Fotogrāfija: sudrabs vai cipari — mīti un patiesības

Sākotnēji fotogrāfija tika uzskatīta par profesionāļu nodarbošanos, bet, attīstoties tehnoloģijām, pašlaik jebkurš var tikt pie tādas kvalitātes fotogrāfijām, kas apmierina mājas albuma vajadzības. Taču kā ir ar profesionālām fotogrāfijām? Lūk, šeit arī parādās tās atšķirības, ko nepiemin nevienā reklāmā.

Fotogrāfijas pamatprincips ir gaismas zīmējums (no grieķu valodas: fotos — gaisma un grafo — zīmēt), kas caur optisko sistēmuprojicējas uz gaismas jutīga slāņa. Analogajā fotogrāfijā šis slānis ir ar sudraba halogenīda emulsiju pārklāta filma, digitālajā — CCD (Charge Coupled Device) matrica. Fotofilmu emulsija sastāv no sudraba halogenīda kristāliem, un to lielums nosaka filmas izšķiršanas spēju, ko mēra līnijās uz milimetru (līn./mm), kā arī filmas jutību. Jo lielāka jutība, jo mazāka ir izšķiršanas spēja. Mūsdienu filmām izšķiršanas spēja ir 100–900 līn./mm un jutība — no 2 līdz 3200 ISO vienības. Ikdienas vajadzībām visbiežāk pietiek ar jutību no 100 līdz 400 ISO. Supermazjutīgās un sevišķi jutīgās filmas izmanto speciālām fotogrāfijas vajadzībām. Lai iegūtu smalkas izšķiršanas spējas attēlu, nepietiek ar labu filmu, ir vajadzīga arī laba fotoaparāta optika. Filmas uzbūve ir slāņaina: pamatne, emulsija, pretoreola slānis. Krāsu filmām emulsija sastāv no četriem slāņiem, jutīgiem pret sarkano, zaļo un zilo, un vēl ir dzeltenais filtra slānis (atrodas augšpusē, zem zilās krāsas jutīgā slāņa), kas neļauj aktīvajai zilajai gaismai nokļūt līdz zemākajiem slāņiem. Negatīvā krāsas ir pretējas tām, pret kurām katrs slānis ir jutīgs. Populārākās filmu ražotājas ir Ilford, Kodak, Fuji, Agfa, Konica. Katras firmas produkcijai ir nedaudz atšķirīgas īpašības, piemēram, krāsu tonalitāte, kontrasta pakāpe, tāpēc katram pašam jāatrod vēlamās filmas. Digitālajā fotogrāfijā gaisma projicējas uz CCD gaismu uztverošiem elementiem, kas pārveido attēlu pikseļos un tos ciparu virknē ieraksta fotokameras atmiņā vai optiskajā diskā. Pikseļu forma ir regulāra un četrstūraina, bieži vien uzskatāmāka nekā analogās filmas sudraba halogenīda kristālu neregulārā forma. CCD fiziskie izmēri, arī izšķiršanas spēja, ir stipri mazāki nekā fotofilmai. Jaunajām profesionālajām kamerām, piemēram, Canon EOS D2000 ir 2 miljoni pikseļu (1152x1728), Nikon D1 — 2,74 miljoni pikseļu (1312x2000) lielas CCD, bet kompaktkamerai Nikon Coolpix 990 — 3,34 megapikseļu liela izšķiršanas spēja. Salīdzinoši lētajiem ziepjutrauciņiem tā ir tikai 600x800 pikseļu, un tas nav pietiekami, lai fotogrāfiju kvalitatīvi varētu izdrukāt. CCD jutību iespējams mainīt jebkurā brīdī, taču amplitūda nav liela — parasti no 100 līdz 400 ISO, profesionālajām kamerām — no 100 līdz 1600 ISO vienību. Faila lielums ir aptuveni 8 MB, un to iespējamssaglabāt.tif formātā vai sakompresēt.jpg formātā. Kadra robežas un attēla kvalitāti iespējams kontrolēt caur skatu meklētāju vai caur LCD monitoru. Kamerām ir atšķirīgs CCD lielums, kas nosaka attēla izšķiršanas spēju. Parasti tas ir mazāks (15,6 x 23,7 mm Nikon D1) nekā analogāsfotogrāfijas negatīva lielums, kas visām šaurfilmas kamerām ir vienāds (24x36 mm), tāpēc identisku objektīvu fokusa garuma attālums analogajām un digitālajām kamerām atšķiras. Atšķirībā no analogās fotogrāfijas digitālajā fotografēšanas gaitā iespējams koriģēt krāsu balansu. Kamerām ir pieci krāsu balansa režīmi — automātiskais, dienas gaismas, mākslīgā apgaismojuma, luminiscējošās un zibspuldzes gaismas. Automātiskajā režīmā krāsu balanss ne vienmēr ir precīzs, jo reālajā dzīvē krāsas nav tīras un automāts bieži vien nespēj izanalizēt pareizo krāsu. Papildus analogajam zoom digitālajām amatieru kamerām ir digitālais zoom, kas diezgan ievērojami pasliktina fotogrāfijas kvalitāti, jo elektroniski palielina pikseļus. Digitālie fotoaparāti katras fotogrāfijas failā saglabā visus fotografēšanas parametrus, kas vēlāk ļauj analizēt fotografēšanas apstākļus. Ja amatieru kamerām un digitālajām kompaktkamerām attēla kontrolei izmanto LCD monitoru, bateriju mūžs ir apmēram pusotras stundas.

