Analogie fotomateriāli

 

 

Lai gan fotomateriāli ir daudzveidīgi, to uzbūves pamati ir ļoti līdzīgi - gaismas jutīgais slānis, papildslāņi un pamatne, uz kuriem tie uzklāti.

 

Lai lietotāji zinātu, kādus fotomateriālus izvēlēties darbam, tie atkarībā no paredzētā izmantošanas mērķa, uzbūves un formāta  ir iedalīti vairākās kategorijās:

vispārējās lietošanas (amatieru, mākslas un preses fotogrāfija), speciālie (tehniskā, zinātniskā, medicīnas, aero, repro, astronomiskā u. c. fotogrāfija), kinomateriāli (amatieru, mākslas un dokumentālais kino);

melnbaltie un krāsu fotomateriāli;

negatīvie (fotofilmas un kinofilmas), pozitīvie (fotopapīri un filmas) un reversīvie (foto un kinofilmas, fotopapīri);

ar mīkstu, lokanu pamatni (foto un kinofilmas), cietu (stikls, keramika, koks, plastmasa u.c.), papīra (fotopapīrs), auduma (fotoaudums);

lokðņu (filmas tehniskajām vajadzībām, fotopapīrs) un rullīšu (vispārējās lietošanas filmas un fotopapīrs).

 

Gaismas jutīgais slānis (emulsija)

Fotomateriāla gaismas jutīgais slānis sastāv no želatīna emulsijas, kurā atrodas sudraba halogenīda mikrokristāli. Normālos apstākļos halogenīda saturs emulsijā ir apmēram 40-60 procentu, želatīns 30-50 procentu un emulsijas mitrums svārstās no 5 līdz 10 procentiem. Emulsija satur arī citas vielas, kas veido noteiktas fotomateriāla īpašības - dažādas ķīmiskos un spektrālos sensibilizatorus (krāsvielas), miecētājus un plastifikatorus, kas veicina emulsijas mehānisko un termisko izturību, plastiku, kā arī stabilizatorus, antioksidantus, antiseptiķus, pretaizplīvurojuma un pretoreola vielas. Šīs vielas emulsijā ir ļoti niecīgā daudzumā, bet atkarībā no to koncentrācijas fotomateriāls iegūst raksturīgās īpašības.

Visu fotomateriālu (arī krāsu) gaismas jutīgā slāņa uzbūves pamatā ir sudraba halogenīds - metāliskā sudraba savienojums ar kādu no halogēniem - broma, hlora vai joda. Fotogrāfijā visbiežāk izmanto broma savienojumu (bromsudrabu), jo tas no visiem ir visjutīgākais pret gaismu. Taču daţos gadîjumos izmanto arî hlorsudrabu un jodsudrabu, pamatâ mazjutîgu filmu un fotopapîru raţođanâ.

Halogenīds nav viengabala – tas sastāv no ļoti sīkiem mikrokristāliem, kuru lielums svārstās no vienas tūkstošdaļas līdz vienai desmittūkstošajai daļai milimetra. Viens fotomateriāla kvadrātcentimetrs satur no 100 miljoniem līdz 1 miljardam sudraba halogenīda mikrokristālu. Jo tie lielāki, jo fotomateriāls jutīgāks pret gaismu, taču līdz ar to arī attēls kļūst graudaināks un otrādi - mazjutīgām filmām arī grauds ir smalks.

Gaismas ietekmē sudraba halogenīda mikrokristālos veidojas nelielas metāliskā sudraba daļiņas. Tās ar aci nav saskatāmas, tādēļ eksponētā fotomateriāla attēlu sauc par slēpto jeb latento.

Tā kā emulsija ir ļoti plāna un neizturīga, to uzklāj uz visdažādāko veidu pamatnēm - stikla, poliestera, acetāta, papīra, pauspapīra, auduma. Sākumā foto un kinofilmu pamatnes ražoja no celuloīda, bet tas bija ugunsnedrošs materiāls. Rādot kino, sakarsušais projektors aizdedzināja filmu, tā izraisot biežus ugunsgrēkus kinozālēs. Mūsdienu filmu pamatnes nedeg, bet kūst.

