Sakaru nieki
SAKARU NIEKI 2002/2
Tīšie un
netīšie pārpratumi
Kādu rītu telefona centrāles ATC-61
dežurants ziņoja priekšniekam: - Šonakt bija tāds
jandāliņš, ka ne izstāstīt nevar ap diviem
naktī kāds abonents izsauca citus abonentus un drīz vien
sākās intensīva zvanīšana. - Dežurantam bija izdevies atrast vainīgo. Pieslēdzoties viņa līnijai,
dežurants dzirdēja, ka vainīgais pamodina kārtējo upuri un imitē zvanu it kā no
tālsatiksmes centrāles. Tad viņš upurim paziņo, ka nevar iekārtot tālsarunu un
lūdz, lai abonents steidzami piezvana uz tādu un tādu telefona
numuru. Upuris piezvana, pieceļ
no gultas kādu citu un sākas izskaidrošanās. Pa to laiku vainīgais šādā
veidā ir izsaucis citus upurus,
un centrālē meklētāji rada tādu troksni kā
vislielākajā slodzes stundā. Dežurants, protams, vainīgo ir atslēdzis, un
centrālē iestājies klusums.
Drīz vien priekšniekam zvana kāds
mākslinieks no Radiotehnikas ielas, ka pie viņa telefona līnijas
kāds pieslēdzoties un zvanot. Arī šonakt tā esot
bijis, bet tagad viņa līnija centrālē esot atslēgta.
Montierim izdevās atrast, ka tik tiešām
pie abonenta līnijas ir pievienoti sīki vadiņi, kuri pa logu
ieiet kādā dzīvoklī. Dzīvokļa saimnieks bija
darbā, bet mājās esošais pusaudzis neko paskaidrot
nevarēja. Telefona aparātu dzīvoklī arī neredzēja.
Centrāles priekšnieks norunāja ar
miliciju, ka, nosaucot paroli Vētra,
milicijas dežūrmašīna brauks uz Radiotehnikas ielas
dzīvoklī. Drīz vien kādā naktī centrāles
dežurants novēroja, ka mehānismi atkal strādā ar pilnu
jaudu. Zvans milicijai, un vainīgais tas pats pusaudzis, 14 gadu jaunais
edisons rokā gan.
Viņš no nestandarta detaļām bija konstruējis telefona
aparātu. Ciparripas vietā zēns lietoja telegrāfa
aparāta Morzes atslēgu, ar kuru sastādīja izsaucamos
numurus. Tā kā nepilngadīgam nekādu sodu uzlikt nevarēja, vajadzēja
abonenta līniju pārbūvēt tā, lai jaunais edisons netraucētu telefona
centrāles un klientu naktsmieru.
***
To, ka jaunieši ir talantīgi izgudrotāji,
konstatēja arī RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātes
uzņemšanas komisija. Viens no reflektantiem, kārtojot
eksāmenu, vienmēr centās ieņemt auditorijā noteiktu
vietu. Ja kaut ko vajadzēja uzrakstīt uz tāfeles, pēc tam
atkal cītīgi nostājās tajā pašā vietā.
Aizdomīgi šķita arī tas, ka vienā ausī bija iesprausts
mazgabarīta auss telefons. Eksāmenu komisijas
priekšsēdētājs konstatēja, ka jauneklis stāv uz
diviem vadiņiem, kuru gali piesprausti pie grīdas, un kurpju
zolēs arī ir vadiņi, kuri savienoti ar mazgabarīta telefona
aparātu. Tāpat atklājās, ka vadiem koridorā ir
pievienojies operatorskonsultants, kurš sniedz atbildes
uz komisijas locekļu jautājumiem. Diemžēl eksāmenu
komisija nespēja pozitīvi novērtēt šo unikālo
izgudrojumu...
***
Vēl asprātīgāk bieži vien
uzvedās tehnikuma praktikanti. Bija divi iecienīti veidi, kā
izjokot abonentus. Viens no tiem bija piezvanīt un palūgt, lai
izmēra, cik gara ir aukla no telefona aparāta līdz sienai.