Kopš sāka ražot kompaktkameras, tautā sauktas par ziepjutraukiem, fotogrāfija ieguvusi negatīvas ievirzes. Ļaudis priecājas, ka paši var uztaisīt bildīti, taču rezultāts bieži vien ir tikai fotogrāfiskais attēls, ne fotogrāfija. Lielākā šo aparātiņu problēma ir stipri zemā optikas kvalitāte. Nereti tiem iebūvēti objektīvi ar plastmasas lēcām, kas ir saprotams, ja ņem vērā to cenu. Nepieminēšu vienreiz lietojamos un focus free aparātiņus, kas, manuprāt, vispār degradē fotogrāfiju. Dārgāki, attiecīgi arī labāki aparātiņi ir Olympus Mju II, Yashica T5, kuriem ir garie eksponēšanas laiki, ekspozīcijas un autofokusa atmiņa, kā arī lieliska optika, īpaši Yashica T5 ar Carl Zeiss firmas Tessar objektīvu. Otra problēma ir neprecīza ekspozīcijas mērīšana, bieži vien automātiska. Labākajiem ziepjutrauciņiem ekspozīciju ir iespējams saglabāt, pirms tam izmērot gaismu, kas krīt uz fotografējamo objektu, nevis gaišajām debesīm. Diemžēl nevienai no kompaktkamerām nevar atslēgt automātisko režīmu, kas reizēm būtu diezgan noderīgi. Ekspozīcijas mērīšana tām notiek ar fotoelementa palīdzību kameras priekšējā panelī, ko bieži vien iesācēji aizklāj ar pirkstiem, tāpēc ekspozīcija nav precīza. Ļoti ērts ir autofokuss (AF), jo ar roku būtu diezgan sarežģīti iestādīt asumu, ņemot vērā kameras objektīva mazos izmērus. Vienīgi, cik precīzi tas strādā? Kompaktkamerām AF zona ir kadra centrā, un, strādājot bez AF atmiņas, mēdz notikt tā, ka, pagriežot kameru nedaudz sāņus, AF iestāda asumu ne tajā vietā, kur būtu vēlams. Jaunākajām un dārgākajām kompaktkamerām ir iebūvēta AF atmiņa, kas darbojas, līdz pusei piespiežot slēdža pogu. Iestādot asumu vajadzīgajā vietā, turot pogu, var kadrēt pēc vēlēšanās. Paralēli saglabājas arī ekspozīcijas parametri. Vēl jāpiemin zoom objektīvi, kas pasliktina jau tā zemo kvalitāti, jo tiem parasti ir izteikti zema gaismasspēja (3,5–11) un mazjaudīga zibspuldze, kas tumšās dienās un telpās garākā fokusa attāluma gadījumā nevelk tālāk par metru. Reklāmu saukļi, kas sola novērst sarkanās acis, ir pilnīgs blefs, jo tās būs tik ilgi, kamēr zibspuldze atradīsies tik tuvu objektīvam, kā tas ir kompaktkamerām. Digitālajiem ziepjutrauciņiem ir tieši tādas pašas ķibeles, turklāt papildus nāk klāt zemā CCD izšķiršanas spēja. Varbūt ar topilnīgi pietiek, lai fotogrāfijas apskatītu datorā vai interneta vajadzībām, bet drukāšanai tās bieži vien neder. Izņēmumi ir jaunās digitālās kompaktkameras ar divu un trīs megapikseļu izšķiršanas spēju, kas jau konkurē ar profesionālajām. Piemēram, Nikon Coolpix 990 un pasaulē mazākā trīs megapikseļu Canon kompaktkamera PowerShot S20.

