Liberalizācija - spēle ar daudziem nezināmajiem

 

Jau vairākus gadus daudzi alkaini gaida 2003. gada 1. janvāri, kurš sabiedrības acīs kļuvis par gluži vai maģisku datumu: nu tik nāks jaunie laiki, nu tik dzīvosim zaļi, nu tik būs! Tomēr skaidrs, ka telekomunikāciju tirgus liberalizācijas de iure sākums nepavisam nenozīmē, ka pāris mēnešos viss kā uz burvju mājienu mainīsies uz labo pusi, cenas strauji pazemināsies un sāksies īsta leiputrija. Lai rastos precīzāks priekšstats par liberalizācijas gaitu Eiropā un Latvijā, SP aicināja uz diskusiju nozares profesionāļus - Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktori Ināru RUDAKU, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas Telekomunikāciju un pasta departamenta direktoru Andri VIRTMANI, konsultāciju firmas Ernst &Young  telekomunikāciju industrijas projektu vadītāju Gundaru RUŽU, Lattelekom Regulēšanas lietu  attīstības direktoru Aivaru KREILI un Telia MultiCom pārstāvjus - tehnisko direktoru Andri ŠAVALGINU un mārketinga direktoru Kasparu SPUNDI.

 

- Latvijai savā ziņā ir paveicies, ka neesam vieni no pirmajiem liberalizācijas procesa aizsācējiem un varam mācīties no citu Eiropas valstu kļūdām un pieredzes.

A. Virtmanis: - 1998. gads Eiropā bija zīmīgs ar to, ka saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvām visās tās dalībvalstīs bija jāsākas konkurencei. Tomēr jau pēc pirmā gada atklājās, ka nekur nebija būtisku telekomunikāciju tarifu samazinājumu, jo tie nebija līdzsvaroti. Tikai otrajā vai trešajā liberalizācijas gadā, kad katrā no šo valstu tirgiem iezīmējās nopietni jaunie spēlētāji un sākās reāla konkurence, klientiem radās izvēles iespējas, kas ir galvenais tirgus atvēršanas mērķis. Zīmīgi, ka pat ilgākā laika periodā, arī desmit gados (Lielbritānija un Zviedrija), nevienā valstī lielie vēsturiskie monopoli būtiski nav zaudējuši sākotnējo ietekmi tirgū. Labs modelis Latvijai varētu būt Zviedrijas tirgus, kur, no vienas puses, nav zudusi Telia ietekme tirgū, bet, no otras puses, ir radīta labvēlīga vide uzņēmējdarbībai, paverot iespēju sekmīgai mazu un vidēju uzņēmumu attīstībai. Zviedrijā līdz šim ir bijis liberālākais licencēšanas režīms no visām ES dalībvalstīm, - viņi ir izdevuši apmēram 700 dažādu licenču un atļauju.  

Igaunijā tirgus liberalizēts 2001. gada sākumā. Zīmīgi, ka tur neviens neinvestē piekļuves tīklā. Tāpēc ir arī Eiropas prasība: atsaistīt abonentu piekļuves tīklu. Igaunijā lielākā interese un investīciju plūsma ir virzīta uz telekomunikāciju krējumu - starptautiskajiem pakalpojumiem, jo ir relatīvi vienkārši investēt vienā centrālē un, noslēdzot starpsavienojuma līgumus, panākt, ka caur šo centrāli var maršrutēt starptautiskos izsaukumus. Ar regulēšanu var veicināt piekļuvi, vienlīdzīgus  starpsavienojuma līgumus. Vienlaikus regulatoram jānodrošina arī vēsturisko operatoru normāls bizness. Neviens nav ieinteresēts šo kompāniju graušanā vai darbības sašaurināšanā.

G. Ruža: - Igaunijā Eesti Telefon joprojām pieder 90 procenti tirgus,  deviņi procenti sadalās starp diviem lielajiem spēlētājiem - Tele 2 un kādu somu operatoru, bet vienu ieņem mazie uzņēmumi. Igaunijā izsniegts aptuveni 100 licenču, bet konkurence reāli izpaužas tikai starptautiskajos pakalpojumos.

