Pašiem sava Hedvigas kundze

Ne tikai Neatkarīgajai Rīta Avīzei, bet arī Lattelekom ir sava noslēpumainā, šarmantā, rosīgā un nenogurdināmā Hedvigas kundze. Tālsakaru automātikas ceha vadītāja, Operatīvā vadības dienesta vadītāja, Tālsakaru centra direktore, Analogā tīkla ekspluatācijas centra direktore. 38 gadi sakaros un visu laiku — viļņa galotnē! Šķiet, kaut ko tādu spēj vienīgi tāda sieviete, kāda ir Hedviga Krastiņa. Par mūža ieguldījumu sakaru nozarē viņai nesen piešķirta inženiera Makša Gīla prēmija. Par darbu, par sevi, par cilvēkiem un notikumiem Hedviga KRASTIŅA SP pastāstīja savas apaļās jubilejas priekšvakarā.

— Esmu dzimusi 1940. gada 13. maijā Jelgavā. Visai drīz paliku bez tēva — viņš gāja bojā izsūtījumā 1941. gadā. Tā nu bērnība un jaunība nebija nekāda zaļā: kopā ar mammu un brāli bija jābēguļo, jāslēpjas pa mežiem un grāvjiem. Arī materiālā ziņā, protams, nebija viegli. Bet jaunība kā jau jaunība — ar laiku viss smagais un nepatīkamais pabālēja. Pabeidzu Jelgavas vidusskolu un gribēju studēt ķīmiju, bet lielos mērķus izjauca ārstu komisija — vainīga bija bērnībā pārciestā bronhiālā astma. Pirmā reakcija bija gluži dabiska: apsēdos uz soliņa universitātes priekšā un birdināju asaras. Tomēr mans neatkarīgais raksturs guva virsroku: cieši nolēmu apstaigāt visas Tehniskās universitātes (tolaik tā darbojās LU telpās) fakultātes un izvēlēties to, kur vislielākais konkurss. Tāds bija Elektroenerģētikas fakultātes radiotehnikas un sakaru nozarē. Nodomāju: ja tur tik daudz medaļnieku piesakās, tātad tā ir laba lieta.

— Kā tad! Tikai pirmā kursa beigās sapratu, ko esmu izvēlējusies.

— Nepavisam! Grūtības mani vilināja, tāsmani pieradināja pie atbildības un darba. Un vēl kas — grupā bijām tikai divas meitenes un 23 puiši, un tā nu tiešām bija patīkama sajūta. Mīlestību arī sastapu tai pašā fakultātē, divus kursus augstāk. Tas bija enerģētikas students Juris Krastiņš. Kad viņš pabeidza piekto kursu, mēs apprecējāmies.

— 70. gados, kad centrāli būvēja, tā bija visprogresīvākā tehnika — VEF ražotā AMTC–2 ar 3000 kanālu ietilpību. Tā bija paredzēta galvenokārt sakariem ar PSRS republikām un vietējām tālsarunām. Komutācijas iekārtas bija izvietotas trijos stāvos: attiecīgi pa 1000, 700 un 400 m2. Sākumā bija ļoti strauja attīstība, bet jau 80. gadu beigās šī centrāle bija pārslogota, tā visu laiku rīstījās, jo nebija paredzēta nedz tik lielam tālsarunu, nedz starptautiskajam apjomam. Bija skaidrs: vajadzīgs kas jauns. Tālsakaru centrāli atslēdza 1999. gada 1. decembrī. Tajā dienā saaicinājām kopā visus kādreizējos tālsakariešus. Dzērām ābolu boli no liela akvārija un atcerējāmies vecos laikus, aplūkojām nopelnītos kausus un diplomus. Ļoti jau vilka uz kaut ko skumji nostalģisku, bet iznīcinošām emocijām neļāvāmies. Galu galā ir tik laba apziņa: 27 gadi atdoti sabiedrībai.

