Latvijas frekvenču bankas sargi

 

Kā zināms, radiofrekvenču spektrs ir ierobežots resurss, tāpēc tā izmantošana jāplāno un jāvada. Ar to jau gadiem ilgi nodarbojas Latvijas Valsts elektrosakaru inspekcija (LVEI). Tomēr sabiedrībā vēl aizvien nav īstas skaidrības, kā tas notiek, un tāpēc arī radies tik daudz maldīgu priekšstatu, kas, kā un kāpēc dala frekvenču diapazonus. Skaidrību šajos labirintos palīdz ieviest LVEI direktors Kārlis BOGENS.

 

- No vienas puses, varētu teikt, ka frekvences tāpat kā gaiss pieder visiem, no otras puses, tā ir kā valsts nacionālā bagātība un to resursi ir ierobežoti.

- Nereti medijos sastopamas tādas frāzes kā frekvenču pietrūkst vai frekvences dala, kā arī labās un sliktās frekvences u. tml. Rodas iespaids, itin kā tās kādam nebūtu iedotas vai taisnīgi sadalītas. Kas īsti ir frekvence? Tas ir svārstību skaits laika vienībā, bet radionozarē - svārstību skaits sekundē. Tās ir svārstības, ko rada kāds konkrēts raidītājs. Kā gan svārstības var kādam dot vai nedot! Izsniegt var vienīgi uzņēmējdarbības licences vai raidītāja ekspluatācijas atļaujas. Tas nozīmē, ka ar attiecīgu licenci, piemēram, kāda raidstacija var strādāt noteiktā frekvenču diapazonā. Cita lieta, - cik saprātīgi un cik zinoši ir tie cilvēki, kuri vēlas šādu uzņēmējdarbību sākt.

Izmantojamais frekvenču diapazons ir no 9 kHz līdz 400 GHz, un tajā pilnīgi pietiek vietas visiem. Radiofrekvenču sadalījumu joslās var aplūkot LVEI speciālistu izveidotajā Latvijas nacionālajā frekvenču tabulā, kura lasāma arī inspekcijas mājas lapā www.vei.lv.

- Tomēr visā frekvenču diapazonā ir vairāk un mazāk pieprasītas joslas. Ar ko tas izskaidrojams?

- Viss atkarīgs no tā, kāda ir raidošā un uztverošā aparatūra. Uzņēmējs, kurš grib sākt uzņēmējdarbību, bieži izmanto to aparatūru, kāda viņam ir pieejama, nemaz nezinot, kādas var būt sekas. Bet patiesībā viss ir ļoti vienkārši: pasaule pēc frekvenču piešķīrumu izmantošanas ir sadalīta trijos reģionos. Pirmais ir  Eiropa un Āfrika, otrais - Amerika un trešais - Āzija un Austrālija. Katrā reģionā vienus un tos pašus frekvenču diapazonus  izmanto dažādiem mērķiem. Raksturīgs piemērs ir 900 MHz diapazons, kurš Eiropā tiek lietots GSM mobilajiem sakariem, bet Amerikā - datu pārraidei. Tiek rīkotas starptautiskas konferences, lai beidzot visā pasaulē viena veida sakariem varētu izmantot vienu diapazonu ar viena veida aparatūru. Diemžēl šobrīd tas ir panākts tikai daļēji.

Amerikā radiokomunikāciju aparatūras izstrāde norit straujāk, bet tā paredzēta vietējam tirgum. Citu reģionu uzņēmēji tur parasti iegādājas to, ko var dabūt lētāk, un ieved Eiropas valstīs aparatūru, kas ir paredzēta Amerikas kontinentam, piemēram, plaša patēriņa raidītājus ar nelielu jaudu. Ja frekvenču diapazons nav harmonizēts lietošanai arī Eiropā, tad to aparatūru, kas ir paredzēta otrajam reģionam, nevajadzētu vest uz pirmo. Tomēr ļoti bieži tieši tā notiek, tāpēc kādā frekvenču diapazonā var rasties sablīvējums. Visiem šķiet, ka pietrūkst frekvenču, bet faktiski pietrūkst zināšanu.

Šobrīd LVEI ir izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas Telekomunikāciju asociāciju un Interneta asociāciju, un kopīgi nonācām pie secinājuma, ka 2,4 GHz diapazonā, kuru Amerikā bez īpašas atļaujas var izmantot jebkurš amatieris (t. s. citizen band), Latvijā mēģina veidot valsts nozīmes informācijas tīklu. Pat, ja šis diapazons nebūtu aizņemts, aparatūra ir paredzēta plašam patēriņam, un tās parametri nepavisam neatbilst profesionālas aparatūras prasībām. Tiesa, sākotnēji, kamēr šis diapazons vēl nebija pārslogots, tā daudzmaz nodrošināja raidīšanu un uztveršanu, bet jau tagad ir augsts traucējumu līmenis.