- Kuri uzņēmumi jau ir interesējušies par fiksēto telekomunikāciju pakalpojumu licencēm Latvijas tirgū?

A. Virtmanis: - Rinda ir visai gara. Ir gan tādi, kuri tikai pieteikuši licences pieprasījumu, gan tādi, kuri to jau saņēmuši. Daļa uzņēmumu jau darbojas ar Satiksmes ministrijas atļaujām. Lai nepārkāptu ekskluzivitātes tiesības, šogad esam atļāvuši darboties ar licenci tikai tiem uzņēmumiem, kuriem ir Lattelekom deleģējums. Tie ir IP telefonijas pakalpojumu sniedzēji, kuri ir noslēguši sadarbības līgumu ar Lattelekom. Šobrīd iezīmējas tikai daži nopietnāki Lattelekom konkurenti, kas pretendē uz balss telefonijas pakalpojumiem, piemēram, Telekom Baltija (pirms tam - IP Telekom Baltija) un Optron, kas daudziem varbūt ir pārsteigums, jo Optron līdz šim bija pazīstams kā optisko tīklu infrastruktūras būvētājs. No regulatora viedokļa šie uzņēmumi ir nopietni spēlētāji arī tādēļ, ka viņi pieprasa nacionālos resursus - numerāciju, operatora kodu. Arī Tele 2 Latvijā vēlas strādāt fiksētajā tīklā gluži tāpat kā dara to Skandināvijā un Igaunijā. Tele 2 galvenais bizness ir vērsts uz klientu skaita audzēšanu, un tiek darīts viss, lai celtu uzņēmuma vērtību biržā. Ja Tele 2 vēlēsies sniegt fiksētā tīkla pakalpojumus, izmantojot mobilo tīklu infrastruktūru, viņiem vajadzīga GSM, UMTS un fiksētā tīkla operatora licence. Tirgus noteikti ir jānošķir, lai nejauktu fiksētos un mobilos sakarus.

- Kuri uzņēmumi jau saņēmuši licences?

A. Virtmanis: - Tie ir JL Balts, Kopideja, OSTKOM, Studio 7, Livas u.c. Daļa no tiem darbojas kādā noslēgtā teritorijā, izmanto 2,4 GHz frekvences un sniedz interneta pakalpojumus.

Par iespējām strādāt Latvijas tirgū (starptautiskās sarunas, piekļuve starptautiskajai interneta kapacitātei) interesējušies arī daži Zviedrijas uzņēmumi, piemēram, Stokab   no Stokholmas. Tas ir telekomunikāciju operators, kas apkalpo Stokholmas domi. Viņi vēlas iziet starptautiskajā tirgū, ieguldīt optisko kabeli no Gotlandes salas un pēc tam caur Latviju savienoties ar Krievijas tīklu. Viņi cer, ka šis kabelis ies cauri Krievijai līdz tālajiem Austrumiem. Tas, ka mērijas operators iziet starptautiskā tirgū, manuprāt, ir diezgan unikāli.

- Uz ko pēc tirgus atvēršanas pretendē Telia MultiCom?

A. Šavalgins: - Daudzviet pasaulē, kur notika tirgus brīvlaišana, lielākā daļa operatoru nedomāja par piekļuves tīkla (līdz abonentam) attīstīšanu. Telia MultiCom ir tāda priekšrocība, ka mums šis piekļuves tīkls jau ir izveidots. Liela daļa operatoru, kas saņems licences, liks uzsvaru uz maģistrālajiem tīkliem, uz starptautiskajiem savienojumiem, kas tiešām pirmajā kārtā  ir visefektīvākais līdzekļu atpelnīšanas veids. Mūsu lielākais trumpis ir piekļuves tīkls, kuru mēs varētu arī nomāt.

