Spožāka par sauli, bet varbūt tomēr ne?

 

Zibspuldzes gaisma ir ļoti spēcīga. Nelielā attālumā pietiek tikai ar 1/10 000 sekundes daļu tās gaismas, lai fotofilmiņa būtu pietiekami eksponēta. Salīdzinājumam - saules gaismā vidējais eksponēšanas laiks nepārsniedz 1/500 sekundes daļu. Taču nevar jau salīdzināt divas nesalīdzināmas lietas, jo saule atrodas tālu un tomēr, nonākot līdz zemei, tās gaisma ir ļoti spilgta, bet zibspuldzei, atrodoties lielā attālumā, apgaismojums ļoti spēcīgi vājinās. Tātad - kas tad īsti notiek lācītim vēderā?

 

Zibspuldzes darbība

Lai uzlādētu kondensatoru, elektriskā enerģija no baterijām vai akumulatoriem tiek pārvērsta augstspriegumā (300 V un vairāk). Kondensators pastāvīgi ir savienots ar diviem elektrodiem, kuri atrodas stikla caurulē, kas piepildīta ar ksenona gāzi. Šajā stadijā gāze nevada elektrību un neizstaro pilnīgi nekādu gaismu.

Otrs, mazāks kondensators, ir uzlādējies vienlaikus ar lielo. Brīdī, kad zibspuldzei jāsāk darboties, tas izlādējas - elektrības lādiņš, caur transformatoru izejot uz trešo elektrodu gāzes caurulē (spuldzē), rada augstsprieguma impulsu (vairāki tūkstoši voltu), kas jonizē ksenona gāzi caurulē. Jonizētā gāze rada perfektu vidi, lai lielais kondensators caur to izlādētos. Šajā brīdī gāze emitē ļoti spilgtu gaismu. Apmēram pēc 1/1000-1/200 sekundes daļām kondensators ir izlādējies un gaismas plūsma pārtrūkst. Un kopš šī brīža viss atkal sākas no jauna. Jāpiebilst, ka iepriekšminētais darbojas tā saucamajā full power vai manual flash režīmā, kas teorētiski ir pilnīgi visām zibspuldzēm.

Zibspuldzēm ar elektroniski kontrolējamu gaismas plūsmas daudzumu šis process ir sarežģītāks. Lai ierobežotu gaismas daudzumu, sprieguma izlāde jāpārtrauc, pirms tas no kondensatora izlādējies ksenona gāzē. Vienkāršākajā gadījumā otra (iekšējā) spuldze kalpo par īsslēguma kondensatoru, kas slāpē daļu izlādes jaudas. Taču šim modelim ir liels trūkums - lielais kondensators katrā reizē izlādējas pilnībā, un tas nav enerģētiski veiksmīgs risinājums.

Mūsdienu zibspuldzēm šai vajadzībai lieto pusvadītājus (Gate Turnoff Thyristor, saīsinājumā vienkārši Thyristor), kas izvietoti izlādes ceļā un pārtrauc izlādi tieši tajā brīdī, kad nepieciešams. Turklāt šajā gadījumā kondensators neizlādējas pilnībā un tā uzkrātā enerģija ir noderīga nākamajam zibsnim.

Signāls, kad gaismas plūsmai ir jāpārtrūkst, var nākt no dažādiem avotiem. Jaudu var limitēt manuāli, pārslēgu uzstādot robežās no pilnas jaudas līdz 1/2, 1/4, 1/8 vai 1/16 sekundes daļai. Modernākās zibspuldzēs jaudu regulē elektroniski pati zibspuldze. Vienā variantā nepieciešamās jaudas noteicējs ir fotoelements, kas atrodas zibspuldzes paneļa priekšpusē. Atkarībā no attāluma līdz objektam, tas nofotografē atstaroto gaismu, un zibspuldzes elektronika izanalizē nepieciešamo impulsa jaudu. TTL (Through The Lens) sistēmās fotoelements atrodas fotoaparāta iekšpusē, leņķī pret filmas plakni. Elements no filmas plaknes atstaroto gaismu caur fotoaparāta korpusu nosūta zibspuldzei, kas pārtrauc kondensatora izlādi.

Vadošais skaitlis

Zibspuldzes jaudu raksturo tās vadošais skaitlis. Jo tas lielāks, jo lielāka arī zibspuldzes jauda. Šis skaitlis ir nemainīgs lielums un nepieciešams, lai elektronika varētu izanalizēt vajadzīgo jaudu konkrētā brīdī. Vadošo skaitli raksturo formula: diafragmas atvērums reizināts ar attālumu līdz objektam metros, kad zibspuldze, strādājot ar pilnu jaudu, ja filmas jutība ir ISO 100, veido pareizu ekspozīciju. Piemēram, f/8 x 4 m = 32. Tātad skaitlis 32 arī ir zibspuldzes vadošais skaitlis. Zinot vadošo skaitli un diafragmas lielumu, iespējams izrēķināt maksimālo attālumu līdz objektam, kurš jāfotografē.