 

Krāsu fotomateriālu emulsija

Krāsu fotomateriālu emulsija sastāv no trim krāsu jutīgiem slāņiem: augšējais jutīgs pret zilo, vidējais – pret zaļo un apakšējais – pret sarkano. Tā kā augšējais slānis jutīgs pret aktīvāko no visām - zilo krāsu, tad, lai tā nenokļūtu līdz zemākajiem slāņiem, starp augšējo un vidējo slāni atrodas dzeltenais slānis, kas pats nav jutīgs, bet darbojas kā filtrs. Rezultātā, eksponējot filmu, katrā emulsijas slānī rodas slēptais attēls, kas satur tikai tās objekta daļas, kas atstaro vai izstaro tādas krāsas gaismu, pret kādu attiecīgais slānis ir jutīgs.

Attīstot filmu, katrā slānī attīstās tajā esošais sudraba halogenīds un krāsvielas, veidojot attēlu ar pretējām krāsām nekā oriģinālā. Respektīvi - slānī, kas jutīgs pret zilo krāsu, veidojas dzeltena krāsviela, slānī, kas jutīgs pret zaļo krāsu, - purpura krāsviela un slānī, kas jutīgs pret sarkano krāsu, izveidojas gaiši zila krāsviela. Visas trīs krāsas kopā subtraktīvi veido krāsainu, negatīvu attēlu. Negatīvā krāsu fotofilma papildus satur brūni dzeltenu slāni - masku. Tā kā krāsvielas emulsijā nav ideālas, maska kompensē kropļojumus, lai kopējot varētu iegūt pareizas krāsas.

Kopējot fotogrāfiju, process ir tieši tāds pats kā fotografējot, tikai filmas vietā ir fotopapīrs. Tā kā negatīvs nesatur ideālu krāsu informāciju, kopējot nepieciešams krāsu informāciju koriģēt. Agrāk izmantoja krāsu korekcijas filtrus, mūsdienās – datoru.

Reversīvajā krāsu procesā, lai iegūtu pozitīvu attēlu, jāveic divas attīstīšanas. Pirmā – melnbaltā – attīstīšana izveido emulsijā negatīvu attēlu bez krāsvielām. Krāsu attīstītājs attīstīta arī neeksponēto sudraba halogenīdu un slānī esošās krāsvielas. Beigās viss attīstītais sudrabs tiek balināts un izskalots no fotomateriāla, rezultātā iegūstot krāsainu, pozitīvu attēlu.

 

Gaismas jutība

Vispārējā fotomateriāla gaismas jutība ir baltās gaismas iedarbība uz sudraba halogenīdu, kas ir emulsijā. Taču dabā objektiem lielākoties ir kāda nokrāsa. Melnbaltā attēlā objekti, kas ir dažādās krāsās, tiek reproducēti ar dažāda blīvuma pelēkiem toņiem - no tumšiem (melniem) līdz ļoti gaišiem (baltiem). Tādēļ ekspozīciju pieņemts mērīt pēc 18 procentu pelēkā toņa.

Mūsdienās fotomateriāla gaismas jutību mēra ISO vienībās, izmantojot diezgan sarežģītu formulu. Tas ir visā pasaulē pieņemts vienāds standartlielums, pēc kura fotomateriālu ražotāji testē emulsijas. Savulaik atkarībā no valsts bija daudz dažādas jutības mērvienību – ASA (ASV), BS (Anglija), AFNOR-SOF (Francija), NSG (Japāna), Veston (privātfirma), General-Electric (ASV privātfirma) u. c., līdz starptautiskie eksperti nolēma palikt pie viena, lai ražotājiem un lietotājiem nejauktu galvu ar dažādiem, pēc jutības aprēķināšanas formulas atšķirīgiem lielumiem.