- Vai nav tā, ka visi uzņēmumi, kas būs izņēmuši licences, metīsies uz vienu  krējuma podu – starptautiskajiem sakariem? Vai tas nevieš bažas, ka visiem krējuma var gluži vienkārši nepietikt, jo Latvijā nav tik liela pieprasījuma pēc starptautiskajiem sakariem?

I. Rudaka: - Ne velti teic (un tā arī ir!), ka pieprasījums rada piedāvājumu un nevis otrādi, tātad manā skatījumā tirgus visu noliks savās vietās un tie, kas
cer uz vieglu un ātru peļņu bez kapitālieguldījumiem, diez vai varēs ilgi
noturēties tajā.

A. Šavalgins: - Manuprāt, starptautisko sarunu tarifi nepazemināsies tik ļoti, kā tiek gaidīts.

K. Spunde: - Mums ir tā priekšrocība, ka Telia MultiCom darbojas vairākos lielajos rajonu centros, mūsu pakalpojumi ir pieejami deviņās lielās pilsētās, to skaitā Rīgā. Plānojam aptvert vēl dažas.

- Latvijā ienāk arī tāda jauna tendence kā telekomunikāciju pakalpojumu sasaiste ar citām nozarēm, jo pretendentu sarakstā ir arī Latvenergo, Latvijas Dzelzceļš, Latvijas Gāze un citu nozaru uzņēmumi.

A. Virtmanis: - Atklāti sakot, es kā klients negribētu dārgāk maksāt par gāzi vai enerģiju tikai tāpēc, ka Latvenergo vai Latvijas Dzelzceļam (LDz) ir šāds papildu bizness, kurš neapšaubāmi prasīs lielus līdzekļus. Tā būtu gluži nepareiza šķērssubsidēšana. Tomēr  daudzās valstīs,  izveidojot kabeļu līnijas savām vajadzībām, tās vienmēr tiek ieguldītas ar rezervi, un šo lieko kapacitāti var piedāvāt citiem. Turklāt vairumā gadījumu šo uzņēmumu tīkls pārklāj valsti. Latvijas Dzelzceļam ir ļoti vienkārši ieguldīt kabeli gar savu uzbērumu, jo tas ir viņu īpašums, nekas nav jāsaskaņo. Un viņi to arī sekmīgi dara - ņem kredītus un rok. Turklāt LDz vēsturiski ir aptuveni 3000 klientu, kas atrodas mazo staciju apkārtnē - dažas firmas uz tā rēķina darbojas un apiet Lattelekom ekskluzīvās tiesības starptautiskajos pakalpojumos, jo zvana caur LDz tīklu. Šobrīd LDz jau tiek restrukturēts, un viņi varētu  atdalīt šo telekomunikāciju nozari kā atsevišķu uzņēmumu - operatoru.

Līdzīgs konkurents ir Latvijas  Aeronavigācijas serviss, kuram pieder ierobežota liodostas teritorija, kurā ir arī viņu klienti. LGS arī grib iegūt licenci. Valsts Informācijas tīkla aģentūra (VITA), kuru valsts pārveido par valsts aģentūru un kuras statuss šobrīd vēl īsti nav zināms, arī zondē iespējas. Protams, ne visi jaunienācēji uzreiz būs gatavi apkalpot klientus, ieviest norēķinu sistēmas u. tml. Vienkāršākais ceļš - infrastruktūras pakalpojumi.

- Kas notiks ar Lattelekom optiskās šķiedras līnijām, kuras izvilktas uz Latvenergo augstsprieguma līnijām?

A. Virtmanis: - Latvenergo ar Lattelekom vieno bartera līgums uz 25 gadiem par optiskā kabeļa izvietošanu uz augstprieguma līnijas nullvada, un par to Latvenergo saņem lietošanā vairākas optiskā kabeļa dzīslas. Tomēr, ja likums pārtrauc Lattelekom pakalpojumu ekskluzivitāti, iespējams, ka arī šo līgumu ir pamats pārskatīt.