— Es neeju ar paceltu galvu visiem pa priekšu. Gribu palīdzēt cilvēkiem augt, saprast, kļūt atbildīgiem. Vienmēr esmu ļoti uzticējusies padotajiem, un tieši ar to esmu ļoti daudz panākusi. Protams, lai varētu uzticēties, man bija daudz jāzina. Uzticība nenozīmē, ka nav jāpārbauda, citādi, kas zina, var pienākt brīdis, kad šī uzticība ir jānožēlo. Kolēģi Analogajā tīklu ekspluatācijas centrā man ir teikuši, ka biju demokrātiska vadītāja. Viņi paši ir izauguši par spēcīgiem vadītājiem. Skatos uz viņiem un domāju: laikam esmu labu darbu izdarījusi.

—Tas izveidojās 1997. gadā kā jauna Lattelekom struktūrvienība, kurā iekļāva visas republikas centrāles. Līnijas pievienoja Līniju ekspluatācijas centram. Manā pakļautībā bija visas Latvijas analogās centrāles ar 540 darbiniekiem. Jaunā kārtība ļāva koncentrēt uzmanību tikai uz centrālēm. Pirms tam darbiniekiem bija visdažādākie pienākumi — jāatbild par līnijām, par pārraides sistēmām, centrālēm, elektrobarošanu utt. Strādājot kā ugunsdzēsējiem, nevarēja visu izdarīt ātri un kvalitatīvi, tāpēc vispareizāk bija sadalīt atbildību. Mans uzdevums bija organizēt darbu centrālēs un elektrobarošanas sistēmās, protams, samazinot štatus. Vienam darbiniekam jāapkalpo ap 2000 numuru tilpums, t.i., no piecām līdz pat desmit centrālēm. Elektrobarošanas vīriem jārūpējas tikai par šo lauciņu — visi vecie akumulatori jāizmēra, jāsatīra, jāsagatavo dokumentācija, jāpārbauda zemējumi. 1997. gadā sākām to darīt, un jau pērnā gada beigās pamatvilcienos viss kritiskākais bija sakārtots. Protams, vienmēr paliek kāda daļiņa, kas pastāvīgi jātur acīs, — divreiz gadā jāmēra zemējuma pretestība un jālabo, ja vajag.

— Inženieris Jānis Imants Riekstiņš perfekti strādā ar dokumentiem, ļoti labi pārzina centrāles regulēšanu, droši var paļauties uz tehnisko vadītāju Imantu Baluli. Vidzemē lieliski strādā Andreja Vilciņa komanda — inženieri Aivars Karps (Skujenē), Jānis Andžs (Nītaurē), Česlavs Loss (Limbažos). Kad pārņēmām darbus, Ainažu centrāle ļoti slikti strādāja, un Česlavs atrada iemeslus, kāpēc pārtrūkst sarunas, kāpēc dubultojas impulsi. Viņš pats veica mērījumus un visu sakārtoja savām rokām. Vēl — Artis Leinasars, sektora vadītājs Limbažos, jauns, domājošs puisis, labi organizē darbu. Es lepojos ar šiemcilvēkiem.

— Tie vienkārši ir savējie, ar kuriem kopā gan sāls pudi apēsti, gan nopietni strādāts, gan uzvaras svinētas.

— No agras jaunības mani nebaida ne tribīne, ne pienākumi, ne titulēti un situēti kontakti. Jaunībā man drosmi deva izglītība, izskats, plašās intereses. Ļoti daudz lasīju, man bija, par ko runāt. Mana vīra tēvs Alberts Krastiņš bija Lauksaimniecības akadēmijas augstākās matemātikas katedras vadītājs. Ļoti sabiedrisks cilvēks, kam to tik vien vajadzēja kā auditoriju. Pie viņa pulcējās komponists Arvīds Žilinskis, dziedātāji Edgars Plūksna un Elfrīda Pakule, slaveni ārsti, neiroķirurgi. Es šai vidē jutos ļoti labi. Kad biju ceha vadītāja, katru gadu rīkojām milzu pasākumu — svinējām ceha gadadienu. Braucām zaļumos ārpus Rīgas. Mums ir vēsturiska grāmata, kur viss tika fiksēts un aprakstīts.