Mums vairāk aktuālas mērvienības bija kādreizējais Padomju Savienībā pieņemtais GOST standarts, kas tikai nedaudz atšķīrās no šībrīža ISO. Bet Austrumvācijā bija standarts, ko mērīja DIN grādos - 18^o DIN līdzinājās šībrīža 50 ISO, bet 21^o DIN – 100 ISO. Trīs grādu starpība norādīja divreiz lielāku vai mazāku jutību. Arī šobrīd vācu ražojuma filmām jutība mēdz būt uzrādīta DIN grādos.

Gaismas jutība mūsdienu filmām svārstās apmēram no 0,2 līdz 3200 ISO vienību robežās. Ikdienā gan lieto 50–800 ISO, kas ir pilnīgi pietiekami, lai nofotografētu lielāko daļu sižetu. Speciālām vajadzībām izmanto mazjutīgus un sliktos gaismas apstākļos sevišķi jutīgus materiālus.

 

Fotogrāfiskais platums un kontrasts

Katram fotomateriāla tipam piemīt noteikts fotogrāfiskais platums – spēja attēlot noteiktu daudzumu toņu gradāciju no tīra balta līdz dziļi melnam tonim, turklāt, neļaujot izkrist objekta detaļām gaismās un saglabājot tās ēnās. Lielāks filmas fotogrāfiskais platums ir vairumam vispārējās lietošanas negatīvo filmiņu, kas pieļauj ne pārāk lielas ekspozīcijas kļūdas, saglabājot vairumu detaļu, kas būtu redzamas, pareizi eksponējot. Loti neliels fotogrāfiskais platums ir krāsu diapozitīvu filmām, tādēļ, lai nezaudētu kādā attēla daļā detaļas, ekspozīcija ir jānosaka ļoti precīzi.

Fotomateriāla kontrasts nav gluži tas pats, kas fotogrāfiskais platums, lai gan zināmā mērā tie ir saistīti lielumi. Filmiņām ar lielu fotogrāfisko platumu kontrasta pakāpe vienmēr ir mazāka un otrādi. Taču kontrasts pēc būtības ir maksimālā blīvuma (nomelnējuma) atšķirība starp attēla gaišāko un tumšāko vietu. Ķīmiskās apstrādes procesā to pēc nepieciešamības var mainīt, tādējādi izmainot attēla toņu attiecības. Bet nevajag cerēt, ka, mīksti attīstot filmiņu ar ļoti mazu fotogrāfisko platumu, varēs iegūt līdzvērtīgu attēlu kā fotomateriālam ar lielu platumu – attēls kļūs pelēks, bet cerētās detaļas tā arī neparādīsies, jo to tur vienkārši nav. Pretējā virzienā var rīkoties droši, jo pazaudēt esošās detaļas nav grūti.

Cilvēka acs pasauli uztver ar ļoti lielu fotogrāfisko platumu, bet arī ar pietiekami lielu kontrastu. Tā pielāgojas konkrētam sižetam gan pēc spilgtuma, gan kontrasta. Fotomateriālam būtu jānodrošina līdzvērtīgs attēls, bet šādi savienot abus lielumus nav iespējams un arī nevajag, jo cilvēkam attēla vizuālā uztvere, vērojot to dabā un fotogrāfijā, atšķiras. Attēlam jābūt ar konkrētam sižetam piemērotu kontrastu un atbilstošu toņu gammu.

Tomēr ne vienmēr fotogrāfijā jāpanāk dabiskuma efekts. Mākslinieciskiem un tehniskiem darbiem bieži vien vispārējās lietošanas fotomateriāli nav piemēroti, jo tie veido pārāk pareizu attēlu. Tādā gadījumā jālieto nepieciešamībai vai idejai atbilstoši materiāli – ar palielinātu vai samazinātu kontrasta pakāpi. Mūsdienu fotomateriāli, ja tos pareizi apstrādā, nodrošina jebkurai gaumei un vajadzībai atbilstošu attēlu. Ja ne, tad fotografēts ir uz sižetam nepiemērotas filmas vai tā sabojāta apstrādes gaitā.

 

 

Elmārs RUDZĪTIS