- Vai tiešām visiem uzņēmumiem, kuriem šobrīd nav savu tīklu, ir izdevīgāk veidot tos pašiem nekā nomāt no kāda uzņēmuma, kuram tas jau ir?

A. Kreilis: - Šābrīža darbība vismaz diviem uzņēmumiem - LDz un Aeronavigācijas servisam - ir ierobežota ar mūsu deleģēšanas līgumiem. Bet, tiklīdz beigsies to saistības un sāks darboties licences, tas būs viņu pašu biznesa plāns un viņu izvēlētais attīstības ceļš: piemēram, vai LDz vēlēsies palikt dzelzceļa stigas robežās vai darboties plašāk.

Diezgan skeptiski raugos uz valsts uzņēmumu un valsts akciju sabiedrību turpmāko darbību telekomunikācijās. Ap tiem ir pārāk daudz politiskas ažiotāžas un diskusiju par privatizāciju, sadalīšanu utt. Tas varētu būt gana liels komerciāls traucēklis. Turklāt LDz ir kredītsaistības kā uzņēmumam, kura pamatnodarbošanās ir kravas un pasažieru pārvadājumi, tāpēc diez vai būtu iespējams šos kredītus ieguldīt telekomunikāciju nozarē.

G. Ruža: - Otra problēma - norēķinu sistēmas. Jāiegulda nozīmīgas investīcijas ne tikai infrastruktūrā, bet arī norēķinu uzskaites sistēmās. Pašreizējiem operatoriem varbūt nebūtu tik milzīgi ieguldījumi specifiskos biznesa produktos, bet dzelzceļam tas būs neizbēgami. Šie ieguldījumi  var būt būtiski salīdzinājumā ar  tiem, kuri jāiegulda infrastruktūras attīstīšanai.

A.Virtmanis: - Klientu biznesa attīstība tiešām nav vienkārša, un to mēs labi redzam Lattelekom darbībā. Tur ir gan lielas investīcijas norēķinu sistēmās, gan arī tehniskas problēmas. Nereti jaunie licenču pretendenti brīnās, kad pasakām, ka viņiem būs jānodrošina noteikta standarta signalizācija telekomunikāciju tīklā. Tas liecina, ka dažkārt tehnoloģiski viss vēl nav izsvērts.

- Lattelekom ar savu būtisko ietekmi tirgū, kas neapšaubāmi saglabāsies arī turpmāk, būs ne vien tirgus līderis, bet viens no nedaudzajiem, kura pienākums arī turpmāk būs sniegt universālos telekomunikāciju pakalpojumus t. s. nerentablajos reģionos.

A. Virtmanis: - Latvijas likums ir atstājis iespēju tos sniegt arī kādam citam, ne tikai Lattelekom. Tas varētu būt kāds reģionālais operators, kurš šo pakalpojumu sniegšanai izmantotu līdzekļus, kurus tam piešķirtu no universālo pakalpojumu fonda.

Pēdējos četros gados, kad tirgus jau daudzviet ir atvērts, visā Eiropā ieviešas  universālais pakalpojums. Ir vairāki avoti, no kurienes tam varētu nākt finansējums, viens no tiem - valsts budžets. Latvijā tā gan šķiet utopija. Ja finansējums nenāk no valsts budžeta, operatori maksā universālā pakalpojuma fondā summu, kas proporcionāla to apgrozījumam. Lai radītu šādu fondu, gribam objektīvi izvērtēt, cik īsti Latvijā maksā universālais pakalpojums. Acīmredzot vajadzētu vērtēt, izejot no abonēšanas maksas.

