Spēļvasaras brīnumi

 

Šoreiz pārskats būs nedaudz neparasts. Iepriekšējās reizēs dominēja pirmās personas šaujamspēles un citas klaji action orientētas spēles, bet šajā laika posmā ir sanācis tā, ka galveno uzmanību piesaistījušas jaunpienācējas jūsu padevīgā kalpa gaumei netipiskos datorspēļu žanros.

 

Army Men RTS

Laiku pa laikam sliecos domāt, ka iepatikties var viss kaut kas, ja vien tas ir uztaisīts patiesi kvalitatīvi un no sirds. Nemīlu stratēģijas, bet, lūk, tomēr atrodas tāda spēle kā Army Men RTS, kas pievelk un nelaiž vaļā. Var jau būt, ka ar C&C idejām uzaugušie stratēģiju fani par to nejūsmos, tomēr daudziem patiks spēles krāšņais izskats un humora pilnais sižets. Army Men: RTS pēc stila ir pavisam klasiska RTS (Real-Time Strategy) ar resursu vākšanu, bāzu būvniecību un to aizsargāšanu.

Jā, struktūra ir klasiska, bet forma un izpildījums – tas jau ir cits stāsts. Šeit Amerika neuzbrūk Krievijai un citplanētiešu rases necīnās par varu, šeit viss ir daudz nopietnāk: zaļie plastmasas rotaļu zaldātiņi cīnās pret brūnajiem. Cīņas norisinās mauriņā pie mājas lieveņa, mantu labirintos mājas pagrabā vai uz nepārredzami plašā virtuves galda. Plastmasa kā galvenais resurss jūsu polimērisko spēku veidošanai tiek iegūta no visa: no suņa ēdiena bļodiņas, no sadzīves priekšmetiem un rotaļlietām, kā arī no sakusušas plastmasas pikučiem, kas pirms brīža bija jūsu vai ienaidnieka zaldātiņi vai tehnikas vienības.

Vadība, kā jau tas pieņemts RTS spēlēs, notiek, iezīmējot kaujas vienības un norādot, kur tām doties vai kam uzbrukt, un tas viss notiek ārkārtīgi krāšņā 3D vidē ar skatu slīpi no augšas. Skaisti, amizanti un aizraujoši. Tiem, kas pārlieku nopietni neuztver spēlēs notiekošo, šī varētu būt lieliska iespēja modernas datorizklaides baudījumu apvienot ar bērnības smilšu kastes atmiņām.

 

Dungeon Siege

Kāda cita spēle savukārt lika pārskatīt attieksmi pret vēl vienu līdz šim biedējošu burtu kombināciju: RPG (Role Play Gaming). Ilgi gaidīta un ļoti plaši un dažādi apspriesta pēc iznākšanas, spēle Dungeon Siege, patiesi, liek pagriezt uz tās pusi visai dažādi noskaņotus prātus. Ja godīgi, tad DS ir jāsauc par Action-RPG, pie kam Action lielās devās. Šīs Microsoft paspārnē iznākušās spēles autori ir Kriss Teilors ar savu kompāniju Gas Powered Games, un var teikt, ka puiši ar RPG žanru izdarījuši to pašu, ko iepriekš izdarīja ar RTS žanru 3D spēlē Total Annihilation: mazāk gudrību, vairāk darbības, skaisti skati un pieejamība plašām masām, ne tikai tāda vai citāda žanra dziļo ūdeņu nirējiem. DS pilnībā ir trīs dimensiju un ārkārtīgi skaista fantasy pasaule, ar skatu uz notiekošo slīpi no augšas un iespēju brīvi un ērti mainīt kameras stāvokli.

Izveidota ļoti dzīva vide, kurā mijās grezni ārskati un padrūma pazeme. Vējā šūpojas koki, mežos netrūkst visādu zvēru un nezvēru, mainās diennakts cikli un laika apstākļi. Plūst kalnu upes, pa fermu skraidelē vistas, un jums, parastam fermerim, ir lemts kļūt par karalistes glābēju. Ar nelieliem starplaikiem, kuros pārmīsiet pa vārdam ar sastaptajiem cilvēkiem vai arī iepirksiet jaunu inventāru, pārsvarā kopā ar cīņu biedriem sitīsiet, cirtīsiet un maģiski apstrādāsiet daudz un dažādu monstriņu: sākot ar nepilnu metru gariem nikniem odiem un beidzot ar zirnekļiem, kas pēc izmēra varētu būt piemēroti iepriekš minēto odu ķeršanai. Draudzīgi noskaņotie apkārtnes iedzīvotāji par noteiktu atlīdzību var jums piedāvāt kādu papildu misiju. Vēl viena spēle, kas apstiprina Microsoft labo gaumi talantīgu datorspēļu veidotāju pārpirkšanā.