Turpretī augšējie frekvenču diapazoni netiek intensīvi izmantoti. Iemesls pavisam vienkāršs - tur vajadzīga profesionālā aparatūra, kas ir krietni dārgāka. Izvirzās tie uzņēmumi, kuru tehniskie speciālisti labi pārzina visas nianses un ātrāk ievieš jauno aparatūru.

- Acīmredzot tik liels pieprasījums pēc 3,5 un 3,6 GHz frekvenču diapazona ir tieši tāpēc, ka šie kanāli ir vispopulārākie bezvadu interneta un datu pārraides nodrošināšanā ne vien Latvijā, bet arī Eiropā.

- Fiksēto tīklu bezvadu piekļuvei ieteicams izmantot harmonizētos frekvenču diapazonus 3-29,5 GHz, kuru izmantošana atbilst ITU Radio Reglamentam, CEPT rekomendācijām un Nacionālajai frekvenču tabulai. Šiem diapazoniem izstrādāti atbilstoši Eiropas radiokanālu plāni un Eiropas standarti.  Jāpārtrauc runāt par fiksētās piekļuves sistēmu kanālu nepietiekamību, jo Latvija salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir fiksēto sakaru lielvalsts: te izmanto arī 3,6 GHz diapazonu, kurš citur vispār netiek lietots.

Platjoslas fiksētajiem radiosakariem nav piemērotas frekvenču joslas zem 3 GHz, jo tās paredzētas mobilo radiosakaru sistēmu (UMTS, GSM 1800) ieviešanai, ciparu apraidei un satelītsakaru sistēmām.

- 3,5 un 3,6 GHz diapazonu izmanto arī Lattelekom (Radio DSL), Tele 2, Valsts Radio un TV centrs, kā arī neliela firma Unistar, kura saņēmusi licences par sešiem kanāliem (pavisam to šajā joslā ir 13). Vai situācija vēl aizvien ir saspringta?

- LVEI neizdod nekādas licences. Mūsu pārziņā ir frekvenču menedžments. Vispirms jāsaņem uzņēmējdarbības atļauja, un pēc tam tiek izdalīts tas diapazons, kurā uzņēmums var strādāt. Protams, ja nesāk strādāt noteiktajā termiņā, tad uzņēmums var zaudēt licenci. Tomēr nedomāju, ka Sakaru departaments vai Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija būtu varējusi rīkoties citādāk un neizdot licences. Cik man zināms, sākotnēji Unistar bija vienīgā firma, kas pieprasīja šo diapazonu. Turklāt tagad interese par šo diapazonu jau noplakusi. Arī tie kanāli, kas ir paredzēti bezvadu piekļuvei, netiek izmantoti. Tur nav nekādu problēmu, lai gan, manuprāt, šādos gadījumos vienmēr  labāk rīkot konkursu vai izsoli.

Dažkārt piemin, ka LVEI  noslēdzis līgumu ar kādu uzņēmumu uz pieciem gadiem. Taču šim termiņam nav nekādas nozīmes, jo svarīgi, uz kādu laiku regulators piešķīris uzņēmējdarbības licenci: ja tā beidzas, frekvences tik un tā vairs nevar izmantot.

- Pretēji 3,6 GHz diapazonam, t. s. amatieru frekvences (2,4 GHz) nav harmonizētas un parasti darbojas ar traucējumiem.

- Lai gan arī šis diapazons tiek regulēts, traucējumi gadās itin bieži. Jāatceras, ka 2,4 GHz diapazonā iekārtas strādā uz sekundāriem nosacījumiem, jo šie diapazoni ir paredzēti citiem sakariem, kas ir primārie. 3,5 un 3,6 GHz diapazoni ir paredzēti tieši fiksētās piekļuves sistēmām - uz primāriem nosacījumiem. Ja raidstacija strādā uz primāriem nosacījumiem, tad tai tiek nodrošināta elektromagnētiskā saderība. Šīs stacijas tiek pat starptautiski reģistrētas un koordinētas. Turpretī 2,4 GHz diapazonā strādājošās netiek koordinētas.

- Ko tieši tagad kontrolē Sakaru departaments un ko - regulators?