Protams, jāņem vērā arī regulatora vērtējums, vai saistību pildīšana ir būtisks apgrūtinājums uzņēmumam. Ja līdzekļu kompensācijai nepietiek, regulatoram jāierobežo universālo pakalpojumu apjoms. Parasti Eiropā par universālajiem pakalpojumiem uzskata piekļuvi telefonam, spēju noraidīt faksa ziņojumus, interneta piekļuvi, arī taksofona pakalpojumus. Īpaši pat netiek precizēts, vai pakalpojumi ir kvalitatīvi, kāds ir interneta pieslēguma ātrums u.tml. Valstis ar augstāku attīstības līmeni var iekļaut universālo pakalpojumu kategorijā arī   ātrgaitas internetu, bet Latvijā tas tik drīz nebūs.  Satiksmes ministrija, kurai bija uzdots izstrādāt universālo pakalpojumu stratēģiju, tikai konstatēja, kādi ir modeļi. Mēs vēlētos, lai beidzot būtu skaidra atbilde - vai un pēc kādiem principiem Latvijā tiks veidots universālā pakalpojuma fonds.

I. Rudaka: - Universālā pakalpojuma fonds ir problēma arī
rietumvalstīs, un šobrīd nav tāda parauga, kuru varētu izmantot par bāzi fonda izveidei. Ideālākais variants būtu novirzīt universālā pakalpojuma fondam līdzekļus,
ko valsts iegūst no savām kapitāldaļām sakaru uzņēmumos (51 procents Lattelekom un 5 procenti LMT), kā arī maksājumus no operatoriem, kuri šo universālo
pakalpojumu nenodrošina.

A. Virtmanis: - Kad uzņēmumiem piedāvā maksāt universālā pakalpojuma fondā, daži izvēlas otru modeli - saņemt no šī fonda maksājumus un sniegt nerentablus pakalpojumus (princips pay or play). Latvijā šādu jaunu uzņēmumu darbību ierobežo mazais tirgus - jaunajiem uzņēmumiem nav īsti kam piedāvāt pakalpojumus.

Kā liecina  firmas Cullen International pērnvasaras pētījums par visām Centrālās un Austrumeiropas valstīm, to ekonomika nespēj nodrošināt šādu universālo pakalpojumu uzturēšanu. Iestājoties Eiropas Savienībā, mums ir iecere pieprasīt līdzekļus no tās reģionālajiem fondiem, jo, piemēram, Grieķijas un Portugāles lauku telefonizācijas attīstībā savulaik tika ieguldīti ļoti lieli līdzekļi.

Trešā iespēja, ko diezgan ilgi uzturēja ES, ir atļaut operatoram pašam iekasēt no citiem operatoriem starpību starpsavienojuma līgumos. Mēs šo modeli negribam atbalstīt, jo piemēri (Francija) liecina, ka ir bijuši negatīvi risinājumi, diskriminējošas prasības, pārkāpumi.

I. Rudaka: - Var tikai piekrist, ka Latvijai būtu pieņemams tāds modelis, kur maksā gan operatori, gan valsts, bet diez vai tā domās valdība.
- Kad šo universālā pakalpojuma fondu varētu ieviest Latvijā?

I. Rudaka: - Ne ātrāk kā pēc gada, kad varētu būt pietiekami daudz informācijas par reālo konkurences situāciju, lai pieņemtu lēmumu.

- Svarīga loma ir arī tarifu aprēķināšanas un līdzsvarošanas metodikai. Kādas pārmaiņas gaida klientus?

G. Ruža: - Ernst&Young komentēja regulatora izstrādāto tarifu metodiku, bet, raugoties plašāk uz tarifu regulēšanu,  Lattelekom teorētiski varētu sadalīt divās daļās: viena nodrošinātu infrastruktūru, ko izmantos visi pārējie operatori, kuri vēlēsies piegādāt telekomunikāciju pakalpojumus, un otra - vistiešākā konkurence ar pārējiem operatoriem, apkalpojot gala lietotājus. Tarifu metodikas izstrādāšana ir saistīta ar pamata un piekļuves tīkla nomu, un ir ļoti svarīgi noteikt pareizos tarifus, lai arī Lattelekom pietiktu līdzekļu infrastruktūras tālākai attīstībai. Manuprāt, Lattelekom šobrīd ir vienīgais, kas varētu pārklāt visu Latviju. 