 

Virtua Tennis

Izrādījās, ka arī sporta spēļu simulācijas var būt patiesi baudāmas visiem, nevis tikai maniakāliem konkrētā sporta veida faniem. Uz PC platformu no nelaiķes spēļu konsoles Sega Dreamcast ir atceļojusi spēle Virtua Tennis. Aizmirstiet par visām citām tenisa datorspēlēm, kas ir bijušas līdz šim, VT ir tik tuva ideālam, cik nu to var iedomāties. Ja mēģināt sakārtot pa plauktiņiem, kāpēc tieši šī spēle šķiet laba, tad tās galvenokārt ir divas lietas: personāžu animācija un spēles pieejamība.

Izvēlieties kontrolieri, kāds nu jums ir vai ar kādu jūtaties ērtāk – klaviatūru, džoistiku vai geimpadu, un nepaies ne minūte, kad būs skaidrs, kā ir jāspēlē. Nekādas sarežģītas vadības sistēmas vai mistiskas taustiņu kombinācijas. Kustieties pa laukumu un lietojiet divas pogas – tiešam sitienam vai bumbiņas pacelšanai. Visu pārējo dators izdara pēc sava prāta. Ja brīdī, kad nospiežat sitiena pogu, bumbiņa būs bijusi aizsniedzamā attālumā, sitienu būsit izdarījis, varbūt tas pat sagadīsies brīdī, kad jūsu spēlētājs ir ar muguru pret tīklu un bumbiņa tiks atsista uz aizmuguri starp spēlētāja kājām. Ja spēlētājs būs skrējienā uz to laukuma pusi, kur gatavojas krist bumbiņa, sitiens būs glītā lēcienā vai vismaz notiks mēģinājums tomēr iesist pa bumbiņu. Serves laikā uz ekrāna parādās indikators, pēc kura var izvēlēties sitiena spēku.

Vizuāli spēle priecē acis, un īpaši jāpaslavē tas, ka starp dažādām, neapšaubāmi iepriekš ieprogrammētām, spēlētāju kustību secībām nav jūtami nekādi lauzumi, nekādi pārlēcieni, viss notiek plūstoši un ticami. Labākai uzskatāmībai gan lidojošai bumbiņai, gan raketēm ir izveidots motion blur efekts, tāda kā optiska inerce. Starp spēļu posmiem, tāpat kā TV reportāžās, varat pavērot īpašus spēlētāju tuvplānus, līdz pat diezgan smalki izstrādātai sejas animācijai. Kas zina, varbūt pēc Virtua Tennis uzspēlēšanas jums radīsies vēlme iziet ārā, svaigā gaisā, un patiešām uzspēlēt tenisu...

 

Pro Race Driver

Tagad pasakiet, lūdzu, kad beidzamo reizi PC platformai iznāca kāda patiesi sakarīga un ievērojama braucamspēle? Man pēc NFS: Porsche Unleashed nekas prātīgs neataust atmiņā. Vai atceraties, kad iznāca Porsche? 2000. gadā, varētu teikt, pagājuša gadsimta beigās. Tā kā jau derētu kaut kas jauns, vai ne? Domāju, ka vasarā gaidāmā Pro Race Driver varētu būt diezgan iepriecinoša virtuālajiem šoferīšiem. Raksta sagatavošanas brīdī pieejamā agrīnā spēles demo versija jau ir gana iespaidīga, lai par to parunātu priecīgos un cerīgos toņos.