- To nosaka jaunais telekomunikāciju likums. Regulators nodarbojas ar visu to, kas attiecas uz komercdarbību (licences), bet Sakaru departaments pārrauga radiosakarus kopumā, arī tos, kas paredzēti valsts  aizsardzībai.

- Kā izpaužas frekvenču uzraudzība?

- LVEI nodarbojas ar frekvenču menedžmentu, t. i., ar spektra izmantošanas tehnisko vadību. Pirmkārt, tas notiek starptautiskās likumdošanas līmenī, jo mūsu speciālisti piedalās CEPT un ITU darba grupās. Lai realizētu šīs likumdošanas normas, LVEI speciālisti ar īpašu aparatūru izpēta vietas, kur paredzēts izvietot raidstacijas un nosaka, kur tās var un kur nevar uzstādīt, kāds ir nepieciešamais antenas augstums utt. Ja potenciālais operators, kas tur strādās, visu ievēro (arī elektromagnētisko saderību), tad traucējumu varētu būt krietni mazāk. Pilnīgi izslēgt traucējumu iespēju, protams, nevar.

Mēs regulāri apsekojam raidstacijas, kas pie mums ir reģistrētas, atrodam arī nereģistrētas iekārtas (piemēram, fiksētās piekļuves sistēmas, apraides raidītājus).

- Lai nerastos traucējumi, ITU vadībā ir izstrādāta vispārēja starpvalstu frekvenču koordinācijas struktūra. Kā tā darbojas?

- Tas vairāk attiecas uz valstu robežzonām. Svarīgi, kādas koordinācijas zonas ir attiecīgajos frekvenču diapazonos, jo dažādiem raidītājiem tās ir dažādas. Latvijai ir sauszemes robeža ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu, kā arī jūras robeža ar Zviedriju, Somiju, Igauniju - ar šīm valstīm mums ir jākoordinē apraides stacijas. Regulāri notiek divpusēji vai vairāku pušu koordinācijas saieti, kur visas šīs problēmas risina kaimiņvalstu speciālisti. Tā var būt divpusējā, trīspusējā vai četrpusējā koordinācija  - atkarībā no tā, cik valstu robežas saiet kopā attiecīgajā vietā. Valstis vienojas, kā sadalīsies attiecīgie frekvenču piešķīrumi.

- Un tas viss notiek mierīgi un solīdi?

- Jā, pietiekami solīdi, bet piņķerīgi un sarežģīti gan. Lietotāji to nezina un neredz, - saņem tikai frekvenču piešķīrumu, bet nereti to izcīnīt ir visai grūti.

- Kādas šobrīd ir inspekcijas aktualitātes un sarežģījumi?

- Nekādu sarežģījumi nav, sensāciju arī ne, jāstrādā. Tiesa, dažkārt šķēršļus rada likumdevēji. No viņu viedokļa varbūt viss šķiet pareizi, bet šis tas nav līdz galam izdomāts, nav ņemta vērā praktiskā puse. Arī telekomunikāciju likumā ne viss ir konkrēti noteikts. Jāgaida, kad visu precizēs sekundārie likumi. Ja netraucēs nekādas reorganizācijas, tad mēs tuvākajā laikā varētu ieviest visā valstī automatizētu frekvenču pārvaldes sistēmu. Tas nozīmē, ka tiks iegādātas programmatūras, ar kuru palīdzību varēs automātiski visu vadīt. Tomēr tas var arī nenotikt, ja būs dažādi birokrātiski šķēršļi un likumdošanas aktu nepilnības.

- Ko šāda automātiskā frekvenču pārvalde varētu mainīt?

- Būtu automatizēta monitoringa sistēma. Protams, arī turpmāk vajadzēs veikt manuālus mērījumus, bet katrā ziņā viss notiktu daudz operatīvāk, arī koordināciju varētu veikt daudz lielākā apjomā. LVEI jāiztur arī konkurence darba tirgū, lai mūsu speciālisti neaizbēgtu, un arī šādas modernas monitoringa sistēmas ieviešana varētu piesaistīt speciālistus.

Starptautiskā mērogā mums ir jābūt konkurētspējīgiem ar kaimiņvalstīm. Ja nebūs attiecīgas programmatūras un tehnikas, mēs kaimiņu koordinācijas aktivitāšu rezultātā varētu zaudēt frekvenču piešķīrumus. Bet, kamēr vien strādās Valsts elektrosakaru inspekcija, viss būs kārtībā.

 

Gunta KĻAVIŅA