A. Kreilis: - Gribu precizēt, ka te nav runa par tarifu, bet gan par pakalpojumu izmaksu attiecināšanas metodiku, kura jāievieš atbilstoši likumam, lai tarifi tiktu tuvināti izmaksām. Tas nozīmē, ka katram uzņēmumam būs atšķirīgas izmaksas, jo atšķirsies gan pakalpojumi, gan darbības veids: viens būvē tīklu pats, cits pasūta to kontraktoram; viens pārdod pakalpojumus pats, cits meklē sadarbības partnerus u.tml.

- Tomēr kādā veidā katrs atsevišķais uzņēmums varēs izmantot šo kopējo metodiku, kā pielāgos savām vajadzībām?

A. Kreilis: - Regulatora apstiprinātā metodika tiks ieviesta uzņēmumos, kuriem tā saskaņā ar likumu būs jāievieš, lai pārliecinātos, ka tarifi tiek tuvināti izmaksām. Metodikas ievērošanu pārbaudīs  auditorfirmas. 

- Dzirdēts, ka Lattelekom pamatpakalpojumu abonēšanas maksa privātpersonām varētu pieaugt līdz septiņiem latiem. Kādas tam varētu būt sekas jaunajos konkurences apstākļos?

A. Kreilis: - Nav korekti salīdzināt izmaksas, konkurenci un pakalpojuma cenu. Ja maize veikalā maksā 20 santīmus, tas nav atkarīgs no tā, vai konkurence uz ēšanu ir liela vai maza – cenu nosaka izmaksas. Te ir gluži tas pats. Šobrīd iedzīvotāju abonentu līnijas tiek subsidētas, Eiropas salīdzinošie dati, ievērojot visus koeficientus  (algām, nodokļiem u.c.), rāda, ka abonēšanas maksa svārstās no 6 līdz 12  latiem. Kad zudīs subsidēšanas avoti - starptautiskās sarunas, arī sarunas uz mobilajiem tīkliem -, uzņēmums var nonākt gana lielās grūtībās, jo šo līniju uzturēšana uzņēmumam maksā vairāk nekā regulatora noteiktā pakalpojuma cena iedzīvotājiem.

- No uzņēmuma viedokļa šāda abonēšanas cenu palielināšana ir izskaidrojama un saprotama, bet kā - no klientu viedokļa? Daudzi noteikti varētu atteikties no fiksētās telefona līnijas.

A. Kreilis: - Viss ir jāskata kompleksi. Tieši tāpēc  runājam par universālo telekomunikāciju pakalpojumu, par lietotājiem pieņemamas cenas jēdzienu un par to, ka tad, ja šāda pakalpojuma sniegšana uzņēmumam rada būtisku apgrūtinājumu, tā ir jākompensē. Un tieši tāpēc arī ir vajadzīgs universālo pakalpojumu fonds, Eiropas fondi vai arī citi (to skaitā - budžeta) līdzekļi.

- Izklausās diezgan teorētiski.

G. Ruža: - Tas neliedz gala lietotājiem, sākot ar nākamo gadu, izvēlēties kādu citu operatoru, ja viņam šķiet, ka Lattelekom tarifi ir augsti. Amerikā esmu redzējis, ka tur operatori veic socioloģiskās aptaujas, analizējot, cik katrs iedzīvotājs patērē naudas un laika telefona sarunām, un pēc tam piedāvā t. s. pakalpojumu paketes, kur ir noteikta mēneša maksa, piemēram, 50 USD, un nav svarīgi, cik daudz runāsiet (vietējās un arī starptautiskās sarunas), cena saglabājas. Operatoriem šāds pakalpojums ir ļoti izdevīgs: viņiem nav jāuztur milzīgas centrāles un norēķinu sistēmas, jo nav jāuzskaita sarunas. Operators saņem konstantu naudu, un vidēji tā ir aptuveni tāda summa, kāda arī reāli ir norunāta (viens pārtērēs 50 dolārus, cits - neiztērēs).