Acīs krītošākais spēles tehnoloģiskais sasniegums ir tas, ko varētu droši saukt par nākamās paaudzes deformāciju atveidošanas modeli. Automašīnu korpusu deformācija spēlēs parādījās stipri pasen, kā spilgtāko celmlauzi šajā ziņā varam atcerēties pirmo Carmageddon, taču auto samīcījumu atveidojumi līdz šim ir bijuši diezgan. Codemasters puiši ir apzinājušies, ka automašīnu dauzīšana auto spēlēs ir viens no svarīgākajiem un pieprasītākajiem aspektiem, un viņu jaunajā spēlē auto skaldīšana izskatās gandrīz īsta. Automobiļu virsbūves elementi dzīvo katrs savu neatkarīgu dzīvi: durvis, pārsegi, stikli, pat stiklu tīrītāji un spogulīši – tie visi ir atsevišķi objekti, kas attiecīgās situācijās var salocīties, atvērties, saplīst vai nolūzt. Ļoti efektīgi, ir ko redzēt. Protams, mehāniskie bojājumi iespaido arī mašīnas uzvedību.

Otra lielākā spēles īpatnība: Pro Race Driver solās būt savdabīga auto simulācijas un piedzīvojumu spēles kombinācija, kur sacīkšu starplaikos jūsu varonis dzīvos savu dzīvi, tērgās ar menedžeriem, citiem autobraucējiem, iespējams, pat ies uz krogu un, spriežot pēc jaukā sievietes ģīmīša spēles reklāmas plakātos, darīs arī vēl ko citu.. Tāda kā Racing-RPG vai kas tamlīdzīgs. Varētu būt interesanti, un tas varētu arī novērst parasto pieeju jaunām braucamspēlēm – zibenīgi atrast čītus, kodus, kas dod pieeju visām trasēm un visām automašīnām, nemokoties ar kaut kādu tur čempionātu vinnēšanu.

 

Soldier Of Fortune II

Tradīcijas tomēr pastāv, lai tās ievērotu, tāpēc arī šoreiz par kādu spēli vecajā labajā FPS (First Person Shooter) žanrā. Es teicu – labajā? Daudzi uzskata, ka tas ir ļoti nopietni diskutējams jautājums, un patiesi, lai nu ko, bet kārtējos strīdus par šādu spēļu eventuālo nelabvēlīgo ietekmi uz spēlējošajiem jaunā Soldier Of Fortune II noteikti izraisīs.

Reāla persona, bijušais algotnis Džons Mulins, šaujamo un visādu citādu vīrišķīgu darbarīku speciālists, šis ekstrēmais vīrs savulaik bija idejiskais iedvesmotājs un tehniskais konsultants spēlei Soldier Of Fortune un šos pašus pienākumus viņš pilda turpinājumam SoF II: Double Helix. Pirmā spēle bija skandaloza, jo dažām institūcijām šķita, ka nav īsti labi dot iespēju, kaut arī virtuāli, atšaut cilvēkiem rokas un kājas un sašķaidīt galvas. Dārgie kritiķi, salīdzinājumā ar SoF II pirmā spēle ir naiva bērnudārza bilžu grāmata. Raven Software ir parūpējušies, lai jaunajā spēlē viss izskatītos daudz krāšņāk tādā ziņā, ka tagad var atšaut, piemēram, ceturtdaļu galvas, nevis visu uzreiz, un tas, jūs taču piekritīsit, ir daudz interesantāk, vai ne?

Es pat nezinu, vai kritizēju vai tikai brīdinu, bet tā nu šķiet, ka Raven puiši jaunās spēles veidošanā vissirsnīgāk un visrūpīgāk ir piestrādājuši tieši pie virtuālo personāžu destrukcijas. Spēle gan piedāvā asiņainības līmeņa ierobežošanu un attiecīgu iestādījumu aizsardzību ar paroli, bet... Vārdu sakot, esmu jūs brīdinājis. Taču paskatieties uz to arī no gaišās puses: varbūt tai ir īpaša kamikadzes misija – atdoties saplosīšanai sabiedriskās domas ruporiem, pasargājot visas citas spēles no kritikas par vardarbības un nežēlības propagandu…

Kad lasīsit šo rakstu, jau būs notikusi ikgadējā izstāde Electronic Entertainment Expo (E3), kas neapšaubāmi atnes daudz spilgtu jaunumu un patīkamu pārsteigumu, bet par to un citām vasaras datorrotaļu aktualitātēm nākamreiz. Kā tajā dziesmā: It’s a Neverending Story…

 

 

Juris PĒRKONS