Abonents to rūpīgi izpildīja un paziņoja, ka tā ir,
piemēram, 1,5 metrus gara. Tad zvanītājs no telefona centrāles (īstenība
zvanīja no kāda cita numura) lūdza, vai abonents nevarētu
pavilkt auklu uz sevi, jo centrālē esot trīs metru garš
vads un tas traucējot centrāles darbiniekiem. Abonents velk auklu, tā
nekustas ne no vietas, bet zvanītājs tik mudina, ka vajagot vilkt
stiprāk, līdz aukla notrūkst.
Otrajā gadījumā zvanīšana notika
naktī. Zvanītājs satrauktā balsī teica, ka telefona
centrālē esot ugunsgrēks un lai abonents steidzīgi atnesot
no virtuves spaini ar ūdeni un iemetot tajā savu telefona
aparātu, citādi uguns pa telefona vadiem atnāks līdz
viņu telefona aparātam un nodegs dzīvoklis. Protams,
cilvēkam, kurš piecelts no miega, nebija vaļas domāt, ka
tas ir muļķīgs joks, un viņš darīja, kā
viņam lika.
***
Ne viens vien pārpratums klientiem radās
blokiratoru dēļ. Releju blokiratoru trūkums bija tāds, ka,
zvanot vienam no bloķētās līnijas aparātiem, otrs
varēja pārtvert sarunu (ja viņš šajā
brīdī pat nezinot, ka nāk izsaukums, izcēla klausuli).
Bieži vien bloķēto aparātu īpašnieki
savstarpēji nebija draudzīgi. Visparastāk saruna bija
piemēram tāda: - Man lūdzu
Pēteri pie telefona! - Atbilde: - Pēteris
vakar nomira!
***
Kāda telefoniste no Vidzemes, atceroties pirmos
darba gadus, stāstīja, ka reiz uz centrāli piezvanījis
kāds abonents un lūdzis savienojumu ar kolhozu, bet nosaucis
nepareizu (mežniecības) numuru. Dzirdamība bijusi slikta, un
klients neko nav sapratis. Viņš lūdzis telefonisti
palīdzēt sarunāties viņa cūkai esot vajadzīgs
kuilis. Telefoniste vārdu kuilis
uzskatījusi par nepieklājīgu, it sevišķi
tāpēc, ka centrāles telpā tajā brīdī
bijuši vairāki apmeklētāji. Viņa pieklājības
dēļ kuili nosaukusi par vīriešu
kārtas cūku un izstāstījusi, kāpēc zvana.
Atbildes vietā atskanējusi
smieklu šalts un paskaidrojums, ka viņu mežniecības
kompetencē vairs neesot cūku apsēklošana...
***
Un vēl kāds pikants gadījums. Reiz
kādai dāmai ar muļķošanos nepaveicās. Tas notika
80. gadu nogalē. ATC-27 dežurants naktī ievēroja, ka
kāds no abonentiem izceļ klausuli, sastāda numuru un iekar
klausuli. Dežurants nolēma pārbaudīt. Atrada abonenta
numuru, pieslēdzās pie līnijas un dzirdēja sarunu.
Kāda dāma šajā brīdī bija piezvanījusi
milicijai (02) un sūdzējās, ka esot pazaudējusi savu
sievišķības orgānu (nosaucot to īstajā
vārdā). Dežurants pēc kartotēkas noskaidroja, ka
telefons atrodas kādas rūpnīcas sardzes telpā un
nolēma piezvanīt naktsmiera traucētājai, uzdodoties par
milicijas darbinieku. Viņš paziņoja, ka pazaudētā manta atrasta un var atbraukt to
saņemt. Dāma šokā gan par to, ka milicija tik ātri
noskaidrojusi viņas telefona numuru, gan arī par to, ka tagad
sagaidāms sods par milicijas muļķošanu.