A. Virtmanis: - Situāciju var salīdzināt ar to laiku, kad Latvija izstājās no PSRS un mums bija cita maksājumu sistēma. Repšiku ieviešana bija sava veida šoka terapija. Šī divkāršā abonēšanas maksas pacelšana būtu  kas līdzīgs. Tomēr mūsu mērķis nav  šokēt. Tāpēc arī regulators ir izstrādājis  tarifu aprēķināšanas metodiku - cenu griestu formulu -, kas sasaista iedzīvotājiem sniedzamos pakalpojumus grozā.  Šī metodika neļauj ļoti strauji mainīt viena pakalpojuma tarifu, nemainot (nelīdzsvarojot) pārējos. Tarifu līdzsvarošana notiks pakāpeniski un tiks pabeigta ne ātrāk kā pēc diviem trim gadiem. Lai to izdarītu, uzņēmumiem droši vien kādu laiku nāksies izmantot piespiedu šķērssubsīdijas. Kad pieaugs konkurence, cenas aizvien vairāk noteiks tirgus. Tad arī izveidosies šo pakalpojumu tirgus cena Latvijā.

- Vai Latvijā jau nākamgad varētu sākties arī tā dēvētais cenu karš?

A. Virtmanis: - Cenu karš ir tas, ko vēlas klienti, bet nedomāju, ka tas varētu tik krasi sākties. Pat Tele 2, kas ir viens no agresīvākajiem spēlētājiem, reālu darbību fiksētajā tīklā varētu sākt tikai nākamā gada vidū.

A. Kreilis: - Te varētu darboties tāds pats princips kā 1. janvāra rītā. Kad pa telefonu tika veikta aptauja, divi procenti teica: - Hallo, trīs procenti: - ko, lūdzu, bet pārējie nesaprata jautājumu.

A. Šavalgins: - Ir ļoti būtiski, lai nākamgad būtu noregulēti  tarifi un līdzvērtīgi noteikumi  Lattelekom infrastruktūras izmantošanai.

A. Kreilis: - Nevajadzētu cerēt uz vienādiem, bet gan uz nediskriminējošiem noteikumiem, jo biznesā nav divu vienādu gadījumu.

A. Šavalgins: - Ja nomā kādu pakalpojuma līniju, vajag  zināt, par ko tieši maksā. Esam lūguši Lattelekom iznomāt mums maģistrālos piekļuves tīklus, bet diemžēl šobrīd tas ir tik inerts un ilgstošs process, ka pie rezultāta neesam nonākuši.

- Acīmredzot ir pamats domāt, ka pēc 1. janvāra situācija mainīsies.

A. Šavalgins: - Tiešām ceru, ka tā būs. Šobrīd Lattelekom acīmredzot nogaida, kas nākamgad  notiks ar maģistrālo tīklu nomu, izmaksām, cenām. Latvenergo, LDz  un arī Optron plāno tirgū piedāvāt tieši maģistrālo tīklu pakalpojumus.

A. Kreilis: - Te gan būtu jāprecizē, ka jums šobrīd ir vēlme saņemt pakalpojumus, kurus varētu saņemt telekomunikāciju uzņēmumi, t.i.,  infrastruktūras pakalpojumus, kādus šobrīd sniedzam tikai licencētiem operatoriem  un kurus mums būs pienākums sniegt arī nākamgad. Šobrīd nopietni strādājam pie operatoru pakalpojumiem, mēģinām formulēt to nosacījumus un noteikumus, to skaitā arī izmaksu sadalījumu. 

A. Virtmanis: - Likums paredz, ka operatoram ir jāpiedāvā t. s. tipveida starpsavienojuma līgums, kurš tieši apraksta visu, ko uzņēmums piedāvā - pieslēgšanas vietas, tarifus, tehniskos noteikumus, standartus. Tiesa, šis dokuments nebūs gatavs 1. janvārī. To gatavo paralēli ar izmaksu metodiku. Svarīgi, ka metodika neļaus izmantot dempinga cenas. 