Līdz ar datoriem fotogrāfija ieguva tādu kā otru elpu. Datori deva ļoti lielas priekšrocības attēlu ātrākai apstrādei un izmantošanai poligrāfijā. Fotogrāfijas parādījās internetā kā neatņemama tā sastāvdaļa. Arī daudzajās fotolaboratorijās procesa vadība ir datorizēta, bet kopēšana notiek analogā veidā uz fotopapīra un apstrāde ir ķīmiska. Filmas negatīvu skenē ar ātrdarbīgu, nelielas izšķiršanas spējas skeneri, pārvērš pozitīvā un parāda monitorā. Krāsu balansu un kopējamo blīvumu iespējams koriģēt katram kadram atsevišķi. Automāts no negatīvās filmas analogā procesā kopē attēlu uz papīra, ņemot vērā digitāli iestādītos krāsu korekcijas filtru koeficientus. Tīrs analogais process ir to fotogrāfu jājamzirdziņš, kuriem tā ir sirdslieta vai kuri nav apguvuši datora piedāvātās iespējas. Diemžēl gandrīz pilnīgi izzudusi melnbaltā fotogrāfija. Visizplatītākais veids, kā fotogrāfija nonāk datorā, ir skenēšana. Ir divu veidu skeneri — plakanie un negatīvu. Fotogrāfijām labākais ir negatīvu skeneris, jo, skenējot no negatīva (šo funkciju atbalsta arī atsevišķi plakanie skeneri), saglabājas pilnīgi visas fotogrāfijā svarīgās objekta detaļas un krāsas. Skenējot no fotogrāfijas, svarīga ir kopijas kvalitāte. Jaunums ir digitālā druka uz fotopapīra. Tas palētina diezgan dārgo un bieži vien nekvalitatīvo drukāšanas procesu ar printeri, jo fotopapīrs ir kvalitatīvāks tonālā sabalansētībā, spilgtuma gradācijā un tam ir daudz lielāks fotogrāfiskais platums nekā printeriem. Digitālā foto izgatavošanai datu nesējs var būt gan krāsu, gan melnbaltā fotofilma, disketes vai CD, kā arī digitālās fotokameras atmiņas kartes un internets. Pirms drukāšanas fotogrāfiju iespējams koriģēt ar datora programmatūru, izlabojot fotografēšanas gaitā pieļautās kļūdas. Nevar nepieminēt studijas digitālās kameras. Šaurfilmas kadra izmērs ir 24x36 mm, bet studijas kamerām kadra izmēri ir dažādi, taču pieskaņoti analogo filmu platuma standartiem: 6x4,5; 6x6; 6x7; 6x9; 6x12; 6x17cm. Lielais kadra izmērs nodrošina daudz kvalitatīvāku attēlu, pat līdz plakāta lielumam. Atšķirībā no analogās fotogrāfijas, filmas vietā lieto attēla nolasītāju, piemēram, amerikāņu kompānijas Megavision ražoto MegaVision S3. S nozīmē single shot, tas ir viena momentekspozīcija. Attēla nolasītāju piestiprina profesionālās studijas fotokameras filmas kasetes vietā. Šādā veidā komplektē profesionālās platfilmu kameras Haselblad, Rollei, Mamiya un citas. Digitālajām kasetēm izmanto Lor al firmas ražotās CCD 3072x2048 pikseļu matricas. Fotoaparāts caur kabeli pieslēgts datoram, kur katru uzņemto kadru jau pēc divām sekundēm iespējams aplūkot. CCD matricas gaismas jutība ir apmēram 50 ISO, un faila lielums datorā — 18MB RGB (Red — Green — Blue) krāsu režīmā.

Elmārs RUDZĪTIS, foto ziņu aģentūras A.F.I. fotogrāfs