Jāzeps LĪDUMS
Tīšie un
netīšie pārpratumi
Kādu rītu telefona centrāles ATC-61
dežurants ziņoja priekšniekam: - Šonakt bija tāds
jandāliņš, ka ne izstāstīt nevar ap diviem
naktī kāds abonents izsauca citus abonentus un drīz vien
sākās intensīva zvanīšana. - Dežurantam bija izdevies atrast vainīgo. Pieslēdzoties viņa līnijai,
dežurants dzirdēja, ka vainīgais pamodina kārtējo upuri un imitē zvanu it kā no
tālsatiksmes centrāles. Tad viņš upurim paziņo, ka nevar iekārtot tālsarunu un
lūdz, lai abonents steidzami piezvana uz tādu un tādu telefona
numuru. Upuris piezvana, pieceļ
no gultas kādu citu un sākas izskaidrošanās. Pa to laiku vainīgais šādā
veidā ir izsaucis citus upurus,
un centrālē meklētāji rada tādu troksni kā
vislielākajā slodzes stundā. Dežurants, protams, vainīgo ir atslēdzis, un
centrālē iestājies klusums.
Drīz vien priekšniekam zvana kāds
mākslinieks no Radiotehnikas ielas, ka pie viņa telefona līnijas
kāds pieslēdzoties un zvanot. Arī šonakt tā esot
bijis, bet tagad viņa līnija centrālē esot atslēgta.
Montierim izdevās atrast, ka tik tiešām
pie abonenta līnijas ir pievienoti sīki vadiņi, kuri pa logu
ieiet kādā dzīvoklī. Dzīvokļa saimnieks bija
darbā, bet mājās esošais pusaudzis neko paskaidrot
nevarēja. Telefona aparātu dzīvoklī arī neredzēja.
Centrāles priekšnieks norunāja ar
miliciju, ka, nosaucot paroli Vētra,
milicijas dežūrmašīna brauks uz Radiotehnikas ielas
dzīvoklī. Drīz vien kādā naktī centrāles
dežurants novēroja, ka mehānismi atkal strādā ar pilnu
jaudu. Zvans milicijai, un vainīgais tas pats pusaudzis, 14 gadu jaunais
edisons rokā gan.
Viņš no nestandarta detaļām bija konstruējis telefona
aparātu. Ciparripas vietā zēns lietoja telegrāfa
aparāta Morzes atslēgu, ar kuru sastādīja izsaucamos
numurus. Tā kā nepilngadīgam nekādu sodu uzlikt nevarēja, vajadzēja
abonenta līniju pārbūvēt tā, lai jaunais edisons netraucētu telefona
centrāles un klientu naktsmieru.
***
To, ka jaunieši ir talantīgi izgudrotāji,
konstatēja arī RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātes
uzņemšanas komisija. Viens no reflektantiem, kārtojot
eksāmenu, vienmēr centās ieņemt auditorijā noteiktu
vietu. Ja kaut ko vajadzēja uzrakstīt uz tāfeles, pēc tam
atkal cītīgi nostājās tajā pašā vietā.
Aizdomīgi šķita arī tas, ka vienā ausī bija iesprausts
mazgabarīta auss telefons. Eksāmenu komisijas
priekšsēdētājs konstatēja, ka jauneklis stāv uz
diviem vadiņiem, kuru gali piesprausti pie grīdas, un kurpju
zolēs arī ir vadiņi, kuri savienoti ar mazgabarīta telefona
aparātu. Tāpat atklājās, ka vadiem koridorā ir
pievienojies operatorskonsultants, kurš sniedz atbildes
uz komisijas locekļu jautājumiem. Diemžēl eksāmenu
komisija nespēja pozitīvi novērtēt šo unikālo
izgudrojumu...
***
Vēl asprātīgāk bieži vien
uzvedās tehnikuma praktikanti. Bija divi iecienīti veidi, kā
izjokot abonentus. Viens no tiem bija piezvanīt un palūgt, lai
izmēra, cik gara ir aukla no telefona aparāta līdz sienai.