— Un kāpēc gan ne — pulciņā taču jautrāk! Sieviešu klubu vēl neesmu paspējusi nodibināt, bet gan jau būs. Esmu iesaistīta arīenerģētiķu kluba dibināšanā. Tas būs radošas atpūtas, izklaides, informācijas apmaiņas klubs. Vēl sadarbojos ar dāmu klubu Septima. Kopā braucām uz Liepāju, uz Kaupēn, mans mīļais, bijām Prāgā, pirms tam — Minhenē. Turp mēs braucām septiņas dāmas (bez kungiem!) un uzvedāmies tik neatkarīgi, ka Lindenhofas pils gide sāka uz mums visai aizdomīgi skatīties un beidzot arī pienāca klāt un pajautāja, kas mēs tādas un no kurienes. Mēs sākam smieties, jo sapratām, ko viņa domā. Tad paskaidrojām, ka tā nav, kā izskatās, ka mūsu vidū ir ekspremjera Godmaņa kundze, ārstu biedrības prezidente, Latvia Tours komercdirektore. Tas bija jautrs piedzīvojums.

— Man ir burvīgs Polijas Podhales kalnu aitu suns Ada. Viņa ir filmējusies televīzijā un fotografēta reklāmām. Es viņā esmu iemīlējusies un šķiet, ka šīs jūtas ir abpusējas. da ir balta, brūnām acīm, brūnu purniņu, ļoti skaista un draudzīga, neapdraud nevienu pašu dzīvu radību. Viņa, protams, dzīvo istabā, — kā jau ģimenes locekle. Vēl ļoti patīk puķes — tas man no mammas. Dzīvoju Mārupē un pie mājas ir 1200 m2 liels dārzs. Reiz man bija 44 ziedu šķirnes. Tagad sākšu atkal. Man ir upenes, dālijas, gara dobe ar margrietiņām, rododendri, tagad spiežu uz skujkokiem. Pirms diviem gadiem iestādīju tūju dzīvžogu. Vēl man ir eglīte, Kanādas priede, zirņu pacipresīte. Abas ar māsu izpildījām mammas novēlējumu — aizbraucām uz Holandes pavasara ziedu izstādi Koikenhofā. Visu mūžu mans hobijs bijis ceļošana. Esmubijusi visās Eiropas valstīs, vienīgi Grieķijā ne. Arī krievu laikos krāju naudu, lai katru otro gadu kaut kur aizbrauktu. Vēl esmu bijusi Amerikā, Kanāriju salās, Ēģiptē, šopavasar — Izraēlā. Vēlreiz noteikti gribētu aizbraukt uz Norvēģiju — tā ir zeme,kur gribas atgriezties vēl un vēl. Jaunībā daudz braukājām ar saliekamajām smailītēm pa visām Latvijas upēm. Sevišķi atmiņā brauciens pa Pededzi, gar ozolu birzīm.

— Ļoti ilgojos pēc vientulības. Gribas pabūt vienatnē ar sevi, tad ceļos agri no rīta, ņemu savu suni un eju pa ceļu, kurp acis rāda.

— Mana bagātība ir vīrs Juris. Esam kopā 39 gadus. Mēs ļoti labi viens otru balstām. Kad biju jauna un stipra, man nevajadzēja neviena. Bet tagad tas plecs, uz kura varu izraudāties, ir mana meita Zane (viņa strādā Lattelekom par tulku un studē medicīnu). Mēs sākam mainīties lomām. Varu ar viņu izrunāties par visām sievišķīgajām lietām. Viņa mani ļoti labi reizēm noliek vietā. Pat, ja viņas teiktais reizēm sāp, es uzmanīgi ieklausos. Arī ar pusmāsu Mārīti man ir labas attiecības (starp citu, arī viņa strādā Lattelekom, Personāla daļā). Sirdsdraudzenes man nav, jo nav bijis laika kopt draudzību. Varbūt būs tagad, kad vairs nav jābrauc uz darbu...

Gunta KĻAVIŅA