Parasti uz zibspuldzes aizmugurējā paneļa ir tabula, kurā tas ir norādīts. Modernākām elektroniskām zibspuldzēm, lai redzētu maksimālo attālumu, jāpārslēdzas manuālā režīmā. Uzstādot filmas jutību uz ISO 100, pēc tabulas vai indikatora uz displeja būs iespējams noteikt maksimālo zibspuldzes darbības attālumu un izrēķināt vadošo skaitli. Tiesa gan, strādājot ar automātiskajām zibspuldzēm, vadošo skaitli nemaz nav nepieciešams zināt, jāzina tikai tālākā darbības robeža ar noteiktu filmas jutību.

Lai pilnvērtīgāk izmantotu zibspuldzes jaudu, gaismas plūsmas virzīšanai izmanto optisku paņēmienu. Zibspuldzes galviņā iebūvēta lēca, kas, izmantojot garfokusa objektīvus (automātiski vai manuāli izvirzot lēcu uz ārpusi), gaismas kūli optiski sašaurina, tā palielinot gaismas intensitāti nepieciešamajā laukumā un novēršot tās nelietderīgu krišanu uz virsmu, kas nav kadra redzamajā daļā.

Moderno zibspuldžu galvu iespējams grozīt gan uz augšu, gan arī uz sāniem. Kā zināms, tiešā zibspuldzes gaisma rada plakanu attēlu, bet, to novirzot uz griestiem vai sienām, iespējams iegūt izkliedētu gaismu, kas attēlam dos formu. Taču gaismas garā ceļa un izkliedes dēļ vadošais skaitlis pat divu metru attālumā būs ļoti mazs.

Flešmetrs (flashmeter - zibspuldzes gaismas mērītājs)

Flešmetri ir nelielas ierīces, ko pamatā lieto fotostudijās, strādājot ar vairākām zibspuldzēm, kas izvietotas dažādos attālumos no objekta, un tad, kad ar vienkāršu matemātiku pēc vadošā skaitļa un attāluma nav iespējams noteikt nepieciešamās diafragmas lielumu. Darbības princips flešmetriem ir līdzīgs kā zibspuldzēs vai kamerās iebūvētajiem fotoelementiem. Atšķirība ir tā, ka ierīce nevis pārtrauc impulsu, bet uz displeja uzrāda nepieciešamās diafragmas lielumu.

Bieži vien flešmetri ir apvienoti ar visparastāko eksponometru (ekspozīcijas mērītāju). Pamatā tiek izmatots tas pats fotoelements, tikai eksponometra variantā tiek izrēķināta pilna ekspozīcija - diafragmas atvēruma un eksponēšanas laika lielumi.

Tā kā visos mūsdienu fotoaparātos eksponometri ir iebūvēti, pēc flešmetriem nav īpašas nepieciešamības, tomēr ar šādu ierīci ekspozīciju var izmērīt gan pēc atstarotās gaismas (vienīgais variants fotoaparātos), gan pēc krītošās gaismas, kas ir precīzāks mērījums, jo gaismu neiespaido atstarotā objekta krāsa. Pret krāsām dažādi eksponometri ir dažādi jutīgi, līdz ar to vienādos apstākļos var sanākt atšķirīgs rezultāts, izmantojot vienu un to pašu filmu, bet divas kameras, kurām ir dažādi eksponometri.

Sinhronizācija

Zibspuldzes sinhronizācija ir parametrs, kas regulē zibspuldzes zibšņa un slēdža savstarpējo sadarbību. Tā kā zibspuldzes zibšņa ilgums var sasniegt pat 1/10 000 sekundes daļu, svarīgi, lai zibšņa brīdī fotoaparāta slēdzis būtu pilnībā atvēries. Lai zibspuldze konstatētu šo mirkli, ir divi sinhronizācijas pamatveidi - M un X.

M sinhronizāciju mūsdienās vairs neizmanto, jo tā bija paredzēta vecā parauga zibspuldzēm, kas pazīstamas pēc nosaukuma flash bulbs vai flash cubes. Ģenerējot gaismu, tās izmantoja ķīmisku reakciju. Šīm zibspuldzēm bija nepieciešamas vairākas sekundes daļas laika pirms slēdža darbības aktivizēšanās, lai iedarbinātu ķīmisko procesu, kas pilnas jaudas gaismu ģenerētu, kad slēdzis atvēries pilnībā.

Elektronisko X sinhronizāciju izmanto visās mūsdienu zibspuldzēs. Atšķirībā no M sinhronizācijas, X sinhronizācijai nav nepieciešama iepriekšēja aktivizēšana, jo elektroniskie impulsi darbojas ļoti ātri un zibsni ar slēdža atvēršanos sabalansē reālā laikā.