Abonents to rūpīgi izpildīja un paziņoja, ka tā ir,
piemēram, 1,5 metrus gara. Tad zvanītājs no telefona centrāles (īstenība
zvanīja no kāda cita numura) lūdza, vai abonents nevarētu
pavilkt auklu uz sevi, jo centrālē esot trīs metru garš
vads un tas traucējot centrāles darbiniekiem. Abonents velk auklu, tā
nekustas ne no vietas, bet zvanītājs tik mudina, ka vajagot vilkt
stiprāk, līdz aukla notrūkst.
Otrajā gadījumā zvanīšana notika
naktī. Zvanītājs satrauktā balsī teica, ka telefona
centrālē esot ugunsgrēks un lai abonents steidzīgi atnesot
no virtuves spaini ar ūdeni un iemetot tajā savu telefona
aparātu, citādi uguns pa telefona vadiem atnāks līdz
viņu telefona aparātam un nodegs dzīvoklis. Protams,
cilvēkam, kurš piecelts no miega, nebija vaļas domāt, ka
tas ir muļķīgs joks, un viņš darīja, kā
viņam lika.
***
Ne viens vien pārpratums klientiem radās
blokiratoru dēļ. Releju blokiratoru trūkums bija tāds, ka,
zvanot vienam no bloķētās līnijas aparātiem, otrs
varēja pārtvert sarunu (ja viņš šajā
brīdī pat nezinot, ka nāk izsaukums, izcēla klausuli).
Bieži vien bloķēto aparātu īpašnieki
savstarpēji nebija draudzīgi. Visparastāk saruna bija
piemēram tāda: - Man lūdzu
Pēteri pie telefona! - Atbilde: - Pēteris
vakar nomira!
***
Kāda telefoniste no Vidzemes, atceroties pirmos
darba gadus, stāstīja, ka reiz uz centrāli piezvanījis
kāds abonents un lūdzis savienojumu ar kolhozu, bet nosaucis
nepareizu (mežniecības) numuru. Dzirdamība bijusi slikta, un
klients neko nav sapratis. Viņš lūdzis telefonisti
palīdzēt sarunāties viņa cūkai esot vajadzīgs
kuilis. Telefoniste vārdu kuilis
uzskatījusi par nepieklājīgu, it sevišķi
tāpēc, ka centrāles telpā tajā brīdī
bijuši vairāki apmeklētāji. Viņa pieklājības
dēļ kuili nosaukusi par vīriešu
kārtas cūku un izstāstījusi, kāpēc zvana.
Atbildes vietā atskanējusi
smieklu šalts un paskaidrojums, ka viņu mežniecības
kompetencē vairs neesot cūku apsēklošana...
***
Un vēl kāds pikants gadījums. Reiz
kādai dāmai ar muļķošanos nepaveicās. Tas notika
80. gadu nogalē. ATC-27 dežurants naktī ievēroja, ka
kāds no abonentiem izceļ klausuli, sastāda numuru un iekar
klausuli. Dežurants nolēma pārbaudīt. Atrada abonenta
numuru, pieslēdzās pie līnijas un dzirdēja sarunu.
Kāda dāma šajā brīdī bija piezvanījusi
milicijai (02) un sūdzējās, ka esot pazaudējusi savu
sievišķības orgānu (nosaucot to īstajā
vārdā). Dežurants pēc kartotēkas noskaidroja, ka
telefons atrodas kādas rūpnīcas sardzes telpā un
nolēma piezvanīt naktsmiera traucētājai, uzdodoties par
milicijas darbinieku. Viņš paziņoja, ka pazaudētā manta atrasta un var atbraukt to
saņemt. Dāma šokā gan par to, ka milicija tik ātri
noskaidrojusi viņas telefona numuru, gan arī par to, ka tagad
sagaidāms sods par milicijas muļķošanu.
Jāzeps LĪDUMS