzie
plakāti.
Fabio ir iecienījis amatieru radioteletaipu jeb saīsināti - RTTY.
Zinot Latvijas amatieru aizraušanos, aktivitāti un augstos sasniegumus dažādās
RTTY sacensībās, viņa piedāvājums bija izveidot kopīgu komandu un censties
uzvarēt. CQ WW RTTY Contest dalībnieku skaits pārsniedz tūkstoti, un uzvara ir
cienījams sasniegums (bobslejā pa visu pasauli tikai kādi 300 var nobraukt pa
trasi, dzīvi palikuši). Uzaicinājums tika pieņemts, jo šāda iespēja nerodas
bieži. Ātri tika sasaukta pamatā vecā komanda no Kipras braucienu laikiem. Tika
sadalīti pienākumi. Fabio nodrošināja antenas, elektrību un interneta
pieslēgumu. Mūsu uzdevums bija sagatavot radioaparatūru, pastiprinātājus,
datorus, RTTY modemus, programmu nodrošinājumu, kā arī dažādus spraudņus,
vadus, kabeļus - visām dzīves situācijām. Valērijs gādāja par pārtiku, Arvis -
par transportu, Jevgeņijs un Ģirts - par visu tehniku un ekipējumu.
No Rīgas izbraucām sestdienas pēcpusdienā, lai otrdienas vakarā
paspētu uz prāmi no Sicīlijas uz Lampeduzu. 3500 km garais piedzīvojums sākās
jau Polijā, kad naktī ceļu bija aizšķērsojusi avarējusi smagā automašīna un
vajadzēja izvēlēties citu maršrutu cauri Polijai. Tad kāds stingri iedzēris
polis centās uzbrukt mūsu braucošajam busiņam, ar roku izšķaidīdams labās puses
sānu spoguli. Polijas tranzīts beidzās ar to, ka uz Vācijas robežas poļu
muitnieki negribēja ļaut Ģirtam pamest šo viesmīlīgo zemi, jo viņa pasē nav
atzīmes par ierašanos Polijā. Pēc trīs stundu ilgas skaidrošanās, bagāžas
pārbaudes un nervozēšanas mūs tomēr ielaida Eiropā. Vācijā viss ritēja raiti
līdz brīdim, kad naktī pazuda busiņa gaismas... Ģeneratora remonts ievilkās
līdz nākamās dienas pēcpusdienai, un mūsu sapņi par saulaino salu un silto jūru
jau sāka izplēnēt, jo nākamajās 30 stundās bija jāšķērso Alpi un visa Itālija
ap 2000 km, pretējā gadījumā prāmis aizpeldēs bez mums. Turpinot ceļu, labais
noskaņojums un optimisms atgriezās un, jo ilgāk braucām, jo reālāks šķita mūsu
sapnis. Jau bijām sacerējušies par jauku laika pavadīšanu Sicīlijā - pēc mūsu
aplēsēm vajadzētu atlikt stundām sešām līdz prāmja atiešanai, bet pāris stundu
brauciena attālumā no Sicīlijas mūsu automašīnai kalnos pārkarsa dzinējs un
sāka niķoties starteris. Kad ceļmalā sākām startera remontu, uzreiz piebrauca
avārijas dienests un policija. Policisti ļoti korekti pārbaudīja mūsu
dokumentus, apspriedās un paziņoja spriedumu: - Ceļu turpināt nevarēsiet, jo
Latvijā izdotās autovadītāju tiesības Itālijā nav derīgas, igauņu tiesības gan
der!!!!
Protams, sekoja mūsu tikpat korektie protesti, kamēr ceļu
policisti tomēr sazinājās ar savu štābu un noskaidroja, ka mums var atļaut
turpināt ceļu. Laiks, skrēja arvien ātrāk, arī remontdarbi tika pabeigti un nu
jau bija jāsāk atkal steigties. Līdz pat ostai, no kuras jāpārceļas uz
Sicīlijas salu, policisti mūs pavadīja ar ieslēgtām bākugunīm, laikam viņi paši
nebija pārliecināti par mūsu spējām patstāvīgi pārvietoties. Sicīliju sasniedzām,
nostumjot autobusiņu no prāmja, bet, kā to iedarbināt, - amats jau bija rokā:
jāsameklē tikai piepīpējamie vadi un kāds sicīlietis ar darbojošos autiņu. Nu
jau bijām diezgan lielā steigā - vēl jāšķērso visa Sicīlija, sazvanījāmies ar
Fabio un devāmies tālāk. Pēc četru stundu ilga ceļa pa naksnīgajiem Sicīlijas
kalniem beidzot sasniedzām Agrigento ostu, kur mūs gaidīja Fabio ar automašīnu,
kurā iekārtota radiostacija. Līdz prāmja atiešanai atlikusi tieši viena stunda.