Parasti zibspuldze iedarbojas brīdī, kad slēdža aktīvais aizlaidnis (skatīt rakstu par slēdžiem) ir sasniedzis pretējo kadra malu. Taču modernākajām zibspuldzēm šo parametru var mainīt - lai cik garš ir eksponēšanas laiks, zibspuldze nostrādās īsu brīdi pirms tam, kad pasīvais aizlaidnis sāks aizvērt slēdzi. Šo režīmu sauc par REAR vai second curtain synchronization. Piemēram, fotografējot parastajā režīmā, zibspuldze vispirms izgaismo kustīgu objektu, sastindzina to, pēc tam objekts turpina iezīmēt kustību - sev priekšā (fotoaparāts ir nekustīgā stāvoklī). REAR režīmā vispirms kustīgs objekts iezīmē attēlā kustību un tikai pēc tam zibspuldze iezīmē tā apveidus. Rezultātā izveidojas lielāka kustības un tās virziena dinamika. Tieši šī iemesla dēļ zibspuldzi garās ekspozīcijās izmanto REAR režīmā..

Dažreiz iespējama sinhronizācija arī tad, ja ir ļoti īss eksponēšanas laiks (High Speed Synchronization) līdz pat 1/8000 sekundes daļai. Šo sinhronizāciju atbalsta tikai dažas kameras un zibspuldzes. Zibspuldzes darbība notiek šādā veidā - zibspuldze ģenerē vairākus ātrus zibšņus, kas seko cits citam apmēram ik pēc 1/5000 sekundes daļas, iegaismo filmu caur šauro slēdža spraugu ik pa posmiņam ko tas atver (skatīt rakstu par spraugslēdža uzbūvi). Tādā veidā kadrs caur šauro spraugu tiek eksponēts visā tā laukumā.

Komunikācija ar kameru

Zibspuldzes komunikācija ar kameru notiek vairākos veidos. Vecākas paaudzes zibspuldzes pēc uzbūves un darbības ir vienkāršākas, tādēļ to iedarbināšanai nepieciešams tikai divu kontaktu slēdzis, kas to aktivē. Šīs zibspuldzes bieži vien ar kameru nav savienotas tieši, bet tikai ar vadiņu, kura ārējo kontaktu iesprauž speciālā kameras ligzdā. Vienīgais labums šajā savienojumā ir tas, ka zibspuldzes atrašanās vietu telpā var mainīt, izmantojot attiecīga garuma vada pagarinātāju. Zibspuldzes parametrus caur šo savienojumu mainīt nav iespējamas.

Mazāka izmēra zibspuldzēm savienojums ar kameru ir tā sauktā hot shoe. Tā ir speciāla ligzda kameras virspusē un kāja zibspuldzes apakšā. Vienkāršākām zibspuldzēm šajā savienojumā ir tikai divi kontakti, līdzīgi kā savienojumā ar vadu, kur nekāda papildinformācija zibspuldzei no kameras netiek nodota. Citādāk ir mūsdienu modernajām kamerām un zibspuldzēm, kur caur vairāku kontaktu hot shoe zibspuldze tiek pilnībā vadīta no kameras.

Jāņem vērā, ka konkrētas firmas zibspuldze ir jālieto tikai ar tās pašas firmas un paaudzes kameru. Vecākās paaudzes zibspuldžu palaišanas slēdža mehānisma spriegums sasniedz 200-300 V. Mūsdienu zibspuldzēm šis spriegums samazināts līdz 10 V un mazāk. Tādēļ, lietojot vecu zibspuldzi ar modernu kameru, pēdējo var neglābjami sabojāt. Dažas firmas pat nepieļauj iespēju izmantot citu firmu zibspuldzes, izgatavojot savu, pilnīgi atšķirīgu hot shoe savienojumu. Savukārt citas firmas specializējušās tādu zibspuldžu ražošanā, kuras var izmantot pie citu firmu ražotajiem fotoaparātiem. To cenas un iespējas ir zemākas nekā oriģinālražojumiem.

Trešais savienojums ir kamerā iebūvētās zibspuldzes. Tas ir pilnīgi visām kompaktkamerām, kā arī daudzām amatieru kamerām. Lai arī zibspuldze ir vienmēr pie rokas (kameras), tomēr parasti tā ir ļoti mazjaudīga un nopietniem darbiem nav paredzēta. Turklāt tik tuva zibspuldzes atrašanās objektīvam neglābjami rada sarkano acu efektu, kuru nav iespējams glābt pat ar speciālām zibspuldzes papildfunkcijām.

Un nobeigumā, pretēji reklāmu apgalvojumiem - fotografēt vajag BEZ ZIBSPULDZES, cik vien to atļauj gaismas apstākļi, jo zibspuldzes gaisma ir plakana un neinteresanta; nekas nevar aizstāt dabīgo saules gaismu.

 

Elmārs RUDZĪTIS, foto ziņu aģentūras A.F.I. direktors