- Nozares analītiķi uzskata, ka varētu rasties sarežģījumi ar starpsavienojumu līgumiem.

A. Virtmanis: - Jaunajā Eiropas regulējumā piekļuve tiek definēta kā viena pakalpojuma grupa, kurā ietilpst gan abonentu līniju piekļuve, gan tīklu savienošana. Starpsavienojumi tur definēti kā speciāls piekļuves veids. Latvijas likums šobrīd paredz trīs piekļuves veidus: starp licencētiem operatoriem, kuriem ir starpsavienojuma līgumi (tīklu savienošana); īpašā piekļuve pakalpojumu sniedzējiem, kuriem nav pašiem sava tīkla; piekļuves tīkla atsaistīšana (local loop unbundling). Tās ir prasības par  konkurējošo firmu iekārtas izvietošanu Lattelekom gala iekārtu telpās, par iespēju pievienoties līnijām, abonentu tīklam u.tml. Latvijā būs visu trīs veidu piedāvājumi, lai gan tik ātri viss uz priekšu neiet.

- Lūdzu, definējiet savu Latvijas telekomunikāciju tirgus vīziju pēc pirmā konkurences gada.

A. Kreilis: - Mēs vēl būsim.

A. Virtmanis: - Šogad akcentējām licencēšanas režīma izstrādi un nacionālo resursu plānošanu un to pārvaldības sakārtošanu. Nākamgad mūsu prioritātes būs tehniskie jautājumi - pieslēgšanās noteikumi, līgumi. Tipveida līgumi varētu būt sagatavoti ne ātrāk kā pirmā ceturkšņa beigās. Regulators tos apstiprinās, kā arī ik gadus pārskatīs un koriģēs.

Pirmajam gadam būtu jāiezīmējas ar to, ka jāsakārto pilnīgi visi pamatregulējumi, to skaitā Kabineta noteikumi, ko izstrādā  Satiksmes ministrija.

A. Kreilis: - Tomēr mums noteikti ir labāka situācija nekā Igaunijā, kur likums tika pieņemts 20 dienas pirms tirgus liberalizācijas.

- Jādomā arī, ka visi īleni gada laikā no maisa būs izlīduši, un būs redzama kopējā situācija - kas ir kas.

A. Virtmanis: - Mēs strādājam triecientempos, jo Regulators divos gados būs iedibinājis tās tradīcijas, ko ES gatavoja 10 gadus. Tūlīt pēc tam mums būs jāpāriet uz jauno režīmu, ko viņi tagad forsē uz 2003. gada vidu.

G. Ruža: - Manuprāt, situācija Latvijā ir stipri līdzīga Igaunijai, arī tirgus sadale notiks līdzīgi. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kāda būs jauno spēlētāju mārketinga stratēģija - kā viņi spēs konkurēt gan ar Lattelekom, gan paši savā starpā.

K. Spunde: - Ja pieņemam, ka mārketingam ir jāspēj prognozēt situāciju pat tad, ja nezināmo ir vairāk par vienu, tad šobrīd šo x ir ne trīs vai pieci, bet daudz vairāk. Mēs vēl nezinām, kas, kā un kāpēc spēlēs. Pagaidām ir tikai viena nopietna globāla kompānija, ar kuru noteikti jārēķinās. Šobrīd neesmu gatavs dot kādu konkrētu prognozi.

A. Šavalgins: - Domāju, ka nākamais gads varbūt atsijās reālos tirgus spēlētājus.

A. Kreilis: - Neaizmirsīsim pašu būtiskāko: pakalpojumus ir iespējams sniegt tikai tad, ja ir kāds, kas tos pērk. Tas nosaka to, cik veiksmīgi attīstīsies viss pārējais- valsts ekonomika un iedzīvotāju pirktspēja.

 

 

Gunta KĻAVIŅA