Trešdienas rītā, tradicionāli izstumjot autobusu no prāmja,
sasniedzām Lampeduzas salu. Sekoja īsa ekskursija pa ievērojamākajām vietām,
iekārtošanās dzīvesvietā, maltīte tuvākajā kafejnīcā un ap pusdienas laiku
bijām uz 60 m augstas, plakanas klints, kur jau piektdienas vakarā jābūt uzstādītiem
trim mastiem ar rotējošām antenām. Tikai piektdien Fabio atzinās, ka beidzot
viņš ir noticējis - plānotais darba apjoms tiks pabeigts un sacensībās varēs
startēt. Pēcpusdienā sākām darbināt līdzpaņemto aparatūru un datorus, izmēģināt
antenas un interneta darbību un pārbaudīt visu ierīču darbību. Šoreiz nekādi
nepatīkami pārsteigumi nenotika un viss it kā strādāja normāli. Varēja iet
atpūsties, kā nekā līdz 48 stundu garo sacensību sākumam bija atlikušas tikai
trīs stundas. Pirmajās 10 stundās Ģirts no galvenās darba vietas nodibināja
aptuveni 900 radiosakaru, šāds temps bija nepieredzēts Latvijas apstākļiem, lai
gan mājās lietojam nesalīdzināmi labāku tehniku un antenas.
Sestdienas vakarā uznāca milzīga vētra ar pērkona negaisu un
brāzmainu vēju, kas ir ļoti reta parādība šajos platuma grādos septembra
beigās. Vētras laikā, protams, bija ļoti augsts trokšņu līmenis, kas ietekmēja
kopējo rezultātu. Svētdienas rīts jau atkal bija saulains, un nekādi
pārsteigumi vairs nenotika. Pēc 48 stundu darba mums - viena Itālijas un četru
Latvijas amatieru komandai ar signālu IG9A - bija 2850 radiosakari un 5,62
miljoni punkti - tas ir ļoti tuvs rezultāts pasaules rekordam un viesa cerības
par mūsu mērķa īstenošanos. Visvairāk mūs interesēja, kā klājas galvenajiem
konkurentiem - amerikāņiem no Galapagu salām Dienvidamerikā HC8N un vāciešiem
no Panamas Ziemeļamerikā HO1A. Vēlāk izrādījās, ka mūsu rezultāts ir labākais.
Sekoja īsa atpūta, un atkal pie darba. Viss, ko bijām trijās dienās sabūvējuši,
tagad pēc iespējas ātrāk bija jānovāc, lai vismaz vienreiz apmeklētu slaveno
Lampeduzas bruņurupuču pludmali, jo jau otrdienas rītā jādodas mājup. Ar šo
uzdevumu tikām galā ātri, jau ap 15.00 plunčājāmies siltajos Vidusjūras ūdeņos.
Protams, atpakaļceļā tik raita braukšana neiznāca, jo nu jau nekur nebija
jāsteidzas. Neiztikām arī bez sīkiem atgadījumiem, viens no tiem bija saistīts
ar automašīnas dzinēja kļūmi, tāpēc busiņu bijām spiesti atstāt Nirnbergas
pievārtē un tālāko mājupceļu mērot ar satiksmes autobusu. Tā nu iznāca, ka ceļš
mājup ilga tikai sešas dienas.
Dalībnieki šajā 2001. gada braucienā, kam tradicionāli finansiālu
atbalstu sniedza LMT, bija Ģirts Būdis/YL2KL, Jevgeņijs Šahovs/YL2KA, Arvis
Mikals/YL2LY un Valērijs Sincovs/YL3CW.
Vilnis Vosekalns, Ģirts Būdis
4